|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 10.nodaļa | | Komentāri (13)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
- Redz kur viņi ir! – kliedza kāda balss blakus Renaldo un Senijas guļasvietai, uzmodinādama tos tik negaidīti un visnepiemērotākajā laikā. Bija jau rīts, bet pēc rīta jau gluži neizskatījās – gaismas alā nebija, tikai nedaudz gaišākas bija kļuvušas plaisiņas alas sienās un griestos, ak, jā, un putnu vīteri koku galos, te pat aiz sienas bija pieņēmušies spēkā. Bet, lai arī kā Senija izskatītos, kā burkšķētu un kā niknotos, ka tikusi pamodināta, varēja noprast, ka izgulējusies viņa nav. Gulēt viņa aizgājusi tikai nesen un pamodināta sapņa vislabākajā mirklī.
Renaldo gulēja turpat uz aukstās, nedaudz akmeņainās alas grīdas, kur Senija to pati, gulēt iedama, bija izgrūdusi, tiesa gan, tagad viņam nevis Senijai piederēja lielākā daļa segas ar ko apsegties.
Viņiem blakus, visai nikns stāvēja seniors. Viņš niknojās, un Senija zināja par ko. Bet šīs dusmas un pārmetumi bija nepelnīti, neviens no jauniešiem nebija izdarījis kaut ko tādu, lai tagad saņemtu rājienus un pamācības, vienīgais grēks, kurā varēja viņus vainot, bija un palika tas, ka viņi aizgājuši attālāk no pārējiem jauniešiem, ieritinājušies alā, segās un kopā gulējuši. Bet arī šim, lai arī kāds dusmu pūķis lamātos, bija atrodami skaidri un saprotami izskaidrojumi – jaunieši tikai tādēļ atradās šeit, jo citur nebija, kur palikt.
- Man jau likās, ka atradīšu jūs atkal kopā! – viņš kliedza, sliedams augšā no miega savu dēlu. – Ko jūs iedomājieties? Ka esiet atbraukuši pamaigoties? – viņš lasīja Senijai. – Te nav nekādas atpūtas, bet tas pats galvenais, jūs nekad nebūsiet kopā! Samierinieties! Jūs esiet no dažādiem apgabaliem un slāņiem! Un nedomājiet te taisīt nekādus jociņus! – viņš pavēlēja Renaldo, kas tikai tagad uzsliets kājās no salda miega sāka kaut ko filtrēt. – Sapratāt?! Ja vēl vienu reizi redzēšu jūs pamostamies un guļam kopā, jums būs nepatikšanas! Milzīgas!!!
- Ko jūs iedomājieties?! – Senija beidzot izkliedzās, nespēdama uzklausīt tik daudz pārmetumus un nepatiesas apsūdzība. Ja vēl tajās būtu kaut neliela daļiņa patiesības! – Mēs tikai atnācām gulēt uz šejieni, jo netaisījāmies nakti pārlaist zem klajas debess! Pie tam, jums vajadzētu būt lepnam, jo jūsu dēls mani izglāba no kārtējās samirkšanas un salšanas! – viņa atteica, paslavēdama Renaldo.
- Tad, kādēļ, man ir jautājums, jūs blakus neņēmāt arī Aleksandru un Felicitu? - viņš piesējās. – Viņi samirka!
- Varbūt tādēļ, ka... – Senija iesāka, bet tad, nesmuki pārtraukdams, turpināja Renaldo.
- Tēvs, Aleksandrs ir ļauns cilvēks, bet par Felicitu mēs nekā nezinājām. Cik zinu, beidzamie pie ugunskura palikām mēs septiņi – Senija, Aleksandrs, Niks, mazais Jogu puika, tā meitene Felicita, Anja un Es. No sākuma pazuda Niks, pēc tam Anja, vēlāk Jogu puika ar Felicitu, pēc tam Aleksandrs, bet beigu beigās mēs ar Seniju atnācām uz alu.
- Un, ko tu gribēji teikt?! – pēkšņi seniors ievaicājās Senijai.
- To pašu un vēl es gribēju teikt, ka, lai arī cik ļoti tas izklausītos neticami, bet nekā nebija. Un ja jūs vēl kaut vienu reizi par mani un viņu padomāsit kaut to tik absurdu... Tad domājiet vesels, tikai nelasiet mums lekciju – nomurmināja Senija. – Jo mēs nekad neesam vainīgi...
- Jums tik noticēt! Padosi mazo pirkstiņu, apēdīs visu roku! – viņš nomurmināja, nedaudz apmulsis par savu pārsteidzošo lamāšanos un dusmīgs pats uz sevi. – Un pie tam, veikli laukā no sušanas! – viņš nomurmināja. – Ātri jāturpina ceļš!
- Bet brokastis!? – Senija tikpat kā iekliedzās.
- Nevajag tik ilgi gulēt! Nebūs viss apēsts!
- Jā, ser! – Senija čukstus pamēdīja un neapmierināti piecēlās sēdus. Viņa beidzot bija sasilusi.
Izlienot laukā no alas, gaiss visapkārt bija daudz siltāks. Vai spožās saules sasildīts vai gluži tāpat vienkārši siltāks, bet ārpasaulē bija patīkamāk. Saule atkal koši spīdēja, bija aizmirsies vakardienas sliktas negaiss, pērkons, vējš. Acis žilba no gaismas, bet tās priecājās atkal to ieraugot. Tumsā dzīvot bija apgrūtinoši, gluži tāpat kā tad, ja uz tevis gulstas vaina, par to, ko tu neesi darījis. Seniors domāja, ka Renaldo ar Seniju ir pārgulējuši, bet vai kaut viena, kaut mazākā un niecīgākā pazīmīte par to liecināja?! Nē, bet, ja tā labi piesējās un smadzenes strādāja, tad jau varēja safantazēt viskautko...
Senijas garīgais bija samaitāts, ne pa jokam. Tāds dulburis! Viņa nesadzirdami domāja un sekoja senioram un Renaldo, kas gluži kā suns pavadā bija iedresēts sekot katram vīrieša solim un paklausīt katrai pavēlei. Visam, ko seniors teica Renaldo piekrita, visam paklausīja. Kas, viņam drosmes nebija iebilst? Kādu reizi uzkliegt savam tēvam?! Dažu mirkli Senija aizdomājās un tad tikpat ātri atcerējās, ka pa reizītei jau Renaldo arī iebilst, tikai tik lielā mērā, lai pašam beigās nesanāk nepatikšanas.
Un tomēr viņš ir gļēvulis! Es te eju kā tāda notiesātā! Kā tāda padauza! Bāc, pirmo reiz, esmu uz apsūdzētā sola bez vainas!... Starp mums taču nekas nenotika?! Nenotika taču?!
- Tā, lai es jūs vairāk neredzētu kopā! Sapratāt?! – seniors vēl bija piekodinājis abiem aktierīšiem, kad tie ar nāvīgi skumjām sejām bija ielāčojuši pārējo bari un atvērti pilnīgai apsmiešanai un apņirgšanai, bija kaut zemē ielīst spējīgi. Nē, Senija nekaunējās no tā, ka pieķerta guļam vienā alā ar Renaldo, viņa nekaunējās no tā, ko juta pret viņu, un, viņa nekaunējās par to, kas ir pati. Jo vienkārši, tas nebija tā vērts, vēl jo vairāk - alā viņi bija tikai slēpušies no lietus un aukstuma, ne jau no cilvēkiem.
