|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 9.nodaļa | | Komentāri (28)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Teltī, kurā visi viņi bija aizmiguši, valdīja bardaks – visi saspiedušies kā siļķes mucā, nedaudz atsaluši un pilnībā neizgulējušies, ar tirpstošiem locekļiem un sāpošām sprandām, bija sagaidījuši rītu. Vispār jau nekas netika par to liecināt – saules nebija, debesis klāja pamatīgi slānu mākoņi, neliels vējš šūpoja koku galotnes, bet placī, kur viena pie otras bija „uzaugušas” teltis, palēnām radās dzīvība. Zirgi ar skaļiem zviedzieniem modināja ceļiniekus, bet to saimnieks jau sen bija aizdevies dziļi mežā, lai salasītu malku iekuram un sagatavotu brokastis.
Rīts nebija patīkams, vēl jo vairāk – acīs nezūdoši sēdēja miegs, bet lūpās ik pa mirklim ieviesās žāvas. Tā negribējās celties, bet kāda pieaugušā vīrieša balss, kas modināja jauniešus, bija tik uzstājīga, ka nepaklausīt vienkārši bija bail. Tā pati par sevi jau ieviesa respektu un, kur nu vēl tā dusmīgais ģīmis, kad tas pamanīja, ka vienā telti gulējuši abi dzimumi!? Un pirmais jautājums, protams, bija un palika – kas šeit bija noticis pa nakti?! Bet nekā nebija un to zināja tikai telts iemītnieki un vairāk neviena paša dvēsele...
Zirgi mierīgi ganījās nelielā meža noriņā, barojās un runājas savā nesaklausāmajā zirgu valodā. Dažreiz gan arī cilvēki iejaucās šajās sarunās, aizliegdami tiem kaut kur līst vai kaut ko ēst, bet zirgi to pat nepamanīja. Viņi tikai ēda un ēda un, mētādami galvu no vienas puses uz otru, biedēja prom knišļus, kas pat šajā apmākušajā vasaras dienā, nekur nebija palikuši.
Kad jautrā grupiņa miegaini bija izlīduši laukā no „mīlas ligzdiņas” ielokā, kur vakarnakt bija dedzis ugunskurs arī tagad koši lēkāja uguns mēlītes un ap to kā jau toreiz sēdēja jaunieši, nepacietīgi gaidīdami brokastis.
Nedaudz sala. Senija apsedza plecus ar savu kovboja jaku un neizkrītoši palūkojās, kas mainījies. Un pirmais, kas iekrita Senija acīs bija Niks. Viņš klusi noslēdzies sevī sēdēja stūrī attālāk no visiem jauniešiem un kaut ko pārdomāja, iespējams tā bija viņa dzīve, kas gan vairāk līdzinājās nepatiesam murgam, iespējams tā bija nākotne, kas neizsekojama un nepārveidojami mainījās ik mirkli. Senija to nezināja, viņa vispār nezināja neko par jūtām, kurām nav pretmīlas, jo kā gan cilvēks, kas nekā pats nav pieredzējis, var kaut ko saprast?!
Pārējie jaunieši, kuru vārdus Senija vēl joprojām nebija tā pilnībā iesējusi galvā, viņai likās parasti – visi kā viens, gluži kā kloni aplipuši ap ugunskuru gaidīja brokastis – parastu desas luņķīti, ko, bagāti būdami, mājās to noteikti nemaz neēstu. Viss bija mainījies, viņi visi, kaut arī to iekšās ritēja savādas asinis bija cilvēki, mazāk vai vairāk līdzīgi, bet cilvēki...
Nekur nesteigdamies, lēnā gaitā tie baudīja rīta brokastu maltīti. Daži runāja un vārījās teju kā putras katli, bet vēl citi, piemēram, Senija sēdēja attālāk no bara un raudzījās uz jauniešu mugurām. Viņa pārdomāja dzīvi, visu, kas bija noticis, visu, kam tikai vajadzēja notikt un, kas tikai sekos. Nekam, kas likās tik pašsaprotams, tik ticams un vienkāršs Senija vairs nemeklēja izskaidrojumus. Viņa gaidīja un reizē arī muka no nākotnes, jo pašas domas par nākotne neatskatoties lika bēgt un pazust. Piemēram, tagad, viņa nemanāmi trīcēja no visas sirds un dvēseles aiz bailēm, ka kādreiz spētu just kaut ko pret Renaldo. Bet, nu, kas bija noticis?! Viņa jau juta to, ko viņasprāt nevajadzēja just – simpātijas, bet, kas trieca viņas saprātu vēl lielākās bailēs?! – Sabiedrība, viņas uzskati – bagātais pie bagātā, nabagais pie nabagā, nožēlojamais pie nožēlojamā un Senija pie kāda cita. Tas meiteni tracināja visvairāk un tas lika tai arī mukt. Tā nedrīkstēja notikt! Viņa kārtējo reizi sev pārmeta, bet tad saprata, ka nav vērts.
- Renaldo, dēls, pasniedz man nazi, jāsagriež maize! – noteica Renaldo tēvs, pieskandinādams vai puspasauli.
Visi saausījās. Pēc vienas dienas kopīgas ceļošas, „gaismā bija nācis” tas „nelielais” noslēpumiņš, ka Renaldo nav bagāts, laimīgs un IR zirgu puisis. Abas meitenes draudzenes domīgi palūkojās uz Renaldo, pēc tam uz tēvu, bet pašās beigās uz Seniju. Viņu acīs un lūpās rotājās neziņa, bija jaušamas vilšās pēdas un nelielas dusmas, bet, kas kvēloja visvairāk viņa samulsušajās sejās?! – tas bija nicinājums par to, ka Senija varētu satikties ar zirgu puisi.
- Kā jūs teicāt?! – Linda, sataisīdama kārtīgas meitenes sejiņu, beidzot naivi ievaicājās Renaldo tēvam.
- Ar savu dēlu, nu Renaldo, es runāju! – viņš atteica.
Senijas sirds sarāvās. Nu paralēli arī problēmām ar viņas kluso un nepiepildāmo patikšanu pret Renaldo un Aleksandru nāca arī problēmu kalns un nicinājumi no draudzenēm. Viss bija ievārījies pamatīgā ķīselī.
Renaldo, kā uz nāvi notiesātais, nožēlojami uzlūkoja zemi un zāli, kas tinās ap tā ceļiem un potītēm. Viņam nebija ko teikt, viņš nemācēja aizstāvēties, kaut arī klusēt nedrīkstēja.
- Es varu paskaidrot! – Senija izkliedza, cenzdamās aizstāvēties draudzeņu priekšā, bet viss bija velti, viņas tikai smējās un rēca kā vistālākās ienaidnieces, pārrāvušas pēdējās saites ar Seniju un draudzību kopā ar to.
- Tur viss tāpat skaidri redzams! Tu salaid ar ubagu! Ha! – Elija norēca.
- Ar viņu! – Linda noteica un palūkodamās uz Renaldo, saskrējās ar viņa tēva nikno acu skatu. – Ar Renaldo! Ko tev no tāda vajag!? Cik zinu tādas kā tu uz tādiem kā viņš pat paskatīties kaunas! Bet še tev tu samīlies kaut kādā tur zirgu puisī, bet mums – savām draudzenēm viņu izliec kā savu mīlestību!...Kā tev nebija kauna?!...
- Labojumi! Pirmkārt, tādas govis kā jūs neesat manas draudzenes!... – viņa saņemdamās izkliedza. Strīdēties pretī nebija iespējams, jo nu jau lielākā daļa bagātnieku rēca par Seniju un viņas neveiksmīgo kandidatūru zēna izvēlē.
- Nu, tad tev vajadzīgi zirgi! – izkliedza kāda nepazīstama, sīka meitenīte, kas, protams, no sevis mētāja pamatīgu veceni.
Senijas acīs palēnām kāpa seklas asaras – tādas klusas un nepamanāmas tās baidījās pārpilēt pāri acs robežām tās tur pat arī palika. Bet vairāk gan tās bija un palika dusmu asaras, nekā sāpju vai ciešanu. – Un, otrkārt, - viņa par spīti visiem izkliedzās. Šajā mirklī kaut debesis ar zemi aiz kauna vai bailēm varēja sajaukties kopā, Senija bija izdomājusi, ko teiks un to arī pateica. – Es mīlu Renaldo! Un, lai arī ko man teiktu vai arī kā par mani smietos, no sava lēmuma es neatkāpšos! Sapratāt visi!? Jums nav tiesību jaukties manā privātajā un personiskajā dzīvē! – Senija par spīti draudzenēm nokliedza un tad pārskaitusies, slēpdama asaras un baidīdamies no vēl lielākiem nicinājuma saukļiem, neatskatoties pazuda mežā.
Strauji viss sāka izplūst. Asaru sāļums ar savu indi noindēja apkārtni, lika saplūst lietām un cilvēkiem vienā kopējā traukā. Pazuda viss un vienīgā doma, kas iešāvās Senijas prātā bija mukt, lai citi neredz viņas vājumu, viņas asaras un skumjas par kaut ko tādu, kas nemaz nav viņas asaru vērts... Bet Renaldo bija, lai arī to neredzēja neviens no apkārtējiem, neviens, tam nepiegrieza nekādu vērtību, viņš bija tā vērts, lai Senijai tas iepatiktos un beigu beigās viņa saprastu, ka to mīl...Bet viņas draudzenes – Elija un Linda! Tādas maitas! Tādas kuces! Senijas asinis vārījās aiz dusmām, no niknuma un nicinājuma pret sevi un visu pasauli – visu acu priekšā viņa bija tikai par spīti izkliegusi, ka mīl Renaldo! Kas nu tagad būs?! – neziņa par nākotni un domas par sliktām beigām šaustīja Senijas saprātu un sirds vieglumam lika kļūt arvien smagākam un smagākam.
Tas rāva pie zemes un drīz vien, kad Senija bija ieskrējusi mežā, starp koku briksnājiem uz zariem mezdamās uz priekšu, bez spēka tā beidzot apkrita uz kāda appūdējuša koka celma un raudāja. Nežēlīgi tecēja asaras pār vaigiem un šķita, ka tās tikai rodas un rodas, ka nekad nebeigsies, tikai tecēs un tecēs. Un skaļā elpa pārvērtās skaļās elsās, kurās pulsēja niknums uz dzīvi un pagātni uz visu un visiem... Tikai par ko gan?! Vienīgais, kas Seniju jebkad bija sāpinājis bija un palika tikai viņa vien. Kaut arī vārdi, kurus bieži vien izkliedza meitene, nekā nedomādama, viņai lika raudāt, tagad bija trakāk. Tā dziņa, kas lika pinkšķēt kā bez saimnieka atstātam sunim, bija tāda kā apjausma par visu viņas nožēlojamo dzīvi, kas tikai citu acīm vienmēr un jebkad bija parādīta no tās vislabākās gaismas. Un arī tagad, pat varēja teikt viņa raudāja par to, ko bija izdarījusi viņa pati – par visām pagātnes kļūdām, kas lika satikties ar Renaldo un beigu beigās tagad dēļ naida un spītības visu acu priekšā pateikt, ka Renaldo tai kaut ko nozīmējot....
