|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 13.nodaļa | | Komentāri (18)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Senija pamodās no saules kutināšanas uz kakla. Rīta agrumā pārklājusies ar sīku rasiņu, kas sasūkusies drēbēs patīkami atveldzēja un sasildīja reizē, Senijas acis nepamanāmi atvērās un palūkojās visapkārt. Viss vakardienā izdzīvotais nu likās kā sapnis, likās, ka viņi šeit bija gulējuši jau divas dienas un sapņojuši, ka strīdi un zirgu zagšana bija tikai nebūtiskas sastāvdaļas. Viss bija sācies mierīgi, zirgi plūca zālīti pie viņu kājām, klusi runāja savās zirgu valodās, lai nepamodinātu jauniešu... Renaldo gulēja blakus Senijai, atspiedies pret Senijas plecu un koku. Viņš bija mierīgs, klusi elpoja un pie katra elpas vilciena viņa augums sakustējās.
Senija raudzījās uz Renaldo, nespēdama novērsies. Tas par ko viņa domāja, bija iesēts jau ar senākiem piedzīvojumiem kopā ar bijušajām draudzenēm un draugiem. Viņa atcerējās, kā draudzenes tika stāstījušas par pirmajām naktīm, par sapņiem, kas izšķīda kā pret zemi satriekti un jauno pieredzi, kas bija tik pat patīkama kā atveldzē karstā dienas laikā. Ha! viņas visas to bija piedzīvojušas – gan Elija, gan Linda, gan Anna, gan Krista... visas kases meitenes bija pieaugušas. Tā vismaz zināja stāstīt viņas pašas, ka pārgulējušas...
Dažreiz Senija sev mēdza uzdot jautājumu, kādēļ gan viņa nav pārgulējusi?! Atbildes uz to nebija! Kaut dažreiz viņa iedomājās, ka ir savādāka... Nē, ne jau lezbe... Nē, vienkārši nedaudz savādāka, nedaudz atšķirīgāka, īpašāka... Bet viņa tāda nebija! Viņa bija parasta pusaudze! Ar savām problēmām, savām simpātijām un šķēršļiem, kas it kā liedza pārgulēt!
Bet citu reizi, Senija tā gluži vienkārši mēdza aizdomāties par seno ticības mācības skolotāju, kas neuzspiesti bija izdevusi grāmatu „Vai es esmu pieaugusi?!”. Tajā bija viss – par attiecībām, patikšanu, iemīlēšanos, par seksu un izšķiršanos. Par visu, kas varētu šķist interesants tādai meitenei kā Senijai. Viņa atceras, ka grāmatu bija izlasījusi dažas pār desmit reizes, bet, lai arī kā viņa to caururbtu un studētu, daudzi jautājumi palika kā neatrasti, tā neatbildēti. Tas nedaudz skumdināja un lika vilties, jo misis Aelita vienmēr bija bijusi pasakaini saprotoša skolotāja...
Renaldo sakustējās, pakustinādams galvu, tas to pagrieza uz otru pusi un, pa sapņiem pasmaidīdams, gulēja tālāk.
Senija bieži vien bija iztēlojusies kā tas būtu, ja būtu, ja viņa pārgulētu. Tas bija kā nesasniedzams sapnis, kas kaut arī ir tik tuvu, tomēr bija un palika tik tālu. Viņa sapņoja par īstu sapņu princi – skaistu, būdīgu tumšmati, kas spētu piepildīt visus viņas sapņus pretī neko neprasot, kas mirdzētu kā zvaigzne un kā zvaigzne arī uzplaiksnītu, bet tad rietot paliktu kopā ar Seniju... Nesen, vēl pirms dažiem mēnešiem Senija aptvēra, ka šādi džeki nemēdz pastāvēt, ka visiem svarīga tikai tuvība un reti kurš ir tēmēties uz ilglaicīgām attiecībām. Un, ko darīt, ja pametīs?! Tāds bija turpinājums katras naivās meitenes stāstam, kas bija atdevusies, bet pēc tam kā tāda lupata pamesta malā... Senija nebija naiva un tā bija vienīgā atšķirība, kas pastāvēja starp viņu un Renaldo un tām pārējām meitenēm. Viņi visi ticēja kaut kam tādam, kam nebija lemts piepildīties. Un tas reizē bija gan skaisti, gan nožēlojami.
