|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 11.nodaļa | | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Rīts kā jau vienmēr atvilkās ar spožu sauli, putnu čalām un vispārēju, teju vai valsts mēroga kašķi tepat dažus metrus attālāk no Renaldo un Senijas, cieši aizmigušajiem ķermeņiem un acīm. Tikai, kas gan tagad varētu būt par iemeslu tracim, jo ne jau abi jaunieši? Viņus vispār neviens vēl nebija atklājis, un, pat nojaust nevarēja, ka viņi ir kaut kur tur, attālāk un kopā, pie tam tagad nedaudz neapmierināti pamostas...
Zem Elles zirga, kas bija stāvējis nedaudz attālāk no abiem jauniešiem, kājām, izmīcītas trakojot, stāvēja zāles velēnas, nelielas drumslas un aplauzīti zari. Zirgs pa nakti pēc visa spriežot bija pamatīgi trakojis, tikai kurš kanviņu bija satracinājis, jo, Lietuvēns – zirgu dīdītājs, tas noteikti nevarēja būt.
Labi, Elles zirgs bija! Tikai, kur gan bija palicis Partizāns? Šeit viņa nebija un arī nekas netika liecinājis, ka viņš būtu aizmucis. Renaldo secināja un, izmisīgi ložņādams ar acīm caur koku zariem un sirds sitieniem pulsējot galvā, meklēja, kur gan palicis brašais Partizāns. Bailes par savu zirgu, labāko draugu un palīgu, pieņēmās spēkā ar katru mirklīti.
- Viņš gan jau te pat kaut kur ir! – Senija centās mierināt, kaut pašas saprātā bija iegūlies pamatīgs pieņēmums, ka ne zirgs pats aizmucis vai aizgājis tādā parastā ik rīta pastaigā, bet, ka gan kāds, piemēram, Aleksandrs to aizvedis ar varu, lai atriebtos senioram. Šī doma iesējās Senijas saprātā un neatkāpās no tā ne sekundi.
Pēc mirklīša, aizejot uz nometni pie pārējiem jauniešiem un senioriem atklājās, ka Senijas pieņēmums bija izrādījies patiess - bija pazuduši kā visi zirgi, tā arī Aleksandrs un viņa uzmācīgie drauģeļi. Bija atstāts tikai Elles zirgs.Laikam nebija spējuši tādu rumaku satvert, kā nekā tas nebija ar pliku roku ņemams – gan spārdās, gan kož, gan trako. Vispār nevienu sev tuvāk par metru nelaiž, izņemot Seniju. Tas bija to iemīlējis, gluži tāpat kā meitene zirgu.
Un tā nu viņi tur bija – vesels bariņš jauniešu, daži seniori, daudz telefonu, bez zonām un tukšiem akolumatoriem, ar karti, kas bija ievedusi viņus nekurienē un pašu lielāko problēmu – pilnīgi bez nekā ēdama, bez nekādiem pārvietošanās līdzekļiem un bez nekādām cerībām tikt prom un izglābties paši saviem spēkiem.
Jaunieši bija tuvu panikai. Labi, nebija zirgu, nebija kartes, nevarēja nevienu sazvanīt, bet, tas, ka nebija, ko ēst, bija pats pamatīgākais pārkāpums pret cilvēku, kāds vien augstāko sabiedrībās spēja būt. Meža zemenītes ēst, līdz vairāk nevar? Un, kur lai tās atrod, ja šajā mežā, kas vēl vakardien bija šķitusi kā īsta idille, šajā izbradātajā meža nomalē vairs nebija nevienas odziņas un nekā cita uzmanības saistoša ēdiena. Viss, ko varēja, jau bija apēsts un tagad atlika vai nu kanibālisms, vai brutāla medniecības pielietošana pret putniem, zivīm vai zvēriem! Bet tas, protams, šķita par traku kā bagātnieciņiem tā zirgaudzētājiem.
Ko apēdīsim?!
Seniors dusmās šņākuļoja. Bet viņa dusmas bija pamatotas. Kā gan rīkotos jeb kurš no mums, kam būtu nozagts kaut kas mīļš? Protams, dusmotos, kliegtu un bļaustītos, noteikti ziņotu policija, ja vien te būtu tāda izdevība... Bet nebija.
Kā tas viss beigsies? Un, kad viņi atgriezīsies mājās? Pie velna, viss, jau bija pieriebies, tik daudz problēmu, bet neviena paša atrisinājuma! Neviena! Tas sāka kaitināt.
Visi nonievāja Aleksandru, viņa rīcību un drauģeļus, kas dancoja pakaļ kā pēc stabules spēles. Tas bija nožēlojami, pat Linda ar Eliju no viņiem bija novērsušās, jo tāds lupata kā Aleksandrs vairs nevienai nelikās ne simpātisks, ne vajadzīgs.
- Pie velna, es viņu gabalos saraušu! Lai tikai sariņu no mana zirga krēpēm noplēš! Dzīvs viņš mājās netiks! – kliedza seniors, aiz nervozitātes un uztraukumiem staigādams te no vienas puses uz otru, zem savām kājām uztaisīdams pamatīgi dziļu, zāles izbradātu vagu. – Kretīn...
- Nomierinies! – nobubināja kāda cita vīrieša balss.
- Kā?! – mani zirgi ir velns zin’ kur, bet man pašam te jāsēž mierīgam!? – seniors auroja.
- Tēti, mēs atradīsim zirgus sveikus un veselus... – iesāka Renaldo.
- ...pie tam mans Elles zirgs ir tepat! – Senija cerīgi, cenzdamās iepriecināt senioru, izdvesa.
- ...un viņš ir tik gudrs, lai atrastu ceļu pie pārējiem zirgiem! Nu zini, bara aicinājums... – pārtrauca Renaldo.
- Aha! Un, kurš ar viņu jās? Viņš nevienu nelaiž sev tuvāk par metru! – seniors asi atcirta.
- Seniju laiž! – Renaldo iekliedzās.
- Seniju?! Tu gribi, lai Senija viena ar elles zirgu dodas un apmaldās vēl vairāk!? Dēls, dažreiz man ir jājautā ar kuru galu tu domā? Viņa taču ir tīrais bērns!...
- Tīrie bērni tā nejāj! – Renaldo atspēkoja.
- Jo viņa ir netīra no tevis! – pakliedza Elija, juzdamās kā n-tā liekā. Kaut kā taču bija jāpierāda sava eksistence.
Renaldo nikni paglūnēja uz Eliju un viņa sejā, zaigojošajās acīs bija jaušams viens brīdinājums „Vēl daži vārdi un par savu rīcību es neatbildu!” Bet pēc tam, novērsdamies no Elijas, ielūkojās dziļi tēva salauzītajā un cerības pilnīgi zaudējušajā acu skatā. – Bet, kas teica, ka viņa jās viena?! Tēvs, sedli ir lieli, tas rumaks ir spēcīgs un es jāšu kopā ar Seniju! Es nevaru laist viņu ceļā vienu! Nedrīkstu!
Senija izbrīnīti palūkojās uz nedaudz attālāk stāvošo zirgu, kas izteiksmīgi klausījās visā teiktajā un pie katra skaļāka vārda pabužināja savas krēpes, atmezdams galvu uz aizmuguri.
Viņi bija runājuši, ka Senija ar Renaldo un Elles zirgu varētu doties meklēt pārējos jauniešu, bet, jo tālāk saruna ievilkās jo arvien neticamāka tā palika, pie tam Senijas ķermeni caurstrāvoja žēlabainas iedomas, ka Renaldo Elles zirgs tomēr neļaus uzkāpt sedlos. Un, ko tādā gadījumā?! Senija nav tik drosmīga, lai jātu pa meža biezokņiem viena un, viņa arī nebija tik drosmīga, lai paliktu nometnē, kad neviens cits izņemot Seniju, palīdzēt nespēs. Kuru no diviem ļaunumiem meitene vēlējās? – Palikt nometnē un ļaut, ka pār viņas galvu pārslīd kaudze domās dusējušu nievājumu? Vai arī briesmas mežā? Bet, kuru no abiem variantiem meitene visdrīzāk sasniegs?! – Protams, Apmaldīšanos meža biezoknī pie lāčiem un vilkiem, un Aleksandra, kas ir tik pat bīstams kā reizē gan lāči, gan vilki.
- Un tu domā, ka tam zirgam tiksi mugurā?! – ierunājās tēvs, pilns pesimisma, savam dēlam Renaldo.
- Es nedomāju! Es zinu! – viņš pašpārliecināti ierunājās un pagriezās pret zirga pusi.
Dziļi iekšienē viņš baidījās no Elles zirga, viņš atcerējās katru reizi, kad tas to bija nometis, tik tikko kā ar kājām nesamīcījis. Viņš atceras visu un tagad atmiņas kā melni negaisa mākoņi stiepās pār viņa drosmi un saprātu. Tas bija jādara! Jācīnās ar bailēm un Elles zirgu, un jāuzvar. – atbalsojās viņa galvā kā pavēle, kurai aizliegts nepakļauties.
- Pagaidi, Renaldo! – Senija, tikko aptverdama, kas notiek, ka Renaldo tuvojas viņas zirgam, kuram otrs vārds - Nāve, nostājās zēna priekšā un lēnā solī nāca pret zirgu.
Elles zirgs uztraukti drebēja, viņa kājās kūsāja spēks, bet krūtis cilājās. Skaļas elsās bija pārvērtusies klusā bubināšana un zirgs bija gatavs aizstāvēt kā savas tiesības tā savas normas – nelaist nevienu tuvāk nu jau par, teiksim tā, diviem metriem.
- Tas zirgs visus ienīst! – Senija pamācīja, apturēdama Renaldo sev taisni priekšā. – Labāk, es braukšu viena un tikko kā kaut ko atradīšu, es došos... Ai, es nezinu! Nav prāta darbs TEV sēsties tam zirgam mugurā, kad vienīgā visu nīstākā lieta uz pasaules tam ir cilvēki!
- Mums nav iespējas! Tas ir vienīgais zirgs! – Renaldo ierunājās un uzmanīgi pagrūda Seniju nomaļāk no ceļa.
- Un tad, kad kādam būs salauztas rokas vai kājas, iespējas būs palikušas vairāk?
- Nekas nenotiks! – viņš ar tikpat tēloti lielu pašpārliecinātību iesaucās, bet bailes nu bija palielinājušās. Viņš zināja, ka baidīties zirga klātbūtnē nedrīkst, ka zirgs visu jūt, bet savādāk vienkārši nebija iespējams. Es nebaidos, es nebaidos, es nebaidos! Renaldo sev centās iegalvot un, kad šo teikumu pārdesmit reizes bija izvazājis caur smadzenēm, bailes palēnām, kaut nedaudz, bet saruka.
- Apstājies, Renaldo! – Senija beidzot izkliedza, bet pēc tam pati pabrīnījās, kur gan viņa beidzot par zirgu zēnu tā sākusi uztraukties.
- Labs puika! Labs zirgs! – viņš atteica un, pastiepdams roku uz zirga purniņa pusi, tam lēnīgi tuvojās. Viņš to pielabināja gluži tāpat kā savulaik bija pielabinājusi Senija. Tikai nekur gan nebija garantiju, ka Renaldo viņš uzticēsies.
Senija, neticēdama savām acīm, lūkojās uz zēnu un viņa mierīgo tuvošanos zirgam. Nu jau viņus skāra vien daži pārdesmit centimetri, lai Renaldo aizķertos aiz tā sedliem un tiktu augšā. Pagaidām zirgs bija samērīgi mierīgs, tas tikai skaļi elsoja, kuru katru mirkli gatavs palekties. Bet vai viņš leks?! – trokšņoja Senijas sirds. Atbildes nebija. un tad kā ar zibens spērienu, Elles zirgā iezagās tas pats niknums, tā pati griba un ļaunums, nelaist sev tuvumā nevienu, nevienu. Bet viņš nespēra, necēlās pakaļkājās un netrakoja. Kaut kas lika viņam nogaidīt, neuzbrukt.
Meitene saprata, ka nevar laist Renaldo vienu pie zirga, viņa, laipni aicinādama un uzrunādama zirgu, tuvojās tam un Renaldo, kas tik pat nobijies cik Senija, samāksloti drosmīgi stāvēja un labināja zirgu.
Zirgs, manīdams, ka Senija, viņa vislabākā saimniece, tuvojas tam, nedaudz nomierinājās
- Kur tev ir prāts?! Elles zirgs, tas taču ir mans draugs Renaldo! Un, ja es tev esmu mīļa, tad arī viņš tev jāpieņem! – Senija uzrunāja un ar plaukstu jau sniedzās, lai noglāstītu zirga purniņu...