Viss Senija bija tukša un melna. Un nikna. Ļoti, ļoti nikna uz visu pasauli sevi, Renaldo un draudzenes ieskaitot. Viņa ienīda katru un, jo vairāk viņa domāja, kā, lai šo visu vērš par labu, viņa visus spēja ienīst tikai vēl vairāk. Vairāk sevi, vairāk draudzenes... tikai gan pret Renaldo naids lēnām pazuda. Kālab gan? Viņš taču tik pat kā ne pie kā nebija vainīgs! Ja neskaita, ka viņa izskats uz mirkli bija aptumšojis Senijas pēdējās prāta paliekas.
Beidzot kādas elsas starplaikā aiz krūmāja pudura Senija saklausīja klusu soļu čaboņu, kādu zaru brīkšķi un viņa pagriezās. Tur stāvēja Renaldo visā savā necilajā spožumā, kaut slēpies aiz tik pat liela naida pret meitenes draudzenēm un savā ziņā arī pats uz sevi, viņš bija savādāks. Tāds kā ievainots sirdī un dvēselē un tagad lēnām pārdomāja visu, kas bija noticis.
- Vēlējos tev atvainoties par problēmām, ko es tev sagādāju! – viņš klusi noteica un kā zemē iemiets paraudzījās uz Seniju.
- Tas, ka es pateicu, ka es tevi mīlu neko nenozīmē! – viņa dusmu iespaidā uzkliedza. – Es tikai spītējos draudzeņu priekšā! Tu saproti?! – viņa palēnām aprima.
- Kā gan man būt nesaprast?! – viņš ievaicājās. – Bagātie pie bagātajiem, nabagie pie...
- Nemaz neturpini! – viņa pavēlēja. – Arī tu esi tik aprobežots, ka grasīsies ievērot šos noteikumus?!
- Neievērot nedrīkst!
- Un melot nedrīkst! – viņa atrāvās. – Un spītēties! Un kliegt! Un lamāties! Neko no tā nedrīkst! – viņa kliedza. Parasti, kad viņa palika stipri, stipri dusmīga viņa mēdza runāt dziļdomīgi un ar tik daudz zemtekstiem, ka bail vai klausīties palika. – Un vai tu vienmēr spēlē pēc noteikumiem?! Dari tikai to, ko drīkst!? Ēd tikai to, ko tev atļauj? Saki tikai to, kam tev dotas lūpas?!... Pie velna, Renaldo, kāpēc tu tām kucēm nepaskaidroji, ka starp mums nekas nav?! Kāpēc?
- Tāpēc, ka... melot nedrīkst! – viņš noteica tik klusi, ka Senija to tikko kā spēja saklausīt.
- Starp mums nav nekā! – viņa iekliedzās.
- Tā tikai tu domā, Senija! – viņš noteica ar savu nesalaužami kluso mieru.
- Ak, tā?! Un tavuprāt, kas tad starp mums valda? Pasaki man arī, lai es varu pasmieties par sevi! Pasaki! Nu runā!
Viņš klusēja tik pat cietsirdīgi klusi kā savulaik bija čukstējis.
- Tev nav ko teikt! – viņa apmierināta izsaucās. – tā jau šķita!
- Tu man patīc! – viņš noteica un paspēra soli uz Senijas pusi.
- Ha! – viņa vēl joprojām niknodamās un skaidri nelemdama pār savu saprātu izsaucās. – Un tu domā, ka arī tu man patīc?!
Viņš klusēja.
- Tad padomā vēlreiz! – viņa noteica, kaut ienīda pati sevi par jūtām, kas dzirkstīja pret Renaldo.
- Ja es tev riebtos, tu tagad ar mani te nestāvētu! Tu, sen kliegdama un spurodamās, būtu aizmetusies pie savām draudzenēm un izskaidrojusi, ka mani ienīsti... Bet tu pateici, ka mīli! Mīli! Mani mīli!
- Tas bija par spīti! – Senija izkliedzās un grasījās jau mesties prom, valdīdama pēdējās asaras, kas nerimstoši tiecās pārpilēt pār vaigu.
- Nu, tad vai par spīti nevajadzētu šo visu paturpināt?! Lai viņas zin’, ka tu nejoko?!
- Ko tu ar to domā? – Senija ieintriģēta ierunājās.
- Varbūt patēlojam, ka esam kopā, bet...
- Ha, ha! To tu tik gribētu!
- Tu pasmaidīji! – viņš noteica un pats pasmaidīja. – Nē, paklausies! No sākuma nedaudz te pačivināmies kopā, parādam, ka mums kopā ir labi, bet tad tik pat strauji izšķiramies un tu varēsi dzīvot un es...
Senijas lūpās iezagās cerīgs smaidiņš. Draudzenēm jau sen vajadzēja sadot un nu, kas gan var būt vēl labāka atriebība par šo – tik necilu, bet tik ideālu, vēl tikai kaut kas jāpieplāno un tad jau aizies! Būs labi – Senija sevi mierināja un galvā jau izlīkumoja katru aizķeršanās punktu.
- Bet tu man netuvosies! Iesi tikai tik tālu, cik es atļaušu un atļausi man flirtēt ar Aleksandru...
- Bet viņš grib tikai seksu! – Renaldo ieprotestējās, dīvaini sargādams Seniju.
- Kā tu zini, ko viņš grib un, ko viņš negrib?! Skaties labāk uz sevi, ka pašam nesāk gribēties!
- Man jau tagad gribas! – viņš pasmaidīdams noteica, kaut tas bija tikai joks.
Senija nikni paglūnēja uz viņu, bet teikt nekā neteica. Bija plāns – viņi izliksies, ka ir kopā, lai tikai Senijas draudzenītes padarītu greizsirdīgas, ka viņai ir draugs, bet abām parējām meitenēm nav. Tas tik būs rēcīgi! – Senija staroja un lēnām slaucīja nost no vaigiem piekaltušās sāļās asaru lāsītes.
Kad viņi ar augstu paceltām galvām un cieši sadotām rokām ieradās pārējo, bagāto, izlutināto un iznīcināt gribošo jauniešu barā, viss bija nedaudz norimis. Lai arī no ārpuses izskatījās, ka nicinājums pret abiem ir noplacis, tas nekur nebija palicis ne no Senijas draudzenīšu pusēm, ne no pašas Senijas. Tas tikai nedaudz bija aizsnaudies, lai vēlāk izlauztos ar jaunu sparu un daudz lielākās devās. Varēja pat teikt, aiz tiem kārtīgi nopūderētajiem feisiem spīdēja cauri iepotētais naids pret nabagāku un necilāku, viņi miesas lēkāja drudžainās lēkmēs, nespēdami sagaidīt mirkli, kad barā paliks tikai jaunieši. Bet ne Senija, ne Renaldo to negaidīja. Pamatīgas grūtības jau tāpat radīja tukšā aktiermāksla, un lepnums, kura vairāk nebija ne tik cik melns aiz naga...Un tā starp mums runājot, nagi nebija visai netīri..
- Ubadze! – klusi un nesadzirdami nomurmināja Elija, kad garām ar augstu pacelto galvu pagāja Senija, ieķērusies Renaldo plaukstā.
Tas sāpēja, bet ne jau sirds maigums un jūtu stīga likās aizskarat. Vienīgais kas gan tagad cieta bija meitenes lepnums. Ha! pilnīgi smieties vajadzēja – vai maz viņai bija palicis lepnums!? Viņa jau gandrīz mēnesi bija rāvusies melnās miesās zirgu saimniecībā, vairāk notērējusi nekā sapelnījusi, visus sakaitinājusi un cietusi pati... Kur gan šeit bija runa par lepnumu un pašcieņu?!
- Vēl vienu vārdu un es tev sadošu pa purnu! – viņa tik pat cītīgu naidu savākusi, klusi izmurmināja.
- Nu tad tu te kopā ar to mēslu arī etiķeti esi pazaudējusi?!
- Es?! Te?! Tad jau tu nemaz ar tādu piedzimusi neesi! – Senija nomurmināja un juzdama, ka „draudzene” palikusi ar atkārtu žokli, tikpat lepni kā bija sākusi iet, arī aizgāja.
- Tas bija kadrs! Viņas mute palika vaļā! – Renaldo starojoši ierunājās un arī Senija pasmaidīja. Tā bija vienīgā labā lieta, kas zināmi ilgā laikā bija notikusi un ļāvusi Senijai smaidīt.
Aiz viņiem palika jaunieši, tikpat dusmīgi, tikpat nikni un neapmierināti kā bija palikuši tad, kad Senija, braši ieķerdamās Renaldo plaukstā, bija izsoļojusi no meža malas. Viņos kūsāja tas pats niknums, kas cerēja izlauzties. Un tas mirklis nāca ar katru minūti, ar katru sekundi tuvāk un tuvāk.
Kaut ne tikai niknums palika aiz mugurām. Daudzi no jauniešiem bija tik pat lielā neizpratnē par notiekošo kā Linda ar Eliju dusmīgas, piemēram, Niks. Kaut arī Senija viņam bija visai labi patikusi, tagad viņš pret viņu juta to pašu - simpātijas, kaut bija arī nedaudz greizsirdīgs uz Renaldo! Un Aleksandrs! To mirkli, kad Senija tam pagājusi garām paraudzījās uz to, nelikās, ka tas justos baigi dusmīgs vai kā savādāk naidīgi nosakņots pret Seniju. Viņš juta visu to pašu, naidu un nepatiku pilnībā neievērodams
Uz mirkli gan Senija atkal aizdomājās par savām bijušajām draudzenēm. Tādas kuces! – viņai gribējās izkliegties, bet vēl mirkli viņa valdījās. Tagad bija tikai kaujas starplaiks, pamiers kā teiktu bruņinieki. Karš būs vakarā, kad būs jāguļ zem klajas debess, jo nebūs nevienas telts, kur palikt, kad pārējie „bāzīs degunā”, cik gan Senija ir nožēlojama saejoties ar tādu džeku...Bet viņa jau nesagājās, tas bija tikai pamatīga izmēra farss, kas draudēja palikt par kaut ko vairāk... Un Senija to juta.
- Viss, man liekas, mēs tiem mūdžiem pamatīgi sadevām! – Renaldo nomurmināja pieliecies tuvāk Senijas ausij.