Senija aizvēra acis. Viņas acu priekšā uzplaiksnīja daži katrai, no kādas meiteņu pidžamu ballītes pirms diviem gadiem, kad visas pārējās meitenes bija lielījušās, ka jau pārgulējušas un, kā viņas bija smējušas, ka Senija TO vēl nav izdarījusi. Toreiz tas bija šķitis smieklīgi, nu bija pagājuši divi gadi un nu vajadzēja raudāt. Goda vārds, lai arī tas varbūt bija jauki, ka kaut kur uz pasaules kāda meitene iespējams gaida no seksa kaut ko īpašu, nu pēkšņi bija palicis tāds smags un apkaunojošs. Viņa iedomājās draudzeņu seju izteiksmes, kad pateiks, ka sekss viņai tik pat svešs kā blusas un utis. Meitenes smiesies, visas kā viena teiks, ka Senija vēl maza meitene... Un, ko gan viņas teiks, kad Senija lepni paziņos pretējo!? – Lielīs, priecāsies par viņu...
Tas bija nožēlojami cik gan tālu iestiepās Senijas domas, domājot par seksu, cik gan pamatīgi tās bija uzvilkušas nervus un, cik ļoti gan tirdīja Senijas rokas, lai tās pieskartos Renaldo. Tas bija nožēlojami, pārāk nožēlojami, lai to stāstītu, jo, lai arī kas Senijai to teiktu, viņa neklausītos. Ar māti Senija par attiecībām ar puišiem un seksu nerunāja, jo viņa vienmēr kaunējās, mulsa un bālēja, bet viņa skaidri sen atpakaļ bija pateikts, ka sekss cilvēkus nevieno, tas tikai liek apzināties, ka nu viņi ir kaut kas vairāk par to, kas bija pirmīt... Bet tie ir tikai meli, saldi meli
Senija klusi piecēlās kājās un izstaipījās. Mugurā viņai bija tās pašas vairāku dienu lietotās kovboju drēbes, kas šajā apkārtnē neiederējās tikpat ļoti cik mušmires sūnu zaļajā tepiķī pie koku saknēm. Viņa labprāt būtu uzvilkusi kaut ko īpašu, kaut ko īsu, melnu un pieguļošu... Bet viņai nevajadzēja pārģērbties, vienmēr Senija izskatījās kopta, jo viņas garie mati mirdzēja, lai arī kā tie tiktu sasieti un kādi ziedi tajos ziedētu, tāpat arī viņas ādā – atspīdēja saules glāstošais siltums un maigums.
Viņa klusi piesoļoja nedaudz tālāk pie zirgiem un atāķēdama tos no kokiem, pieveda tuvāk ezeram, kas dzima tur pat nedaudz tālāk. Zirgi dzēra, kamēr Senija peldējās dzidrajā ūdenī. tā veldze bija patīkama, auksta, bet patīkama. Sen jau Senija nebija peldējusi, kopš tās reizes kopā es Renaldo, tad, kad viņi bija gulējuši smiltīs un skūpstījušies. Bet nu viņa jutās viena un atstāta – viena nekurienes vidū, ezerā, kur pie kājām šļakstījās vien dzidrais ūdens un zirgi, tracinādami klusumu un mieru, šļakstījās. Renaldo gulēja, bet Senija nevēlējās to modināt – tagad viņš izskatījās tik mīļi un jauki, kā jau vienmēr, tikai tagad kaut kas bija mainījies. Viņa šļakstījās ar Elles zirgu, mazgāja tā koši kvēlojošo spalvu, izsukāja krēpes. Zirgam patika, kad par viņu tā rūpējās, gluži tāpat kā jebkurai citai dzīvai radībai. Mirklī, kad Senija bija nošķaidīta ar ūdeni no matu galiņiem, līdz papēžiem, viņa apjauta, ka gudrāk tomēr būtu peldēt peldkostīmā.
Senija novilka nost samirkušo maiciņu, kas pielipusi pie miesas izcēla katru nevietā izaugušo tauku kroku un apaļumus, pēc tam līdzi sekoja šorti un visbeidzot krastā izlidoja arī Senijas bailes un kauns par savu ķermeni. Ar savu rosību Senija nebija pamanījusi tikko kā piecēlušos Renaldo, bet viņa to pamanīja mirklī, kad tas pieplaka viņai pie muguras un, apvīdams savas rokas, meitenei ap vēderu, pateica, cik gan viņa šodien izskatās skaisti.
Senija neatbildēja, tā vietā sniedza tikpat kaislīgu skūpstu kā viņš viņai apskāvienu. Tā viņi tur stāvēja dažas minūtes ūdenī, apskāvušies un jūtot viens otra siltumu, bet pēc tam viņi izgāja krastā un tikpat nepiespiesti un brīvi visu arī turpināja. Renaldo piepildīja visus Senijas sapņus par pirmo nakti, viņš saprata meitenes sirds valodu, kas runāja tik klusi, ka sadzirdēt ar ausīm to nespēja neviens... Viņi mīlējās. Nē, patiesībā starp viņiem valdīja tikai sekss – tik pat kaislīgs, spontāns un anarhistisks kā bija viņu attiecības. Daudzi gan jautātu ar ko gan atšķiras sekss un mīlēšanās? Un, lūk, kur bija atbilde – mīlēšanās ir tad, kad otram atod ne tikai savu ķermeni, bet arī sirdi! Bet sekss! Sekss var būt ar kuru katru, kam neinteresē nekas vairāk par tukšu kaisli un tikpat tukšu kopēju nākotni.
Viss beidzās, ar tik pat saldiem skūpstiem kā bija sācies un pirmā doma, kas kā ar cirvi iesita pa Senijas saprātu bija – nu es esmu pieaugusi! Tā, protams, bija tikai apziņa, jo pieaugusi viņa vēl nebūs ilgi, ilgi. Tik ilgi, kamēr neaizies prom no vecāku ligzdiņas un nedibinās savu dzīvi pati, tik ilgi līdz nebūs pieaugusi ne tikai viņas āriene, bet arī iekšiene – tāda bija skarbā patiesība, kaut pamelot sev jau tāpat arī varēja.
Bieži vien tika dzirdēts, ka pēc dzimumattiecībām, partneris pamet meiteni, lai arī cik ciešas būtu to attiecības un, lai arī kā viņai viņš patiktu. Pareizi jau saka – sekss nevieno cilvēkus! Senija to lieliski saprata un, no vienas puses, viņa pat rēķinājās ar to, ka tagad Seniju pametīs. Viss jau tika izplānots sen, tikai cilvēku nevarēja atrast. Lai nu kā un cik nepatiesi vai patiesi tas liktos, Senijai pirmā reize, bija tāda kā slimīga iedoma, kā slimība, kas tikai ātrāk jāiznīcina, gluži tāpat kā nevainība.
Senijas saprātā dauzījās nežēlīgi daudz domu, bet visas vairāk vai mazāk tika saistītas tieši ar nevainības zaudēšanu, Renaldo un tālāko dzīvi. Bet ik pa mirklim tās irt kā izkūpēja no viņas saprāta un tad meitene spēja just tikai skūpstus, vārdus, kas bija sacīti tikai viņai un pieskārienus, kas meklēja tikai Seniju. Patiesību sakot, kopā ar Renaldo Senija pat tagad jutās savādāk – kā princese, kā dieviete, ko pielūdz katrs ubags, katrs zemnieks, lai tikai palūkotos uz to.
Renaldo skūpstīja Senijas kaklu, viņam patika pieskarties Senijas ādai, skūpstīt viņas lūpas un glāstīt matus. Viņam patika Senijas ķermenis, viņas āriene, bet iekšieni un sirdi viņš pārzināja tik pat labi kā sevi. Tie raksturi, tas spontānums visu dažbrīd samaisīja ne pa jokam. Viss saputrojās, viss satinās. Un tad vēl tā kaisle! Viņš vēl nekad netika saticis tik karstu un samaitātu meiteni kā Senija. Un šeit nu radās jautājums – Vai gan Renaldo visu laiku būtu sapinies ar nepareizajām meitenēm?
Un otrs jautājums – Vai gan Senija viņam būtu tā īstākā?!
Uz šo jautājumu Renaldo nevēlējās atrast atbildi, jo tad agri vai vēlu nāktos ciest. Bet, vai tad zēni maz vispār spēj ciest? Cik gan bieži bija manīts filmās un lasīts dažādos žurnālos par viņu cietsirdību, par zēnu varaskāri un miesaskāri! Par to visu un ne tikai! Tur bija viss – no „a” līdz „z”, bet, kas bija pats trakākais – tur nebija neviena raksta par to, ka arī zēni ir cilvēki, ka arī viņi spēj just un ciest, gluži tāpat kā meitenes. Viņi nemēdz raudāt, bet, lai arī cik cieta būtu zēna sirds un, lai arī ko viņš citiem neizrādītu, dziļi iekšienē iespējams, ka viņa dvēsele raud...
Senija nespēja ciest, vismaz bieži ne un arī asaras viņai bija visai svešas. Un bieži vien Senijai mēdza likties, ka ja viņa pati ir tik spēcīga, lai neraudātu, tad to nedarīs arī citi... Cik gan maldīgi, cik nepatiesi, cik naivi...
- Mana princesīte! – Renaldo nočukstēja. – Es tevi mīlu!
Senijas sirds drebēja, viņas miesā bija iezagušās patīkamas trīsas, kas likās pieņemamies spēkā pie katras kustības, pie katra pieskāriena, ko Renaldo viņai veltīja. Viņas galvā trakoja domas, fantāzijas un atmiņas par visu notikušo kā puzles gabaliņi, kurus, lai arī kā grozīja, te no vienas, te no otras puses, bet nespēja salikt kopā. Viņa bija pārāk uztraukusies un pārāk laimīga, lai tagad maz saskatītu saules spožumu pie debesīm, kas palēnām nomācās, pārāk ieinteresēta, lai tagad maz vispār par kaut ko citu, atskaitot Renaldo, spētu padomāt.
Drīz vien debesis apmācās tik ļoti, ka gribot negribot nācās pazust gan no patīkamās noriņas, gan no kompānijas. Lielas, aukstas lietus lāses samērcēja pasauli un sakarsušos mīlniekus. Tas kā sāka līt, tā visu baltu applūdinādams un saceldams pamatīgu vēju, sajauca debesis ar zemēm kopā. Viņi paslēpās zem kāda lielāka vītola un saspiezdamies cieši kopā tie izbaudīja lietus atsvaidzinošo veldzi.
Lietus norima tik pat ātri kā bija sācies, zeme, nespēdama sasūkt nolijušās lietus lāses, sapludināja kopā lielas ūdens lāmas. No koku zariem tecēja ūdens, tālu prom debesīs mirdzēja varavīksnes gals – zils, zaļš, dzeltens...Pēdējās lietus asaras notecēja pār koku zariem un pa stumbriem noritēja uz samirkušās zemes. Gaisā virmoja svaigums un dziļš smaids bija iesējies Renaldo un Senijas lūpās. Viņi bija nekurienes vidū, pie kaut kāda ezera, tik pat tālu no pārējiem un civilizācijas, ka pat domāt negribējās, bet neviens no jauniešiem nevēlējās turpināt ceļu. Viņiem tepat kopā bija labi viņi varēja darīt ko vēlās, sapņot, runāt un skūpstīties. Viss piederēja viņiem un tieši tai’ pašā mirklī viņi bija pliki un nabagi.
- Varbūt vēlies padejot?! – pajautāja Renaldo pastiepdams uz Senijas pusi plaukstu.
- Te?! Dejot!? Es esmu tik pat kā plika! – Senija nosmēja. – Te nav mūzikas!
- Te! Dejot te pat! – viņš noteica neatlaizdamies. – Tu vēlies vilkt slapjas drēbes? Un pie tam mūzika, lai dejotu nav vajadzīga! Mēs varam dziedāt paši! Ko tu vēlies? Džeimsa Blanta „You’re beautiful” vai to „Titānika” dziesmu, man liekas tās nosaukums bija “My heart will go on!” Cik zinu, visas meitenes dēļ tās dziesmas ir kā neprātīgas!
- Var jau arī dejot! – Senija beidzot piekāpās un pastiepa plaukstu Renaldo.
Viņš to maigi satvēra un, pievilkdams Seniju sev cieši klāt, apskāva. Viņi dejoja, nenodziedādami nevienu pašu takti no nevienas melodijas. Klusi cilādami kājas, tie šļūca pa samirkušo zāli un sila viens no otra siltuma. Patiesību sakot, tā dejošana bija visai patīkama – viņš un viņa. Abi puspliki nekurienes vidū, neviens viņus, atskaitos zirgus, nemana, neviens nedzird un nevienam nav tiesību iejaukties. Tāda laime, tāds prieks un patīkami, kņudēt nebeidzami taurenīši vēderā!
