X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Senija |
Stāsta 14.nodaļa
  
Komentāri (20)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

- Celies! – klusi modināja Renaldo, runādams tieši pie Senijas auss un ik pa mirklim to noskūpstīdams.
Senijas acis atvērās. Viņā raudzījās Renaldo stindzinoši siltais skatiens un augšup debesīs spīdēja spoža saule. Pēc visa spriežot bija jau vēla pēcpusdiena parādījusies aiz debess juma. Pie viņas kājām dega ugunskurs un netālu no tā bija saklāts neliels pusdienu galds – svaigs ūdens, daži ogu veidi pamatīgos daudzumos, bet pats lielākais un jaukākais pārsteigums tomēr bija un palika – Renaldo ar savu skaisti starojošo smaidu lūpās, zaigojošajām acīm un puķēm, kas pilns klēpis pielasīts, bija tiešs veltījums un dāvana Senijai. Tikai nezin gan kādos svētkos?! Bet, vai tad dāvināt nevar arī tāpat ikdienā, lai kādu iepriecinātu?
- Es tev sagādāju nelielu pārsteigumu! – Renaldo atteica, pasniegdams Senijai skaisti smaržojošās margrietiņas. – Lūk! – viņš atteica. – Un otrs pārsteigums ir tāds, ka es beidzot sazīmēju ceļu uz pilsētu! Mēs vairs neesam tālu, atliek jāt tikai kādu pusdienu un mēs būsim pie civilizācijas.
- Cilvēki?! - Senija nopūtās iedomādama, kas gan slēpjas zem šī vārds. – Civilizācija, draudzenes, vecāki, problēmas... Un īsta dzīve, jo reiz kaut kad taču ir jāpārstāj šī vazāšanās pa mežiem kopā ar Renaldo.
Viss, mežā pavadītais laiks, kopā ar Renaldo un pārējiem jauniešiem bija iespiedies Senijas dziļajā apziņā pietiekami tālu, lai vēl ilgi pēc atgriešanās mājās nebeigtu vēl pieminēt visu notiekošo... Jā, bet gan tikai atmiņās, jo tālāk par sirds robežām Senija neko nepārlaidīs.
Visam tuvojās beigas. Visam. Piedzīvojumam, attiecībām, patikai...
Renaldo, redzēdams, ka Seniju tas diži daudz nav iepriecinājis, paturpināja. – Būs normāls ēdiens, silta mājam, vanna, ūdens! – viņš staroja, kaut arī aiz viņa bezbēdīgā smaida bija jaušams tas pats grūtums un smagums, kas Senijas sirdī.
Kā, lai to skaistāk pasaka?... Nu, to, ka drīz viss beigsies?
Senijas saprātā joņoja domas ar gaismas ātrumu. Viss griezās un viļņojās. Nekas nestāvēja uz vietas, likās pat, ka Senijas vienīgās lietas, ko viņa skaidri par sevi zināja, nu bija sašķobījušās.
Meitene drūmi pasmaidīja. Tikpat drūmi kā to mēdza darīt pie ezera klusi augošais kārkls, mērcēdams savu sidrabaino lapu zaļumu tieši zili pelēkajā ūdenī, kā to mēdza darīt gulbji, kas atlaidās tikai pa vakariem un pabūdami tikai dažas minūtes tik pat veikli aizlaidās, kā to mēdza darīt vējš – no sākuma pienākt, bet tad aiziet.
Mājās! Mīļās, siltās mājas! – Senijai vajadzēja kliegt un smieties no laimes. Bet lūpas nevērās, lai pateiktu kaut pušplēstu vārdiņu no tā, ko jūt un, ko noklusē.
- Zini, es vairs negribu uz mājām! Te ir brīvība, no visa, ne tikai no draudzenēm/ienaidniecē, bet arī no vecākiem un sabiedrības uzgrūstās etiķetes un no uzspiestās kārtības! Es te varu un spēju būt brīva!
- Nu un aizbraucot mājās varēsi nedaudz pabūt ar ģimeni, bet pēc tam ietriekties kādā citā manas ģimenes aploka žoga daļā! – viņš pasmējās., nedomādams neko no tā ko saka nopietni.
- Ha! Tie tik būtu kadri! Tikai es šaubos vai no sencīšiem tuvāko simts gadu laikā dabūšu ejošu mašīnu!
- Un es! Vai maz tētis tev neliks samaksāt skaidrā naudā par visu uz nākotni sadauzīto žogu...
- Ha-ā! Jā šādus piespiedu naudas atpelnīšanas veidus viņš laikam nepieļaus! – Senija nosmaidīja.
- Vairāk ne! – Renaldo piebalsoja. – Cik zinu, tu tik daudz naudas notrieca piedevām mums radot zaudējumus, ka tētis tevi darbā neņems pat ja tu piemaksātu! Nu zini zvanot uz mājām, draudzenēm, picērijai...