- Tas vēl nav nekas! – Senija žēlabaini noteica. – Vakarā būs karš! Līdz vakaram mūs ēdīs vai nost, kaitinās, nīdīs un visādos citādākos veidos centīsies iznīcināt, bet vakarā mūs piebeigs pavisam!
- Nebūs tik traki! – viņš iečukstēja Senijas ausī, jau aizskardams meitenes kaklu un sprandu.
Senija notrīsēja. Viņa plaukstas bija pamatīgas, vai pus pasauli apskaut spētu... siltas, nedaudz miklas, bet maigas. Tās viegli aizskāra matus; Senijai vienmēr bija paticis, ka glāsta galvu un matus... Uz mirkli aizverot acis viņa spēja iedomāties, ka blakus stāv Aleksandrs, bet tikpat ātri kā šādas domas bija atnākušas, tās arī aizsteidzās prom. Viņa bija ar Renaldo, viņa elpu un pieskārieniem un blakus stāvēja Renaldo ķermenis un dvēsele. „Ko tu dari?!” Senija būtu izkliegusies, ja tieši tas pats notiktu laikā, kad viņai būtu palicis kaut mazliet tā pilsētnieciskuma un bagātnieciskuma, kas bija izzudis gluži tāpat kā naids pret zemāko šķiru. Viņa nekā neizkliedza, neizrāva viņa rokas sev no matu galiem, kas viegli bužinājās pa pakausi, viņa tikai trīsēja un lēni pieliekdamās tuvāk viņa ausij iečukstēja tajā kaut ko par labāko ienaidnieču dusmām, naidu un sava veida greizsirdību par to, ka Senijai ir puisi (kas pat savā ziņā ir visai skaists un iekārojams), bet viņas ir vientuļas... Bet tas jau ir cits stāsts. Cits sākums un citas beigas. Citi varoņi...
- Pietiek te čubināties! – pavēlēja Renaldo tēvs, padomādams, ka notiek kas vairāk par klusiem čukstiem vien. Vispār viņš bija nikns uz Seniju, jo redz tā atbraukusi, sajaukusi viņu dzīvi ar kājām gaisā un tagad pat vienīgajam dēlam to steidz „sabojāt”. – Visi paēda?! – viņš dusmīgi ievaicājas. – Ņemiet zirgus un pakojamies prom no šejienes! Pietiek! Un, lai tālākajā ceļā nebūtu nekādas ņerkšķēšanas par to, ka sāp kājas vai gribas ēst! Un, lai nebūtu nekādu piezīmju kas attiecināmas uz kādu no mūsu grupas jauniešiem! Visi saprata!? – viņš noaurojās un neapšaubāmi, no viņa mutes dvesmoja dusmas.
Renaldo devās savākt zirgus, kad Senija palēnām sniedzās, lai no koka zara nolasītu pēdējās mantas un dvieli, kas bija pakārts rīta vēja dzestrumā izkaltēties, protams, sausāks tas visai daudz nebija palicis, gluži pretēji, tajā bija aukstā rīta saltums un vakardienas nakts melnuma tumsa iesējusi savas saknes. Nedaudz miklu Senija to paņēma pārlocīja uz pusēm, bet mugursomā ielikt nepaspēja – aiz muguras nikns un iesarkans stāvēja Renaldo tēvs.
- Ko tu dari ar manu dēlu?! – viņš izsaucās caururbdams Senijas klusējošās lūpas.
- Mēs neko nedarām! – Senija izdvesa, sabīdamās no lielā vīrieša.
- Tā gluži neizskatās! Kopš kura laika tad esiet sadziedājušies!? Cik zinu jums fermā vienam pret otru bija pamatīga nepatika!
- Mēs... – Senija iesāka. Bet nezināja, ko vajadzētu stāstīt – patiesību, melus, vai arī to, ko tik ļoti gribēja dzirdēt Renaldo tēvs.
- Mums valda maigas simpātiskas jūtas vienam pret otru! – pēkšņi, nez no kurienes izniris, Renaldo izsaucās, glābdams Seniju no drošas bojā ejas.
Senijas mute atsprāga. – viņš meloja savam visu mīlētajam tēvam! Es tam vienkārši nespēju noticēt!
- Kas?! – viņš neaprašanā izsaucās, it kā nekad neko tādu kā simpātijas, maigas jūtas un mīlestība nebūtu dzirdējis. – Ko tu tur murgo?! – viņš noteica raudams zēnu nedaudz sāņus, lai noteikti tam nolasītu smalku lekciju par, piemēram, to, cik gan attiecības ir nopietnas, par, to, cik gan tās nevajadzīgas vai arī to, kā gan lietot prezervatīvu...
Nē, par intīmiem jautājumiem runa tur nemaz negāja. Tas nu, lai arī attālāk un aiz jauniešu kņadas nesadzirdamāk, bet bija skaidrs. Tēvs pieklusināti kliedza, bet Renaldo bez jebkādas mazākās sirdsapziņas pārmetumiem runāja pretī un tas nu bija skaidri saklausāms. -...man ir septiņpadsmit! Ko tu gribi, lai es daru!? Nē... es neko nedarīšu! Es... nē! Neko... nē! – viņš izkliedza un paraudams Seniju aiz rokas rāva to uz zirgu pusi. Tēvs nikni kaut ko nokliedza atpakaļ, bet Senijai nebija drosmes atskatīties un pie tam, neskatoties, ka nesen tika piedzīvots smagas pakāpes tēva un dēla strīds, Senija jutās nikna, ka tagad, raujot viņu uz nezināmu debespusi, Renaldo to burtiski ignorēja.
- Ko tu dari?! – viņa pūcīgi ievaicājās manīdama, ka Renaldo to stutē uz sava zirga sedliem.
- Mēs braucam mājās! – viņš nomurmināja. – Kāp sedlos!
- Nē! – viņa izsaucās. – Es nekāpšu! Man liekas un cik es zinu, mēs atbraucām, lai dotos ceļojumā!
- Tu šeit redzi kaut kur ceļojumu?! – viņš nikni teju vai iekliedzās.
- Pieklusini balsi! – Senija nomurmināja. – Tu gribi, lai arī pārējie zina par tavu problēmu?!
- Mana problēma esi tu! – viņš noteica. – Un, ja tu tūlīt pat nekāpsi sedlos, es tevi tur iestūķēšu ar varu! – viņš noteica un jau apvija rokas ap Senijas gurniem.
- Nekur jūs nebrauksiet! – pavēlēja Renaldo tēvs. – Sacerējušies! Baigi lielie jūtaties! Tikko kā knupīšus esiet beiguši sūkāt! Renaldo, nomierinies!
Viņš atslāba, kaut sirds joprojām nežēlīgi trakoja un dusmās vārījās asinis. Viņš gribēja uzkliegt tēvam kaut ko par savu vecumu, ko noteikti pats tēvs nemaz nesaprastu. Bet, kā var nesaprast? Renaldo ir septiņpadsmit gadi, normāls vecums, lai pats savā ziņā kaut cik sāktu dzīvot... Un vai tiešām pat seniora kungs ne velna no tā nesaprot pats?
- Renaldo, nekur jūs nebrauksiet! Ceļojumu sākām kopā un kopā arī pabeigsim! Viss! – viņš bargi noteica un tā bija zīme, ka, lai arī kā negribētos nepaklausīt, bija jāpaklausa. Protams, ja Renaldo šeit būtu iejaukts tikai viens pats, daudz, kas būtu savāds, viņš viens, neatskatoties aizbrauktu prom uz mājām vai pat labākajā gadījumā pat tās pamestu... Bet tā nevarēja rīkoties, ar viņu vienā ķezā sēdēja arī Senija, kas patiesību sakot te visu bija pat ievārījusi. Bet visu jau var labot! – viņa bieži mēdza sacīt un noteikti arī šī neveiksmīgi sākusies situācija, beigsies tomēr labi.
Viņa tvēriens atira no meitenes gurniem. Tā, lūk, viņi tā stāvēja viens blakus otram un raudzījās zemē. Iespējams Renaldo pārdomāja savu dzīvi, bet Senija visu, kas ar viņu bija noticis. Un, kas tikai notiks.
Visu jauniešu acis kā izsprāgušas vīnogas tika pievērstas abiem izstumtajiem – Renaldo un Senijai, kas apdomādami izdarīto klusēja. Pārējie nesaprata, par ko gāja runa, par ko strīds, bet tie visi apjauta.
- Kas nu notiek?! – vīrietis atkal izkliedzās, kaut dusmas, kas pirms mirkļa bija kūsājušās lūpas un elpā nekur vien nebija palikušas! – Ātri kravājieties! Mēs jau tāpat kavējam!
Karsta sutinoša saule, nebeidzami svelmēja visu, kam vien tika klāt. Diena gāja veikliem soļiem, bija pienākusi jau vēla pēcpusdiena, bet ceļš kā gāja pa klaju klajumu tā gāja un, kur vien acīm pavērās horizonts bija vien tukši klajumi gluži kā tuksneši vai plašas taigas. Zāle paprāva zirga ceļgalu augstumā tinās gar kājām, aiz vareno zirgu rindas atstādamas pamatīgu, izbradātu vagu. Debesīs nebija neviena paša mākonīša – visur tikai zila debess, karsta saule, cepinošs karstums, zirgi un zaļā zāle zem kājām. viss pamatīgi līdzinājās kādai kovboju veco laiku filmai, jācer tikai, ka beigas nebūs sliktas – tādas, kur visi aiz karstuma nomirst...
Renaldo noslēdzies no visas ārpasaules, niknām piezīmēm par viņa nabadzīgo stāvokli, zirgiem un citam problēmām, klusējoši un domīgi jāja. Viņš nerunāja, iespējams karstums atsūca lielāko daļu enerģijas un vēlmes smaidīt, bet kālab gan visa pārējā kompānija mūžam bija un palika tik varonīgi iznīcinoši un mūžam smaidoši?
Senija mierīgi piejāja klāt un baidīdamās, ka tiktu atšūta, nekā neteikdama, nostājās viņam līdzās.
- Zini, piedod, ka es teicu, ka esi mana problēma! – viņš klusi ierunājās un, ievilkdams pamatīgi dziļu elpu, turpināja. – Es pats esmu viena milzīga problēma! Taisnību sakot, es ļoti nožēloju, ka tajā dienā, kad tu ietriecies mūsu zirgu aplokā, es pagadījos tev ceļā!
- Tur jau nav ko nožēlot! – viņa pasmaidot piemetināja. – Zini, ne es, ne tu neesam problēmas! Vienīgie, kas ir īstas katastrofas ir viņi! – Senija noteica un ar roku parādīja uz bariņu, kur smējās un smaidīja viņas ienaidnieces un dažas nepazīstamas meitenes. – Un viņi! – viņa turpināja parādīdama uz zēnu bariņu, kas smējās par kaut ko tik pat cītīgi un nekautrīgi.