„Dejot meža vidū, bez mūzikas! – pats oriģinalitātes iemiesojums” Senija sprieda un lēni ļāvās gan soļiem, gan atpūtai, kas kopā ar Renaldo bija daudz spilgtāka un piepildītāka nekā Ēģiptes atpūtas ar tām vārnām – bijušajā Senijas draudzenītēm.
Renaldo bija izmainījies, kaut nedaudz, bet viņa raksturs bija sašķobījis uz kādu no pusēm. To, vai tas bija kļuvis labāks, vai sliktāks Senija nespēja uzminēt, viņa tikai zināja, ka tas ir mainījies. Viņš bija kļuvis maigāks, daudz maigāks, mīļāks un piejaucētāks, viņā vairs nekūsāja tās brīvības un protestanta alkas, kuras visu laiku bija tirdījušas viņa sirdi un likušas ķert un grābt. Viņš bija mainījies Senijas ietekmē gluži tikpat ļoti cik Elles zirgs. Vai tiešām Senijai piemita tieksme un māka izmainīt cilvēkus?! Nē, noteikti viņi mainījās paši, gribēdami, lai Senija justos labāk! Noteikti bija tā! Noteikti!
Uz dienas beigām, netālu no ezera viņi sakurināja palielu sārtu un, cieši apsēzdamies blakus tam, sildījās un cepa tikko kā ar lielām mokām un lielu veiksmi noķertās zivtiņas. Ēdiens! Sātīgs! Sen jau netika ēsts, kaut gan bez garšvielām un ar pamatīgu mazuma piegaršu, bet tomēr bija gardi. Sarkanās uguns liesmiņas lēkāja un, kad klāt piešāva kādu pagalīti no priedes vai egles, augšup pakāpās liels stāvs košu dzirkstelīšu.
Pēc mirklīša viņi pagaršoja arī lācenes, kas auga nedaudz attālāk. (Viņi tās atrada, dodoties meklēt pagales, lai iekurinātu ugunskuru.) Protams, no sākuma gan viņi tika šaubījušies ir tās ogas ēdamas vai nav, bet pēc tam, kad Renaldo apgalvodams, ka tās ir mūsu pašu valsts lācenes, iebāza odziņu mutē un tam nekas ļauns nenotika, Senija piekāpās un tā nu abi jaunieši noēda visas oranžīgi dzeltenīgās ogas pa tīro. To, kāda gan bija to garšu, smarža un, cik gan tās barojošas, to nemanīja neviens no jauniešiem – abi bija pārākā badā, lai pamanītu un sajustu kaut ko tik maznozīmīgu.
Viņi aizmiga kopā pie ugunskura, sildīdami kājas pie dziestošajām, nedaudz siltajām oglēm, apsegdamies tikai ar tām pašām drēbēm ar kurām tie bija apģērbušies, un ar partnera roku apskāvieniem, kas pašaizliedzīgi tika pakļauti gan spilvena pozīcijām, gan segas.
Gaisā vel joprojām dzirkstīja tas pats svaigums un saules piesildītā pasaka. Putnu kori nu bija nedaudz pierimuši, kaut arī attālāk sisināja sienāzis ar „savu mūzikas instrumentu”, viss bija pieklusis, lai diena ieietu vakara valdzinošajā gaisotnē. Vēja nebija, viss bija jauks un saule norietēja patīkami krāsodama debesu zilos plašumus koši sarkanos, oranžos un nedaudz violetos toņos. Rīts bija gaidāms saulains un silts – tas nu bija skaidri lasām šā vakara debesīs un mierā, kas bija pakļāvis pasauli savam klusumam.
Senija, lai arī laicīgi nolikās horizontāli, ilgi meitene grozījās, nespēdama aizmigt. Visu laiku viņa grozījās no viena sāna uz otru un, kad beidzot likās, ka atnāks miegs, atnāca tikai nākamais jautājums un nākamā kaut cik nedabīgi safantazētā iedoma, kāda sālīta atmiņa no kaisles un visa bijušā.
Un tad Senija aizmiga, saritinājusies Renaldo klēpī kā tāds mazs kaķītis. Viņa smaidīja miegā, jo sapņoja par Renaldo, visu bijušo un tikai nākošo.
(02.05.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2243
Kopā:6420500
|
| |
| |
|
Autori
