|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kojas. Stāsta II daļa | | Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Skolā Kristīne pāris reizes sastapās ar Raita acu skatu, kas viņu burtiski apēda. Viņa acīs bija lasāma kaisle un interese. Kristīni pārņēma karstuma sajūta, katru reizi, viņu acīm sastopoties. Šīs izjūtas reizē spēja sasildīt, bet no otras puses iededza niknumu. Viņa pati nezināja ko vēlas. Raizēm likās, ka viņa varētu Raiti pieņemt kā savu puisi, taču katru reizi viņu ieraugot domas mainījās.
Vakarā, kad ārā bija satumsis un pie debesīm bija pacēlies mēness, Kristīne gāja uz dušām. Otrā stāva dušas bija aizņemtas, tāpēc viņa bija spiesta iet uz pirmā stāva. Viņa lēni slīdēja pa garo, tumšo gaiteni, kas veda uz dušas telpu. Pa ceļam atradās ieejas durvis, pie kurām dega vienīgā gaisma visa gaiteņa garumā. Kristīne piegāja pie dušas telpas durvīm un mēģināja sataustīt atslēgas caurumu. Viņas roka slīdēja pār vēsajām durvīm, sataustot rokturi. Viņa meklēja slēdzi, lai iedegtu gaismu gaitenī, līdz viņu izbiedēja vīriešu dušas durvju atvēršanās, no kurām iznāca Raitis. Viņš bija aptinies tikai ar dvieli. Viņš izslēdza gaismu dušas telpā un slēdza ciet durvis. Viņa vīrišķīgais augums bija vāji apspīdēts no gaismas gaiteņa vidū. Kristīne nolaida roku no gaismas slēdža, jo baidījās, ka Raitis viņu varētu ieraudzīt. Viņai patika puisi vērot. Viņa tēls izskatījās, kā no žurnālu vāka, vājā gaisma izcēla viņa vīrišķīgi platos plecus un iezīmēja spēcīgās miesas būves spilgtākās līnijas. Viņa nolaida rokas gar sāniem un aizrautīgi vēroja puisi. Viņš izskatījās satriecoši. Meitene vēlējās viņam pieglausties, sajust viņa miesu, viņa spēcīgās rokas uz sava ķermeņa. Viņas domu lidojumu pārtrauca kāds viegls troksnītis. Raitis atskatījās un pamanīja meitenes stāvu. Lai gan bija patumšs, viņš atpazina Kristīni. Meitene pieliecās, lai paceltu nelaimīgo atslēgu, kas viņu nodeva. Raitis pienāca meitenei klāt. Viņa kailās krūtis lēni un ritmiski cilājās. Kristīne vēlējās tām pieskarties, sajust Raita siltumu. Viņa pieķēra pati sevi domājam tādas domas par šo iedomīgo puisi. Viņa nekad nebūs viņa ieguvums, kaut vai tikai tāpēc, lai pierādītu, ka viņš ne vienmēr var dabūt to ko iekāro.
- Ko tad mēs šeit darām jaunā dāma? – Viņš ķircinošā tonī jautāja.
- Ko tad es šeit varētu darīt? - Kristīne centās neizrādīt savu satraukumu un mēģināja runāt pēc iespējas mierīgāk.
- Nezinu, izspiegot mani. Gan jau iepriekš uzzināji, kur es būšu. Tīšām meklē manu sabiedrību? – Viņa tonis nemainījās.
- Kādas muļķības. Pirmo reizi dzirdu tik apmelojošus vārdus. – Kristīne jutās aizskarta.
Raitis nāca aizvien tuvāk, līdz viņus šķīra tikai Kristīnes maisiņš, kurā atradās dvielis. Raita roka pieskārās Kristīnes gurnam. Viņai aizrāvās elpa. Viņa vēlējās kliegt, taču balss bija zudusi. Viņa sajuta puiša elpu uz sava kakla, līdz viņa lūpas pieskārās tam. Viņas ķermenis atsaucās uz šiem pieskārieniem, lai gan prāts protestēja. Viņa izjuta katru puiša maigo pieskārienu kaklam, kas lika viņai notrīsēt. Viņš paskatījās Kristīnei acīs.
- Mazā, vai tu vēl joprojām nevēlies ar mani iepazīties? – Viņš čukstēja.
Raita balss laika viņai atgriezties realitātē. Viņa atskārta, kas nupat bija noticis. Viņa vēlējās bēgt, neatskatoties uz stāvošo puisi, taču viņa saprata, ka būs muļķīgi, ja viņa bēgs. Viņš varēs tikai pasmieties par viņu. Viņa saņēma visus spēkus un stājās viņam pretī.
- Protams, nevēlos. – Viņa spītīgi atcirta.
- Jā, tas izskanēja pārliecinoši. – Viņš ņirgājās.
- Varbūt tu būsi tik laipns un paiesi malā? Man vēl jāpaspēj nomazgāties.
- Nu es varētu tev pievienoties, bet diemžēl nupat jau biju. – Smaids no viņa lūpām neizdzisa. Tas Kristīni tracināja. Viņa vēlējās viņam iesist tik spēcīgi, lai viņa smaids pārvēršas neremdināmu sāpju izteiksmē.
Viņš aizgriezās un devās prom. Viņa palika stāvam kā apstulbusi. Viņš bija tik nekaunīgs. Kā viņš varēja iedomāties, ka viņa varētu ar viņu mazgāties kopā. Viņš bija iedomības kalna gals. Viņš bija pieradis, ka neviena viņam neatsaka, taču Kristīne viņam šādu baudu nesniegs. Viņš vēl iemācīsies viņu novērtēt. Viņa uzmeta pēdējo skatienu aizejošajam tēlam un iegāja dušu telpā. Karstais ūdens maigi glāstīja meitenes augumu. Viņa nespēja izmest no galvas Raiti, viņa nekaunību un visbeidzot, viņa satriecošo augumu. Viņā bija kas tāds, kas lika meitenei cīnīties viņam pretī, tajā pašā laikā, iekārojot viņu. Viņš bija nekaunīgs, neķītrs un sasodīti pasakains.
Kādu vakaru Elīna aizbrauca uz kādas paziņas izlaidumu, kur viņu sagaidīs Jānis. Viņa bija pastāstījusi arī Lindai un Ņinai par savu jauno puisi. Kristīne palika kopmītnēs ar Lindiņu un Ņinu. Kristīne, kā katru vakaru, spēlēja skaitļu spēli, taču šodien viņas domas nebija piesaistītas spēlei. Viņa iekšēji nebeidza domāt par Raiti. Viņā bija kas tāds, kas neļāva viņu aizmirst. Varbūt tā bija viņa nekaunīgā uzmācība, bet varbūt viņa slēptais maigums. Kristīne atsauca atmiņā katru puiša kustību pagājušajā vakarā. Viņa maigās lūpas uz sava kakla, viņa intīmos pieskārienus viņas gurnam. Viņai vajadzēja ienīst Raiti par viņa pārdrošajām izdarībām, taču viņa jutās tieši pretēji. Viņas atmiņas šķita brīnišķīgas.
No rīta Elīna atnāca uz kopmītnēm. Viņa izskatījās neizgulējusies un nogurusi.
- Smaga nakts? – Ņina uzsmaidīja.
- Vakars bija lielisks, un rīts ir tīri jauks neskatoties uz nogurumu. – Elīna nopūtās.
- Stāsti taču. – Lindiņa mudināja.
- Kā jau jūs zināt, es braucu ar Jāni. Viņš man bija blakus visu vakaru. Sākumā bija svinīgais pasākums. Pēc tam mūs piesēdināja pie galda, kur mēs bagātīgi ieturējāmies. Tad sekoja lielās dejas. Lielāko daļu no tām veltīju Jānim un kādu arī pašam gaviļniekam Jurītim. Pēc balles sekoja izbrauciens ar kuģīti pa Daugavu. Pavērās tik romantisks skats. Mēs ar Jāni izbaudījām daudz romantiskus mirkļus. Mēs izbaudījām saullēktu. Ar kuģi peldējām aptuveni divas stundas, mūs aizvizināja līdz pat jūras līcim. Tas bija fantastiski. – Elīna stāstīja ar smaidu uz lūpām. Pēc stāstītā un viņas laimes pilnās sejas izteiksmes varēja saprast, ka vakars bija izdevies.
Pa dienu spīdēja silta saule. Pie debesīm bija pa kādam baltam mākonītim. Bija matemātikas stunda, kas vilkā kā mūžība. Kristīne palūkojās uz dabu caur logu - tā bija netaisnība, ārā bija tik satriecošs laiks, bet viņai vajadzēja sēdēt skolā un mācīties.
- Kristīne, vai pa logu ir redzams uzdevums? – Skolotāja nikni uzlūkoja meiteni.
- Nē. – Viņa attapās, ka nebija klausījusies mācītajā vielā.
- Tātad, es izdalīšu pagājušās nedēļas kontroldarbus. Nesekmīgajiem būtu ieteicams līdz rītdienu samācīties un ierasties uz konsultācijām.
Kristīne saņēma savu kontroldarbu un tā stūrītī nelaimīgi raudzījās trijnieks. Tā bija viena no retajām, nelaimīgajām reizēm, kad Kristīne bija nesekmīga. Viņa smagi nopūtās. Rīt būs agri jāceļas.
Vakarā Kristīne ērti ieritinājās savā gultā un mācījās matemātiku. Viņa mēģināja izprast risināšanas principu.
- Lindiņ, tu saproti šo vielu? – Kristīne pasniedza Lindiņai savu kladi.
- Jā. Tur nav nekā sarežģīta.
- Vari man pamācīt? Es nesaprotu.
Lindiņa cītīgi skaidroja Kristīnei vielu, kamēr Elīna bija iedziļinājusies kādā no kārtējiem romāniem. Ņina šķirstīja savu blociņu. Viņu nodarbes iztraucēja Nigers, kurš bija nonācis papļāpāt un līdzi paķēris Raiti. Kristīne sākumā neievēroja Raiti, jo dzirdēja tikai Nigeru, kurš aizrautīgi sarunājās ar Elīnu, līdz viņa izdzirdēja Raita vīrišķīgo balsi. Viņa notrīsēja. Pacēlusi acis, viņa ievēroja puisi, kas bija apsēdies meitenes gultas galā. Viņš bija atnācis uz viņas istabiņu un tagad jautri sarunājās ar meitenēm. Kāpēc viņš bija atnācis? Raitis taču nevienu no meitenēm īpaši labi nepazina. Viņš noteikti bija atnācis Kristīni pakaitināt. Viņam tas tik viegli nesanāks! Kristīne bija gatava viņam uzbrukt, izsmejot meiteņu priekšā.
- Kā tev ar meitenēm? – Kristīne aiz burtnīcas aizslēpusies uzrunāja Raiti.
- Man? Nu patiesībā, pašreiz mēģinu vienu ieinteresēt.
- Vai tev izdodas? – Elīna jauki uzsmaidīja.
- Pagaidām neesmu īsti pārliecināts. Kāpēc tāda pēkšņa interese par meitenēm manā dzīvē? Vai būšu tevi savaldzinājis? – Viņš ķircinoši palūkojās uz Kristīni. Viņa bija sarkana no dusmām. Kā viņš uzdrošinājās būt tik pašpārliecināts un nekaunīgs. Valdīja jautra gaisotne. Šis klauns bija sasmīdinājis publiku. Kristīne bija gatava atriebībai.
- Ja jau tev nav meitenes pie sāniem, iespējams tu viņu neesi savaldzinājis. Varbūt tev pietrūkst nepieciešamo prasmju? – Tas bija kā pliķis sejā. Raitis jutās izsmiets. Šī mazā nekauņa pati bija gandrīz viņa tīklos, viņa izbaudīja katru brīdi kopā ar viņu. Viņa nebija protestējusi pret viņa pieskārieniem, drīzāk izbaudīja tos, bet tagad cenšas iegalvot, ka viņam neesot prasmju. Viņa vēl nožēlos šos vārdus, baudot viņa prasmes un lūdzoties vēl.
- Prasmes ir pietiekamas, bet tev jau labāk zināt. – Viņa pašapmierinātais smaids liecināja par fizisku kontaktu ar Kristīni. Meitenes smīnēja, uzlūkodamas Kristīni, kas liecināja par sarunu pēc puišu aiziešanas. Pavērās istabiņas durvis un visu skatiens pievērsās tām. Tas bija Kristīnes glābiņš. Viņai nevajadzēja atbildēt uz izteikto piezīmi un neviens nepamanīja viņas nosarkušos vaigus, kas liecināja par Raita patiesajiem vārdiem.
- Puiši, cik ir pulkstenis? Jums jau bija jābūt savās istabās. – Audzinātāja pārmetoši uzlūkoja smaidošos puišus.
- Tad līdz rītam meitenes. Ar labunakti. – Raitis uzsmaidīja un pazuda gaitenī, aizvērdams aiz sevis durvis.
- Nu stāsti, ko jūs ar Raiti darījāt? – Lindiņa smīnēja.
- Nekas jau nebija. Mēs pāris reizes saskrējāmies kopmītnēs.
- Un viss? Nekāda fiziska kontakta? – Elīna interesējās.
- Nu vienreiz viņš mani piespieda pie sienas ar savām neķītrajām rokām.
- Un? – Ņina ar izbrīnu uzlūkoja Kristīni.
- Nekas nenotika. – Kristīne vienaldzīgi izmeta.
- Es gan viņam neļautu tā vienkārši aiziet. Es viņu pievilktu sev klāt un kaislīgi noskūpstītu viņa kārdinošās lūpas. – Elīna sapņoja.
- Par to es nešaubos. – Ņina iesmējās. Arī pārējās smējās.
No rīta Kristīne ieradās uz matemātikas konsultācijām. Bija vēl ļoti agrs. Skola bija tukša. Saule iespīdēja gaiteņos, radot siltuma sajūtu. Viņa nebija viena. Kāds jau atradās pie matemātikas kabineta. Tas atkal bija Raitis. Bija tāda sajūta, ka viņš seko Kristīnei ik uz soļa. Kristīne vai sprāga no dusmām. Viņa necieta Raita klātbūtni un pēc vakardienas piezīmēm, viņa ienīda puisi vēl vairāk.
- Kas tad nu? Kāpēc tik bēdīga sejas izteiksme? – Raitis smaidot uzrunāja meiteni.
- Nezinu gan. Varbūt tāpēc, ka ieraudzīju tevi? – Viņa nicinoši izmeta.
- Nu tu mani saniknoji. – Raitis smaidīja. Viņš piecēlās kājās un devās uz Kristīnes pusi. Viņam patika spēlītes, kuras meitene spēlēja. Viņa šķita tik izaicinoša un nikna. Kristīne lēni atkāpās manot puiša tuvošanos.
- Vai tava diena tagad ir sabojāta? – Viņš jutās uzjautrināts.
- Pilnībā. Tavs smaids iznīcināja manu labo dienu. Tagad tajā ir daudz tumšu mākoņu. – Viņa runāja vēsi un atturīgi. Raitis vēlējās viņu uzkurināt, saniknot. Viņš kāpās aizvien tuvāk un tuvāk, līdz Kristīnei vairs nebija kur sprukt, viņa saskārās ar sienu. Raitis atbalstīja rokas pret sienu, ieslēdzot Kristīni starp tām. Meitene gribēja ko teikt, taču viņas vārdi tika apslāpēti ar Raita stingrajām lūpām. Viņš piespieda tās Kristīnes mutei, maigi skūpstot viņas rožainās lūpas. Viņa stāvēja kā sastingusi, neatbildot skūpstam. Viņa skūpsts kļuva spēcīgāks, liekot pavērties Kristīnes lūpām. Viņa mēle lēni ieslīdēja Kristīnes mutē, maigi masējot viņas mēli. Kristīnes augumu pārņēma karsti viļņi. Viņa izbaudīja skūpstu. Meitene nespēja pretoties tā burvībai, neapzināti atbildot. Raitis iekšēji līksmoja. Kristīne bija atbildējusi viņa skūpstam. Tas deva cerības, ka meitene drīz atmetīs savu stūrgalvību un ieslīgs viņa apskāvienos.
- Vai es iztraucēju. – Matemātikas skolotāja ar uzjautrinājumu uzlūkoja kaislīgo pārīti.
- Vai tagad tava diena ir pilnībā sabojāta? – Raitis veltīja viņai maiguma pilnu acu skatu. Viņa vēlējās viņam atbildēt ko riebīgu, taču šis skūpsts viņā izraisīja patīkamas emocijas. To viņa nespēja noliegt. Viņa bija palikusi bez vārdiem.
Kristīne izrāvās no Raita tvēriena un klusēdama iegāja matemātikas kabinetā. Viņai bija neērti palūkoties skolotājai acīs. Tagad viņa noteikti uzlūko Kristīni savādāk nekā līdz šim. Viņas acīs meitenes vērtība būs kritusi. Viņa nāca uz matemātikas konsultāciju un tika tik pazemojoši pieķerta tuvības brīdī. Raitis uzlūkoja Kristīni ar maigu acu skatu, uz kuru Kristīne atbildēja vairāk kā auksti. Viņas skatiens stindzināja. Tas liecināja par dusmām un apkaunojumu, kuru viņš meitenei radījis.
Stundās viņa nespēja aizmirst Raita skūpstu. Tas bija tik silts un pasakains, lai gan viņa iekšēji cīnījās ar savām domām, viņa nespēja noliegt, ka skūpsts viņai sagādāja baudu. Šis puisis spēja meitenē izraisīt gan patiku, gan riebumu. Viņš spēja Kristīni sakaitināt un novest līdz smiekliem. Viņš bija gandrīz lielisks. Viņas lūpas rotāja smaids.
Vakarā pēc stundām bija jāiet uz tautisko deju mēģinājumu. Deju kolektīvam bija jautra skolotāja Sandra. Ar viņu varēja jokoties, jo viņa uztvēra humoru. Bija reizes, kad viņa kļuva nikna, taču biežāk viņa smaidīja. Ar viņu varēja runāt neoficiāli. Arī sveiciens nebija oficiāls. Visi viņu sauca vārdā, nelietojot vārdu “Skolotāja”. Viņa bija vienkārši Sandra.
Meitenes ienāca aktu zālē. Sandra jau bija ieradusies. Pa durvīm ienāca Aigars un viņam nopakaļ stalti izslējies nāca Raitis. Viņa galva bija augstu pacelta, izrādot viņa pārliecību par sevi. Viņa platos plecus un spēcīgo miesas būvi pasakaini izcēla apspīlētais krekliņš. Kristīne vēroja viņa iespaidīgo ierašanos. Tagad viņš bija neatņemama viņas dienas sastāvdaļa. Viņš mēdza apmeklēt internetu, tieši tajā laikā, kad gāja viņa. Viņš bija visur un tagad arī dejās. Lai panāktu savu viņš bija gatavs uz visu. Kristīne pasmaidīja. Viņa centās neskatīties uz Raita pusi, bet apziņa, ka viņš bija blakus meiteni neatstāja.
- Sandra, mums ir jauns dejotājs. – Aigars braši paziņoja.
- Nu forši. Mums jauni puiši ir vajadzīgi. Vai esi iepriekš dejojis?
- Patiesībā, esmu gan. Dejoju deju kolektīvā “Pūpolītis”.
- Nu tas ir iespaidīgs kolektīvs. Tad jau esi labs dejotājs. Kā tevi uzrunāt?
- Raitis.
- Labi, nu tad sāksim dejot. Stājaties “Trimalniekam”. Kurai meitenei nav pāra? – Sandra vēroja kolektīvu.
- Kristīnei nav. – Ņina pasmaidīja.
- Labi, Raiti, tu ej pie Kristīnes. Viņa tevi vadīs.
Kristīnei aizrāvās elpa. Viņai būs jādejo ar Raiti. Tas daļēji priecēja, bet no otras puses tracināja. Viņai vairs nebija kur aizbēgt. Tagad būs jāpacieš viņa sabiedrība, viņa pieskārieni. Bet varbūt jāizbauda?
Raitis ātri iemācījās deju. Viņš kustējās viegli un graciozi. Viņš stingri turēja Kristīnes rokas. Katru mirkli, kuru pavadīja Kristīnes tuvumā, viņš izbaudīja kā pēdējo.
- Jau atkal tu man uzmini uz kājas. – Raitis valdījās lai nekļūtu rupjš.
- Piedod, es netīšām. Neesmu pieradusi, ka man ir partneris. – Kristīne taisnojās. Taču viņas jautrais tonis nodeva viņu. Kāju mīšana bija speciāla.
- Tad nu gan tu esi neveikla. – Viņš ķircināja.
- Nu tāda nu es esmu. Tik prasmīgs dejotājs man neļauj atbrīvoties. – Viņas tonis bija vairāk izsmejošs nekā atzinīgs.
- Pateicos, ļoti glaimojoši. – Viņš smaidīja, kā nebūtu dzirdējis izsmejošo toni.
- Tas nebija kompliments. – Kristīne saniknojās.
- Vienalga glaimojoši. – Viņš iesmējās. Kristīni tracināja viņa tonis. Viņš spēlējās ar viņas vārdiem kā ar bumerangu, kas atgriezās pie meitenes.
Vakarā Kristīne juta naidu. Viņa nespēja vien beigt lādēties par to, cik nekaunīgs ir Raitis.
- Šovakar dzirdu tikai vienu vārdu - Raitis. – Elīna saskatījās ar Lindiņu. Viņas izplūda smieklos.
- Skaidrs. Jūs domājat, ka man viņš patīk. – Kristīne jutās saniknota.
- Nē taču. – Lindiņas smaids nodeva viņu.
- Domājat gan. Kāpēc? – Kristīnes dusmas nemazinājās.
- Nu, kas ķīvējas, tas mīlējās. – Ņina iesmējās. Viņas smiekliem pievienojās Lindiņa un Elīna. Nu Kristīne izskatījās kā pūķis, kas gatavs spļaut liesmas.
Viņa izgāja pa durvīm, aizcirzdama tās aiz sevis tā, ka viss gaitenis noskanēja. Meitene uzskrēja pa kāpnēm līdz ceturtajam stāvam un nikni atrāva četrsimt septītās istabiņas durvis. Raitis bija viens. Viņš sēdēja pie datora un lūkojās uz nikno ciemiņu.
- Jau esi tā noilgojusies, kad nāc mani apciemot?
- Nu vai zini. Tāda nekaunība. Sākumā tu nāc uz mūsu istabiņu bez īpaša iemesla, tad tu ierodies matemātikas konsultācijā, tieši tad kad es tur esmu, tu nāc uz internetu tieši tajā laikā kad es tur esmu un visbeidzot tu atnāc uz dejām un tev brīnumainā kārtā jādejo tieši ar mani. Un visbeidzot, manas istabas biedrenes un nešaubos, ka vēl daudzi uzskata, ka starp mums kaut kas notiek.
Viņa nepaspēja izteikt neko vairāk, kad viņas mutei piekļāvās Raita lūpas. Viņš skūpstīja meiteni kā izslāpis, viņa rokas apvijās ap meitenes vidukli un slīdēja aizvien augstāk. Viena roka apstājās uz gurna, bet otra glāstīja meitenes matus. Viņa lūpas uzstājīgi skūpstīja meitenes lūpas. Kristīne stingri turējās pretī, mēģinādama protestēt un izrauties, taču neveiksmīgi. Viņa stāvēja kā sasalusi, nereaģējot uz skūpstu, līdz padevās. Viņas lūpas kaislīgi tiecās pēc Raita lūpām, liekot puisim iekšēji pasmaidīt. Viņš iededza meitenē liesmu, kura auga aizvien lielāka. Viņa bija pilnībā puiša varā. Viņu mēles saskārās radot jaunas emocijas. Raitis juta vēlmi paspīdzināt meiteni. Viņš bija tā iekarsis, ka nevēlējās meiteni atlaist, taču vēlējās ar viņu paspēlēties, tāpēc atrāvās no viņas lūpām. Viņa bija skūpsta reibumā un nespēja attapties. Viņa neizpratnē uzlūkoja Raiti.
(07.05.2006) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2413
Kopā:6420670
|
| |
| |
|
Autori