- Tomēr piedod, ka es esmu tāds! – viņš vēlreiz atteica un likās, ka viņa balss aizlūza. Šķiet arī viņam sen zirgi un nabadzība jau sen bija apnikusi, bet izsities uz augšu nevarēja.
- Un piedod, ka es tāda! – Senija palūdza, bet tad mazinādama lielo saspringumu, kas valdīja starp viņiem, pajokoja. pajokoja. – Kas, karoti nolikt taisies, ka visiem lūdz piedošanas!? Domā tu šitajā svelmē nokaltīsi! Bet, ja tevi gadījumā nomāc problēma ar manām „draudzenītēm”, tad zini, ka es jau nu neesmu ar pliku roku ņemama! Šodien viņas saņems pamatīgu atriebību! – viņa nomurmināja un paberzēja plaukstas.
- Un, ko diez tu viņām gatavo!? – Renaldo ievaicājās.
- To tu redzēsi! – viņa nenozīmīgi atsauca un pievērsās savai jaciņai, lai pēdējo apģērbu, kas kaut cik sargāja no vēl pamatīgāka saules apdeguma, un vēsuma, novilka. Viņa puskaila, vien pamatīgi nelielā topiņā un vienīgais, ko viņa vēlējās – atrasties viena mežā, ēnā, pie ūdeņiem pilnīgā kailumā...
Visapkārt pogoja lakstīgalas, kaut kur dzenis uzmanīgi attīrīja kokus no kaitēkļiem un attālāk bija jaušamas pamatīgas upītes starojošā dziesma. Viņa gulēja gluži kaila krasta smiltiņās, paēnā no saules, kājas mērcēdama ūdenī un cēla milzu sapņu pili, savu nākotnes māju. Viņa nedomāja vien izbaudīja fantastisku ūdens veldzi un patīkamos glāstus, kuri sniedzās gar Senijas plecu uz muguru... Un viņa atvēra acis – Renaldo plaukstas neatvairāmi glāstīja viņas rokas, muguru un plecus, baidīdami pieskarties kaut kam vairāk...
- Ak, Dievs! – Senija izkliedzās tikko tikai saprazdama, ka neatrodas nekādā meža ielokā pie upes, gluži kaila kopā ar Renaldo. – Fu! – viņa nedaudz atvieglota nopūtās un pavēdīja ar plaukstu pie deguna. – Es laikam jau izkalstu! – viņa pasmiedamās nomurmināja. Viņa saprata kādēļ gan tagad tik nepiemērotā situācijā iedomājusies par kaut ko vēsu un patīkamu. Viņa bieži šādi mēdza aizsapņoties, bet tikai viena lieta nedeva mieru – kādēļ viņas vispersoniskākajos sapņos ielauzās Renaldo? – Padomā, sapņoju jau ar aizvērtām acīm, te zirga mugurā ar tevi blakus!... Kad būs atpūta?
Un atpūta pienāca!... Kad viņi jāja pa kalnainu ceļu augšā pa nelielu taciņu starp krūmājiem un pamatīgām gravām, debesu zilgme nemanāmi aizvilkās ar melniem, tumšziliem gubu mākoņiem. Taisījās līt. Labākajā gadījumā bija gaidāms silts vasaras lietutiņš, bet viss draudēja izvērsties trakāk – teiksim tā, pamatīgāk, slapjāk ar pērkonu, zibeni un drausmīgu vētru pašā kalna galā.
Jauniešu pūli ņirgu, nekrietnu acu skatu vietā, klusas aprunāšanas un visādu citādu jociņu vietā bija pārņēmusi neliela panika. Aiz kalnu galiem un mežiem tālumos bija sadzirdami nikni pērkona dārdi un bija tikai laika jautājums, pēc cik ilga laka gan debesis nomāksies pavisam un, kad sāks līt.
- Pasteidzamies! – pavēlošā tonī izsaucās Renaldo tēvs, jo patiešām mazākais, ko viņš vēlējās bija, lai kādu no jauniešiem par nepaklausību zibens nospertu.
Bet viņi jau tāpat steidzās, piekusušie zirgi bija nedaudz atguvušies no saules svelmes, padzērušies tikko baudītu ūdeni no lēna strautiņa un nu atkal ar žirgtiem solīšiem ceļu turpināja. To nosvīdušie ķermeņi izraisīja nelielu nemieru, bet kurš gan jutās mierīgs!? – Negaiss kāpa uz papēžiem, aiz pamales arvien tuvāk un tuvāk bija saklausāmi pērkona dārdi, lietus gan vēl neskāra, bet tas fakts, ka sāks līt nu bija skaidrs.
Mazā taciņa starp apaugušām meža pamalēm, augstu nogāzi un melnu bezdibeni, kļuva arvien plašāka drīz vien iziedama nelielā klajumiņā, kur skaidri manāms bija nākamā atpūtas vieta un naktsmītnes. Klusums. Putni norimuši klusēja. Gaiss bija piekarsis, kaut palēnām viņus aptvēra maigs saltums un mikls dzestrums. Sāka līt. Ar pamatīgu pērkona grāvienu tieši virs viņiem sāka līt. Aukstas, garas lietus lāses gandrīz horizontāli triecās sejā, sabradādamas visu, kam pasteidzās garam. Zirgi sabijās, daudzi nemierīgi iezviedzās, vēl citi tikko kā apturami gribēja mesties prom., bet tomēr piebremzēja.
Nepagāja ne pilna minūte, kad jauniešu augumi līdz pat pašiem matu galiņiem, līdz pat miesai bija slapji un atdzisuši. Sala, nežēlīgi. Un palēnā panika no zirgiem lēnām pārdzima arī cilvēkiem. Redzēt neko nevarēja. No lielajām lāsēm, kas triecās sejā viss bija palicis balts, koku gali un zari locījās tā it kā tikko būtu ierauti tornado. Bija sākusies vētra. Visur bija dzirdami kliedzieni, saucieni, asaras, kuras jaucās ar lietus lāsēm.
Pērkons. Atkal nogranda pār jauniešu galvām skaļš debesu kliedziens, sabiedēdams zirgus un jājējs vēl vairāk. Pēc tam zibens tieši virs viņu galvām uzliesmoja, pielēja ar baltu zibsni visu melno debesi, bet pēc tam izplūda pa visu debesi, kur vien pavērās acīm brīvība. Zirgi bija nobijušies, saraudamies vairāk kopā, vienā kopējā bariņā tie gaidīja, kad viss beigsies. Bet ne tikai zirgiem bija bail, jaunieši sala, trīcēja no bailēm un palēnām vēlējās, kaut tagad labāk būtu atradušie pie savas mīļākās televīzijas pārraides, savā mīļākajā dīvānā ar picu un visjaukāko cilvēku...
Lai arī seniora acis un lūpas klusēja, tas spītīgi vēlējās, kaut lietus un negaiss ātrāk pārstātu. Viņi visi bija izmirkuši kā žurkas uz grimstoša kuģa, bet lietus un vētra kā nerimās, tā nerimās. Uz mirkli pamazinājās pērkona dārdi, zibens spožība, bet lietus neatkāpjoši tikai dauzījās, tracinādams jau tā nosalušos ķermeņus. Likās, ar katru mirkli aukstās lāses kļuva arvien vēsākas un vēsākās. Miesu noklāja viena zosāda pēc otras, bet nebija jau kur slēpties – viņi tur stāvēja, zirgi vienā, jaunieši citā bariņā attālāk no kokiem un akmeņiem, cerēdamies, ka neviens no debesu nāves asmeņiem – zibeņiem tos neskars.
Un runājot par bailēm, kas Senijai jau kopš bērna kājas bija iezīstas no mātes pret negaisu, tās patiešām bija nopietnas. Reiz meitene daudzus gadus atpakaļ bija pie vecāsmātes laukos un toreiz bija negaiss – pērkons un zibens un lietus. Vārdu sakot, debesis ar zemi griezās un jaucās kopā, bet, kas bija pats trakākais – zibens strēle toreiz iespēta vecmātes govij. Un tā viņa tur nokrita. Par mata tiesu netrāpīja Senijai. Kopš tā laika meitene nekad nebija stāvējusi laukā negaisā, nedz arī lūkojusies uz to. Viņai bija bail un arī tagad viņa trīcēja, klusi un mēmi no bailēm. Viņai nebija drosmes pat iepīkstēties.
Palēnām zibens un negaiss devās prom. Kaut arī debesīs vēl nevēlēdamies aiziet, koši vairākās kārtās slējās negaisa mākoņi un lietus nebeidzās, pērkons palēnām sāka ducināt arvien tālāk un klusāk un zibens pēc veselu piecpadsmit minūšu uzmācīgas speršanas, nu teica ardievas. Beidzot varēja normāli ieelpot! Sprieda Senija, jo visu laiku, kad bija stāvējusi tur - zem klajas debess, zem negaisa, pērkona, lietū un vējā, sirdij dauzoties un ķermenim trīcot gan no bailēm, gan uztraukuma, gan augstuma. Tiesa gan augstums nekur nepazuda – tas pieņēmās spēkā un ar katru drosmīgi uzpūsto vēja elpu, ķermenis notrīsēja vēl vairāk. Zobi klabēja! Lūpas bija pārklājušās viegli zilā krāsā. Gribējās sasildīties, satīties vairākās kārtās drēbju, pagulēt... Bet nebija ne sausu drēbju, jo kā jau jaušams, viss, bija izmircis, ne teltis varēja uzsliet, jo visu laiku pūta mežonīgs vējš, ne arī ugunskuru iekurināt. Viss bija slapjš, auksts, sala un bija bail...
- Viss esam laimīgi pārcietuši zibeni un pērkonu! – nedaudz laimīgs un atvieglots, bet tāpat slapjš un pārsalis, izsaucās seniors. – Tagad tikai vēl lietus jāpārcieš! Būtu labi, ja katrs no mums atrastu kādu nojumi, jo tas lietus tomēr ir nežēlīgi auksts un kā jau izskatās visi mēs esam slapji no papēžiem līdz matu galiņiem un miesai.
Visi iesteidzās, ņemdami zirdziņus līdzi, mežā starp kokiem un krūmājiem, cerēdami, ka koku vairogs kaut ko aizsargā no lietus, kuram domas par mitēšanos vēl nebija ienākušas prātā. Visi pārsaluši izklīda kur kurais, atskaitot Seniju, kas stāvēja kā zemē iemieta, lietū, piespiedusies pie zirga kakla un raudzījās zemē, Renaldo, kuru uztrauca Senijas klusēšana un viņas nesaprotamā izturēšanās un senioru, kuru nomāca zirgu un savs tālākais liktenis. Viņš bažījās par zirgiem un jauniešiem. – visu laiku tie pārkarsuši bija jājuši karstā saulē, cepinājušies, piesvīduši, bet nu visi izmirka līdz miesai un ķermeņa neatstādami ne vietiņas normālai ķermeņa temperatūrai. Ar jauniešiem jau lielas problēmas nebija gaidāmas – atsals, sasildīsies, sadabūs, kur paslēpties no lietus un vēja, bet kā būs ar zirgiem? Viņi tiks atstāti noteikti salstam meža vidū...
- Man šķiet, šis ir beidzamais gads, kad es kaut ko tik atbildīgu rīkoju! – viņš klusi nomurmināja sev zem deguna un, noslaucīdams sev no sejas aukstās lietus lāses, noslaucīja zirga samirkušo purnu. Paņemdams zirgu cieši aiz pavadas, viņš to izmirkušu, izmisušu un pārbaidītu veda uz meža pusi gluži tāpat kā pārējie jaunieši. Tikai viņa gadījumā par zirgu bija jauðama uzmanība un gādība, vēlme, to atvest atpakaļ mājās sveiku un veselu. – Ak jā, un ko jūs te abi gaidiet?! Vēl slapjāki jau vairāk nekļūsiet! Ja nav žēl savas veselības, tad pataupiet vismaz zirgu mūžu! – viņš noteica abiem jauniešiem, bet beigās vēl piemetināja, ka jādodas mežā, tur mazāk ķer lietus.
Senija uzmeta klusu acu skatu senioram, bet tad tikpat ātri to nolaida, lai paklausītu. Negaiss bija beidzies, tagad tikai lija, bet tā nu vairs tādai lielai meitenei, kā Senija, nebija nekāda problēma, vismaz nevajadzēja būt.
- Ejam, Senija! – noteica Renaldo un ņemdams Elles zirga pavadu, rāva to uz meža pusi.
Mežs bija burtiski pieblīvēts no jauniešu ēnām, balsīm un zirgu nepacietīgās mīņāšanās. Visur, kur vien ķēra kaut nedaudz mazāk lietus un vējš, visur, kur vien varēja ielīst, bija jau pilns. Senija ar Renaldo netika diži laipni uzņemti, kaut arī nicinājuši izsaucieni neatskanēja, nekādu smaidu un uzslavu arī nebija. viņi visi bija piekusuši, gribēja gulēt un ēst un dzert. Viņi gribēja atpūsties, bet nebija jau kur. Uz aukstas, mitras zemes gulēt?!
- Tas nu bija piedzīvojums! – starodams par piedzīvoto un pārdzīvoto, klāt pie Senijas pienāca Aleksandrs. – Savu mūžu neko tādu – tik krimināli bailīgu un reizē interesantu es netiku piedzīvojis brīvā dabā! Es priecājos, ka atbraucu! Un jūs?! Senija, tu neesi pārsalusi?! – viņš iejautājās, manīdams, ka Senijas zobi neturas taisnā līnijās viens pret otru, bet gan tā jocīgi kratās – te augšā, te lejā.
- Nē, viss ir labi! – viņa noteica. Vispār Senija jutās pārkaitināta un viss, ko viņa iepriekš bija vēlējusies, runāt ar Aleksandru, nu bija pārgājis. Aleksandrs viņai vairs neko nenozīmēja. Jā, viņš bija skaists, īsts saldumiņš, bet kaut kas tāds nepamanāms Senijai lika uzmanīties no viņa. Viņš bija pārāk liels brunču mednieks, skrēja pakaļ visam, kam redzēja garas kājas, laipnu sejiņu un seklu saprātu.
- Kad beigs līt?! – viņš ievaicājas tā it kā Senija mācētu palūgt lietum, lai tas pārstāj.
- Drīz jau! – ierunājās Renaldo, juzdamies nedaudz greizsirdīgs.
Un patiešām, drīz pēc tam, kad jaunieši bija izmirkuši līdz pašai sirdij un vēl dziļāk, kad debesīs mākoņi lēnām paklīda katrs uz savu pusi un aiz to spraudziņām parādījās spoži saules stari, lietus mitējās. Tiesa gan gaiss bija patīkami atsvaidzinošs, bet sala. Riktīgi sala, visi jaunieši trīcēja, visu lūpas bija pārklājušās ar plānu, zilu ādas kārtiņu, ķermeņus klāja zosāda. Zirgi jutās piekusuši, ar lēnīgiem soļiem tie mežā starp kokiem un saknēm plūca zālīti. Seniors, uzmanīgi rūpēdamies par katru no zirgiem, pietekalēja, parunāja ar to, apmīļoja un izveda saulītē, lai apsildītos. Pēcpusdienas saules stari, palēnām kļuva arvien siltāki un siltāki, tālumā par meža klajumu, akmeņainu kalnu un upes līdzenumu izstiepās garš varavīksnes loks, kaut arī neviens no jauniešiem to neredzēja, jo tagad izkārtoja no somām, samirkušo apģērbu, kas tikai dažam bija tiks sauss, lai tagad uzvilktu, lai izņemtu teltis un palēnām, vējam norimstoties tās varētu izklāt. Renaldo, salasīdams dažus kaut cik sausus priekšmetus no savas somas, salika tos ugunskurā. Visi čiekuri, zariņi, zāle bija mitra, salijusi un tuvākajā dienā, tā neizkaltīs tik sausa, lai ar to varētu kurināt. Vairākas reizes viņš centās aizdedzināt nedaudz mitru pagalīti, bet katru reizi mazā uguns mēlīte norima, to pat nesasildot.
- Kaut kāds murgs! – viņš beidzot izkliedzās triekdams sērkociņus pret zemi. – Pat tie ir slapji!
Senija uzmanīgi palūkojās uz Renaldo, kad pati bija gatava nogalināt sevi par to, ka savas lupatas tik prasmīgi ļāvusi lietum samērcēt. Viss bija mitrs, pat ūdeni, ja tā labi papūlējās, varēja izžmiegt. Vajadzēja siltumu! Bet, kur lai to atrod, ja viss ir slapjš, pârsalis un nikns?!
Beidzot pie Senijas ar kaut cik sausu džemperi atnāca Aleksandrs. Viņš pats bija uzvilcis nedaudz samirkušas siltas drēbes un nu ar tādu lielu džemperi nāca arī pie Senijas. – Še! Ņem! – viņš pasniedza to drebošajai meitenei. – Tā kā pamanīju, ka tavas drēbes ir nedaudz samirkušas!
- Labojums! – viņa, pasmaidīdama par zināmo veiksmi, noteica un paņēma plato, tumši brūno džemperi. – Manas drēbes ir pilnīgi slapjas, tavas ir nedaudz samirkušas! Paldies, ka tu atšķirtībā no visiem citiem mani pamanīji! Un, paldies par džemperi!
Pēc mirklīša zirgi un cilvēki jutās jau manāmi labāk. Siltā saulīte darīja savu, patīkams siltumiņš no tās stariem sasildīja atsalušos ķermeņus, kaut arī ugunskurs nedega un visdrošāk, šodien arī vairāk nedegs, bija visai labi. Jaunieši priecājās, ka negaiss pārgājis un lietus beidzies. Viņi nekasījās savā starpā tikpat kā pilnīgi vairs nemaz. Pa mirklītim tikai atskanēja kaut kas nievājošs, bet Senija ar Renaldo bija pamatīgi aktieri, vienīgais, kas viņiem nedaudz trūka bija un palika pieredze... Bet tā radās un ik reiz, kad Linda pateica kaut ko asprātīgu attiecībā uz viņiem abiem, viņi paturpināja vēl asprātīgāk, bet, kad kāds lika priekšā kaut ko nievājošu – viņi paturpināja tā, ka runātāja mute kādu mirkli neaiztaisījās... Lai arī Senija bija bagāta pilsētniece, nedaudz izlaista, izlepusi un cilvēku necienoša, dažu mirkli īsta maita, bet Renaldo – mazs, jauks puisītis, kas jau sen bija nometis kautrības un mazuļa čaulu, viņi kopā tomēr bija ideāls tandēms un, jo vairāk ik mirkli viņi tēloja un spēlēja jūtas vienam pret otru, jo vairāk tās arī radās. Tiesa gan, tas notika ļoti lēni un to spēja redzēt tikai abi aktieri.
Pēc mirklīša noru jau klāja vairākas teltis, kur kurā saslietas, citas klajuma vidū, citas pie kokiem un krūmājiem, bet vēl dažas pie kalnāja. Visas, gluži kā mazas lauksaimnieku mājiņas izvietojušās un nu visos koku zaros tika pakārtas slapjās drēbes, lai izžāvētos.
Renaldo ik pa mirklim pieplaka pie zemes, lai atkal un atkal censtos iekurināt sārtu un pagatavot kaut ko ēdamu. Visi jaunieši nebija ēduši nezin cik ilgi un nu vēderos jau palēnām ieviesās krampji. Un tāds, gluži tāds pats kā bija iepriekš – salijis, slapjš līdz miesai un ādai, viņš tagad sala, bet nesūdzējās un arī ne vienam džemperus neprasīja. Kālab? Tāpat nebija, kas iedos! Tēvs?! Viņam viss bija samircis! Bet pārējie?! Nē, Renaldo piederēja pašcieņa un lūgties jau nu viņš neies.
Senija sēdēja uz nolauzta celma zara izgāzusies pret veselu koka stumbru un ar pievērtām acīm sildījās saulītē un klausījās Renaldo klusajās dusmās. Vispār viņa jau jutās nedaudz sasilusi un tādēļ bija doma – džemperi atdod Renaldo, tad, lai arī tas sasildās. Viņa lēni izvilka rokas laukā no piedurknēm, novilka to nost un sajuta cik gan pūš tomēr ass vējš. Viņa neapskauta visus, kas tagad stāvēja puskaili, samirkuši un nosaluši.
- Ņem džemperi! – viņa gādīgi un reizē arī pavēloši nomurmināja, sniegdama Renaldo džemperi.
- Man nav auksti! Velc pati! – viņš tikpat auksti un bezjūtīgi, cik viņa ķermeni klāja vēsas lietus atsaldētas lāses, nomurmināja.
- Kā tad?! Nav auksti!? – viņa pasmīkņādama atteica. – Ņem, es jau sasilu!
- Nē! Es nevilkšu! – Renaldo atteica, zaudēdams pacietību.
- Bet vajadzētu! – viņa nomurmināja, negrasīdamās piekāpties.
- Nē, tev pašai vajadzēja! Tev viņu deva un nu tu tik nesmuki to dod man...