-Un es nemaz neiešu! Jo tāds darbs, kā es te veicu, man liekas, pat katorgā tādu nedara!
- Tu kļūdies – dienas plāns: piecos augšā, paēst, lopu apkopšana, ganības, pusdienas un dienas darbi, labošanas, lopi, vakariņas, lopi, dārzi, labošanas...Un tā visu dienu, katru dienu, dienu no dienas.
- Un, man likās, ka es strādāju melnās miesās. – Senija optimistiski, ticēdama, ka savu mūžu nekad tā vairs nestrādās, noteica un pasmējās.
- Patiesībā, kad tu strādāji, tu izskatījies visai seksīga! – viņš noteica un noskūpstīja Seniju.
Viņš bija brunču mednieks. Tradicionāls brunču mednieks, kam prātā tikai „zaķi”, sekss un brīvība, kaut daudz laika tas veltīja arī aktiermākslai, zirgiem un darbam, viņš tomēr bija un palika brunču mednieks, kura raksturs tagad ar katru mirkli izpaudās arvien vairāk un vairāk, likdams Senijas saprātam nobrīnīties nevienu reiz vien. Pirmkārt jau tādēļ, ka, lai arī cieši Senija centās izdomāt, bet nekad viņa nebija redzējusi Renaldo flirtējam ar kādu citu meiteni un ejot meiteņu barā viņš nekad netika runājis ar vairākām vienlaicīgi. Un šeit nu bija jautājums – kādēļ tā?! Tad jāmeklē izskaidrojums ar ko gan Renaldo atšķiras no tā tautā sauktā brunču mednieka?!
Otrkārt, varbūt Renaldo nebija vis brunču mednieks, bet gan vienkārši drosmīgs cilvēks, kas nebaidījās pateikt savai meitenei visu, ko domā un tieši acīs ne jau aiz muguras vai kā savādāk?! Gan visu slikto, gan komplimentus, gan labo!
Un šajos skūpstos vairs nebija ne nieka, ne kripatas no romantikas un maiguma, bet arī tas bija jauki, līdz mirklim, kad pie apvāršņa parādījās, piekusis, nostaigājies, nikns un neizgulējies pats problēmu problēmas iemiesojums – seniors ar diezgan prasmīgi iešinētu roku un pārējā grupa, kas lūkojās uz zālē guļošajiem, nedaudz aizņemtajiem jauniešiem – Renaldo un Seniju, gluži kā uz tādiem apēdamiem putniem. Seniors bija nikns. Šī vārda vistiešākajā nozīmē. Viņš iekliedzās un tad, nespēdams sagremot krupi par to, ka Renaldo ar Seniju ir kopā un pilnībā izbauda savas pārīša intereses un tiesības, skriedams, krizdams un klupdams, tuvojās abiem jauniešiem.
Bija sagaidāma lielizmēra sadursme, jo vispārējo brēku, kas ausa aiz saules spožajiem stariem un tuvojās abiem jauniešiem, viņi pamanīja tikai dažu metru attālumā un tikko kā paspēja atrauties viens no otra skavām, lai seniors tos ar varu neatkabinātu vienu no otra vaļā.
- Ko tu iedomājies? Vai tādēļ es tevi audzināju, lai tagad meža vidū tu laizītos ar to bagātnieci?! – viņš auroja, likdams noprast, ka Senija ir sliktāka pat par vardi, nenolaizdams no abiem jauniešiem ne pārmetumu pilnās acis, ne niknumu.
- Man ir septiņpadsmit gadu! Es esmu pieaudzis! Un varu darīt, ko gribu! – viņš uzkliedza virsū tēvam.
- Bērns! Tev aiz lūpām vēl mātes piens! – seniors pazemoja. – Tad, kad aizmāksies no manas mājas, tad tu būsi pieaudzis, saprati?! Un ne jau tagad! Ne jau šodien un ne jau ar šo cilvēku...
- Nu, nē, tēvs! – viņš atkliedza pretī, nekaunēdamies ne no pārējiem grupiņas locekļiem, kas izspiezdami acis laukā no pieres gluži kā apakštasītes izteiksmīgi klausījās notiekošajā strīdā, ne no tēva, kas viņu bija gan pietiekoši labi audzinājis, gan sargājis. Tikai tagad tas bija nevietā. Viņam nevajadzēja jaukties... Nevajadzēja. – Tu savu jaunību jau palaidi garām, ļauj man tagad izdzīvot savējo! Ejam, Senija! – viņš uzkliedza uz tēvu un tad, paņemdams Seniju aiz plaukstas, parāva meiteni uz savu pusi.
Seniors ieāķējās Senijas otrā rokā cieši turēdams meiteni pie sevis, gluži kā bērns sūkājamo ledeni, negribēdams padalīties ar jaunāko brālīti vai māsiņu.