Un tad viņš palecās... Laikam jutās nedrošs, ka nometnē nav neviena cita viņa ciltsbrāļa, ka nav neviena cita – tāda četrkājaina, aša un saprotoša rumaka... Bet Elles zirgs ar citiem zirgiem nesapratās pat savā zirgu valodā. Viņš laikam bija tas klusais romantiķis, kas mīlēja mieru un klusumu un spēja saskatīts skaistumu pat lietās, kas skaists nebija?! Zirgs! Tikai zirgs, bet ar raksturu, kas nereti pielīdzināts pat cilvēka interesēm, emocijām un apveidiem.
...Ar savām garajām kājām tas skāra Senijas rokas un nedaudz no Renaldo kājām. Abi jaunieši pamatīgi izbijās, Renaldo gan atleca nomaļāk, bet Senija nepakustējās, pirmais, ko viņa izdarīja – skaļi iekliedzās un tad tik pat ātri apskāvusi savus elkoņus, pametās uz aizmuguri.
Liekas, zirgs izbijās vēl vairāk, nu tas ne tikai lēkāja uz pakaļkājām, bet nu arī skaļi zviedza un lauza krūmājus tik tikko nenolauzdams to vienīgo krūmāju pie kura bija piesiets pats.
- Tam zirgam neviens klāt netuvosies! – pavēlēja seniors un piesteidzās klāt pie Senijas.
Meitenes rokas kaisa, abi elkoņi palikuši sarkani no milzīgā sitiena, pamatīgi sāpēja. Renaldo piesteidzās klāt pie Senijas, un uzmanīgi paņemdams Senijas plaukstu savās rokās, palūkojās vai meitenes rokas stipri cietušas. Lauztas nebija! Nē, tik stipri Senija cietusi nebija, kaut sāpēja visai pamatīgi.
- Es nezinu, kas viņam noticis, parasti gan viņš ir mierīgāks! – Senija noteica, cenzdamās attaisnot zirga uzvedību pārējo acīs. Viņas balss drebēja un tajā gluži tāpat kā meitenes sirdī bija jaušamas sāpes un nodevība. No sava zirga, sava pavadoņa viņa neko tādu nebija gaidījusi. Goda vārds nebija.
- Tāpat neviens tam klāt netuvosies! – seniors atteica un tad vēl piemetināja. – It kā jau tāpat trūktu ievainoto un policijai nododamo?! Būs klausīšana vai nē? Tad kad viņš nomierināsies, es uzkāpšu tā sedlos, bet tikai tad un tikai es! Visi saprata?!
Uz mirkli viss nedaudz norima. Cilvēki aplipa ap Senijas sasisto roku un katrs kā nu varēja centās kaut ko darīt. Pat senioram sirds dziļumos aizlauzās tēvišķās jūtas un pamodās zināmas bažas par Senijas roku. Viņš tagad nožēloja, ai, kā nožēloja, ka paņēmis sev līdzi šādu baru nepieredzējušu jātnieku – problēmas pēc problēmām. Bet, vai tad tas jau nebija gaidāms! Viņi taču visi bija bērni1 bērni, kas no sevis bija iedomājušies nezin kādus pieaugušos un pieredzējušos! Tikai bērni – seniors sev iegalvoja un ik mirkli arvien vairāk un vairāk viņš apjauta, ka viss šis notikumu pavediens ir iegriezies parķa lielā pašplūsmā.
Pārējie jaunieši palēnām atkāpās, manīdami, ka nekādas lielās intrigas un nekādi lielie ievainojumi Seniju nav skāruši. Viņi palika tikai četri – Renaldo, Senija, Niks un seniors.
Atkal jau Niks! Senija nopūtās, manīdama, ka zēns savu dziļdomīgi tumšo acu skatu nenovērsdams no meitenes, caururb to. Ko viņam vajadzēja tagad, Senija nezināja. Iespējams, viņš arī pats to nezināja, tikai vēlējās pabūt kopā ar Seniju, paraudzīties uz viņu, palielīt ar viņas drosmi... Bet, lai arī ko viņam nozīmēja Senija, lai arī, ko viņš no tās gaidīja, Senijai Niks nekas nebija! Ja neskaita skolasbiedru – nūģi.
- Mazā neprātīgā meitene! – seniors nomurmināja. – Tu neiesi! Es jāšu un tikai es! Paraugi, kas darās ar tavām rokām!
- A! Un jūs vēlaties mirt!? – Senija ievaicājās, juzdama tur nelielu daļiņu humora un smieklu.
- Tēvs, tikai Senija ar to mežoni spēj kaut cik sadzīvot! – Renaldo ieprotestējās. – Man pašam kājas trīcēja, tuvojoties tam zirgam. Nav prātīgi kāpt! Nav!
- Tev nav, bet man, lielam, apdrošinātam cilvēkam ir! – viņš spītīgi atrunāja un pietuvojās zirgam par dažiem sīkiem solīšiem. – Un, runājot par to speršanu - tādēļ jau arī spēra, ka juta no tevis bailes! Senijai viņš nekad tīšām, cik zinu, nav spēris, jo viņa ir tik pat pārdroša cik traka! – Seniors, nomurminādams, nedaudz padomāja un vēl vienu reizi uzlūkodams zirgu, tuvojās tam.
Senija pasmaidīja. No visa pateiktā zināma daļa bija taisnības. Bet otra puse? To zināja tikai Senija un tur nebija tikai tukša bezdrošība vai liela drosme. Tur bija zināma raksturu saderība – abi mežoņi, abi pārdrošnieki, abi protestanti... abi vienādi!
- Pašnāvnieks! Un tagad, cienījamā publika, mūsu acīm paveras mūsu locekļu visnenormālāk.. – lepni ierunājās Elija, bet tad saprazdama, ka pieteikusi nedaudz par daudz, aprāvās un turpināja jau ar citu toni. - ... visdrosmīgākais cilvēks! Aplausus! – viņa nosmēja. – Uzgavilēsim, jo varbūt šī ir pēdējā reiz, kad tas mūs redz!
Seniors draudīgi palūrēja uz Eliju, kas tagad pilnās plaušās smēja. Viņai nebija kauna ne tik daudz cik saprāta. Vārdu sakot, melna dvēsele ar vēl melnāku nākotni. Bet viņš neapstāja un, tā vietā, lai viņš nedaudz kaut padomātu, drosmīgi tuvojās zirgam, viņš visiem vēlējās pierādīt, ka nav tāds melns un tukšs zirgsaimnieks, kas pat savam zirgam nespēja uzkāpt sedlos. Nē, viņš tāds nebija, tikai nu to vajadzēja pierādīt pārējiem. Un, kur gan lai atrod vēl košāku pierādīšanas veidu!
Seniors pašaizliedzīgi tuvojās Elles zirgam.
„Viņam ir ik daudz sajēgas cik beigtam cālim!” Senija nodomāja. „Tikai vienīgā atšķirība no seniora un cāļa – viņš vēl ir dzīvs!”
... Abi vienādi - es un viņš, viņš un es... es un Renaldo, Renaldo un Elles zirgs! Senija nodomāja un tik pat kā iekliedzās. Taisnība, Senija apjauta, ja jau es saderu ar Elles zirgu, jo esam līdzīgi, tad jau arī Renaldo ar viņu ir līdzīgi! Senija beidzot saprata, bet nu jau bija nedaudz par vēlu...
Nē, seniors negulēja uz zemes pus dzīvs, pus miris, maksādams par savu drosmi vai neprātu. Nē, viņš nebija ievainots. Viņš bija uzvarējis, satvēris Elles zirgu aiz pavadas un cieši to turēdams, klāt pie zemes, neļāva lekt.
Visu mutes atvērās. Vienīgais, kas bija panācis kaut nelielu progresu zirgu un saimnieku attiecībās, bija seniors. Un, tad uzticēdamies savai nelielajai varaskārei pār zirgu, tas gāja tālāk, proti, bez nekādiem mīļvārdiņiem vai zirga uzrunāšanas, tas stīvējās sedlos un kliedza, lai kāds no atpalicējiem nomierina zirgu. Renaldo piesteidzās pie zirga un aizķērās aiz tā pavadas. Viss notika kā paātrinātā trillerī – visi kliedza un spiedza, padarīdami zirga uztraukumu vēl lielāku, bet savas bažas par abiem drosminiekiem – Renaldo un senioru, vēl pamatīgākas.
Tas trakoja, un, lai arī seniors pirmo reizi apvidus redzēja no Elles zirga sedlu skatupunkta, ilga uzkavēšanās tur nebija paredzēta. Tas bija tikai viens mirklis, kad zirgs, trakodams beidzot pie kāda pamatīgāka lēciena senioru kā piepilnotu kartupeļu maisu, nometa dažus metrus tālāk. Viņš nekustīgi palika guļam uz zemes. Tam klāt viens pēc otra piesteidzās jaunieši un seniori.
Viņš nepakustējās... Seniora augums gulēja iežmiegts starp saknēm netālu no kokiem, viena roka atradās nedabiskā pozā aiz viņa muguras. „Lauzta!” pa malu malām atskanēja secinājumi.
Zirgs redzēdams, ka ap viņu rosība, zināmā ātrumā noklusa, pats nomierinājās.
- Kas viņam kaiš? – visi uztraukti jautāja, cenzdamies senioru kaut kādā veidā pamodināt.
Pēc mirklīša pamatīgas nobiedēšanas, seniors tomēr atžirga. Ar nelieliem vaidiem par roku, un nevarēšanu to pakustināt, viņš izsecināja, ka nu piedzīvojums ir beidzies pavisam, tagad tikai jāatrod ceļš uz ārpasauli, kā sameklē zirgi un neatskatoties jāaizbrauc. Viss bija pieriebies.
Viņa vaidi kļuva skaļāki, kaut nekā par zirga neapdomīgo un stipro sitienu viņš bildis nebija. „Pats vainīgs!” seniors lēma. „Vajadzēja klausīt tos bērneļus!”
Visi kā mazas skudriņas aptekalēja senioru – ievainoto skudru. Senijai nez kāpēc palika ļoti žēl. Tikai viņa nezināja gan, par ko viņa skumst – bija tik daudz šādu iemeslu un viens par otru pamatīgāks un skumdinošāks. Beidzot viņa noplaka nedaudz attālāk pie koka. Pēkšņi bija palicis bail sēsties Elles zirga mugurā, viņš bija palicis tik neparedzams, tik brutāls un iznīcinošs. Viņa nepazina melno skaistuli, vairs nē.
Senija mēmi noraudzījās visā notiekošajā – senioram uzmanīgi, kā jau tas tika mācīts astotās klases grāmatā par izdzīvošanu, aplika šinu, cieši piesaitēja un gaidīja. Tikai ko gan? Kad atbrauks ārsti? Jā! Uz Diev’ pamesto elles nostūri nekurienes vidū! Atbrauciet, lūdzu, mēs jūs gaidām! Senija čukstus izmēdīja, bet pēc tam sev tik pat taisnīgi arī nomurmināja, ka ne jau ārstus viņi gaida, bet gan palīdzību!
Saule lēnām aizslēpās aiz kāda milzīga gubu mākoņa, kas raugoties šeit no zemes skatu punkta, izskatījās pēc sīciņa zaķīša, kam labi attīstītas ausis. Kādu mirkli vairāk nesolīdama ne pamatīgo karstumu, ne ellišķīgo svelmi. Gaišā saule momentā paslēpa savus starus un diena palika krēslaināka, vēja nebija, sutainais siltums palēnām paplēnēja, bet tomēr tas viss vēl urbās Senijas ķermenī. Bija karsts vçsums, gaiss spiedās laukā no plaušām, bet plāt nepienāc. Senijai gribējās no visa aizmukt, paslēpties, neatgriezties...
Zirgs bija nomierinājies, stāvēja savā nolādētajā vietā un truli raudzījās uz visiem, kas mēmi pagāja tam garām, kas runāja un pazuda. Likās, ka tas pat neelpo – mierīgs un kluss tas gaidīja, kas notiks tālāk un, kad tas beigsies. Likās, ka Elles zirgs nožēloja savu brutālo rīcību, ka nožēlo, ka izdarījis pāri... Bet, ja viņam noteikti pajautātu, vai viņš nožēlo izdarīto? Zirgs neapstiprinātu! Labāk uzbrukt citam nekā ļaut, ka dara pāri pašam! – tādi bija viņa uzskati un neviens to nespēs salauzt.
Kāds nezināms spēks, kas neļāva nomierināties un atslābt, bija ielauzies meitenes ķermenī, Senijas sirds trakoja, viņa zināja, ka no parasta rokas salauzuma nekas diži liels nevar notikt, tikai kustināt nevajag! Bet viņa nebaidījās par to! – Ar Elles zirgu vajadzēja doties pasaulē un atrast pārējos zirgus! Tikai, kas gan to darīs, neviens tam pat pietuvoties nevar. Tas būs jādara Senijai!
- Seniors manā vietā rīkotos tieši tāpat! Ja man būtu vajadzīga palīdzība viņš noteikti jātu! Es neesmu mīkstā, es meklēšu un atradīšu! Es jāšu pēc palīdzības! – Senija pus klusi nomurmināja un devās uz Elles zirga pusi.
Pēkšņi Senijai palika tik viegli un patīkami dodoties uz zirgu pusi, ka viņa nebaidījās pat no paša nelabā nē. Viņa nemācēja izskaidrot, kas notiek, bet šī sajūta bija patīkama – Senija zināja, ka kopā ar Elles zirgu tai nevar notikt nekas, jo pats zirgs pats par sevi jau ir gudrs un pāri meiteni nedarīs. Tas, ka viņš netīšām tai iespēra trakodams, nebija nekas un tagad noteikti zirgs par to bija pamatīgi apmulsis.
Zirgs mierīgi stāvēja un ar mierīgiem bubinājumiem sagaidīja Seniju līdz tā uzkāpa zirga mugurā. Pēc tam viņi lēnā solī sāka iet. Zirgs truli kustējās uz priekšu un te pa labi, te pa kreisi palūkojās, kas noticis dēļ viņa. Pūlis sašutumā par zirga uzvedību vēlajās to nonievāt, bet viņš arī grasījās būt glābējs, tā, ka tāda rīcība nebūt nav tā labāka.
- Senija nejāj prom! – Renaldo pavēlēja, nevēlēdamies Seniju laist prom vienu.
- Ko man darīt!? – viņa ievaicājās, apturēdama zirgu drošā attālumā un Renaldo un visiem pērējiem cilvēkiem.
- Atstāj elles zirgu nometnē, dosimies meklēt palīdzību ar kājām! – viņš ierunājās ar zināmu devu optimisma.
- Tas ir pārāk ilgi! – Senija nomurmināja un tikpat kā jau grasījās, iesist zirga sānos, lai dotos prom, bet tad atturējās. Viņš neviena nepaklausīts, lēnā solītī, bet drosmīgi tuvojās Renaldo. Ko viņš gribēja panākt tagad? – pamatīgi tam iespert vai uzņemt pasažieru pulkā?
Renaldo neizkustināmi, stāvēja uz vietas un raudzījās savā liktenī, kas lēni, lēni, lai nesabiedētu jaunekli, tipināja šurp. Zirgs nāca uz Renaldo pusi.
- Es viņam nekā nedaru! Viņš pats iet! – Senija pus klusi izkliedzās, neticēdama savām acīm un, nezinādama, kas notis tālāk.
Renaldo neatbildēja. Zirgs bija pietuvojies pie tā un tagad ar izteiksmīgu bubināšanu, ošņājās ap viņa kaklu un plaukstām. Tā laikam bija viņa piedošanas lūgšana un nožēlas izteikšana vislielākajā un pamatīgākā veidā kā jebkad viņš vispār to bija darījis. Elles zirgs nebija noskaņots, lai uzbruktu kādām citam, atskaitot Seniju! VIENU REIZI MŪŽĀ NEBIJA NĀCIS, LAI UZBRUKTU!
Tā bija kā zaļā gaisma, lai Renaldo kāptu tā sedlos un kopā ar Seniju dotos garajā ceļā. Viņš tam piekrita un jau pēc mirkļa sedlos sēdēja nevis viena drosmīga meitene, bet gan divi jaunieši, kas bez šaubām kopā bija vēl drosmīgāki!
Viss notikušais šķita kā brīnums. Nekad zirgs nebija kādam ļāvis sev uzkāpt mugurā. Vispār jau, Senija bija pirmais cilvēks, kas tur tikai uzlaists un spēja uzturēties visai ilgi... Un arī tas, protams, bija brīnums. Vispār jau ja tā labi padomā, viss, kas noticis ar Seniju pie Reneldo bija kā brīnums. Viss! Pat viņas dzīve šeit bija izvērtusies par īstu pasaku ar vēl īstākām problēmām un beigām.
Veikli atvadīdamies no palicējiem, parunādami, kur satiksies un, kad sazvanīsies, tie pamāja un, ko zirga garās kājas nez, metās skriešus prom. Vajadzēja ātrāk nokļūt pie pārējiem zirgiem. Tikai, kur gan lai tos meklē?! Pasaule bija liela un plaša, šis mežs bija milzīgs, bet neviens pats ceļš pat nojaust neļāva, kur gan pazuduši pārējie zirgi!
(17.04.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2194
Kopā:6108526
|
| |
| |
|
Autori
