|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kojas. Stāsta III daļa | | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
- Kas notika, kāpēc tu apstājies?
- Vai tev mani skūpsti ir tīkami? – Viņa tonis bija nopietns. Viņa mirkli svārstījās, vēlējās saspītēties un noliegt visu, bet paskatoties Raita nopietnajās acīs viņa nespēja melot.
- Iespējams.
- Tā nav atbilde. – Viņa tonis nemainījās.
- Liecies mierā. – Viņa centās izlocīties.
- Atbildi.
- Man jāiet. – Viņa pagriezās pret durvīm, taču viņu apturēja Raita spēcīgais tvēriens. Viņa roka atradās ap meitenes vidu.
- Lūdzu atbildi.
- Nē, man tas nesagādāja ne mazāko baudu. – Viņas spītība bija atdzimusi.
- Nu tu mani saniknoji. – Viņš jutās vīlies. Viņš piespieda meiteni cieši klāt un spēcīgi piekļāvās viņas mutei. Viņš skūpstīja meiteni no visas sirds, viņš izlika visu sevi, lai pierādītu meitenei, cik juteklisks un patīkams var būt viņa skūpsts. Viņa mēle ieslīdēja viņas mutē, izraisot karstas trīsas. Viņa rokas piekļāvās meitenes augumam, liekot viņai ievaidēties. Viņa sajuta viņa muskuļoto augumu cieši pie sava. Viņa bija pilnībā Raita varā. Viņa krūtis piekļāvās meitenes krūtīm, liekot viņam sajust viņas stingros krūšu galiņus. Viņa gurni piekļāvās meitenes gurniem, liekot viņai sajust vīrieša uzbudinātību. Viņi bija baudas un iekāres ieskauti. Viņi baudīja viens otru. Viņa rokas glāstīja meitenes jūtīgo ķermeni, liekot viņai notrīsēt. Raitis juta, ja viņš neapstāsies tagad, viņš nespēs apstāties, līdz nebūs meiteni ieguvis.
- Man liekas, ka tev jāiet. – Raita balss skanēja neparasti maigi un noteikti.
- Bet es nevēlos aiziet. – Viņa, klusi čukstēdama, piekļāvās Raitim.
- Tev jāiet. – Viņš negribīgi atteica.
Meitene lēni atrāvās no Raita auguma. Viņa nespēja saprast, kas puisim noticis, kāpēc viņš meiteni atgrūda? Varbūt viņš bija saderējis ar kādiem puišiem, ka spēs meiteni noskūpstīt, vai vēl ļaunāk, panākt, lai viņa iemīlas. Kristīne jutās izmantota. Viņa vairs nekad nenāks uz Raita istabu.
Raita acis sekoja katrai meitenes kustībai, līdz viņa aizvēra durvis aiz sevis. Viņš noslīdēja uz gultas, ar rokām satverdams galvu. Kristīne spēja likt viņam aizmirst apkārtējo pasauli un domāt tikai par viņu. Šī meitene neapšaubāmi bija kas īpašs un Raitis apsolīja pats sev, ka viņa piederēs tikai un vienīgi viņam.
Nākamajā rītā, kad Raitis palūkojās uz Kristīni, viņa pat nepacentās atbildēt ar riebuma pilnu skatienu. Viņa vienkārši puisi ignorēja. Tas bija neizturami. Kāpēc viņa tā rīkojās? Varbūt viņa jūtās neērti pēc vakardien piedzīvotās tuvības? Viņš vēlējās pieiet meitenei klāt, samīļot viņu un paskaidrot, ka nekas briesmīgs pagājušajā vakarā starp viņiem nebija noticis.
Kristīne stāvēja pie programmatūras kabineta un juta Raita skatienu, viņa klātbūtni. Viņa nevēlējās puisi satikt, just viņa tuvumu, taču tas bija nenovēršami. Ja viņa bēgtu, tas izskatītos smieklīgi. Viņas domu lidojumu pārtrauca mapes izslīdēšana no rokām. Slaviks bija izrāvis mapi no Kristīnes rokām.
- Slavik, atdot.
- Nāc un paņem. – Slaviks ņirgājās. Kad Kristīne pienāca viņam tuvāk, viņš mapi aizsvieda Gatim. Tas bija tracinoši.
- Tu normāls esi? Atdod. – Kristīnes tonis kļuva dusmīgs.
- Jā. – Tas skanēja izsmejoši.
- Baigi smieklīgi. Jūs uzvedaties kā bērni. – Kristīne gāja uz Gata pusi, bet mape aizlidoja pie Slavika. Tas bija tizls joks.
Raitis stāvēja pavisam netālu. Viņš vēroja notiekošo un tas ko viņš redzēja nepavisam neiepriecināja. Raitis redzēja dusmas meitenes sejā, kas lika viņam aizsvilties. Viņš necieta puikas, kas tik muļķīgi apcēla meiteni. Divi pret vienu. Viņš vēlējās pieiet pie Kristīnes, lai viņai palīdzētu, taču viņš baidījās no meitenes attieksmes. Kristīne bija novesta līdz izmisumam, viņa netīši palūkojās uz Raiti, kas vairs nespēja valdīties. Viņš piecēlās no soliņa un draudīgā gaitā devās uz Slavika pusi, kas ļauni ņirgdams, turēja mapi. Raita roka, spēcīgā tvērienā izrāva mapi no ņirdzīgā puiša rokām, kas, acis iepletis, lūkojās uz notiekošo. Raitis piegāja pie Kristīnes un ar lēnu kustību pasniedza viņai mapi. Gaitenī iestājās klusums. Bija tāda sajūta, ka visu acis ir vērstas uz viņiem. Kristīne jutās gan pateicīga, gan pagalam apkaunota. Raitis bija viņas glābējs un arī iemesls vēl lielākai apcelšanai. Tagad klīdīs runas par viņas un Raita attiecībām, kas nemaz nepastāvēja. Viņai patika sajūta, ka ir kāds, kas viņu aizstāv, lai kas arī notiktu. Viņa jutās drošībā. Taču viņai nemaz nebija attiecības ar Raiti. Viņus drīzāk varēja pielīdzināt kaķim un pelei. Kristīne no viņa bēga un Raitis viņu ķēra.
Noskanēja zvans, kas likās kā glābējzvans. Visi sagāja pa klasēm, gaitenī palika tikai Kristīne un Raitis. Kristīne palūkojās uz Raiti, viņa nezināja kā rīkoties. Viņa vēlējās ķerties puisim ap kaklu un ar skūpstu pateikties, par viņas glābšanu, taču viņā bija arī pretrunīgas jūtas, kas lika viņai iesist puisim pliķi un sabļaut uz viņu, par tik apkaunojošu rīcību. Viņa nespēja izlemt, ko darīt, tāpēc paķēra mapi no Raita rokām un pagriezās, lai bēgtu uz klasi.
- Un tā ir pateicība par tavu glābšanu? – Raitis iesmējās.
- Man tava palīdzība nebija nepieciešama. - Viņa atcirta.
- Tavs acu skatiens liecināja par ko citu. – Raita balss kļuva maigāka.
- Paldies. – Kristīne norūca.
- Tik vāji. Vai tā jāpasakās savam princim baltā zirgā?
- Tu neesi nekāds princis un tev nemaz nav zirga. – Kristīne mēģināja puisi aizskart, taču neveiksmīgi, viņš sāka smieties.
- Tu esi tik pašapmierināts, izlutināts piena puika. Tu uzskati, ka esi mani izglābis, taču padomā labāk. Tu mani apkaunoji visas manas grupas priekšā. Tagad mani uzskatīs par tavu mazo draudzenīti, kuru tu uzmani kā mazu bērnu, kas pati netiek galā ar savām problēmām. – Kristīnes vārdi bija ievainojuši Raiti, tie dūra kā naži. Viņš uzskatīja, ka Kristīnei ir nepieciešama palīdzība, taču viņa jutās pazemota. Viņam sāpēja. Kristīne manīja viņa sejas izteiksmi, kas bija gandrīz skumja. Viņa jutās pagalam nelāgi, par to ko pateikusi.
- Lieliski. Esmu pašapmierināts piena puika. Bet mans nodoms bija palīdzēt. – Raitis jutās aizvainots. Viņš aizgriezās un devās uz savu kabinetu. Viņam sāpēja sirds. Kā Kristīne spēja būt tik noraidoša un ļauna. Viņš tikai centās iekarot meitenes simpātijas, taču viņa to uztvēra kā pazemojumu.
- Piedod. Es tā negribēju. – Kristīne nespēja noskatīties kā viņš aiziet, aizvainots un skumjš. Viņam nepiestāvēja šāds noskaņojums. Viņš labāk izskatījās mazliet jautrs un pašpārliecināts. Viņas vārdi nāca pārāk vēlu. Raitis jau bija sasniedzis klasi un smagi aizcirta durvis. Viņš tā bija centies iekarot šo mežonīgo amazoni, taču viss ko viņš ieguva bija nicinājums.
Vakarā Kristīne sēdēja uz gultas un spēlēja skaitļu spēli. Viņa nespēja nedomāt par Raiti. Viņa nespēja koncentrēties skaitļiem, kas lūkojās uz meiteni no burtnīcas maliņas. Kristīnes acu priekšā uzplaiksnīja atmiņas, Raita sāpīgais skatiens. Viņa vēl nebija redzējusi puisi šādu. Viņa sirds bija ievainota. Viņa vēlējās atvainoties, taču nespēja saņemties, lai uzietu uz ceturto stāvu pie viņa.
Skolā Raitis vairs nelūkojās uz viņas. Viņš nemeklēja tikšanos un pat nepaskatījās uz viņas pusi. Viņa lepnums bija ievainots. Kristīne jutās vainīga. Grupas attieksme pret meiteni bija mainījusies. Neviens vairs neuzdrošinājās par Kristīni ņirgāties vai aizskart viņu. Raitis bija panācis, lai Kristīni respektētu. Tas lika justies vēl briesmīgāk. Raitim nebija ļaunu nodomu, taču viņa bija izturējusies šausmīgi riebīgi.
Bija piektdienas vakars. Kristīne atradās kopmītnēs. Sestdien bija jāmācās, tāpēc viņa palika pa nakti. Linda ar Ņinu bija aizbraukušas mājās. Kristīne palika ar Elīnu. Viņas spēlēja kārtis un sarunājās.
- Raitis ir īsts varonis. Viņš izglāba tevi un panāca, lai tev vairs nebrauc virsū. Kur ir mans Raitis? – Elīna pasmaidīja.
- Jā. Viņš tiešām man palīdzēja.
- Es nemaz nenojautu, ka starp jums ir tik draudzīgas attiecības.
- Nu, patiesībā, mēs pat esam skūpstījušies. – Kristīne atzinās.
- Ko tu saki! Un es par to uzzinu tikai tagad? – Elīna bija pārsteigta.
- Es pati nezinu ko vēlos. Man viņš simpatizē, taču neesmu pārliecināta par viņa jūtām pret mani.
- Kas neriskē, tas nevinnē. Ja jau viņš tevi izglāba, domāju, ka viņš nav vienaldzīgs pret tevi.
Pa nakti Kristīne nespēja aizmigt. Viņas galvā skanēja Elīnas vārdi “Kas neriskē, tas nevinnē”. Viņa juta vēlmi riskēt. Meitene izkāpa no gultas, apģērbās un devās uz ceturto stāvu. Viņa nebija pārliecināta vai Raita durvis būs vaļā, taču riskēja. Viņa uzlika plaukstu uz roktura un mirkli vilcinājās. Satraukums bija tik liels, ka viņa aizmirsa vārdus, ko vēlējās teikt. Viņa pagrūda durvis un tās bija vaļā. Istaba bija tumša. Vienīgais gaismas avots bija dators. Pie datora sēdēja Raitis. Viņš bija tērpies tikai biksēs. Sēdošais mirkli palūkojās uz viņu, taču veikli novērsās.
- Piedod, es nevēlējos tevi aizvainot. – Kristīnes balss drebēja.
- Skaidrs. – Raitis auksti atteica.
- Beidz, neesi tik nejūtīgs. Es atzīstu, tu man tiešām palīdzēji. Man tik tiešām žēl, ka tevi aizvainoju. – Kristīne pagriezās uz durvju pusi. Viņa turējās, lai neizplūstu asarās.
- Pagaidi. – Raitis piecēlās un maigi satvēra Kristīnes roku.
- Vai tagad tu man liksi nožēlot manus vārdus? – Kristīnes balss trīcēja. Viņa bija tuvu asarām.
- Parādi cik ļoti tev žēl. – Raitis mudināja.
Kristīne mirkli stāvēja viņam līdzās un vērās viņa acīs, līdz piespieda savu muti puiša lūpām. Viņu skūpsts bija maigs un saudzīgs. Raita lūpas glāstīja Kristīnes muti, liekot saprast, ka viņš ir piedevis. Viņa roka braukāja pār meitenes gurniem. Viņa lūpas slīdēja pār meitenes seju, līdz skāra ausi un apbēra to ar karstiem skūpstiem. Raita rokas glāstīja meitenes augumu, ar pirkstiem sataustot katru ķermeņa līniju. Viņa rokas paslīdēja zem krekliņa, sajūtot Kristīnes maigo ādu. Viņa piekļāva savas rokas Raita kailajai mugurai, sajūtot viņa muskuļus saspringstam un atsaucoties viņas pieskārieniem. Viņa lūpas piekļāvās meitenes mutei aizvien kaislīgāk. Viņš atbrīvoja Kristīni no apģērba, atstājot apakšveļā. Viņš sajuta katru meitenes sirdspukstu, katru ieelpu. Viņš noguldīja meiteni uz savas gultas. Viņš vēroja viņas slaido augumu, garās kājas. Viņa bija dieviete. Viņš pārgūlās viņai pāri, ar elkoņiem atbalstoties pret gultu. Viņa lūpas izgaršoja katru viņas ķermeņa daļu. Viņš novilka meitenes krūšturi un ar muti piekļāvās viņas krūtīm. Kristīne ievaidējās no baudpilnajām sajūtām.
Pēc brīža viņa attapās pilnīgi kaila un uz viņas atradās kails vīrietis. Raita lūpas skūpstīja meitenes vēderu un viņa no baudas izliecās. Viņa vēlējās sajust vīrieti sevī. Raitis prata viņā modināt iekāri. Viņš atgriezās pie meitenes lūpām, skūpstot viņu aizvien jutekliskāk. Viņas roka skāra vīrieša pēcpusi, liekot viņa alkām uzbangot ar jaunu spēku. Viņš papleta viņas kājas un sāka lēni un ritmiski kustēties, liekot viņai sajust vīrieti sevī. Viņa juta nelielas sāpes, kas pieauga ar katru grūdienu, līdz viņa nespēja turpināt. Lai cik maigs bija Raitis, viņa nespēja pabeigt iesākto.
- Laid mani. – Kristīne čukstēja.
- Viss būs labi. – Raitis mierināja.
- Lūdzu, laid mani. – Kristīne neatlaidās.
Viņa nespēja paciest sāpes un grūda Raiti nost no sevis.
- Es to nespēju. Laid mani. – Kristīne izsaucās. Viņa nogrūda smago augumu no sevis un veikli apģērbusies, izskrēja no Raita istabas.
Viņas acīs saskrēja asaras. Gaitenis likās nežēlīgi garš. Viņa skrēja pa tumšajām kāpnēm, līdz sasniedza otro stāvu. Viņa nedevās uz istabu, bet aizsteidzās uz meiteņu tualeti. Viņa noskaloja seju aukstā ūdenī un atcerējās notikušo. Viņa jutās neērti, viņai sāpēja. Meitene nespēja iedomāties ko tagad izjūt Raitis. Asaras slīdēja pār viņas vaigiem, liekot sirdij degt. Viņa izjuta daļēju riebumu pret puisi, taču nespēja viņu ienīst. Starp viņiem bija modusies iekāre, kas tagad varētu radīt naidu. Kristīne jutās netīra. Viņa paņēma dušas atslēgu un relaksējās karstā dušā. Viņa atcerējās katru maigo glāstu, katru patīkamo pieskārienu, līdz nonāca līdz sāpīgajam dzimumaktam, kas izraisīja negatīvas emocijas.
No rīta viņa nejutās labi, tāpēc neaizgāja uz skolu, par ko Elīna bija ļoti izbrīnīta. Viņa sakravāja savas mantas un devās uz staciju, lai brauktu mājās. Vilciens kustējās lēni, ainavas slīdēja gar logiem. Kristīnes prātā bija tikai viena doma – Raitis. Viņa nespēja nedomāt par viņu. Varbūt vajadzēja aiziet pie viņa un izskaidrot savu bēgšanas iemeslu? Viņa lieliski apzinājās, ka nevarētu ieskatīties puiša acīs, lai arī kā vēlētos. Šis intīmais piedzīvojums lika Kristīnei no Rita izvairīties, just kaunu.
Raitis sēdēja latviešu valodas stundā un nespēja koncentrēties. Skolotājas izteiktie vārdi pieskārās viņa galvai un tik pat ātri pagāja tai garām. Puisis domāja par piektdien piedzīvoto. Viņš jutās kā ļaunais filmu varonis, kas nodarījis pāri nevainīgai daiļavai. Viņš jutās nožēlojami. Viņš nebija meiteni redzējis kopš tā briesmīgā vakara. Viņa bēga no viņa. Kādēļ viņš nespēja savaldīties? Puisis šaustīja sevi un lika no jauna izdzīvot mokošās sāpes, kas sitās viņa sirdī.
Bija pagājusi gandrīz nedēļa, kopš Kristīne nebija satikusi Raiti. Viņa ilgojās, taču nespēja pie viņa aiziet. Viņa naktīs mēdza izdzīvot sāpīgo nakti atkal un atkal. Katru reizi skolā ieraugot Raiti viņa aizgriezās un mainīja virzienu.
(12.05.2006) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...
Ko man darīt? ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1201
Kopā:6412966
|
| |
| |
|
Autori