- Ja tu gribi kaut kur iet, tad pazūdi! Tu neesi pelnījis, ne manas mājas, ne manu mīlestību, ja jau nespēj to novērtēt. Ej, pazudi! Bet atpakaļ, kad sabīsies no kāda briesmoņa gan neskrien! – viņš draudēja. – Un Seniju ar’ atstāj tepat! Viņai atšķirībā no tevis ir nākotne!
Senija nepretojās ne Renaldo rokām, ne seniora. Viņa nezināja, kam lai pakļaujas, jo, ja paklausīs kādam no viņiem, tas būs nepareizi. Nepareizi, ja ies līdzi Renaldo un nepareizi, ja paliks. Visādā ziņā, viņa nožēlos pa abiem veidiem... Bet, ko, lai dara, lai abas karojošās puses vestu uz viena kopēja ceļa – uz samierināšanos?!
- Un man nav?! – viņš nikni ievaicājās. – Kādā ratā, tad jūs mani audzinājāt?! Kāpēc cerējāt, ka es par kaut ko izaugšu, ja jau tagad tik skaidri paziņo, ka man nav nākotnes, tēvs?!
Tēvs nezināja, ko lai saka. Viņš bija palicis mēms. Uz mirkli seniors atpakaļ nekā neatrēja, vien cieši turēja Senijas nepretojošos roku iežmiegtu starp savu pamatīgo plaukstu.
Senija klusēja.
Viss bija norimis un tagad bija tikai goda jautājums, ko gan darīt tagad - aiziet vai palikt?!
- Nāc, Senija! – viņš klusu un cilvēcīgi nomurmināja, raudzīdamies dziļajās meitenes acīs. Viņš bija izmisis – tikko sakasījās ar tēvu, bet meitene, dēļ, kuras viss kašķis norima, pat nepakustējās, lai viņam sekotu. Ko nu?
Neko.
Senija palika kā zemē iemieta, truli raugoties uz Renaldo un mēmi klusējot. Viņai nebija spēka runāt, pēc tā, kas tikko bija pārbiris pār viņas saprātu – viss pārmetumi, lāsti un nodevības... Viss, kaut arī teikts Renaldo, tas iecirtās dziļi sirdī. Tas sāpēja. Neciešami. Meitenei nebija drosmes paspert ne soli. Viņa baidījās no seniora.
Renaldo atlaida Senijas plaukstu. Tā nokrita meitenei gar sānu, viņa nereaģēja, kā paralizēta tā tikai nolūkojās visā, kas notiks un sabradās viņas un Renaldo sirdi vēl vairāk.
Renaldo piesteidzās pie Partizāna, bet tikko kā tas bija ticis līdz kāpšļiem no seniora mutes atkal kaut kas atskanēja un lika Renaldo atskatīties.
- Atgriezies! – viņš nokliedza, cieši turēdams, Senijas roku. – Ko tu iedomājies, ka tagad spēsi tā vienkārši aizmukt?! Ko? – viņš kliedza.
Vārdi sitās un atbalsojās Renaldo sirdī gluži kā tādas atbalsis, ar katru reizi sāpēdamas arvien vairāk un vairāk..
- Domāju gan! – viņš noteica un uzleca savam zirgam mugurā. Ja godīgi, tagad Renaldo maz kas interesēja. Patiesību sakot, viņu neinteresēja nekas, ne tas kā viss beigsies, ne tas kā viss noskaidrosies. Viņš bija nikns un neizpratnē kā gan tēvs tā spēj runāt ar savu vienīgo dēlu. Tiesa gan bija zināms, ka ierodoties Senijai kaut kas mainīsies, bet, ka mainīsies arī viņu attiecības... To neviens nebija iedomājies.
Senijas sirds drebēja. Vai nu palikt un klausīties garu lekciju no seniora par to, ka attiecības nedrīkstēja pastāvēt vai braukt kopā ar Renaldo un pazust?! Ko, lai izvēlas, ko?! Braukt? Palikt? Braukt? Palikt? Ko?! ...
Tikai acu mirklis bija Senijas izvēlei dota... Un acu mirklī Senija arī atrada atbildi.
(07.05.2006)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (12.05.2020, 20:38)Toč, var pārņirgties! :)))Ješka (viesis) (06.05.2020, 09:29)Diskusija par nopietnu tēmu, bet šodien prāts nenesās to padziļināt ar savām gudrībām. Pārsmējos. :))) :))) :)))āksts (viesis) (05.05.2020, 15:54)Pats Tu burlaks.8) Autors ir spāņu rakstnieks Roberto Bolanjo, daudzu starptautisko prēmiju saņēmējs par šo romānu., neuzskaitīšu visas.
Te gan jāpiebilst,ka rakstnieks visu apraksta un nosaukumus...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunais gads ar baltu zirgu,
Atvelk cisternu ar spirtu!
Nu ir ziepes, nu ir posts,
Atkal visu gadu plosts! ...
Interesantas bildes


Rīma
 
 
Zīmējumi

Vientuļais koks.
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 258 Kopā:5185975

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec