X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Senija |
Stāsta 12.nodaļa
  
Komentāri (14)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Jau pailgu laiciņu viņi bija riņķojuši pa mežu, meklēdami, kad nu atradīs ātrāk kādu norādi uz kuru pusi gājuši un, kur izplēnējuši pārējie zirgi. Senijas rokas vēl joprojām nedaudz sāpēja, bet tiklīdz viņa iedomājās par seniora salauzto roku, noskurinājās. Tas nu bija par traku!
Renaldo turējās pie Senijas vēdera, meitenei cieši aiz muguras. Ik pa mirklim uzmundrinādams gan sevi, gan pārinieci ar kaut ko jaunatklātu, piemēram, ar kādu nelielu nolauztu zariņu, ko būtu spējuši izdarīt tikai zirgi, vai kādu zāles izgrauztu pleķīti, viņi turpināja ceļu. Viens par otru un attiecībām kā tādām viņi nerunāja. Neatlika laika, jo smadzenes vēlējās tikai vienu – ātrāk šo cirku ar problēmām, par kurām reizē gan jāsmejas, gan jāraud, ātrāk beigt.
Pēc dažiem pamatīgiem soļiem, vairāku pārdesmit metru garā ceļa posmā, viņi beidzot atrada daudz, daudz zirga pakavu nospiedumus, iespiestus zemē un zāles velēnās. Viņi bija uz pareizā ceļa un, sekojot skaļai nopūtai, abi reizē tie atslāba. Zirgi bija tuvu, gandrīz jau sadzirdēt varēja to bubināšanu, klusos zviedzienus un zirgu valodas izkaisītos vārdus. Viņi bija tik tuvu! – Tā vismaz likās.
Vajadzēja vēl jāt apmēram tik pat daudz, cik viņi starp lekno koku stumbeņiem, zālēm un saknēm jau bija izlīkumojoši, tik pat daudz un pat vēl vairāk, līdz vairs nevarēja, jo vēders, jau sen bija sadumpojies un nu rūca ne tikai, lai pats saimnieks to dzird, bet arī blakussēdētājs.
Kalnos un lejās iestiepās mežs un arī tā taka līkumoja caur katru kociņu, pakalnu un leju. Augšā, lejā, augšā, lejā – sajūta gluži kā Amerikāņu kalniņos, trūka tikai tā uzrāviena, jo katru reizi zirgs, nokļūdams kalnainajā pakāpē, ceļu turpināja ar vispārēju novēlošanos un ātrumu, kas kļuva arvien lēnāks un lēnāks.
Pērnā gada uz zemes sabirušie čiekuri krakšķēja zem zirga pakaviem kā sapuvuši atbalsti. Tie bija sausi – izsiluši saulē un karstumā. Būtu labs iekurs! Sprieda jaunieši un atdūrās pret tematu, kas jau tāpat skrubināja viņu dvēseles. – Kālab gan iekurs, ja nav nekā, ko uz tā likt?! Nekā ēdama?
Turpinot ceļu, viņi atrada nedaudz apskrubinātas melleņu mētras. Tik apbrīnojami! Nekurienes vidū beidzot atrodas saules pabīdīta mākoņa zeltainā maliņa – ēdiens! Pats jau šis vārds skanēja pasakaini, bet vēl pasakaināka bija tikai melleņu garša, kad jaunieši tās ēde, bāzdami mutē vienu sauju pēc otras un nedomādami, kad gan tā pietrūks. Kur vien skatienam pavērās ainavas – bija tikai plašas melleņu izstādītas apvienības, kas bija augušas tā jau vairākus gadu simtus, neviena neaiztiktas un nenoplūktas.
Viņi ēda, bet, lai arī cik daudz tās apēda, viņi nejutās paēduši. Vēders tikai prasīja un prasīja atkal un atkal, tagad tikai kaut ko treknāku, kaut maizi, kaut gabaliņu no gaļas... Bet bija tikai mellenes. Renaldo jau, protams, jutās pateicīgs, ka nav nomiris badā, bet Senija? Viņa jau, protams, vēlējās vairāk un to, kas dots spēja novērtēt tikai mazliet!
Kad jaunieši bija paēduši un vēl līdzi nelielu daļiņu no ogām paņēmuši, tie devās ceļā. Atkal kāpa mugurā nepaklausīgajam Elles zirgam un jāja. Tā vieglie soļi pēkšņi bija kļuvuši tik smagnēji. Kājas cēlās tikai tik augstu cik vajadzēja, ne tik cik tas bija pierasts ejot lepni un braši. Varēja just, ka ne tikai no cilvēkiem šis ceļojums palēnām izsūc pēdējos spēkus, bet arī no zirga.
Mežs beidzās, par prieku abiem jauniešiem, kalnā tas vairs nelika jāt... Bet tas lika iet ezerā! Nē, tur nav nekā smieklīga, vai neticama. Nē, tādas sejas izteiksmes vismaz nerādīja neviens no jauniešiem, kad nonāca ezera krastā, bet zirga pakavi nerimstoši lika tiem sekot, pie paša ūdens. Ūdens nešķita dziļš, dzidri rēgojās tā dibens, pilns ar nelieliem samestiem koku zariem, izpuvušām cerībām un kā nosēts ar gliemežvāku čaulām un nemirstošajiem ķermeņiem. Lai arī cik tālu lika raudzīties acis, tās attapās pie ezera, kas beidzās nedaudz tālāk uz nelielas, kokiem apaugušas saliņas. Visapkārt ezeram paslējās lieli meži, tik biezi, ka saule ar grūtībām spiedās tiem cauri, bet, kas bija pats patīkamākais visā šajā nepierastajā dabas ainavā?! – Cik tomēr šeit bija skaisti! Spītējot, visam neparastajam – kokiem, ūdenim, salām, gliemežvākiem, viss lika elpai aizrauties! Šeit bija neparasta noslēpumainība, iespaidīga romantika un pati labākā vieta, par kuru daudzas meitenes sapņo pirmajai naktij...
- Kur tas beigsies?! – Senija nomurmināja, raudzīdamās iekšā ezerā, kur pakavu iespiedumi tikko kā bija izdzisuši.
- Pie velna! – Renaldo izsaucās, iemezdams aci attālāk no izteiksmīgās Senijas vērošanas. – Tie zirgi ir gājuši ezerā!
- Kas viņi kādi pašnāvnieki?! – Senija izsaucās, tikko kā nepārtraukdama Renaldo.
- Zirgi māk peldēt! – viņš izteiksmīgi nomurmināja. – Tikai nesaprotu, gan kāda velna pēc viņi šito visu dara?! Man sāk šķist, ka, lai arī cik neticami tas likās, Aleksandrs viņus tomēr būs nolaupījis un aizvedis uz velns zin’ kādu vēl nenormālāku diev pamestu nostūri nekā esam mēs!
- Man liekas šī vieta ir skaista! – Senija sapņaini noteica un, pieverot acis, palūkojās uz saules spožajiem stariem.
- Es nesaku, ka viņa ir neskaista! – Renaldo attaisnojoši apstiprināja. – Man vienkārši liekas, ka kaut kas tāds nespēj eksistēt! Es te nekad agrāk neesmu bijis!
- Nu, un, ko tas varētu nozīmēt?!
- Ka mēs esam vēl vairāk apmaldījušies nekā man tas bija šķitis agrāk! – Renaldo pietēloti pasmējās un, iesizdams zirga sānos nelielus spērienus, ļāva tam doties dziļāk ezerā. – Nezin, kur mēs nokļūsim sekojot šo pēdām!?
Ūdens šļakstiem iezīmogodami savu ceļu, jaunieši jāja pa ezera dibenu. Ūdens daudzums nepalielinājās, tas aizgāja līdz zirga krūtīm un, nedaudz mērcēdams jauniešu kājas, tas pārstāja augt. Visi bija slapji, bija saslapuši to apģērbi un no matiem laukā sūcās siltas ūdens lāses. Pār zirga purnu sūcās ūdens, ik pa mirklim Elles zirgs pieliecās, lai padzertos un tad tik pat veikli arī atrāvās no ūdens un turpināja ceļu.
Saules rieta sārtais dzestrums atspoguļojās viļņojošajā ezera ūdenī. Saule spēlējās ar ūdeni, palaizdama tajā nelielas savas siltuma lāsītes gluži kā saules zaķīšus un tad, ķerdama tos un meklēdama, tā izgaismoja visu dzelmi un ezera virsmu. Saule spēlējās ar ūdeni gluži tāpat kā vēju un cilvēku.
Beidzot viņi nonāca uz salas. No tāluma, protams, tā bija šķitusi gan mazāka, gan koksnaināka, bet uzjājot uz tās, jaunieši saprata, ka laikam, jau dabūjuši jūras slimību vai halucinācijas. Viss bija pavisam savādāk – koki, bija tik reti, ka pat apmaldīties nevarēja un, cik vien acis tālu tika rādījušas – tikai sala un zeme, koki un plašumi. Un gribot negribot sāka likties, ka tā vairs nav nedz sala, bet gan meža turpinājums, aiz kura ir beidzies ezers. Kaut kas dīvains! Jaunieši jau sen bija izplūduši no kartes formām, ne to, kur atrodas, ne arī to, kur viņiem jājāj, kartē viņi vairāk neredzēja. Bet viņiem taču bija divas galvas! Un, ko gan var spriest par divām galvām?! – Divas gudrākas nekā viena un noteikti arī bez kartes viņi ceļu atpakaļ sazīmēs!
- Mēs noteikti esam jau atpakaļ mežā, tikai ejot cauri ezeram! – Renaldo nomurmināja, raudzīdamies visapkārt un palēnām pierazdams pie šās vides un ceļiem.
Un lūk, uz takas parādījās atkal tie paši daudzie zirgu pakavu nospiedumi. Viņi joprojām sekoja baram. Tikai, kur gan, pie velna, bija palicis noslēpumainais bars?!
Senija apstiprinoši pamāja un palūkojās un zemes. Ceļš bija jāturpina. Zirga sānos atkal sekoja pamatīgi spērieni un tas, samezdamies brašos lēcienos, sekoja pakavu iespiedumiem nopakaļ gluži kā tāds uzticams mednieka taksis. Dīvains tas Elles zirgs – ne cilvēks, ne suns! Bet kādēļ gan tieši zirgs?! Tik gaužām līdzīgs uzticamam cilvēkam, draugam un palīgam!
Paturpinādami ceļu līdz beidzot nonāca pavisam biezā mežā, jaunieši aptvēra, ka beidzot ir atraduši sen meklētos zirgus un Aleksandru. Visa lielā zagļu un nodevēju komanda patīkami bija iekārtojusies nelielā meža ielokā pie kādas pamatīgas, neuzceltas sarkanbaltu ķieģeļu ēkas, kurai vecums pārspēja tikai tās nesmukumu. Maskējušies aiz eglīšu košajām, zaļajām skujām, pie liela, nedaudz nomaļāk augoša priedes stumbra, sveiki un veseli bija piesieti arī zirgi, bet pati komanda, uzslējusi savas teltis sēdēja pie kopēja, pamatīgi liela ugunskura, cepa kaut ko ēdamu un runāja. Diezgan sapņaini un aizdomājušies par runāšanu, lai savā nometnē pamanītu arī divus jauniešus no karotāju pretējās puses, tie turpināja dienas ierasto kārtību.
Senija ar Renaldo bija viņus atraduši. Viņi vien nopriecāties nespēja, bet, protams, pirms doties „draudzīgi apsveicināties” jaunieši vēl pārmija dažus vārdus un, lai arī cik neticami tas izklausītos, viņi saprata, ka Aleksandrs noteikti zirgus tā vien tikai neatdos un, ka labāk un noteikti arī uzjautrinošāk būtu, ja viņi tos paņemtu tā pa kluso, kad visi gulēs. Gluži tāpat kā izdarīja šie, kad seniori ar pārējiem ceļotājiem saldi dusēja.
- Ak saldā atriebība! – Senija nomurmināja un pasmīnēja. Šādas spēlītes viņai gāja pie sirds. Tas nu bija skaidrs.
Senija ar Renaldo paslēpās drošā attālumā no pārējās grupas un uzticami gaidīja, kad jauniešu radītā kņada, bezsatura sarunas, smiekli, kas skaļi kā rēcieni, pieklusīs, lai tad dotos un atņemtu viņiem zirgu, bet pēc tam ātri pazustu kā no viņu skatu punkta tā arī no meža biezokņiem un problēmām. Plāns, protams, kā jau vienmēr bija izcils, piesieties varēja tikai pie tā, ka bija ļoti ilgi jāgaida un, ka šajā laika posmā nav nekā ko darīt. bet tas nu bija pavisam neliels iemesls un tā nopietnība pilnīgi lika aizmirsties tikko kā Senija un Renaldo aizsāka runāt.
Sūna, kurā jaunieši bija veikli iekārtojušies, bija sasūkusies ar vakara mitrumu un zeltainām rasas lāsēm. Netālu no abiem jauniešiem atradās pamatīgs ozols, kas aizsedza vēju, kurš uzmācīgi bija ieķēries koku zaros un netika prom. Mirklis pa mirklītim palēnām aizgāja nebūtība, bet, lai arī kāda būtu saruna atkarp abiem jauniešiem, lai arī cik tā būtu piparota vai sālīta, vai bezjēdzīga, viņiem kopā bija jautri. Pat pārāk, lai tās uzskatītu par pāra attiecībām... Nezin, tikai, kas, bet kāda savāda sajūta lika noprast, ka viņi ir tikai draugi – zēns un meitene, kas pazīstami jau vairākus gadus, kopā piedzimuši, kopā uzauguši un kopā podus gāzuši un nepatikšanas taisījuši. Tikai tādas attiecības un tāda draudzība tika viņiem piedēvēti. Dažreiz jau gan, kad viņi skūpstījās, vai gluži tāpat apskāvās, šķita, ka ir kaut kas vairāk... Un tomēr attiecības starp viņiem bija gaužām piņķerīgas. Gluži tāpat kā ar tiem Senijas pamestajiem un Renaldo bijušajām, tikai neviens no tiem, nekad netika kaut klāt stāvējis Renaldo. Viņi bija pārāk atšķirīgi, lai tos salīdzinātu, bet, lai arī jokaini tas neizklausītos, bieži vien sanāca tā, ka Senija gluži neviļus Renaldo pielīdzināja Alfijam vai Edgaram. Renaldo tāds un šitāds! Alfijs tāds un tāds... viņš bija labāks... nē sliktāks...
Tagad Senija nedomāja. Viņa tikai juta Renaldo pieskārienus, kas neslēpa neko un pamanīja visu, ko acu gaišums netika pamanījis, viņa juta un izbaudīja Renaldo skūpstus, kas, lai arī nebija tie mežonīgi zvēriskie, kļuva arvien patīkamāki un patīkamāki. Varētu pat teikt, ja tā drīkst izteikties, kopā ar Renaldo Senija saredzēja savai dzīvei jaunu krāsu gammu. Bet, uz jautājumu, vai tajā ietilpa arī mīlestība, Senija nezināja atbildes. Viņa vilcinājās, nezinādama ko teikt, kad Renaldo tai atklāti paziņoja, ka skaistākas un patīkamākas meitenes par Seniju viņš nekad nav saticis. Senija nezināja, kas būtu jāatbild un, kas būtu jāsaka, lai viņa nedz melotu, nedz nesāpinātu. Viņa neatbildēja. Liegs skūpsts, kaut arī melojot varbūt, pateica visu.
Patiesība noteikti bija skarbāka par šā skūpsta patīkamo liegumu, kas tomēr, lai arī īsts, bet bija mānīgs un visu, ko Senija vēlējās izteikt vārdiem, nepasacīja. Patiesībā, tas nepastāstīja neko. Neko, no tā, kas būtu jāzina viņam – pieaugušam, bet tomēr varbūt nedaudz naivam un viegli ievainojamam savā būtībā, tam pašam – skaistajam un daudzu meiteņu apbrīnotajam zirgu puisim.
Tas bija beigu sākums. Tā varēja teikt – nedaudz melu, nedaudz liekulības, nedaudz noklusētā, pa druskai no mīlestības un nežēlīgi daudz kaisles. Tāds liels emociju jūklis, sapinies vienā vienīgā kamolā, kam atšķetinājuma nav. Ja jau beigu sākums ir tāds, kādas gan būs beigas?...
- Kā tu domā, kā viss beigsies?! – Renaldo, beidzis skūpstīt Seniju, ievaicājās.
Meitene apmulsusi paraudzījās zēnā, klusu padomāja un tad ar nelielu humora piesitienu ierunājās. – Mēs atbrauksim uz nometni, seniors nikni iesūdzēs tiesā Aleksandru, visi sadusmosies beigu beigās un aizbrauks pa mājām.
Renaldo pasmaidīja, bet tad nopietni, tikko kā balsij neaizlūstot, ievaicājās. – Un, kā būs ar mums?!
Viņa nobālēja. Meitene patiešām nezināja, ko lai atbild. – Hmm! – viņa nomurmināja. – Un, kam tad būtu jānotiek?
- Nu, es gribēju zināt.. – viņš iesāka.
- Ko?! Vai mēs paliksim kopā?!
- Jā! Es gribu zināt, kā tas notiks! Kā tu aizbrauksi un kā es palikšu viens!
- Es nemāku pareģot nākotni! – Senija ierunājās, nedodama nekādas garantijas ne tam, ka nākotne viņiem varbūt spētu būt kopēja, ne arī pretējam.
Viņš samierinājās ar šādu atbildi, nevēlēdamies kaitināt Seniju. Renaldo zināja, ka šo meiteni var ātri nokaitināt un, ka tik pat ātri var nokaitināt arī viņu pašu. Viņi abi divi bija kā laika bumbas, kas spēj gan eksplodēt, gan izdzist kopā. Un, lūk, bija arī pirmais šķērslis viņu attiecībām un to nākotnei – viņi abi bija pārlieku vienādi, abi pa gaisu, viņi bija spontāni un jebkuru ideju viņi spēja īstenot. Kopā viņiem bija jautri, viņi varēja smieties un kopā tie spēja arī niknoties, kliegt viens uz otru un pazemot. Un viņi nestāvēja uz zemes, pārsvarā viņi bija kaut kur starp debesīm un zemi, vismaz dažus pārdesmit metrus augstāk par pārējiem, prom no problēmām un uztraukumiem... „Pārāk līdzīgi” noteikti kādas poliklīnikas ēkā, kādā seifā mētājas ieraksts, kas attiecināms uz viņu abu diagnozēm.
Ha! Daudziem jauniešiem un cilvēkiem ir šķērslis tas, ka viņu partneri ir pārlieku atšķirīgi, vien klausās tādu, otrs jau savādāku mūziku, vienam patīk tas, bet otram kaut kas cits, viens ir noslēgts, otrs pa gaisam. Tas ir viņu šķērslis un viņi viens otru vēlas mainīt. (Bet tas nekad nesanāk un pat censties nevajag, jo iznākums vienmēr ir vienāds – šķiršanās, asaras, sāpes un salauztas sirdis.) Iespējams viņi pat kopā būdami nejūtas laimīgi, bet, kā lai tādā gadījumā jūtas Senija ar Renaldo, kas ir pilnīgi vienādi un pat pusvārdā spēj uzminēt, kas raisās viņu galvā un bieži vien jau jautājumu neuzdodot var uzzināt atbildi? Ko, lai dara viņi, kas ir tik spontāni, ka noteikumus neizvēro ne viens, ne otrs, ka vienīgais, kam viņi dzīvo tā ir šodiena un šis mirklis? Ko, lai dara viņi, kas jau tagad satusēdami un kopā būdami zina attiecību iznākumu?

Renaldo smaids bija noplacis, viņa lūpās rotājās tas pats tukšais sārtums, kas ik mirkli šajā vakara krēslā izbalēja arvien vairāk un vairāk, bet acis klusi vērās ciet. Iespējams, viņam nāca miegs, bet ļoti iespējams, tas bija tikai tēlots, lai aizmuktu no Senijas sāpinājuma. Viņš visu saprata. Saprata, ka nākotnes viņu attiecībām nav un saprata, ka Senija tajā redz vien tukšu kaisli, tukšus skūpstus un tukšus smieklus. Iespējams, viņš viņu ienīda. Tikpat pamatīgi kā reiz to bija mīlējis. Nu, ja, kurš gan teica, ka no mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis?! Teju vai liktenim sejā jāsmejas, ja paraugās kādos attiecību neceļos viņš ievilcis Renaldo un Senijas jūtas... Senija tam smējās sejā jau sen... Bet Renaldo? Viņa naivumu pārspēja tikai ticība tam, ka kaut kad varbūt būs un pastāvē mīlestībai starp Seniju un viņu – nabaga zirgu puisi.
Senija nožēloja pateikto, bet viņa nezināja kā, lai to labo, jo pietiekami dzidru un skaidru vārdu viņai vairāk nebija palicis. Tie visi bija apķepuši ar pamatīgu kārtu melu un liekulības un tik pat daudz arī kaisles...
- Renaldo! – Senija klusi paaicināja jaunekli, bet redzēdama, ka tas nekustās ne no vietas, piegāja tuvāk tam un ar pirkstu galiem aizskāra viņa kaklu un krūtis.
Viņš nereaģēja, ja neskaita, ka nedaudz nikni palūkojās uz Seniju un tikpat nikni un sēri no tās arī novērsās.
- Neniknojies! – viņa nomurmināja, klusi ar lūpām lūgdama skūpstu. – Pasmaidi, dzīve uzreiz parādīsies košākās krāsās!