Senija drūmi uzlūkoja Renaldo. Slēpties un tēlot vairāk nebija iespējams. Tā stīga, kas visu laiku bija sargājusi Senijas auksto sirdi no mīlestības nu bija pārplīsusi, viņa juta skumjas, kad Renaldo un viņai aizliedza tikties, viņa juta naidu un nežēlīgas sāpes, kas skrubinādams sirdi palēnām izjauca līdzsvaru un sapratni, kur sākas debesis un, kur elle. Meitene nesaprata, kas notiek, bet pretoties tam nespēja. Un tagad bija tikai laika jautājums – kad gan kāds no viņiem spers pirmo soli?!
Renaldo palūkojās uz Seniju ar tādām pašām acīm ar kādām viņš to bija vērojis un uzlūkojis katru mīļu brīdi – viņās zibsnīja mīla, simpātijas un patikšana, kā arī dziļas skumjas, apzinoties, ka nekad viņi nespēs būt kopā. Pārāk auksts mūris šķīra princesi no zemnieka un, lai arī kuram paprasītu – vai šīm attiecībām būtu nākotne, katrs pateiktu, ka nebūtu... Bet pasauli jau var apmuļķot, daudz dažādos veidos, bet arī tās lamatās var iekrist tikpat un pat vēl vairākos veidos.
Tā nedrīkst! Senijai gribējās izkliegties. Vienmēr, Renaldo sastrādātājās rokās, tumši iedegušajā sejā un acīs varēja manīt cilvēku, kas neatbilda ne Senijas „kārtīga drauga” parametriem, vien tikai tam pašam zemniekam, vientuļam zirgu puisim, kas katru dienu, paklausot savu tēvu, iet un dara. Viņi bija dažādi bijuši, pat tagad vēl bija, bet nu Senijas uztverē to robežu vairāk nebija – viņi bija vienādi, ar vienādām problēmām un vienādi aizstāvēšanās plānu.
Seniors aizvilka Renaldo līdzi, lasīdams garu lekciju par viņa un Senijas dažādību, dažādajām dzīves uztverēm un spēlītēm, ko Senija tikai it kā ar Renaldo spēlēja. Jā, viņa bija spēlējusi un, protams, arī Renaldo bija spēlējies, bet nu, redzot, ka uzvarētāja un zaudētāja nebūs, liktens apsveica tos abus – dāvājot dziļākas, bez robežu un beznosacījumu jūtas.
Senija kā sālsstabs, zemē iemieta un neizkustināma noraudzījās Renaldo gaitā, kad viņš ar tēvu aiziedams pakaļ zirgiem, pazuda aiz vairāku jauniešu augumiem, balsīm un bezveidīgām ēnām, kas stiepās te no kokiem, te no zāles, te no cilvēkiem.
Vēl mirkli viņa tā pastāvējusi saprata, ka nu ir pilnīgi viena. – Ar Renaldo tai aizliekts tikties, ar draudzenēm ir ienaids, Aleksandru viņa ienīst, bet Niku pat atcerēties negrib. Kas attiecas uz pārējiem jauniešiem – ar tiem Senijai nebija ne jebkāda, pat ne mazākā sakara un, kamdēļ, lai tagad viņa kaut ko dibinātu? Un tomēr aiz negaisa mākoņa maliņas pastāvēja spožas saules stars – Kur bija teikts, ka Renaldo un Senija vairāk patiešām nesatiksies?! Vai tiešām senioram pietiks tik daudz spēka un gribēšanas, lai uzmanītu savu mazo dēlēnu divdesmit četras stundas diennaktī? Ja pa dienu Renaldo vienmēr būs aizņemts, tad vakarā viņam noteikti būs brīvais laiks... Senijas lūpās iezagās smaidiņš. Un uzlūkot Renaldo un pasmaidīt tam taču arī viņa drīkst.
- Viņus izšķīra?
- Nē, viņi paši izšķīrās! Pareizi, jau ir bagāts pie bagāt... – pa malu malām atskanēja, bet līdz Senijas saprātam tas tā arī neizgāja. Acīs stiepās asaras un ātrāka vēlme tikt prom no šejienes, aizmukt, neatgriezties...
- Nē, un tomēr viņa bija par labu tam ubagam! – atteica kāda cita balss un tad tikpat skeptiski piebilda. Bet, ja jau viņa ir tāda maza un stulba, tad, lai jau satusē ar to savu zirgu puisi. Gan viņa drīz pati sapratīs, cik gan tas ir stulbi.
- Sveika! – klāt pienākdams, pasveicināja Aleksandrs.
- Ko tu gribēji?! – Senija nedaudz nikni atrūca, padomādama, ka neko citu kā paņirgāties, viņš nav gribējis.
- Apsveicināties! Pajautāt, kā jūties? Kā pavadīji nakti? Tā kā padzirdēju – esiet alā gulējuši! Nebija augsti? – viņš caur puķēm, apkārt un riņķī ierunāja, slēpdams pamatīgo skaudību un niknumu.
- Pavadīju nakti labi! Prom no šiem visiem un no problēmām! Kas attiecas uz salšanu, auksti nebija! – Senija aizkaitināta nobēra un, grasīdamās jau doties prom, pamanīja, ka šurpu greizsirdīga, ka Aleksandrs runā ar Seniju, nāca Linda.
Jaunas problēmas.
- Ko tu te muti dzisini ar to pabiru?! – viņa kā ķēniņiene, augstprātīgi un lepni, jautāja Aleksandram. – Vai tad neredzi, ka viņa nav no mūsu slāņa? Ka nav cienīga runāt ar tevi, pat skatīties uz tevi nē?!
Aleksandrs nesaprašanā palūkojās uz Lindu, it kā gribēdams jautāt, ko gan tā te jaucas.
Senijas asinis vārījās dusmās, tās lika viņai trīcēt un nobālējušajam vaigam pietvīkt. Viņa nezināja, ko domāt, vēl jo vairāk, viņa pat elpot bija piemirsusi... Ko gan viņa atļaujas? Tā, kas kādreiz bija mana draudzene? Kā gan es ar tādu spēju draudzēties? Pazinu tad ilgi, bet kā liekas veikalos, izklaidēs, zēnos un pastaigās neiestiepjas viņas patiesā daba. - Labāk nerunā, ja nezini ar ko runā! – Senija, sagrābdama pēdējo pašlepnumu, spēku, kas gluži kā smilšu graudiņi smilšu pulkstenī tiecās izbirt un dusmas par visu, kas tā vien kūsāja, lai tikai izlauztos, nokliedza un iekrāva savai ienaidniecei vislielāko, visstiprāko, visvarenāko pļauku kādu jebkad bija kādam situsi, it īpaši meitenei. Senija jau nebija tā, kas parasti, sit, kad ir nokaitināta, bet šoreiz „draudzenīte” bija pamatīgi pārcentusies un pēc pļaukas viņas uzvedība un vārdi tā tik vien lūdzās.
Lindas vaigs, kuru bija skārusi Senijas plauksta, momentā sasarka. Roku tai pretī pielikusi, meitene uzlūkoja Seniju. Viņa bija nikna un, pazīstot Lindu, bija gaidāma atbildes reakcija, proti, vēl lielāka, vēl pamatīgāka, vēl stiprāka pļauka. Un viņas sakāvās. Kurš teica, ka meitenes nekaujas?! Tiesa, gan, viņas nesit ar kulakiem, nespārdās un nežņaudz kā to dara zēni, jo viņu kaušanās veids skrāpēšanās, košana drēbju plēšana ir daudz nesaudzīgās. Un protams, tik daudz, lai pašas apjēgtu, ka cirku citiem par prieku nevajag taisīt, tās nesaprata. Visi locījās vēderus turēdami, raudzīdamies tik patiesās un atklātās sieviešu cīņās.
- Eu, nu izbeidziet! – iekliedzās seniors, tikko kā bija redzējis, kas par ķīviņu, kas par kliegšanām attālāk notiek. – Lieli cilvēki! – viņš kliedza, saprazdams, ka kāds kaujas. – Bet prātā vēl tīrie bērni! – un tikko kā viņš pamanīja, ka kaujas meitenes, pie tam bijušās draudzenes, viņam tapa skaidrs, ka šis ceļojums, ar šādiem cilvēkiem, beigsies slikti.
- Izbeidziet! – kliedza Renaldo un ķērās, lai abas meitenes izšķirtu. Beidzot, aizelsušos un niknu, viņš bija sagrābis Lindu un to cieši turēja.
Senija pārsteigta stāvēja malā un noraudzījās, ka ienaidniece, spurodamās aiz nepatikas pret Renaldo, nikni purpināja kaut ko zem deguna un nebaidījās pat pielietot kādu asāku vārdu atkal attiecībā uz Renaldo materiālo stāvokli.
- Kas šeit par nemieriem?! – iekliedzās seniors, stāvēdams pa vidu abām kauslēm un vienu pēc otras tās cieši uzlūkodams. – Ko jūs iedomājieties? Ka tikuši prom no saviem vecākiem kausieties?! Jūs taču esiet meitenes! Aizmirsāt!? Pie tam labi audzinātas, ar etiķeti un normām, bet kaujas šeit te tā kā tādi bērni! Kauns ir?! – Un vēl lielākas par vīrieša kliegšanas skaļumu bija tikai viņa dusmas.
Abas meitenes klusēja. Nu arī Linda saprata, ka rīkojusies apkaunojoši un nožēlojami, tikai neko no izdarītā viņa netika nožēlojusi. Un Senija ne tik.
- Atbildiet! – vīrietis iekliedzās. – Dēļ kā jūs kāvāties?
- Viņa iesāka! – Linda, norādīdama uz Senija, izsaucās. – Viņa man iesita!
- Un tu man brauci augumā! Ka es esmu pabira! Neatceries?
- Ha! Tu tāda arī esi!
- Tad jau sanāk, ka tu arī! – Senija izsaucās un draudīgi pasmīnēja. – Atceries, ka mēs kopīgi lodājām pa veikaliem, apspriedām zēnus? Tad mēs bijām draudzenes un, cik atceros draudzējas tikai vienas šķiras cilvēki – bagātie pie bagātajiem, pabiras pie pabirām! Tu pati tā teici! Atceries?!
Linda spītīgi klusēja. Tā nebija taisnība. To varēja labot – draudzība spēja rasties pret jebko, jebkādām šķirām vai jebkādām materiālajām vērtībām, bet trakākais bija tas, ka lai neatzītu draudzenes uzvaru, ka viņas draudzība ar Renaldo tomēr var pastāvēt, Linda klusēja.
- Izbeidz! – izkliedzās seniors, manīdams, ka ienaidnieces palēnām atkal iekarst un gatavas kaušanos, kurā katrā laikā atkārtot. – Vai arī jūs abas par nekārtīgu uzvešanos tiksiet aizsūtītas uz mājām! Abas saprata?! Un, ja šeit vēl kāds ģēnijs atradīsies, kas gribēs uzrīkot traci, tas bez jebkādiem aizrādījumiem izlidos no šejienes! Visi saprata!?
Viņš bija brutāli ļauns. Senija nodomāja. Lai arī kā viņa vēlējās ienaidniecēm – Lindai un Elijai atriebties, tagad tas nebija iespējams, sods bija pārlieku liels, riskēt ar padzīšanu no šī jaukā piedzīvojuma, Renaldo klātbūtnes, un visa jaukā, kas bija tikai te, nedrīkstēja. Viss bija nedaudz par dārgu.
- Viss, pamiers! Meitenes, lūdzu, sarokojieties, pasmaidiet viena otrai un, ja turpmāk kaut kas notiks pret noteikumiem, jūs zināt, kas notiks. To zina visi! – viņš pavēlošā tonī izrunāja un, satverdams aiz vienas rokas Senijas plaukstu, aiz otras Lindas, salika tās kopā. – Dzīvosim draudzīgi! – pēc tam nedaudz bērnišķīgi nomurmināja un pārējiem par uzmanību vēl pasmaidīja.
Viņas sarokojās, kaut no malas nebija jaušams, ne prieks, ne lepnums par to, visiem šķita, ka agri vai vēlu, bet atnāks karš. Tas auga, arvien lielāks un lielāks un tagad tas bija tikai laika jautājums, kad kādā dienā kāds atradīsies pazudis, aizmucis vai kā savādāk aizskarts. Grupa bija sadalījusies divās lielās karotāju pusēs – Senijas atbalstītājos un Lindas līdzjutējos... Bet tas nebija vienīgais, bija arī neitrālie – visi seniori un kungi, kas piedalījās šajā pasākumā, kuri centās novērst visas nepatikšanas un izdzīvot šajā piedzīvojumu pasaulē, un ceturtā grupa, kas, protams, kādu ienīda, bet tie bija daži vientuļnieki, kas bija gan pret Senijas, gan Lindas stulbo un bērnišķīgo izturēšanos, kā arī pret senioriem.
Garā rindā, sapulcējušies jaunieši ar paunām zirgu mugurās jāja pa ceļojuma visbīstamāko apvidu – purvainu līdzenumu, iznīkušām ganībā, akačiem, kas kā akmeņi nosējušies pa kartupeļu lauku, līda katrā klusākajā nostūrīti. Viss bija pamests, kur vien skatījies uz visām debesu pusēm rādījās plaši purvu līdzenumi, daži iznīkuši kociņi ar maziem, lapotņu kupoliem, saules svelmi debesīs un ūdeņiem bagātos klajumus. Bija bail, ka kādā akacī, kas labi maskējies par vienkārši peļķi, zirgi neiestieg, tādēļ visi, lai arī kādas simpātijas vai antipātijas viens pret otru justu, jāja vienā garā rindā. Protams, šis baisais ceļa posms nebija ne ceļojuma plānā, ne arī kā savādāk domāts izstaigāts, tas bija tikai tā kā tāds rezerves ceļš, kā glābējs, kad visi slinkie bērneļi vairākas dienu garu maršrutu ar saviem kašķiem un strīdiem jau bija iekavējuši un tagad nekas cits neatlika kā izmatot pašus taisnākos un, lai arī cik dramatiski tas neizklausīto, arī pašus bīstamākos ceļa posmus...
Renaldo, protams, jāja kaut kur pie rindas sākuma kopā ar savu tēvu, bet Senija, pie beigām, priecādamās par vientulību un garām sarunām kopā ar kādu senioru, kas likās zināja stāstīt par simtiem gadus veciem kara laukiem un postījumiem. Senijai maz interesēja vēsture, vēl jo mazāk kaut kādi kapu izrakumi un laiki, vienkārši tāds pus sirms onkulītis viņai sagādāja kaut kādu, kaut mazāko kompāniju, lai meitene nesaietu sviestā pavisam. Viņa iedomājās par Renaldo, kuru droši vien piemeklējis tāds pats liktenis, garlaicīgas lekcijas no tēva par noteikumu neievēršanu, aizliegtām jūtām un sekām, kas var rasties.
Purvs nebija mājīga vieta, vēl jo vairāk skumdināja doma, ka tieši šeit starp kaudzi akaču, vecu, izstīdzējušu koku un ūdens lāmām, būs jāpārlaiž nakts. Tas likās biedējoši. Un atceroties dabaszinātņu stundas no jaunākajām klasēm, Senijai tika skaidrs, ka purvos bīstami ir ne tikai akači, bet arī čūskas, dažādas ķirzakas, biedējoši zirnekļi.
Pretīgi! Senija secināja un uzticami, vai tik kaut kur tālumā nav manāms līdzenums un purva beigas, raudzījās apkārt. Nebija, kur vien vērās acu skats bija kluss, peļķes, īsi kociņi un akači, kas pārklājušies ar mazu, mazītiņu sūniņu, lika noticēt, ka ir zeme. Kādēļ, gan tieši šāds ceļa posms bija jāiekļauj pārgājienā?! Senija, nezinādama apstākļu nopietnību, sev pa jokam, lai nebūtu jāklausās sirmā onkulīša vārīšanos, iejautājās. Vai tiešām seniora kungs sen nav kādu noslepkavojis un atstājis purvam satrūdēt...? Šausmas, ko es te domāju, neviens taču netaisās iekrist akacī!...
Un, lūk, kur atnāca atbilde...
- Palīgā, - pēkšņi iekliedzās kāda balss, kas nāca no rindas vidus. Tas bija kāds drosminieks, kas izmēģinādams spēkus ar visu zirgu bija nomaldījies no rindas. Nu viņš atradās zirga sedlos, kas palēnām kājas iegremdēdams klusējošajā akacī, trakoja. Viņš grima dziļāk un dziļāk, zēnam, gluži tāpat kā jebkuram pārējam jaunietim bija panika, bet seniora reakcija bija ātra. Renaldo tēvs veikli piesteidzās pie zirga un, raudams to aiz pavadas, cieši turēja, lai tas nestieg arvien dziļāk un dziļāk.
Zēns, Pēteris, visai jauks, bet karstasinīgs, ekstremālu piedzīvotāju meklētājs, sēdēja grimstošā zirga sedlos un pie pirmās iespējas grasījās lēkt. Viņš bija sabijies, kaut arī aiz viņa stindzinošajiem sejas vaibstiem to tik pat kā nevarēja nemaz redzēt, bet nojaust varēja. Tikai nezin par ko gan viņš baidījās vairāk – no noslīgšanas akacī vai lekcijas, kas būs jānoklausās no seniora par nesaprātīgu uzvešanos.
Zirgs elsoja, viņš lēkāja, cenzdamies izkulties prom no akača nebaudāmajām skavām, kas lika just to slapjo žļurgu pie zirga samtaini mīkstās, nedaudz kumeļainās spalvas, kas vairāk līdzinājās jaundzimušā dūnām. Tas bija pretīgi. Ūdens šķīda uz visām pusēm, melni netīrā zampa lēnām gremdēja stalto rumaku zem sevis.
Pūli bija sagrābusi panika, daži sēdēja zirga mugurās un kā sālsstabi zaudēdami jeb kādu mazāko reakciju, noraudzījās notiekošajā, bet vēl kāds cits, Seniju un Renaldo ieskaitot, steidzās palīgā, lai izvilktu zirgu no akača.
Dažu mirkli jau gribot, negribot, sāka šķist, ka zirgs nogrims, jo, lai arī cik ilgs laiciņš pagāja, lai arī kā cilvēki pūlējās, lai zirgu izvilktu, tas tikai grima un grima. Kā tas viss beigsies, neviens no viņiem nezināja, bet cerēt jau cerēja uz to labāko – zirga izglābšanu un ātrāku nokļūšanu mājup.
Ar smagām elsām, drosmi un sīkām sviedru lāsītēm, kas klāja pieri, viņi tikai pūlējās, lai izvilktu zirgu laukā no akača. - Raujam stiprāk! – kliedza seniors.
Visi rāva troses, kas piesietas pie nervozā zirga. Arī nabaga lops bija sabijies, kāds neredzams spēks rāva viņu tur dziļāk akacī, bet no augšas ar trosēm, stipri, ieķerdamies tā miesā, tā ādā, augšup to rāva saimnieki un vēl daži drosmīgākie jaunieši. Tas zviedza, spirinādamies ar kājām, sizdams tās, ka dubļi un akača žļurga šķīst uz visām pusēm.
Pēc palieliem cīniņiem ar akaci, tas tomēr tika uzvarēts un straujam uzvaras priekam, ātriem sirds pukstiem un uztrauktām jauniešu sejām.Šī cīņa bija uzvarēta. Visi uzelpoja, kā zirgs, tā jaunieši, tā seniori. Viss bija beidzies labi... Protams, lai arī lielāks un grūtāk pievarams, tas bija tikai viens no daudzajiem piedzīvojumiem un misēkļiem, šā grūtā piedzīvojuma laukā.
Neuzmanīgajam ceļotājam, Pēterim bija tas gods noklausīties garu garo lekciju par to, cik gan tas bija nepareizi, cik gan absurdi un ļauni pret zirgu. Seniors bija nikns – tikko kā netika pazaudēts un nāvē aizlaists viens no viņa zirgiem, tam pašam, piebiedēta gandrīz sirdstrieka. Tādu vieglprātīgu attieksmi pret purvājiem un akačiem viņš bija redzējis pirmo reizi un tādēļ, šķiet, ar dusmām un niknumu nežēlojās.
- Lai zin’, ka tā rīkoties ir bērnišķīgi! – viņš vēl norūca pēc pamatīgas lekcijas un aizsoļoja ar augsti paceltu galvu, lai turpinātu ceļu.
- Zeme! – izsaucās Senija, nostādamās beidzot uz zemes, kādā meža nomalē, kas pavērās tieši aiz purva. Mežs, lekna sūna, papardes, koki ar stumbriem tik resniem, ka aptvert nevar. Tā bija idille, kas tik sen jau nebija manīta, kad apkārt slējās akači, nīkuļojoši kociņi un zirgu bars, kas gāja kārtīgi viens aiz otra. Purvs nu bija beidzies un ne vien Senija, bet arī vesels bars citu jauniešu, laimīgi uzelpoja.
Renaldo stāvēja nomaļāk un, it kā kādu gaidīdams, nenozīmīgi runāja ar zirgu. Senija redzēja, kā tas glāsta zirga samtaino purniņu un pieri.
- Diez vai viņš gaida mani? – Senija sev čukstus ievaicājās, bet, lai to uzzinātu, nekā nedarīja.
- Pie velna, kur mēs esam?! – izkliedzās Aleksandrs it kā kādu izmēdītu. – Un, tu vēl šīs debīlās grupas vadonis skaities! - viņš auroja, nesamazinādams savu balss skaļumu ne par pustoni. Viņš to darīja par spīti, lai arī pārējie redz un nojauð, kas ir seniors un, kas tagad notiek. Tiesa gan, pārējiem jauniešiem šis mazais, bet pamatīgi iespaidīgais strīdiņš maz ko nozīmēja, bet, jo tālāk tas gāja, jo interesantāk palika.
- Tev vajadzētu reiz iemācīties lasīt, jo tagad tu laikam nespēj izlasīt, kur mēs esam un, kur mums jābūt!? – viņš auroja uz vecāku cilvēku bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem un ar rādītājpirkstu bakstīja kartē.
Visu jauniešu mutes pavērās. Bagātākie jau, protams, no paša sākuma bija apjautuši un rēķinājušies ar to, ka varēs aiztikt un pazemot zemāko slāni. Bet jautājums – vai tikai to vajag?! Viņi jau bija tikai cilvēki!
- Viss, tu esi izmests! Tādu izturēšanos es nepieļaušu! – seniors beidzot mulsi atteica, nespēdams klausīties, kā viņu pazemo.
- Un, tu domā, ka tad, kad es būšu izmests, es tev nebendēšu dzīvi?! No sākuma aizved mani mājās un tikai tad es sākšu domāt kā no šejienes pazust! – viņš nikni izkliedza senioram, bet tad tik pat skaļi atrēca pārējiem jauniešiem – Tas cilvēks mūs ir ievedis nekurienes vidū un tagad pats nejēdz, kur mēs esam un kur mums ved ceļš mājup!
- Un, vai tev neliekas, ka šis idiots – Renaldo, nostādamies blakus Aleksandram un parādīdams uz to ar plaukstu, uzrunāja. – pārāk daudz atļaujas! Kā tev nav kauna runāt TĀ ar vecāku cilvēku!?
Meitene palūkojās uz abiem jaunekļiem, kas izslējušies stalti visā savā spožumā un staltumā, raudzījās viens uz otru ar tik indīgu skatienu, ka bail bija, jo likās, ka ar šo acu skatu vien pietiek, lai nogalinātu... Bet atgriezīsimies nu pie tēmas. Tā, lūk, viņi tur stāvēja un Senijas smadzenēs lauzījās domas, ko gan vajadzētu atbalstīt, kam just līdzi un, ko nonievāt. – Lai arī seniors dažbrīd mēdza būt netaktisks, dažreiz lēnīgs, citreiz neizdibināms, bet viņš nebija pelnījis, ka pret viņu tā izturas. Kurš gan būtu?! Pie tam, pie vainas varbūt bija vecuma vājprāts?!
Bet, kas attiecas uz Renaldo, viņš sevi tagad tika parādījis no savas viskošākās un drosmīgākās puses. Beidzot viņš iestājas par savu dzimtu! – Senija nopriecājās un nepamanāmi pasmaidīja, domādama, ko gan šādā situācijā būtu vislabāk un pēc etiķetes vispieklājīgāk darīt.
Un runājot par Aleksandru, tas Senijas acīs bija pazaudējis visu, kaut pašu mazāko un niecīgāko vērtību. Viņš bija apaļš nulle, kaut savos sapņos, gluži kā narcis bija sacēlis bez maz vai sapņu pilis, lidinājās sapņu debesīs kopā ar sapņu skaistulēm.
- Pamosties, jefiņ! Tavs stils ir izgājis no modes jau pagājušajā gadsimtā! – Senija nomurmināja un aizrautīgi nolūkojās visā notiekošajā un gluži kā totalizatorā izdarīja likmes - kas gan notiks nedaudz vēlāk?
- Un kā tāds sīks mūdzis spēj runāt ar mani?! – Aleksandrs ierunājās un, parēkdams par Renaldo, pagriezās, lai pasmietos kopā ar draugiem.
Dažus no jauniešu grupiņas pārņēma vētrains smieklu drudzis un nu varēja manīt skaidri, kuri ir un, kuri nav Aleksandra draugi.
- Tiesa gan, tu man esi nedaudz par lielu mūdzi ! – viņš noteica un pasmējās.
Tikko kā būtu sekojis sitiens pa seju vai krūtīm, bet pateicoties seniora pieredzējušā tēva lomai tas bija laikā apjausts un novērsts. Vīrietis iestājās starp abiem jauniešiem un nikni paglūnēja uz abām „karojošo pusēm”. Tiesa gan, vīrieša iekšieni vārīja neliela neziņa, jo šādā situācijā – meža vidū, prom no sabiedrības, ar ceļu, kas ved uz nekurieni, pilnīgi bez jeb kādām saziņas iespējām (jo telefoniem šādā nekurienē nebija zonas un pie tam daudzi no tiem jau sen bija izlādējušies) un kompāniju, kas nesadzīvo, vienā laidā karo un uzbrūk vājākajiem, viņš nekad vēl nebija nokļuvis.
Kaut kāds murgs! Viņš klusi nodomāja un, sakopodams visu savu varonību un nesadragāto vīrišķību, uzrunāja Aleksandru. – Tu esi izmests no mūsu grupas! Vai nu veikli brauc mājās, vai...
- Kā, lai es aizbraucu mājās, ja esam nekurienes vidū?! – viņš atkal asi ievaicājās.
- Tāpat kā atnāci uz šejieni, viszini! – Renaldo atrūca.
- Prātvēders atradies! – Aleksandrs atmurmināja. – Savu senci nevaru sazvanīt, limuzīns pakaļ neatbrauks, bet helihopters nenolaidīsies, jo esam meža vidū! Ak, jā! Varbūt pamēģināt ar laivu?! Ko tu saki?! Ar laivu, bet es neredzu upi! – viņš kliedza vairāk gan parēkdams par citiem un sevi nekā par situācijas nopietnību.
- No sākuma varbūt pamazini balss toni! Gluži kurls vēl neesmu! – ieminējās Renaldo, tik pat spītīgi klusi, cik vien viņš mācēja.
Visa kompānija klausījās notiekošajā. Viss likās nedaudz par interesantu, lai neklausītos un, nedaudz par skaļu, lai nesadzirdētu. Bet viss bija kā murgs. Viss bija iesācies fantastiski, pat nedaudz par labu, tādam nepieredzējušam bērneļu baram, bet nu, kas bija noticis pēc dažām dienām? Ak, pat domāt negribējās! Murgs! Un, jo tālāk gāja, jo trakāk palika!
- Viss! Izbeidziet! – izkliedza seniors.
- Ak, tā! Un, ko tu mums izdarīsi, ja mēs tevi nepaklausīsim?! Pats labāk sāc domāt kā mūs izvest laukā no šīs elles, ja nē, mans tēvs tavu dzīvi pataisīs par elli, ubag! – izkliedza Aleksandrs.
Seniors dusmās pacēla roku, lai sistu, bet viņš apstājās. Vai bailes, vai piedošanas instinkts, bet viņa roka palika karājamies gaisā un, nekustēdamās prom ne no vietas, tā lēnām ļāva izdegt klusām dusmām un naidam pret visiem bagātniekiem, tiem, kas no sevis iedomājas pasaules nabas, teju vai dievus, vai velnus, visiem, kas lika ciest, pazemoja un ienīda. Visi jaunieši, salēcās, domādami, ka zirgu saimnieks patiešām iesitīs Aleksandram, bet tik tālu gan nenonāca.
- Tikai iesit man bomzi, tikai iesit...
- Un, ko tad tu darīsi?! Sitīsi pretī vecam vīram? Vai varbūt izsauksi policiju? Vai varbūt pateiksi tētiņam? Mazais puisītis slēpsies aiz tēva kulaka! Slēpies vien, jo pat par vīru tu nekad nekļūsi! Tu esi sievišķis! – izteicās kāds cits no drosmīgajiem senioriem.
- Sievišķis?! – Aleksandrs norūca, pietuvodamies runātājam. – Tu gribi, lai pademonstrēju savu vīrišķību?! Bez tam man arī bez sencīša labi iet citu pārmācīšanā! – viņš pabiedēja un iemezdams karti tieši sejā vīrelim, nokliedza, lai tie visai veikli meklē ceļu atpakaļ un, ka viņš te nav nācis, lai gulētu, bet, ka, lai izklaidētos, proti, raudzītos uz dabu, jātu ar zirgiem un kaitinātu visus, kas nav ne viņa slāņa, ne pelnījuši paša Aleksandra dižciltīgo uzmanību.
Tas bija despots. Lai arī cik ļauns bija licies seniors, kad lamāja Seniju, tagad, kad tam pretī stājās Aleksandrs viņš likās mierīgs un mīļš gluži kā tāds jauks jēriņš... Varbūt nedaudz pārspīlēju... Lai nu kā seniors jau bija pietiekami vecs, lai piemēram, no pārdzīvotajiem stresiņiem viņiem sāktos sirdslēkme. Un, kas tādā gadījumā notiktu tad, kad nebūtu neviena, kas viņus aizved mājup?! Nodomāja senija.
- Ptu, ptu, ptu! – Senija trīs reizes nospļāvās, ticēdama stulbai māņticībai, ka tad slikti pieminētās lietas, nepiepildīsies.
Un, tomēr, lai arī kādi notikumi iezagtos Senijas galvā, tajos visos bija kāda piparota kompānija un piparoti dialodziņi. Tā bija vienmēr, lai arī kur Senija gāja vai negāja. Visur cilvēki runāja un agri vai vēlu, bet dialogs pārvērtās kašķī, kurā neviena no pusēm negribēja padoties un, lai arī cik sīvi būtu jākaro un jācīnās par savu priekšstatu uzgrūšanu pretējai pusei, visu laiku viņi karoja līdz beigām, līdz tam, kamēr kāds padosies. Bet, jo vairāk Senija iepazina šīs nometnes cilvēkus, jo vairāk apjauta, ka nekādas padošanās noslēgtas netiek...
- Tiksimies vēlāk! – norūca Aleksandrs, pamezdams jauniešus un seniorus ar atplestām mutēm, stāvam tur pat kā zemē iemietus kokus, pats aiziedams, lai nedaudz tālāk uzslietu savu telti un kopā ar draugiem pasmietos par nabaga ubadziņiem.
Tikai Senijai smiekli nenāca. Droši vien, ja viņa vēl joprojām dzīvotu savā vidē, pie saviem draugiem un saviem klasesbiedriem, viss noteikti būtu citādāk. Daudz citādāk. Viņa smietos un rēktu gluži tāpat kā notrulinātā Aleksandra kompānija, Linda un Elija ar savām draudzenītēm.
Lai arī pēc, apmēram pus stundas asās sarunas bija pierimušas, šoks nebija pārgājis. Seniors, cerēdams, ka atradīs labāko un pareizāko ceļu mājup, studēja karti kopā ar pārējiem vīriešiem, bet jaunieši salasījušies katrs pa savām grupām centās nezaudēt atlikušās prāta paliekas šajā stresa pilnajā vidē un cilvēkos. Plus tam, ka nebija vienotības, pareizā ceļa uz mājām un saticības, līdzi vilkās arī bads, jo, kā jau mēs visi zinām – viss bija notiesāts jau brokastīs un, lai arī cik smieklīgi tas neizklausītos, bet bagātniekiem, kas nebija raduši pie nabadzības nu bija jācieš trūkums vai arī jāsamierinās ar niecīgām pusdienām meža zemenīšu, melleņu un citu ogu apveidos. Protams, tas būtu smieklīgi, ja... nebūtu tik skumji...
Tā nu viņi visi, pārkusuši, pārnervozējušies, pārbadojušies un izslāpuši ložņāja pa mežu, meklēdami kaut ko ēdamu, kaut ko dzeramu un kādu nelielu stūrīti, lai atvilktu elpu no saspīlētās gaisotnes, kas valdīja kopā ar senioriem un Aleksandra grupu.
Senijas kuņģis jau bija sagriezies deviņos likumos no bada, nedabūdams dienišķās pusdienas un brokastis un, protams, šim garajam uzskaitījumam droši varēja pievienot arī vakariņas, jo likās, ka arī tās viņi tik veikli nemaz neatradīs. Skumjš sākums, bet vēl nelaimīgākas beigas.
Nomiršana bada nāvē, meža vidū, prom no civilizācijas, gluži kā tādiem mohikāņiem! – sprieda Senija un pieplaka pie jau vairākus gadus dusējuša, veca un izpuvuša egles stumbra. Saka jau, ka bada situācijā cilvēks spēj pārtapt par kanibālu! Bet vai ilgi neēdot cilvēks var pazaudēt arī prātu?!
Senijas saprāts laikam atkāpās... Nu, vai arī viņa palēnām pārtapa par blondīni?!
Koku galotnēs, ieķēries vējš, vicināja zarus uz visām pusēm. Vējš maldījās pa meža caururbto koku un klajumu pasaulīti, kas noslēpusies no pārējo acīm bija atradusi pamieru starp purvu un debesīm. Putni netraucēti čaloja savās starpās, dziedāja un vīteroja kā katrs prazdams. Tas bija kā koris, Senijas ausīm, kas jau vairākas stundas bija klausījusies vienos vienīgos strīdos. Tiesa gan labāk par šo putnu kori viņa būtu gribējusi repu! Bet tā jau katra paša darīšana, vai viņš klausās vālodzes pogošanā, meža strazda dziesmā vai Eminemē, kas lieliski pārspēja šo abu veidu dziedoņus.
Kaut kāds murgs! – Senija tika secinājusi, paraudzīdamās, ka apkārt nav nevienas pašas dvēseles, vien krūmāju čaboņā un sabirušo čiekuru klājumā ir sadzirdami klusi solīši. Uz šī sapuvušā celma viņa bija sēdējusi dažas minūtes, bet pa šo laiku viņas prātu bija caurstrāvojušas tik daudz idejas, bet tām visām bija kaut kas kopējs – bez satura. Viena par mohikāņiem, cita par kanibāliem, vēl kāda par ēdienu, par Renaldo un senioru.
Beidzot krūmāju čaboņā parādījās arī ēnas. Tas bija Renaldo. Kopš strīda ar Aleksandru viņa sejā vairs nebija jaušams ne grams tā smaida un dzīvesprieka, kas bija bijis tur pirms visa. Ik mirklīti Senijai palika žēl viņa, bet tad tik pat ātri viņa nožēloja savu žēlsirdību – viņš taču bija nepieradināts zirgu puisis, kas radis pie asuma, sāpēm un ciešanām, pie pastāvīgas naudas nepietiekamības, bet pie zināmas pārticības, jo tādas ģimenes kāda bija Renaldo, Senijai nebija un nekad arī nebūs. Un varbūt tas arī bija labi, jo Senijai daudz vairāk piestāvēja tās izsmalcinātās būtnes daba, kādu tā tēloja kopā ar aukstākajām sabiedrības padibenēm... Bet tomēr nē, kā mežone, viņa ir kas vairāk! Viņa ir Senija ar savu raksturu, kas nav nedz pakaļdarinājums, nedz kaut kādus nedabiskus apveidus ieņēmusi forma. Viņa ir viņa – īsta un patiesa, lai arī nepieradināta mežone, tāda pati kā Renaldo.
Senija truli uzlūkoja zēnu. Patiesībā, jau viņai vajadzēja viņu uzrunāt, pateikt kaut ko nomierinošu, vai jauku, vai vislabāk mīļu, bet, lai ari kā Senija centās, nekas no tā viņai nesanāca.
Viņš atkrita blakus Senijai un, nodurdams galvu paraudzījās zemē. Viņā bija jaušams nogurums. Nogurums no tā visa – problēmām, zirgiem, neveiksmēm, Aleksandra un nedaudz no Senijas, jo, lai arī ko Senija darīja, viņa atņēma nelielu daļiņu Renaldo dzīvesprieka.
- Pasmaidi! – Senija beidzot izdvesa. Viņai gribējās, lai Renaldo beidzot pasmaida. Viņai patika zēna smaids, jo tas gluži kā maija saulīte spēja izkausēt katrus saspīlējumus, skumjas ciešanas.
- Viss laikam būs beidzies! – viņš atteica un drūmi nodūra acis. – Tas kretīns visu samaitāja! Pirmo reizi redzēju tēvu tā pārkaitinātu! Viņš to nebija pelnījis! Nebija taču?!
- Nē! – Senija atteica. – Nē, gan jau viss būs labi! Mēs atradīsim ceļu atpakaļ un, atstādami dažus idiotus lielceļa malā, turpināsim ceļu!
- Nē, tēvam ar šo pietika, viņš vairs neuzņemsies uz saviem pleciem tādu risku kā Aleksandra pieskatīšana!
- Tev taisnība! – Senija izdvesa. – Atstāsim lielceļa ātrgaitas šosejas vidū! Lai pirmie, kas brauc garām pataisa šos aukstus!
Renaldo pasmaidīja kaut arī visai neredzams bija tā smaids un vēl neredzamāks prieciņš par labi izdevušos joku. – Tev taisnība! – viņš atsmīnēja. – Gan jau būs labi! Bet, ja nebūs, tad visu laiku jau neveiksmes pakaļ nevilksies! Kādreiz jau sāks veikties!
- Tieši tā! Nekad jau nevar zināt, kad tu mirsi, tādēļ jāsāk dzīvot cik maz normāli, lai beigās nebūtu jānožēlo, ka visa dzīve izmantota nelietderīgi!
- Nu, jā! – Renaldo piekrita. – Tikai ko darīt, ja visu laiku kāds bendē laimīgo dzīvi?
- Novāc viņus! – Senija pajokoja. – Nē, jau nē! – viņa izsaucās un pasmējās. - Ignorē!
- Ignorēt visu, kas maitā dzīvi?! – Renaldo pārvaicāja, ar izteiksmi palūkodamies uz meiteni.
- Jā! To ignorēt! Kas sāpina! – Liec ciest pretī! Kas nievā – nievā arī tu! – Senija paskaidroja principus, pēc kādiem dzīvoja arī viņa pati. – Un vispār, bet man jau liekas, ka tu tā arī dzīvo! Atceries to dienu, kad mēs satikāmies, tu biji unikāls, neatlaidīgs un pār drošsirdīgs! Jādzīvo tā, lai beigās nebūtu jānožēlo!
- Bet man pat to dažreiz nākas nožēlot! – viņš skumji atteica.
- Ka mēs satikāmies? – Senija ievaicājās, bet pēc tam, dodama arī otru atbildes iespēju, paturpināja. – Vai, ka es sašķaidīju to žogu, dēļ kura es tagad te sēžu?!
- Ka... – viņš iesāka, bet nobijās, lai paturpinātu. – Žogs nebija vainīgs! Tava mašīna viņu sadragāja!
- Patiesībā jau nē... Bet nu labi, kādreiz jau var piekāpties! Bet, kas attiecas uz nožēlošanu un nenožēlošanu. Vai esi kādreiz dzirdējis tādu sakāmvārdu – labāk nožēlot izdarīto nekā neizdarīto!
- Nē! – viņš atteica.
- Nu, tad tagad to dzirdēji! – Senija izsaucās un aizmetās skriešus pa mežu, cerēdama, ka Renaldo gribēs ar viņu paspēlēt paslēpes vai ķeršanas. Vienmuļa sēdēšana bija viņus nogurdinājusi.
Senijas nevainīgais smaidiņš nožilbināja savu lomu un drīz vien viņi abi metās skraidīt pa mežu, it kā nevainīgi spēlēdamies, kā tādi mazi bērni. Bet, tas arī bija nevainīgi, jo aiz tā nekas vairāk arī neslēpās, ja nu vienīgi pārtikas meklēšana, jeb kādu vēl nenoraustīto un neizmīcīto melleņu mētru atrašana.
Pēc īsa mirklīša skriešanas, smiešanas un runāšanas meža biezoknī prom no visiem un visām, viņi beidzot atrada arī kaut ko ēdamu, un, raudami pilnām saujām nost mazās odziņas, tie bāza tās mutē un cienāja viens otru. Viss laiks vienam kopā ar otru bija pasakains. Viss likās tik rožaini, kaut arī nākotne tāda nelikās, tie izbaudīja mirkli, vienu nelielu daļiņu no dzīves, kas kopā ar savām atmiņām un izjūtām aizņēma pamatīgu robu no laimes un dzīves.
Tiesa gan, ar sadotām rokām viņi jau sen nebija staigājuši, kopš tiem mirkļiem, kad spītējot pasaules cietsirdībai bija spēlējuši teātri par mīlestību un attiecībām. Viņi abi gribēja satvert otra plaukstu, bet nebija drosmes. Senija, jo baidījās no nākotnes, bet Renaldo, jo baidījās no kārtējā atraidījuma un ciešanām... Bet kādēļ gan Renaldo nemanīja, ka arī Senijai viņš kaut ko nozīmē?! Un kādēļ viņš nemanīja, ka tā tik ļoti negribētā atraidījuma nebūs?
- Un tomēr tas ir smieklīgi, ka esam kopā meža vidū, ēdam mellenes un skumstam pēc mājām! – Renaldo ierunājās, pietupdams pie jaunām mētrām un jaunām odziņām, aicinādams Seniju līdzās.
- Jā! Man vispār te nevajadzēja atrasties! – Senija atmurmināja. – Diez tāds liktenis eksistē?! Nu tas, ka viss nolemts? Zvaigznēs ierakstīts? Plaukstas līnijās ieskrāpēts?
- Jā! – Renaldo atteica, palūkodamies uz savu plaukstu. – Un, ja kāds vēl saprot, kas tur rakstīts!
- Kurš jau nesaprot! – Senija pietēloti augstprātīgi izteica un pasmējās.
- Bet es saprotu! – Renaldo spītīgi ierunājās. – Negribi, es varu tev pazīlēt! – viņš ierunājās, satverdams Senijas plaukstu un palūkodamies uz asinsvadiem, kas miglaini iestiepās ādā.
- Beidz muļķoties! – Senija atteica un, neticēdama Renaldo teiktajam, izrāva savu plaukstu no viņa rokām.
- Nē, bet tā ir taisnība! – viņš, cenzdamies pārliecināt meiteni un atvērdams savu plaukstu, noteica. – Šī līnija rāda cik ilgi tu dzīvosi...
- Un, cik tas būs! – Senija tincinādama pasniedza savu plaukstu Renaldo rokai.
- O! – ilgi, - viņš izsaucās, liegi pieskardamies ar savu pirkstu Senijas plaukstai un nedaudz to kutinādams. – Un tu visai agri sastapsi savu sapņu princi! Un viņš būs gatavs tevi kaut uz rokām nēsāt un spožākās zvaigznes no debesīm nonest... – viņš kārdināja. – Un tu viņu mīlēsi! – jauneklis noteica un pārgrieza Senijas plaukstai otru pusi, viegli to aizskāra ar pirkstu galiem un uzzīmēja sirsniņu. – Un viņš mīlēs tevi! – zēns noteica un, pastiepdams Senijas plaukstu sev pie lūpām, to noskūpstīja. – Neprātīgi!
Senija nezināja vai Renaldo patiešām spēj zīlēt no rokas, vai tie ir tikai sapņaini savārstījumi par nākotni, kādas visiespējamākais, Senijai arī nebūs, jo agri vai vēlu viņai apniks gan vīrs, gan bērni un pacēlusies spārnos tā kļūs par vecmeitu, kurai nebūs ne kauna, ne goda, ne vīra, ne bērnu... Bet, to, vai stāsts iet par Renaldo mīlestību un Seniju, meitene saprata skaidri. Viss pateiktais lika viņai pacelties spārnos, kaut simt septītajās debesīs un tieši tajā pašā laikā arī krist, jo, kad gan spēj būt sāpīgāks par sapņiem bez nākotnes?!
Viņi skūpstījās, beidzot tā, kā skūpstās cilvēki, maigi, liegi, bez tā dzīvnieciskā skaistuma, kas arī bija jauks. Šis bija liegs skūpsts, ar savu siltumu un klusējošo kaisli, liegs skūpsts, ko sniedza Renaldo Senijai. Bet pēc skūpsta viņi tur stāvēja apskāvušies meža vidū, kur vienīgā kompānija bija klusējošās eglītes, kas tos nedaudz apskauzdamas pašas vēlējās būt par cilvēkiem un kluss vasaras vakars, kas iestiepās arvien tumšākā un noslēpumainākā apkārtnes pasakā.
Beidzot no jauniešu sirdīm, vismaz no Senijas bija novēlies tāds pamatīgs, pat milzīgs akmens, kas liedza elpot. Senija lidoja, smagās kājas un akmens, kas nostiepa sirdi un lika līst pa zemi, nu bija kļuvušas vieglas, un, lai arī cik lēni viņa ietu, viņa skrēja, lidoja...Viņa bija izstāstījusi, ko jūt un nu beidzot nevajadzēja ne tēlot, ne izlikties no Renaldo, nevajadzēja un tas pat nepieciešams nebija. tagad, vajadzēja tikai slēpt to no seniora, jo viņš skaidri un gaiši bija pateicis, ka nekādas čupošanās, sadziedāšanas un maigošanās starp pretējiem dzimumiem šādā atbildīgā pasākumā nepastāvēs.
Senija skaidri zināja, ka šīs attiecības ilgi nepastāvēs, bet tikai tagad, kad garām auļoja skūpsti, glāsti, klusi čuksti un viss pārējais, kas tik ļoti piederas pasakainam mīlestības stāstam, viņas saprāts savā ziņā bija nedaudz apmiglojies. Nu jūs jau ziniet! – Rozā brilles uz acīm, kad viss liekas tik jauks un mīļš un pasakaini viegls, kaut patiesībā ir līdz nežēlībai neizturams...
Viņi aizmiga ar mugurām saspiedušies kopā pie kāda lielāka ozola nedaudz attālāk no nometnes un visu pārējo jauniešu ziņkārīgajiem acu skatiem. Lai arī tie bija tik pierasti, viņi nevēlējās, lai tos kāds redz kopā, vēl jo vairāk, viņi to pat pieļaut nevarēja, viņiem bija jāturas ar zobiem un nagiem, lai šīs attiecības paturētu noslēpumā no seniora un pārējiem.
- Klusēsim! – viņi cieši, pirms iemigšanas bija viens otram apsolījuši un arī tā nevainīgi, ar mugurām kopā, pie koka un zirgiem arī aizmiga.
No malas jau varbūt tas izskatījās naivi un mierīgi, bet nevienam nekad nebija lemts uzzināt, kas gan notiek tur dziļā – sirdī vai saprātā un domās. Vai viņi domā viens par otru? Vai tagad varbūt, vakaram klājoties pār pasauli un pārējiem jauniešiem palēnam aprimstot, viņi sapņo viens par otru? Droši vien jā! Bet varbūt nē!
Renaldo vēl ilgi nespēja iemigt, ar pievērtām acīm viņš domāja, izjuta, katru Senijas elpas vilcienu, jo ieelpojot sasvārstījās viss viņas ķermenis un izelpojot tāpat. Turpretim Senijai, viņai šis viss, piedzīvotais bija nedaudz par daudz – no sākuma kašķis ar senioru, tad zirga glābšana no akača, tad strīds starp Renaldo, Aleksandru un senioriem, bet nu tas viss, kas atklājās ar Renaldo. Tas vienai mazai dvēselītei bija nedaudz par daudz.
Pa nakti, Senija iztraucēta no miega, pamodās. Zirgs blakus viņas kājām bija palicis nemierīgs, bet neko vairāk kā dažus skaļus zviedzienus viņa netika sadzirdējusi, tie norima un drīz vien atvērtās acis, nemanīdamas neko citu kā ēnas un tumsas mēmumu, palēnām atkal pievērās, lai nu aizmigt un gulētu līdz pašam rītam. Viņa atkal iegrima patīkamā sapnī un lidodama gar pasaku sapņu mākoņiem, domāja te par Renaldo, te par mājām...
(09.04.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2018
Kopā:6111039
|
| |
| |
|
Autori