- Es negribu, lai tu nosalsti...
- Un es negribu, lai nosalsti tu! – viņš pavēlēja, nezinādams, kā savādāk Senijai pateikt, ka džemperi viņš nevilks. – Ņem velc viņu atpakaļ, ja nē - saslimsi!
- Nē, es nesaslimšu! – viņa noteica un izslējās visā savā pusplikajā skaistumā. Meitenes džīnas bija pieplakušas no slapjuma pie kâjām, tās nepatīkami saldēja, bet pleci bija kaili, vien tādu nelielu miklumu sniedza neliels topiņš, kuru viņa gluži tik pat kā bikses būtu labprātāk novilkusi.
- Beidz spītēties! – viņš pavēlēja, jo nu nekādi negribēja piekāpties Senijai un paņemt džemperi, kas tika dots meitenei.
- Es nespītējos! – viņa atteica un ķermenis no uzpūstā vēja dzestrumiņa, tur, kur klāja slapjā apģērba gabals nepatīkami pārklājas ar zosādu. – Uzskati, ka tas ir piedāvājums! – Vai nu kāds no mums nēsā to džemperi vai pretējā gadījumā abi skraidām pliki kā baznīcas žurkas!
- Es ņemu pirmo variantu! – viņš veikli izsaucās un izņēma Senijai no rokām džemperi. Bet tā vietā, lai steidzīgi to uzvilktu mugurā sev, viņš to teju vai piespiedu kārtā uzstīvēja uz miesas Senijai.
- Kas tu esi jucis!? – viņa aizvainota par to, kā Renaldo viņu piespiedu kārtā apģērbis, izkliedzās un novilka nost džemperi. – Es ar viņu nestaigāšu! Un kā tu uzdrošinies mani apģērbt?! – viņa izkliedzās gluži ar tādu pašu parodisku toni pēc kāda izklausījās jau pats teikums kopumā „uzdrošināties apģērbt!”.
- Nu tad jauki, sadedzināsim! Uzkurināsim ugunskuru! Būs vismaz siltums! – viņš izteica un nemaz sirdij netrīcot, iemeta to vietā, kur vairākas saliktas stāvēja pagales.
Viņam nepietiks drosmes piešaut tam uguni! Visu laiku Senijai bija šķitis, tādēļ, neko arī iebildusi viņa nebija, bet, kad viņš izrāva no kastītes sērkociņu un grasījās to jau atvilkt pret kastītes malu, Senija iekliedzās.- Kas, tu esi pilnīgi jucis!? Tev nav nekāda saprāta?! Tas taču ir dārgs džemperis, pie tam nepieder tev! Dedzini savas lupatas! – viņa vīlusies izsaucās un pacēla no zemes džemperi.
- Labi, tādā gadījumā tev viņš būs jāvelk! – Renaldo noteica un pasmaidīja. – Protams, ja negribi, lai es tam piešauju nelielu uguns lāsīti.
- Tu vienmēr esi panācis uzvaru!? – Senija nomurmināja un paņēma džemperi. Viņa nebija radusi zaudēt kaut tādos nelielos strīdiņos, kopš dzimšanas viņa bija bijusi uzvarētāja - vienmēr dabūja, ko vēlējās (atskaitot mašīnu, to sarkano Ferrari, bet par to tagad nerunāsim), kad gribēja. Viņa panāca visu, bet nu tāds „sīks šmurgulis” Renaldo viņu bija uzvarējis. Senija tam nespēja noticēt.
- Eu, tu viņu vilksi mugurā?! – Renaldo ar zināmu devu prieka par uzvaru un savu zināmo varu, pasmaidīja.
- Jā! Jā! – Senija nomurmināja un neatskatoties pazuda jauniešu bariņā uzmeklēt Aleksandru, lai pateiktos tam par rūpēm un atdotu džemperi. Kā jau Senija teica – vai nu vienam – Renaldo tagad būs džemperis, vai arī nevienam! Renaldo to negribēja, tātad arī Senija viena viņu vilkt negrasījās.
Kad Senija tik pat pusplika kā bija bijusi iesākumā, nedaudz Aleksandra aizkaitināta atgriezās atpakaļ pie Renaldo ugunskurs jau koši kvēloja un pirmā doma, kas viņai patiešām iešāvās prātā attiecībā uz uguns iegūšanu bija – Vai tik Renaldo nav sadedzinājis kādu sausāku apģērba gabalu. Viņš būtu uz to spējīgs, tagad tā nu bija skaidrs.
Uz melniem dūmu apsērējušiem lazdu vai kārkli zariem cepās nedaudz nesvaigas, nedaudz pavecas, bet tāpat izceptas labi garšojošas un smaržojošas mednieku desiņas. Renaldo, novilcis slapjās drēbes, pie ugunskura stāvēja tikai šortos un ar kailām krūtīm. Nenoliedzami, Senija atkal aizdomājās par viņa ķermeni, kas likās tik pasakains, saules nobrūnināts, darba norūdīts, bet tomēr skaists. Nežēlīgi skaists un par mata tiesu Senija apslāpēja un nomierināja savas domas par to, cik gan jauki būtu pieskarties viņa plaukstām un pleciem un mugurai...
Patiesībā jau Senija bija kārtīga meitene, kaut arī bagāta un izlutināta un ļoti, ļoti skaista savās un zēnu acīs, sevi un savas jūtas viņa, kuram katram gan neuzticēja. Protams, jau vienmēr atradās kāds, kas Senijai patika, kas aizgrāba viņas sirdi un jūtas un, protams, bija vesela kaudze ar tādiem, kuriem patika Senija, bet kuri nepatika Senijai. Tik sarežģītas attiecības kā Senijai ar kādu džeku, reti kuram bija. Patiesībā, vienmēr tās bija nevis attiecības, bet murgs – meitenei uzspieda satikties māte tikai ar tiem, kurus uzskatīja savai meitenei par ideāliem un lūk, spožs piemērs – Andreass... Nē, par viņu Senija pat domāt negribēja. Viņš bija tik slikts, ka dažu brīdi pat sarunā ieminoties par klusumu, nāca galvā tieši viņš. Ar viņu Senijai reti atradās kāda tēma, ko pārmīt, mūzika viņiem interesēja dažāda, piedzīvojumi dažādi, viņi bija kā divi pretpoli, kuri pievilkti kopā un sasaistīti. Šo, protams, viņai arī bija izvēlējusies māte tikai dēļ viņa labā statusa pilsētnieku acīs un viņa savā ziņā bagātajiem un ideālajiem vecākiem.
Bet nu bija brīvdienas! Jautrība, naids! Viss, ko vien varēja iedomāties, pat piedzīvojumi un zēni.... Tiesa gan tikai viens, kas savā ziņā Senijai iepatikās arvien vairāk un vairāk, bet meitene nespēja paciest viņa neatkarības alkas, viņa uzvaras un prieku par to. Viņu tracināja fakts, ka šeit viņa ir tikai viena no vairākām piedzīvojumu meklētājām un, kad šis viss beigsies, beigsies arī sapazīšanās, Renaldo un Senijas cīņa vienam par otru un ievērību...
Bet, kas attiecās un Aleksandru! Senijai ar katru dienu viņš sāka tracināt arvien vairāk. Lai arī viņi bija pazīstami tikai dažas dienas, dažas nolādētas stundas, viņš sevi bija parādījis gan no savas labākās puses, gan no sliktākās, kas ar katru mirkli kļuva arvien sliktāka. Un pat šodien, kad viņš tika piedāvājis Senijai džemperi – mīļi vai ne!? Bet beigās, kad Senija to nesa, lai atdotu, viņš pieprasīja atalgojumu par to, redz, ka pats salis. Bet viņš jau pats atnesa, Senija neprasīja... Kā atalgojumu, viņš gribēja skūpstu, bet nedabūja, tiesa gan šausmīgi sadusmojās, tik pat kā uguni spļāva un zemes pa gaisu spēra, bet tomēr savaldījās. Un tagad Senija no viņa izvairās, nē, ne gluži tā, ka jāmūk, vienkārši, viņai ir nedaudz bail no viņa. Viņš nav tāds kā izskatās, noteikti dziļa pagātne, daudz problēmu un nepatikšanu. Šādus cilvēkus, Senija saoda jau pa gabalu, tikai, kas gan bija noticis ar viņas degunu un ožu pirmajā dienā, kad tā tik pat kā gatava bija teju vai mīlestībā Aleksandram atzīties?!
- Kretīns! – Senija vēl nomurmināja speciālu veltījumu Aleksandram, bet tad palūkojās atpakaļ uz Renaldo un drosmīgu soli tuvojās tam.
Ap ugunskuru jau lēnu soli tuvojās daži jaunieši, tie, kuri nebija tik nežēlīgi bārstījušies ar nicinājumiem un smiekliem pret Seniju un Renaldo. Senijas „draudzenītes” ar pārējo paprāvo kompāniju, nokaunējušās un nedaudz sabijušās, ugunskuram netuvojās. Pašas vainīgas! Visu laiku, visu ceļojumu jau viņas tā nemuks un neizvairīsies. Un tomēr, tas, kad viņi nesatikās un nesarunājās, bija daudz patīkamāk nekā tad, kad viens otram brauca augumā.
Kaut arī jaunieši bija piekusuši pēc suņiem, izmirkuši, nu jau nedaudz sasiluši nekas diži daudz neatšķīrās no vakardienas vakara, kad tie ēda tikko svaigi ceptas desiņas ar maizi. Vakars, klusums, saules došanās aiz mākoņiem, mežu galiem, putnu dziesmas vakara dusai un jaunas dienas sākšanai un mierīga miglas dzimšana aiz ieloku un ieplaku ejām. Neliela rasiņa lēnām dzima aiz pielijušās zāles. Viss bija beidzies savā ziņā labi. Labi pagājis negaiss, lietus un vējš! Jācer, tikai, ka neviens no slavenajiem ekskursantiem nesaslims un, ka ar zirgiem viss būs labi. Ak, jā un runājot par zirgiem. Arī tie tagad iestiprinājās attālāk meža noriņā, ēdot lielos zāles lakstus un palēnām gatavodamies doties uz dusu.
Renaldo acīs bija jaušamas nelielas dusmas, par to, ka Senija atdevusi atpakaļ džemperi, tagad tikai nāca vakars un, protams, arī aukstāks palika. Bet ne tikai uz Seniju viņš dusmojās, pie vainas bija arī Aleksandrs un viņa uzmācīgais acu skats, kas sekoja līdzi katrai Senijas kustībai, kas pieskārās katram Senijas ķermeņa stūrītim. Viņš viņu gribēja, to redzēja Renaldo, bet viņš nejuta greizsirdību, ja nu tikai nedaudz. Vairāk gan viņš vēlējās Seniju aizstāvēt, sargāt kā zelta gabaliņu, kaut pats tai vairāk neuzdrošinājās pieskarties. Viņš negribēja Senijai darīt pāri, vairāk ne.
Senija sēdēja pierāvusies cieši klāt pie uguns, tikko kā nenodedzinādama savas lokainās cirtas. Viņas sejas vaibstos neapturami rotaļājās patīkamas uguns lāsītes, spēlēdamas paslēpes vai ķeršanas. Meitenes rokas saliktas virs krūtīm drebēja. Nedaudz sala, bet uguns glāsti – tik silti un patīkami, tik nenoliedzami dzīves ieviesēji un arī tās atņēmēji.
Aleksandra acis sekoja Senijai. Viņa to neredzēja, iespējams bija pārāk aizdomājusies par kādu citu, lai tagad savās dziļdomīgajās pārdomās iepītu vēl kādu, piemēram, Aleksandru. Bet Renaldo lūkojās te uz Seniju, te Aleksandru, paredzēdams kaut ko sliktu. Tiesa gan, viņam bija arī iešāvies prātā doma, ka Senija ar Aleksandru ir kaut kādi slepenie mīlētāji paralēli viņas un Renaldo tēlotajai attiecību virknei. Ak, viņš nezināja, kas sekos un, kas bija gaidāms. Skaidrs bija tikai viens – viņš par Seniju un viņas simpātijām cīnīsies ar zobiem un nagiem.
Seniors ar pārējiem kungiem un gadiem vecākajiem cilvēkiem apsprieda šīsdienas slapjos un negaidītos negaisa piedzīvojumus. Ar dažiem apsprieda nākamā ceļa turpināšanas plānu un īsākā ceļa realizēšanu, jo kā izskatās gan zirgiem, gan pašiem jātniekiem šos lielos gaisa gabalus ir visai grūti izturēt.
Jaunieši baudīja pēdējās mednieku desiņas un ik pa mirklim pazibēja jautājums, ko gan viņi ēdīs vēlāk, ja jau tagad pārtika tikpat kā jau apēsta. Bet tam nebija lemts būt par uztraukuma iemeslu – Senija un Renaldo, kā arī visi pārējie zināja, ka šim ceļojumam ar zirgiem un senioram nav nekādas vēlmes viņus badā nonāvēt.
- Daba ir mums visapkārt un daba mūs baro! – klusi atteica kāds visai dīvains, gadus trīs jaunāks par Seniju, pat varbūt visjaunākais zēns no visas šīs grupas, kas enerģiski aizrāvās ar jogu, auras meklējumiem un visādām citāda veida dīvainībām. Agrāk likās, ka viņš vienkārši ir nedaudz atpalicis, bet nu tagad, tas vairs nebija nekāds lielais brīnums, redzot viņu puskailu stāvam rīta agrumā pie telts un ar aizvērtām acīm veroties saulē. Pats viņš teic, ka tā ir saules enerģijas uzkrāšanas nākamajai dienai, bet dažreiz par to sanāk šaubīties. Kas attiecas uz viņa lomu visā šajā kompānijā, tā nav visai liela. Ja godīgi – daudzi viņu par savām dīvainībām noliek, citi ignorē, bet vēl daži tikai neitrāli nosmaida un tikpat neitrāli arī aiziet prom.
Šīvakara pasēdēšana pie ugunskura ievilkās. Ja vakardien visi strauji bija salīduši pa teltīm un ilgi runāja tur, tagad daudzi palika pie ugunskura, runāja un smējās, jo negribēja doties uz telti, vai gluži vienkārši – tādas lietas kā telts viņiem nebija. Pārsvarā pie ugunskura palika sēdēt daži neitrālie jaunieši un dažas meitenes. Viņi sildījās vakara tumsā pie ugunskura pielietā spožuma, runāja un baroja odus, kas šeit nebija nekādā mazo daudzumā. Vispār Senija bija piekususi, viņai bija apnikusi šī sabiedrība, šīs problēmas un fakts, ka šeit viņa nebija gluži nekas. pie tam, viņa labprāt būtu devusies gulēt, bet pat tik daudz kā siltas guļvietas, sausa guļammaisa un kāds, kas par viņu rūpētos, viņai trūka. Meitene jutās viena, kaut sēdēja paprāva pulciņa bariņā.
Palēnām virs ugunskura pakārtais siltais džemperis izkalta un Senija to uzstīvēja uz atsalušās miesas. Ak, cik patīkami būtu novilkt arī tās pus slapjās bikses! Zinādama, ka nekādas dižās nakts gulēšanas vietas, Senijai šonakt nepiederēs, viņa atspiedâs pret tā paša koka, kur pirmīt bija atspiedusies un lēnām pievēra acis. Miegs mācās virsū kā tāda sērga, gribējās gulēt. Nežēlīgi.
- Eu, varbūt kādam teltī ir brīva vieta!? – pēkšņi izsaucās Renaldo. – Mums, nav kur palikt! Varbūt variet paņemt Seniju līdzi?!
Senijas acis pavērās vaļā.
- Nav, mēs tāpat esam seši četrvietīgā teltī! Guļam kā siļķes mucās! – atskanēja atbilde un jauniešu bariņš pazuda melnajā tumsā.
Kā tas nācās – visi bagātnieki, bet bez teltīm?! Nu gluži kā tādi ubadziņi...
Senijas acis atkal aizvērās. Patiesību sakot, viņa novērtēja Renaldo rīcību, viņa palīdzību un vēlmi izdarīt tā kā būtu labāk, bet viņa nebija spējīga un arī nevēlējās pamest viņu kaut kur vienu. Ja abi - tad abi, ja neviens - tad neviens. Senijai patika, ka par viņu kāds gādāja tik tālu no mājām, bet viņa arī apjauta, ka ir izmainījusies, ka lauku daba ir viņu ietekmējusi un, ka Renaldo tāpat. Viņa bija pamatīgi mainījusies.
No ugunskura palēnām pazuda arī vēl kāds bariņš jauniešu un atkal atbildes uz Renaldo jautājumu bija samērā līdzīga. Neviens negribēja gulēt vienā teltī ar svešinieku! Viņš tika domājis un tad tikpat ātri arī piemetināja, ka kuram katram jau Seniju blakus neatdos.
Vakars bija nežēlīgi auksts. Pat pārāk auksts tādas karstas, sutīgas vasaras dienai. Un odu bari, tik nežēlīgi it kā veselu gadsimtu nebūtu sūkuši asinis un riktīgi paēduši. Nebija ilgi jāgaida, kad jau pēc mirkļa Senija vairāk nejuta nevienu oda kodumu, ne cilvēku smieklus, ne vārdus. Viss pazuda un viņa aizmiga. Miegā ik pa mirklim viņa satvēra ciešāk elkoņus, no aukstuma. Senija bija aizmigusi kopā ar Renaldo jautājumiem, interesantā jogu zēna atbildēm un Aleksandra cītīgo meitenes vērošanu, kuru tāpat, lai arī cik cītīgi Senija centās saskatīt, nesaskatīja.
- Paskaties, tava draudzenīte nolūza! – klusi noteica Aleksandrs, pārmaiņus pēc uzmezdams tai nenoslēptu acu skatu, kaut gan tajā bija redzams tas pats, kas iepriekš – Senija, viņas iztēlotais kailums un neaizsargātība.
- Es arī labprāt aizmigtu! Šī diena bija nežēlīgi nogurdinoša! No sākuma tā sutoņa, tad negaiss! Bāc! Vienā skriešanā, vienā darīšanā, vienā kašķēšanās ar to psiho meiteņu kompāniju! – viņš nomurmināja un palieca plaukstas tuvāk ugunij, kas jau palēnām taisījās izdzist. – Zini, ko es tev gribēju teikt, vecīt, - Renaldo iesāka un, sakopodams vienuviet visu savu drosmi un pašpārliecinātību, turpināja. – Turies no Senijas pa gabalu! Saku kā neitrālam cilvēkam! Ja uz viņu kaut greizi paskatīsies...
- Ko tu tur murgo!? – Aleksandrs piespēlēti nevainīgi izsaucās. – Kādēļ tu domā, ka man viņu vajadzētu aiztikt?! Viņa ir jauka, bet es viņai nemaz netaisos darīt pāri! Ko tu iedomājies? Saprastu, ja liktu uzturēties pa gabalu, jo kā redzams mums abiem viņa patīk, bet pāri... Nekad!
Renaldo neticēja. Kaut kas šajā cilvēkā – šajā Aleksandrā bija kaut kas tāds, kas liedz ticēt. Pats par sevi – viņa kauliem izspiedusies seja, spēcīgie vaigu kauli un stiklainās acis, likās uzmanīties. Pie tam, kaut kur nesen viņa foto tika redzēts avīzes slejās, bet kur un kādā tieši, to nu Renaldo nespēja atminēties.
- Bet tu saprati!? – viņš pārvaicāja. – Netuvojies viņai! – viņš vēlreiz noskaldīja un bez emocionāli piecēlās kājās un piegāja, it kā sargādams, it kā lolodams, pie meitenes.
- Jā! Jā! – Aleksandrs atteica, kaut, lai ieskatītos acīs, galvu nepacēla.
Renaldo viņam neuzticējās, viņš reti kam uzticējās, bet, kad uzticējās, tad uz visiem simts procentiem un tikai tādam, kuram pat savu dzīvību nebūtu žēl glabāšanā uzticēt.
- Senija, eu, mosties! – caur sapņiem izplūdušu miegu Senija sajuta pus klusas balsis un pieskārienus pie rokas. Acis negribīgi tā attaisīdama, palūkojās apkārt – viena vienīga tumsa, ugunskurs tikko neizdedzis, blakus Renaldo, bet attālāk Aleksandrs. – Iesim prom! – viņš noteica un pasmaidīja. Sejas vaibstos iesētās ēnas klusi pletās no lūpām līdz pat acīm. Romantiska pustumsa, tikai blakus kāds liekais – Aleksandrs.
Aleksandrs, juzdams, ka kļūst lieks, aukstu pacēlis galvu aizsoļoja pa meža taciņu prom. Sirdī viņam auga milzu dusmas, bet tās neizrādīdams, viņš kaut ko perināja. Kā klusums pirms vētras...
- Tu atradi telti?! – viņa ievaicājās te pa sapņiem, te nomodā esot.
- Ne gluži! – viņš noteica. – Celies! Ejam, kamēr Aleksandrs nav atnācis!
Meitene negribīgi piecēlās kājās un Renaldo pieturēta un rauta ātrāk uz priekšu tam sekoja. Viņa nezināja, kur tiek vesta. Kaut par to lāgā tā nemaz nepadomāja, vispār Senijai likās, ka viņa tagad sapņo – gluži kā vienmēr, atnāk Renaldo, paņem viņu pie rokas un abi jaunieši dodas tālēs zilajās. Tas likās romantiski un, kad gan citreiz atļauties romantiku, ja ne sapnī?!
Beidzot, izlīzdami caur pamatīgiem briksnājiem, koku zariem, krūmāju uzmācīgajiem tvērieniem un sakņu slazdiem, jaunieši nonāca pie pamatīga, sūnām un kokiem apauguša kalna. Renaldo parušinājās caur zāles stiebrājiem, paraustīja nost dažu labu sakni un atvēra ceļu uz alu. Caur pustumsu Senija tikko kā spēja saskatīt, kas notiek, vairāk, protams, viņa paļāvās uz sirds balsi un visu ko juta, un tikai pēc tam nāca veselais saprāts, domas un idejas.
Viņi ielīda mazā alā, kas ejot arvien tālāk palika lielāka, plašāka un milzīgāka. Visur bija melna tumsa, daudz melnāks nekā ārpasaulē un vienīgā iespēja, kas liedza dabūt kādu punu, no akmeņainās klints sienas, bija un palika taustīšanās. Renaldo drosmīgi līda uz priekšu, bet Senija tam sekoja.
- Kur mēs ejam!? – viņa beidzot ievaicājās.
- Alā! Zini, te būs daudz drošāk gulēt gan man, gan tev! – viņš noteica, ja nu uznāk lietus!
Senija nu pamodās beidzot pavisam, žāvas vairāk nenāca un nu viņa skaidri apjauta, kas notiek. – Kā tu zini, kur iet?! – viņa beidzot pajautāja jautājumu, kas jau visai ilgi bija urdījis viņas sirdi.
- Ahā! – viņš pasmējās. – Mēs braucam izjādēs ar zirgiem katru gadu un, kā tad es varu nezināt!? Šo alu jau pazīstu no laikiem, kad tikko skraidīt iemācījos! – viņš palielīja un, beidzot raudams Seniju pie zemes, apsēdās arī pats.
- Kur tu esi?! – Senija ievaicājās lūkodamās visapkārt un cenzdamās kaut ko saskatīt.
- Zemē! – viņš noteica. – Pagaidi, tūlīt iekurināšu ugunskuru! – viņš noteica un sērkociņa galā uz mirkli parādījās sīka gaismiņa. Viss izgaismojās – ala bija pamatīga, bet, lai arī kā centās Senijas saprāts, viss notiekošais viņai likās kā sapnis. Kā tad ne savādāk?! Nekad mūžā Senija nebija bijusi alās, pie tam tik visai savā ziņā labi iekārtotās, jo tikko kā Renaldo aizdedzināja no žagariem saslietu ugunskuru, viss izgaismojās – attālāk no ugunskura saslieti bija mīksti ar salmiem pildīti matrači, vēl tālāk spīdēja arī kāds segas gals, bet alas sienās izurbtās mazās iedobēs stāvēja pamatīgas, paštaisīts sveces.
- Tā vien liekas, ka tu te esi pavadījis lielāko daļu savas dzīves! – Senija atteica un pasmaidīja. Viņa bija nedaudz sabijusies no Renaldo. Nu saprotiet, būt kopā alā ar cilvēku, ko lāgā nepazīst... Bet vienmēr jau ir laiks, lai iepazītos. Un, pie tam, lai arī cik absurdi tas izklausītos – vienīgais cilvēks ar ko Senija bija radusi un pasākusi turēties kopā vienmēr un visur nebija nedz kāda laba meitene vai draudzene, bet gan tieši Renaldo – pieaugušais jauneklis. Nezin, tikai, kas gan bija viņus tā satuvinājis?! – Laikam jau tā kopējā problēma – teātra spēlēšana par jūtām, kuras neeksistē, kaut kādas simpātijas un kašķi vienam pret otru. Tik daudz, kas viņus vienoja un tik daudz, kas šķīra.
- Neesmu! Vienkārši tā ir tāda vietiņa, kur tādi bomzīši bez teltīm un guļammaisiem dažreiz tiek ieaicināti! – viņš pasmaidīja un ar nelielu skaliņu aizdedzināja arī dažas svecītes alu sienās. – Es ceru, nedusmojies, ka atvedu tevi uz šejieni! – Viņš beidzot iesāka. – Nebaidies, es tikai domāju, ka te gulēt ir daudz drošāk nekā klajumā! Nu, tu saproti, te, piemēram, nevar līt, mēs nesalīsim un, piemēram, te nebūs tik auksti. Zini, segas, mīksti, ar sienu pildīti guļammaisi – ne katram tādi labumi tiek. Nu sava veida ērtības. – viņš nedaudz bikli un baidīdamies, ka Senija kaut ko pārpratīs, runāja.
- Ak tā! – Senijai beidzot pieleca. – Tad tagad, kamēr daži guļ uz salijušas zemes, teltī, baro odus un salst, mēs gulēsim alā?!
- Jā, tieši tā! – viņš noteica un uzsēdās uz siena piepildītā guļammaisa.
Senija nometās līdzās, dažu mirkli kāds zāles stiebrs iedūrās kājās vai pēcpusē, bet tas bija tā vērts – izmantot kaut kādas ērtības, kad pārējie juta vien slapju zemi.
Renaldo pasniedza Senijai segu un tā kā otra siena maisa, uz kura piemesties nebija, viņš palika tur pat līdzās, apsedzās ar segu un saspiedās kamoliņā. Kamēr ugunskurs vēl nebija sācis tā lāgā degt, nedaudz sala, bet kopā, zem segas, bija silti un ar katru mirkli kļuva arvien siltāk.
- Paga, tu gulēsi tepat? Man līdzās?! – Senijai nedaudz pajokodamās irunājās.
- Tev ir antipātijas?! – viņš atteica – Cik atceros vakar mēs teltī gulējām blakus!
- Bet tur bija telts, vairāk cilvēku un lielāka kompānija... Te mēs tikai divi...
- Kas tev atkal nepatīk?! Var jau arī negulēt kopā, blakus, ja tu pat tādā nekam nevainīgā gulēšanā redzi kaut ko nepieklājīgu, kas tevi aizvaino vai kā citādi aizskar. – viņš nomurmināja un negribīgi pieslējās kājās. Šoreiz gan viņš labāk būtu pasūtījis Seniju pie velna par viņas nesaprašanu un muļķīb, bet tā vietā pateica tikai nedaudz.. – Nu, ja tev kaut kas nepatīk, tad ej arī prom! - viņš nokliedza un ar sīvu kliedzienu satracināja alas ciešās, akmens un neliela mitruma pielietās alas.
Senija izteiksmīgi palūkojās uz Renaldo. Vai tā bija zaļā gaisma, ka var sākties jauns kašķis?
- Nu tad segu es paturēšu sev! – viņa noteica un tik pat spītīgi kā bija runājusi, nu no Renaldo norāva arī segu.
- Manis pēc! – Viņš atteica un nolūza atpakaļ uz salmu maišeļa.
- Es tevi nesaprotu! – viņa nomurmināja apsēzdamās pie ugunskura. Renaldo nu gulēja uz mīksta siena maisa, bet bez segas, Senija turpretim nometās pie ugunskura uz auksta akmens, aptinusies ar mīkstu un siltu seģeni.
- Kurš kuru saprot?! – viņš beidzot pagriezdamies uz muguras, palūkojās alas griestos, ierunājās. – Tu vispār esi kā melna nakts, pilna ar zvaigznītēm, bet tu tās nevienam nerādi!
- Tas bija kompliments?!... – Senija beidzot kaut cik nedaudz bikli ievaicājās.
- Uztver tā kā gribi! – viņš nomurmināja un parausās uz otriem sāniem, parādīdams Senijai muguru.
- Paldies! – viņa ierunājās un pieslējās kājās, lai dotos atpakaļ pie Renaldo, jo tā vieta, kur viņa bija tagad, bija nekas.
Renaldo nekā uz „paldies!” neatbildēja. Viņš tikai pasmaidīja, kad Senija ar visu segu atvilkās atpakaļ. Tikai nezin gan par ko viņš priecājās vairāk – par segas klātbūtni, vai Seniju?! Nē, tur pat jautāt nevajadzēja! Protams, ka par Seniju!
Senija pievēra acis, lai dotos gulēt un aizmigtu, bet, lai arī kā viņa centās ne par ko nedomāt, viņas saprātu noslogoja viss piedzīvotais. Tiklīdz kā acis bija ciet, viņa iedomājās par draudzenēm, bet tiklīdz tās atvērās, viņa sev priekšā redzēja Renaldo. Ko, lai dara? Viņa nodomāja, grozīdamās te no viena sāna uz otru, te gulēdama uz muguras, te atkal uz vēdera. Patiesībā vienvietīgās gultas ar sienu piepildītais guļammaiss viņiem abiem bija gaužām par mazu un, ja vēl Renaldo iestiepās lielāko daļu, Senijai atlika vien neliela maliņa, kur atspiest galvu. Tas laikam tāpēc, ka blakus guļu viņam! Senija nomurmināja, bet tad iedomājās, ka Renaldo varēt domāt kaut ko līdzīgu...
Pēkšņi laukā sāka līt, lielas lietus lāses sitās pret alas griestiem, kaut kur pa sienām sūcās ūdens, tecēja uz grīdas, bet to neviens neredzēja, vienkārši juta, ka gaiss paliek mitrāks un siltums no alas iekšienes palēnām pazūd. Senija nopriecājās atkal par savu veiksmi, ka tieši ar Renaldo palīdzību tikusi sausumā, klusumā un mierā, jo bez Renaldo, viņa šādus apartamentus noteikti nebaudītu, bez tam viņa tagad gulētu teltī ar savām ienaidniecēm, kas tikai kādreiz bijušas labākās draudzenes un runātu. Jā, viss būtu iestiepies un tagad ritētu, daudz savādāk... Bet, par to pat domāt nevajag, jo laiku tāpat atpakaļ nevar pagriezt. Bet, vai maz Senijas to tagad vēlētos izdarīt? Droši vien nē, lai arī laukos dzīve nebija rožaina un viegla, šeit bija interesantāk nekā lielpilsētā, smalkā mājā, pie naudas un bagātības. Šeit bija labāk, kaut arī Senija to tik reti pamanīja.
Pabīdījusi guļošo skaistuli nost no matrača un pati ieņemdama lielāko vietu, viņa beidzot aizmiga. Patiesību sakot, šis jau bija pēdējais laiks, kad gulēt, diena jau palēnām taisījās uz rītu un, kad tad, ja ne tagad vajadzētu iet gulēt?
(02.04.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1146
Kopā:6412911
|
| |
| |
|
Autori