- Ir vakars! – viņš nomurmināja, paņemdams Senijas plaukstu nost no sava ķermeņa. Uz mirkli viņam tā bija šķitusi pretīga, asa un raupja, gluži tāda pati kā Senijas sirds, kas nemācēja neko citu kā tikai melot un melot. – Ej gulēt, es pamodināšu, kad vajadzēs doties prom!
Senija aizvainota par atraidījumu palūkojās uz Renaldo. Ko viņš iedomājas? Ka spēs mani atraidīt?
Pamosties, viņš jau tevi atraidīja!!! Viņa acis un sejas panti izteica visu, pie tam rokas tvēriens lika noprast, kas šeit ir saimnieks un, kas tikai ciemiņš un, ko drīkst un, ko nedrīkst aiztikt.
- Ko tu dari?! – Senija nikni izkliedza. – Tu domā, ka vari mani atraidīt!?
- Nē, es tā nedomāju! Un es arī negribu tevi atraidīt! – viņš meloja. – Man nāks miegs!
- Tad guli! Kaut tu aizmigtu un nekad nepamostos! – Senija nokliedza, izbiedēdama gan Elles zirgu, gan ļoti iespējams, ka vēl gulēt neaizgājušos Aleksandra grupiņas jaunekļus, un apcirzdamās veikli kā iegriezts vilciņš, pazuda starp krūmājiem. Viņa bija nokaitināta. Viņu atraidīja džeks, ko savulaik viņa tik cītīgi bija atraidījusi un nicinājusi! Ak, dievs? Pasaule sagriezās ar kājām gaisā? Zeme ar elli un debesīm kopā sajuka?
Maitas gabals! Kretīns! Senija burkšķēja līzdama arvien tālāk un tālāk prom no Renaldo. Kā viņš tā varēja? Kā spēja? Neaudzinātais kretīns! Baigi smuks jūtas! Ha, es rēcu viņam ģīmī! – Nav viņam nevienas meitenes! Nevienas, atskaitot mani! Stulbenis. Es viņam šito izturēšanos nekad nepiedošu! Maitas gabals! Kaut viņš aizmigtu un nekad nepamostos! Senija lādējās, kaut reti tas bija jāsaprot nopietni. Viņa vienkārši bija nedaudz par daudz saniknota, lai tagad spētu normāli padomāt un izspriest situācijas nopietnību, kas ar katru mirkli nemanāmāk un nemanāmāk palika arvien neatrisināmāka un piņķerīgāka... Aiz krūmiem zagās nākamās problēmas, tiesa gan nedaudz badīgākas, nedaudz blondākas, nedaudz šausminošākas par parastu strīdu starp Renaldo un Seniju...
- Bu! – pēkšņi no krūmājiem izleca Aleksandrs tieši Senijas priekšā, piebiedēdams tai ne tikai panisku sirdstrieku, bet arī izbīšanos. Vairāk gan viņa nobijās no Aleksandra uzrašanās tik steidzīgas. To, ka viņš nāks, Senija zināja, bet tas, ka būs tika neaicināti steidzīgi – tas bija kaut kas jauns.
- Kāpēc es nejūtos pārsteigta redzot tevi te!? – Senija ciniski iejautājās Aleksandram, juzdamās nikna un vēlēdamās arī citus tādā veidā nokaitināt.
- Un kādēļ gan es jūtos pārsteigts, ieraugot tevi te - nekurienes vidū, pārdesmit kilometrus attālāk no pārējiem, bet, kas ir pats aizdomīgākais, tu esi mūsu nometnē! – viņš asi noskaldīja.
- Tu kļūdies, šī jau vieta ir tuvāk civilizācijai! Nekurienē esam mēs! – viņa nomurmināja pavisam nīgri. – Un kāda velna pēc tu savāci mūsu zirgus? Baigais varonis jūties? Tu maz zini, kas tagad notiek nometnē? Visi ir panikā, ēst nav ko, seniors ir salauzis roku, bet tu te tā mierīgi tusē?!
- Kas ir noticis ar to ubagu? – viņš mierīgi ievaicājās, nezinādams vai Senija saka taisnību vai melo.
- Pie tam tu slikti arī dzirdi! – Senija klusu nomurmināja un tad paklausīgi kā tāds papagaiļu putns atkārtoja, ka seniors salauzis roku.
Viņš sāka rēkt pilnā kaklā. Gluži kā tāds vājprātīgais maniaks, kad savos tīklos ievilinājis kādu skaistu upuri, vislabāk Amerikāņu dūdiņu.
Senijai gribējās iekraut viņam pa feisu .
„Gribēt nav kaitīgi...” Viņa sev atgādināja. „...kaitīgi ir gribēt, bet nesasniegt!”
Milzīga pļauka atsitās pret Aleksandra ģīmi un, sataisīdama tā vaigu kvēlojoši sarkanu, Senijas rokai lika atrauties. Viņa nožēloja izdarīto.
Aleksandrs bija saķēris viņas roku, tieši pušumos, kur tie tika sāpējuši, un cieši turēja. – Ko tu iedomājies? Ka varēsi man sist! Palaistuve...
- ...Un tu, ka varēsi mani apsaukāt un aprunāt senioru!? Tieši tevis dēļ viņš tagad mokas ar rokas sāpēm!
- Pie kājas! Pie kājas visi, visa pasaule! Un es tev tagad dotu vērtīgu padomu – tīties, kamēr ar tevi nekas vēl nav noticis!
- Ja tev jau tagad nav iebraucis, tad klausies labi kārtīgi – no sākuma atlaid roku, jo tu jau mani aizskar tagad! Un, ja tev kaut kas nepatīk, runā ar manu advokātu! Un tici man. Ja tu aiztiksi senioru, tev atkal būs jārunā ar manu advokātu! Mēs esam vienā karotāju pusē!
- Varbūt arī esiet otrā karotāju pusē, bet, ja tu, saulīt, neesi iegaumējusi, tu tagad esi manās robežās! Viena un pamesta! – viņš ņirgājas.
- Un, ja tu neesi iegaumējis – Es nepiederu nevienam, varu iet kur gribu, kad gribu un vēlos! – Senija auroja. – Un, ja tu tūlīt nepalaidīsi mani garām, es tev...
- Nu, un, ko tad tu man izdarīsi?! – viņš nostādamies vēl vairāk priekšā Senijas ceļā, ierunājās. – Pasauksi savu boyfriendu , lai man iesit!?...
Ja es varētu! Tas kretīns jau noteikti guļ! Senija padomāja, bet skaļi nekā neteica. Vēl joprojām viņas iekšiene vārījās dusmās un vienīgais, kas Senijai šādas situācijās vislabāk izdevās, bija nokaitināt arī pārējos tik tālu, lai arī viņu iekšienēs viss vārītos un kājas būtu gatavas spert zemes pa gaisiem.
Aleksandrs pierāva Seniju sev ciešāk klāt. Viņa kā pārakmeņojusies nepakustējās. Saprātā dzima kaut kas grandiozs, taču uz āru nekas izlauzties nespēja. Viņa nebaidījās, bet kaut kāds vārdos neizsakāms spēks lika stāvēt vienā vietā kā pārakmeņojušai statujai un gaidīt, kas notiks tālāk.
- Es prasu, ko tad tu darīsi?! – viņš, apstādamies netālu no meitenes un atbrīvodams tās roku, atkal ievaicājās.
- Un, ko tad man vajadzētu!? – viņa ķircinādama ieminējās. – No sākuma stāvēšu, tad kliegšu, bet beigās tīšos ko kājas nes!
- Un kāpēc tu nevarētu sākt ar mukšanu?! – Aleksandrs slimīgi ievaicājās. – Man patīk, ka no manis baidās!
- Ha! – Senija spītīgi nosmēja. – No tevis un baidīties?! Tās ir divas nesavienojamas lietas! Gluži tāpat kā saule ar mēnesi! No sākuma saule, tad vakarā mēness! Lūk, kāda ir skarbā patiesība!
Vēl joprojām šeit tā spītīgi runājam ar Aleksandru Senijai līdz smadzenēm nebija aizgājis tas mazais sīkumiņš, par nepieciešamību ātrāk, ko kājas nes mesties prom... Un, vai tagad, kad Aleksandra skatiens bija kļuvis vēl slimīgāki indīgāks un vārdi murmināja kaut ko nesaprotami neķītru, Senijai tas nepieleca? – Nē! Varbūt nedaudz sabijusies, nedaudz apmulsusi, nedaudz neziņā, bet viņa stāvēja turpat koku ielokā un gaidīja, kā šī neveiksmīgi sākusies diena turpināsies!
Un sekundē viss mainījās... Krūmāju čemurs sakustējās un, no tā izlekdams, Renaldo - slavenais princis/glābējs, ne no šā, ne no tā, ar lielu zara gabalu iekrāva Aleksandram pa seju. Viņš atkrita uz zemes sūnās un nepiecēlās. Protams, Senija uzelpoja par to, ka Renaldo viņu nebija aizmirsis, bet tad tikpat ātri arī apjauta, ka Aleksandrs varētu būt nogalināts...
Renaldo nesteidzīgi pietuvojās Aleksandram un pārbaudīdams vai tiešām viņš vēl elpo, secināja, ka nogalinājis nevienu nav. No deguna minimālā plūsmiņā tecēja asinis. Noasiņot nevarēja. Nebija jau tā, ka Renaldo bieži vien pielietoja brutālu spēku pret kādu, bet, ja vajadzēja kādu izglābt (un šoreiz tā nenoprotami bija Senija), domāšanai nebija vietas, visu nosacīja darīšanas temps un spontānā pieeja.
Senija vēl joprojām nenovērsdamās raudzījās uz gulošo Aleksandru un saprātā bija tikai viens jautājums – Vai Senija vajadzētu justies pateicīgai, ka Renaldo vienu tikpat kā nosities? Un viens kaut cik normāls pārmetums – Kādēļ, gan viņš to padarījis neitrālu tādā veidā?!
- Tu viņu nogalināji! – Senija izkliedzās pietuvodamās Aleksandram nedaudz tuvāk.
- Nomierinies, Senija! Priecājies, ka viens ir nesamaņā, būs vieglāk tikt galā ar tiem pārējiem un atņemt mūsu zirgus! – viņš noteica, ne mirkli nepieļaudams domu, ka būtu kādu nogalinājis. Renaldo taču bija gājis pašaizsardzības pulciņā, bija guvis nelielas iemaņas karatē un pamatīgu pieredzi, ko drīkst un, ko nē, ielu cīņās. Un viņš skaidri zināja, ka no tāda sitiena pa seju, lielākais, ko varēja dabūt bija nesamaņa un lauzts deguns, tiesa gan, tagad pat deguns netika salauzts... Paskat cik maigi, Renaldo bija piekāvis zirgu zagli un izglābis Seniju no iespējami lielām nepatikšanām.
- Bet tu viņu nogalināji! – Senija atkal ieaurojās.
- Nē! – Renaldo atrūca. – Ko tu iedomājies, ka ar tādu mazu sitieniņu var nogalināt?! Padomā vēlreiz, bet ne tagad! Mums ir jāsteidzas! – viņš runāja, raudams Seniju aiz elkoņa prom no Aleksandra pie zirgiem.
- Kaut kāds murgs! – Senija nokliedzās, cieši sekodama Renaldo solim. – Man liekas, tu aizgāji gulēt!
- Redz, ka tomēr neizgāju vis! – viņš nomurmināja, bet pēc tam pasmīnēja caur pustumsu uz Senijas pusi. – Un man šķita, ka tu vēlies, lai es aizmigtu mūža miegā un nekad vairāk nepamostos!
Senija apjuka. – Un, man liekas, tu biji uz manis nikns! Kādēļ tad nāci?
- Putniņš pačukstēja, ka tev bija nepieciešama palīdzība! – viņš atteica tā it kā gaidītu no Senijas neizmērojami milzīgu pateicību.
- Zini, tas putniņš laikam būs melojis! – viņa, to saprazdama, atcirta. Meitenei riebās, ja kāds viņai uzgrūda pienākumu patiekties. Senija būtu pateikusi „paldies” Renaldo, bet tad, kad tas tā nemanāmi lika atgādināt par to, visa Senijas gribēšana lēnām noplaka. Ko viņš iedomājas?!
- Nu, ja jau tev tā liekas! – Renaldo atgrūda, vēlēdamies ātrāk beigt jau tā nedaudz par ilgu ieilgušo strīdiņu. – Tad tā, lai arī paliek!
Senija nepaspēja nekā iespaidīga atrunāt pretī, kad pie apvāršņa, maigi izsakoties, parādījās tā pati zirgu zagļu nometne, vēl nedaudz kūpošais ugunskurs un krācoši šņākuļojošas teltis. Viņi gulēja. – Renaldo no krūtīm nogrūdās akmens bluķis. Vairāk nevienam nevajadzēja uzbrukt! Viņš nosprieda un, atstādams Seniju nedaudz attālāk no pārējiem un piekodinādams tai klusēt, pats aizgāja raudzīt kā, lai pēc iespējas ātrāk zirgus atbrīvo mirklī, kad visi vēl gulēja un Aleksandrs nebija atžirdzis.
- Tu nevari atstāt mani te! – Senija čukstus, saprazdama, ka trokšņot nedrīkst, ieprotestējās.
Bet Renaldo viņu neņēma vērā. Viņam bija tiesības, Seniju neuzklausīt, ja runa bija par zirgiem un to atbrīvošanu, jo kā jau mēs zinām, lai arī cik bieži Senijai bija darīšanas ar zirgiem, bet ik reiz klāt nāca arī problēmas un vesela kaudze nekam nederīgu likteņa neceļu.
Senija nebija tā, kas padodas un pat šoreiz, kad Renaldo viņai samērīgi mierīgi bija pateicis palikt, viņa netaisījās paklausīt. Tas taču ir pret viņas interesēm – garām palaist kaut ko tik aizraujošu kā jaunas nepatikšanas.
Renaldo klusi un uzmācīgi piņķerējās ap grožiem, cenzdamies tos atāķēt vienu no otra. Viņš bija iegrimis darbā tik dziļi, ka nepamanīja nedz Senijas kluso pietuvošanos, nedz zirga izbīšanos, un lūk, kur bija pirmā, bez šaubām arī ne pēdējā, problēma – zirgs iztrūkās tikko kā no kājām nenotriekdams Seniju ar Renaldo un kājās neuzceldams visus „guļošos prinčus”.
- Ko es tev teicu!? – Renaldo klusi nobubināja uz Seniju, tikko kā bija nomierinājis zirgu. – Lai tu nenāktu!
- Aha! – Senija atmurmināja. – Un, kas par izņēmumu esmu es, ka nevaru piedalīties zirgu atbrīvošanā?!
- Tu... – viņš kliedzienu nočukstējis, aprāvās un apkaunojoši novērsās no Senijas.
- Nu, kas es esmu!? – Senija nomurmināja.
Viņi kopā, pāra godā bija uzturējušies vienu dienu. Un, nu, kas notika tagad!? Viņi spēra zemes pa gaisiem, šņāca viens uz otru, bubināja, niknojās un tikko kā turējās, lai nepielietotu kādu vēl asāku vārdu. Parasti, jaunieši, kas apprecas, kopā nodzīvo gadu, bet pēc tam skaisto ikdienišķo dzīvi sāk nomākt kopējas problēmas un laulības dzīve sagrozās tik tālu, ka reti kurais neizšķiras. Līdzīgi bija arī ar Seniju un Renaldo. Viņi kopā zināmā attiecību godā bija padzīvojuši vienu dienu, (kas, protams, arī bija visai zīmīgi, jo laulībā stājoties šis dienu skaits palielinās līdz trīssimt sešdesmit piecām, līdz gadam) un tagad (jau tik ātri!!!) viņu attiecības „nedaudz” sagrozījās. Bet, kuram gan tā nenotiek!? Pie vainas varbūt vienkārši bija Senijas straujās garastāvokļa maiņas?!
- Nekas! – Renaldo atmurmināja un pievērsās zirgiem. – Aizmirsti, es neesmu gulējis, tādēļ arī esmu tik ātri aizkaitināms!
Tiesa gan, Senija ar šādu atbildi gluži mierā nebija, bet piesieties vēl vairāk viņai nebija spēka. Un, pie tam vēl – kā gan izskatītos meitene, kas savu puisi visu laiku izprovocē uz strīdu un tad vien nespēja to izbeigt!? Protams, slikti! Tas bija jāpārtrauc un Renaldo, to lieliski prata izbeigt.
Atlikušās dažas sekundes līdz lūzuma punktam un zirgu zagļu pamošanās mirklītim, jaunieši, veikli, kā vien spēja, piņķerēja vaļā zirgu sasietos grožus. Tas bija pamatīgs darbs, bet laiks, kādā to paveica abi jaunieši bija iespaidīgs – četrdesmit sekundēs viņi atsēja tik pat kā divdesmit zirgus un vēl paspēja uzlekt virsū diviem, lai visa pērējā rinda tiem tikai sekotu... Iespaidīgi – staroja abi jaunieši.
Nometnē valdīja troksnis – zirgu zagļi bija pamanījuši, ka vieniem tiek atsavināti zirgi, jo tomēr tie daži kliedzieni no Senijas mutes bija bijuši nedaudz par skaļiem, lai citi tos nesadzirdētu. Zirgi zviedza, skriedami pēc iespējas ātrāk prom no nolādētās nometnes un sekodami pa priekšu jājošajai Senijai. Meitene vadīja zirgus, pa iespējamo ceļu atpakaļ, kamēr Renaldo no nopakaļus uzmanīgi pārbaudīja vai kāds zirgs neatpaliek un nepazūd.
Zirgu zagļi tiem laiciņu bija dzinušie pakaļ, bet nespēja turēt ātrumā kādā caur koku pazarēm, ceļa līkumiem un šķēršļiem izskrēja zirgi, kādā tie pazuda aiz horizonta, kokiem un ienira tumsā.
Tas bija visu laiku labākais piedzīvojums, kas ar Seniju bija noticis šajā, ne visai interesantajā dienā – zirgu atbrīvošana no zagļiem! Skan jau tik pat kā pēc kāda rietumu trillera nosaukuma! Senija lēma, cenzdamās saskatīt vietiņu, kur gan varētu atpūsties un pārnakšņot, lai zirgu zagļi tos neatrod. Būtu labi, ja es izaugtu par aktrisi! Padomā tik... Hm! Filma ar nosaukumu „Rietumu zagļi un zirgi!” Galvenajā lomā Senija un Renaldo! Pasakaini skan...

Beidzot viss zirgu bars izlīda meža klajumā un Renaldo nomierināts apstājās. Senijas sirds lēkāja, bet galvā kā no neprātīgā skrējiena dzirkstīja promiles. Cik labi bija apjaust, ka tikko kā beidzies viena no graujošākajām zagšanām, mukšanām un skriešanām zirga mugurā, un reizē, protams, tas arī skumdināja – sākās tas pats garlaicīgais dienas turpinājums, kas jau tāpat bija iestiepies bezveidīgajā tukšumā.
- Apstājies! – nokliedza Renaldo aktieriski apturēdams savu trakojošo Partizānu. Viņš smaidīja, priecādamies, ka nu beidzot ticis prom no Aleksandra zaglīgajiem kompanjoniem, bet paralēli arī viņa smaidam bija jaušams tas pats naivums un ticība, k drīz vien viss noskaidrosies un būs labi.
Viņi jau bija atjājuši pietiekami tālu un nu varēja atvilkt elpu kā zirgi, tā saimnieki, kam dzīve nebija ne mazāk piedzīvojumiem bagāta kā zirgiem.
Tumsa, miers, miegā dusoši koki un krūmāji satinušies sapņainā miegā, klusēja. Pasakains vakars, bet vēl pasakaināks miers pārņēma visus, kas jāja cauri mežam. Miegs iezagās to acīs un nedz pārrunādami visu šodien piedzīvoto, ne tikai nākoši, jaunieši noleca nost no zirgiem un piesiedami tos nelielā attālumiņā prom no sevis, aizvēra acis. Miegs atnāca pats par sevi, ne saukts, ne aicināts un drīz vien abi kompanjoni aizmiga...
(23.04.2006)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
žļurben žļarbenis (viesis) (26.03.2020, 09:37)Nav te jāgudrojas, vajag dzejot, bet teikumu salikšana stabiņos nav dzeja. Kas vēl nav skaidrs?! :(((( :D :)))Uzrocis (viesis) (23.03.2020, 16:31)Sapratu, ka nav iespējams noteikt pasaules sabiedrības kopējo intelekta koeficientu vai tās pagrimuma līmeni. Tas tāpēc, ka katrs cilvēks to mēra pēc sevis... Cik cilvēku, tik šādu līmeņu.../arpa (viesis) (21.03.2020, 20:53)Re kā, aiztaisījās bez brīdinājuma, attaisījās ne no šā, ne no tā. Ne skaidrojumu, ne atvainošanās. Attieksme. Nu, spriežot pēc jaunākā gara darba, labāk būtu palikuši miruši. Ja salīdzināt...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunais gads ar baltu zirgu,
Atvelk cisternu ar spirtu!
Nu ir ziepes, nu ir posts,
Atkal visu gadu plosts! ...
PowerPoint & Flash
Lieldienu pantiņi
Mazs Lieldienu sveiciens!
 
 
Zīmējumi

Dvēseles spogulis...
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 370 Kopā:5169767

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec