|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | MAIGA DZĪVE. Luga | | Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
MAZLIET DRĀMA DIVOS CĒLIENOS
uzkvēpa mīlestība augšā
ar vakara klusumā laukiem
un smaržoja naktī pusplaukušā
pēc medusaugiem
ja tu nāc tagad, tēvu zeme
pār mani, māte debess
ja tev vajaga mani – ņem
ne lapiņa nenodrebēs
( Imants Ziedonis)
PERSONAS
Elza
Miķelis ( Elzas brālēns)
Valdemārs ( Miķeļa tēvs)
Aksels
Darbības laiks: mūsdienas
PIRMAIS CĒLIENS
PIRMAIS SKATS
Septembra pēcpusdiena Daugavas krastā. Lielvārdes tuvumā. „Enkurāju” saimnieks Valdemārs šķūnītī kārto bērza malku. Valdemārs - tumšiem, īsiem, pie deniņiem mazliet sirmiem matiem, ģērbies vienkāršā, darbam piemērotā apģērbā. „Enkurāju” saimniecība pilna ar rudeni – krītoši āboli un plūmes, mājas galā zied asteres, mārtiņrozes un miķelīši. No upes krasta augšā kalnā, uz māju nāk Miķelis, tumšiem, pusgariem, viļņainiem matiem, slaids, stipri iededzis, gara auguma.
Valdemārs. Vai laivu piesēji stingri? Kur Elza?
Miķelis (pār vienu plecu makšķere, pār otru tumši zaļa mugursoma, lietišķi, darbīgi). Elza jau nāk no krasta augšā, viņa teica, ka saslēgs laivu.
Valdemārs. Vai daudz saķērāt?
Miķelis. Ne īpaši.
Valdemārs. Naktī nepārsalāt?
Miķelis. Nemaz. Elza uzmanīja ugunskuru. Bet nu saltas jau tās naktis. Viens es būtu pārsalis.
Valdemārs. Rīt uz skolu, vai ne?
Miķelis. Jā, sešos Elzu ar mocīti aizvedīšu uz vilcienu, lai viņa tiek uz mājām.
Valdemārs. Nu ja, nevienas brīvdienas nav mūžīgas. Sanes malku, sakurini abās istabās krāsnis. Atpūšaties, sasildieties, man šitā kaudze līdz naktij jādabū šķūnelī.
Miķelis. Žēl, ka Elza nevar dzīvot pie mums.
Valdemārs. Ko tu, Mik? Katram savas mājas. Elzas mamma jau zvanīja, gaida mājās. Un neesi tik sapņains. Tev šogad jābeidz vidusskola.
Miķelis. Elza nākošo sestdien varbūt atkal atbrauks.
Valdemārs. Beidz viņu trenkāt šurp tik bieži! Simts kilometri jau nav tas pats,
kas tepat uz pilsētu aizbraukt pēc maizes.
Miķelis. Viņa jau pati grib. Paskaties, uz krastu, viņa tur stāv, un stundām var skatīties uz Daugavu. Laiva sen jau piesieta, bet viņa nenāk mājās. Elza bez tās upes nevar dzīvot.
Valdemārs. Un tu bez viņas...
Miķelis. Jā, upe man arī kā skābeklis.
Valdemārs. Es domāju Elzu...
OTRAIS SKATS
Tās pašas dienas vakars. Saimniecības ēkas istabā deg gaisma. Aiz loga var dzirdēt rejam „Enkurāju” suni, kurš rādās dusmīgs uz vanagu, kas nupat pārlaidies pāri viņa teritorijai. Valdemārs vēl darbojas šķūnītī. Miķelis iet uz saimniecības ēku.
Miķelis (ver durvis, pie sevis). Nekur citur tu nevari būt.
“Enkurāju” saimniecības ēkas galvenā istaba, tajā glabājas biškopības piederumi, arī medussviede, putekšņu žāvētāji, neizgrieztās medus kāres un medus kannas. Elzai tumši brūni, īsi nogriezti mati, nedaudz puicisks augums, sarkana vilnas jaka un džinsi, viņa stāv istabas vidū pacēlusi vienu medus kāri pret gaismu.
Miķelis (ienāk klusi istabā, stāv, skatās uz Elzu). Nu re, te tu esi. Es jau izkurināju visas krāsnis. Ejam pankūkas cept?
Elza (nepamanījusi brālēnu ienākam, mazliet izbiedēta, priecīga). Paskaties, kāda šī medus kāre pilna, tāda samtaini dzeltena, bet tā tur, kas pie skapīša, savukārt dzintaraina. Medus viens, bet tik dažāds.
Miķelis. Tie vienkārši dažādi vākumi, tāpēc atšķiras.
Elza ( rāda kāri). No kuriem ziediem šis?
Miķelis. No liepziediem.
Elza (paņem citu, aizrautīgi). Un šis?
Miķelis. No viršiem. Nu ko, ejam mājās, es tev tēju apliešu, paskatīsimies kādu filmu!
Elza (aizsapņojusies). Tūlīt. Un tie putekšņi vispār ir brīnums. (Paver vienu putekšņu žāvētāju, telpā ieplūst svaigi kaltētu ziedputekšņu smarža.) Kā tavs tēvs pagūst visus darbus? Jums dārzs ar katru gadu lielāks paliek, tad vēl vistas un zosis. Un 120 bišu saimes, ak! Kā man negribas rīt kratīties uz mājām, skola jau normāla, bet man tur nav neviena kārtīga drauga. Pilnīga vientulība, saproti? ...
Miķelis. Kāds pēc tava prāta ir kārtīgs draugs?
Elza (domīgi). Nezinu... Ejam uz māju.
TREŠAIS SKATS
„Enkurāju” viesistaba, pie sienas divi priedes koka, ar rokām darināti, grāmatplaukti, istabas vidū vecs, apaļš, melns ozolkoka galds. No krāsns var dzirdēt malkas sprakšķus. Elza sēž uz senlaicīga krēsla, ietinusies rūtainā segā, šķirsta žurnālu. Miķelis nes divas māla krūzītes ar piparmētru tēju.
Elza (it kā iegrimusi žurnālā). Labi smaržo. Piparmētras?
Miķelis (uzmanīgi nes, slāpē satraukumu). Jā, šī gada.
Pēkšņi viena krūzīte izslīd no rokām, tēja izlīst uz grīdas, Miķelis mazliet applaucē rokas.
Miķelis (lasa krūzītes lauskas). Ai, sasodīts!
Elza (izraušas no ērtā krēsla un siltās segas). Tak nekas! Aiziešu pēc lupatas. Man arī trauki bieži plīst. Pēdējā laikā ir tā, ka es jau trīs sekundes iepriekš jūtu – viss, tūlīt kritīs, bet nevaru vairs to novērst. Apdega rokas?
Miķelis (lietišķi). Nē, nekas nav, tik tējas žēl... Un krūzītes.
Elza ( pasmaida). Tu esi īsts draugs.
Miķelis (pārsteigts, pašironisks). He, jā, jā.. ar trīcošām rokām un slapjām čībām.(Pēkšņi.) Nāc, uz manu istabu, es tev kaut ko parādīšu!
CETURTAIS SKATS
Miķeļa istaba. Pie sienām, uz rakstāmgalda daudz dažādu pulksteņu.
Miķelis (aizrautīgi). Re, paskaties tur tas lielais, ar bronzas krāsas apmalīti! Baigi labais, vai ne? Man viens jūrnieks uzdāvināja.
Elza (pieiet pie pulksteņa). Tiešām skaists. Un kas tas par slēdzītī sānos?
Miķelis (lietišķi rāda). Ā, nu to pavelk šādi, atver stikla vāciņu, tad var tikt klāt ciparnīcai un noregulēt laiku.
Elza ( pakāpjas uz krēsla, aptausta pulksteni). Jā, bet kāpēc tik ļoti biezs stikls?
Miķelis. Nu tādā veidā pulksteni var pasargāt no triecieniem, arī ūdens netiek klāt. Zini kā, jūrā viss kaut kas var atgadīties.
Elza. Tad jūrnieks gribi būt?
Miķelis. Jā, vai arī pulksteņmeistars.
Elza (smaida). He, pulksteņmeistars uz kuģa.
Istabā ienāk Valdemārs.
Elza. Ai, es vēl gribu aiziet uz Daugavu. ( paskatās izvairīgi uz Valdemāru, aiziet.)
Valdemārs (tramīgs). Paliec!
Elza ( tālumā, nav redzama). Draugi, drīz būšu atpakaļ, paņemšu līdz suni!
Pēc brīža.
Miķelis (auksti). Ko tu skaties?
Valdemārs. Skatos, jums te krūzītes plīst...
Miķelis. Viena krūzīte!
Valdemārs. Ārā skaists saulriets.
Miķelis. Un tad?! Kāda nozīme saulrietiem?
Valdemārs. Tikpat liela kā saullēktiem.
Miķelis (aizkaitināts). Liec mani mierā! Es netieku tavām gudrībām līdz! (Grib iet projām.)
Valdemārs (labvēlīgi, stingri, aptur pie rokas dēlu). Mik! Kas ar tevi notiek?
Miķelis. Kas ar mani notiek? Nekas! Nekas! Slims esmu, lūk! (Ironiski.) Citramonu, analgīnu, suprastīnu man lūdzu! ...
Valdemārs. Šīs krūzītes tev mamma desmit gadu dzimšandienā uzdāvināja...
Miķelis. Nu un?! Ko man tagad? Pakārties, nošauties? Nav viņas šeit vairāk, man viņas ļoti pietrūkst! Tu esi pārāk sarežģīts priekš manis.
Valdemārs. Gan viņa tev no turienes atsūtīs kādu miera .. kādu miera eņģeli...
Miķelis (skatās ārā pa logu). Es neko par to nezinu...
Valdemārs. Es arī ... Ej uz upi, ja gribi.
Miķelis. Kurš te saka, ka es gribu. (Aiziet.)
PIEKTAIS SKATS
Saulriets virs Daugavas. Elza ar suni sēž krastā. Viņai aiz muguras klusi pienāk Miķelis ar cigareti rokās.
Elza ( neatskatās, bet jūt brālēna klātbūtni, glauda suni). Nu sunīt, kas par lietu? Kāpēc tu tik saskumis? Viss taču būs labi. Viss jau ir labi.
Miķelis ( aizdedzina cigareti). Pavizināsimies ar laivu?
Elza ( neatskatās). Mik, mīļais, vēls taču jau, rīt agri jāceļas.
Miķelis. Kad tu atkal atbrauksi?
Elza. Kad varēšu. Ko niekojies ar tām cigaretēm? Kopš kuriem laikiem tu smēķē? Dūmi – tā tak ir ilūzija.
Miķelis. Nu, ja tā paskatās, tad jau ilūzija ir ļoti daudz kas.
Elza. Ak, tā.. Kas, piemēram?
Miķelis. Pagātne..
Elza. Kāda pagātne, Mik? Kāda?! Tagadne. Tagadne, saproti?! Ir tikai šis brīdis.
Miķelis. Brīdis, kurš vēlāk būs dūmi, kurš vēlāk būs nekas...
Elza. Jā, droši vien. Bet būs cits... Cits brīdis, varbūt labāks, varbūt ...
Miķelis. Varbūt šausmīgs, nepanesams.
Elza. Kā tu šobrīd, ar savu pīpēšanu... Vai tad šādā vietā vēl vajag apreibināties?... Upe – tā neaizvietojama eiforija... Tu te paliksi ar savu upi, bet man rīt jābrauc prom. Un tur nebūs ne tevis, ne upes. Tā, lūk, brālīt.
Miķelis (apdzēš cigareti). Man pietrūkst mammas, pietrūkst laika kopā ar viņu. Viņa bija vienkārša.
Elza. Tas nav teikts, ka viņa bija vienkārša. Jūs vienkārši labi sapratāties. Jums saskanēja, tas arī viss.
Miķelis. Tēvs man ir par sarežģītu.
Elza. Un tu viņam pārmet?
Miķelis. Nezinu.
Elza. Viņš rūpējas par tevi, kā viņš māk. Tas viss ir vienkārši. Dusmojoties uz viņu, tu neatsauksi uz zemes atpakaļ mammu. Lūdzu, Mik, tikai nenodzeries, nenopīpējies, dzīvo! Dzīvo šim mirklim.
Miķelis. Tā ir poēzija tikai, Elza. Dzīve nav poētiska.
Elza. Nu, to tu nezini...
SESTAIS SKATS
Ļoti agrs, tumšs. Pie nelielas lauku stacijas piesliets Miķeļa motocikls. Deg divas laternas. Elza un Miķelis gaida rīta vilcienu. Tālumā vēl daži cilvēki.
Miķelis. Brr, auksts, šorīt.
Elza (trīc). Jā, nežēlīgi auksts. Nepiedodami auksts.
Miķelis (taisa vaļā savu tumši zaļo mugursomu, izņem taisnstūrveida paku, dod Elzai). Ņem, man tev maza ceļamaize.
Elza. Paldies! (Plēš vaļā nervozām kustībām Miķeļa paciņu.) Ak, dievs, Mik! Tu esi traks! (Smaida.) Medus kāre! Paldies, labais, turies! Re, nāk jau. Tu kā brālis, kā draugs, kā ... Uz redzi, Mik!
Pienāk vilciens. Elza iekāpj tajā. Miķelis iedarbina motociklu, noskatās kā tas aiziet. Vilciens pazūd skatienam, Miķelis izvelk no kabatas cigareti, aizdedzina. Dūmi.
OTRAIS CĒLIENS
PIRMAIS SKATS
Pēc desmit gadiem. Elza un Aksels pastaigājas pa pilsētas parku. Aksels gaišbrūniem, īsiem matiem, tumši zilā samta žaketē, Elza ķiršsarkanā vējjakā, ap kaklu rūtaina šalle, garie, tumšbrūnie mati sasieti astē. Vēls rudens, koki gandrīz kaili. Auksta, skaidra, zvaigžņota nakts. Parks izgaismots, garām viņiem paiet trīs jaunieši, mazliet iereibuši, jautri, skaļi sarunājas, dzied.
Elza. Ak, dzīve dažiem tik jautra.
Aksels. Par ko tu uztraucies, Elza?
Elza. Par pēdējām koku lapām, pēdējiem rudens ziediem, kurus arī tūlīt nokodīs salna.
Aksels. Un, ja īstenībā?
Elza. Un, ja īstenībā, tad īstenības nav.
Aksels. Kā tev gāja Polijā?
Elza. Noslēdzu vienu līgumu, dzirdēju labus referātus, atvedu vienu manuskriptu, jāmeklē, kas varēs no poļu valodas latviski pārtulkot. Labi gāja, satiku tur vienu savādu poļu tulkotāju. Viņš tulko no angïu valodas poliski un otrādi, labi runāja krieviski, dažus teikumus arī latviski.
Aksels. Kā viņu sauc?
Elza. Jans... Jans Sostovickis. Viņš teica, ka iepriekšējā dzīvē bijis grāfs. Un..(Smaida, viegli.) Un, ka es atgādinu viņam grāfieni...
Aksels. Jā, to tu atgādini. Ejam kādu siltu tēju iedzert?
Elza (skatās uz augšu). Skaista debess. Rīt jāiet uz baznīcu sarunāt mācītājs.
Aksels. Tu vēl vari pārdomāt, Elza. Varbūt tev jābrauc pie poļu grāfa...
Elza (smeldzīgi, ironiski). Ak, Aksel, tevi samainīt ar svešu poļu vīrieti, tikai tādēļ, ka viņš sevi nosaucis par grāfu..? Nekad, Aksel, mīļais! (silti, ieķeras Akselam elkonī, trīc.) Reiz kāds cilvēks man teica, ka dzīve nav poētiska. Es viņam strīdējos pretī...
Aksels. Un tagad nestrīdētos?
Elza. Nezinu... Es agrāk domāju, ka nē.. Bet... Bet laiks tomēr maina tik daudz...
Aksels. Šo to maina, bet novembris paliek nemainīgi salts, ejam kaut kur sasildīties! Es varu pats kādu mācītāju sarunāt, Elza.
Elza. Nē, Aksel, es to izdarīšu pati. Man tas vienkārši jāizdara ...
Aksels. Ko tu domā sarunāt?
Elza. Rīt iešu uz luterāņu baznīcu, tad jau manīs. Tur draudzē mēnesi atpakaļ esot atnācis viens jauns mācītājs. Varbūt sarunāšu viņu.
Aksels. Kā viņam uzvārds?
Elza. Nezinu, Aksel. Es tāda disidente (smejas), neesmu savā baznīcā simts gadus bijusi.
Aksels. Tu bieži esi prom, mīļā atkritēja.
Elza. Tāds darbs.
Aksels. Baznīcā tev reti sanāk, bet tāpat tu kaut kādu debesu gaismu atstaro.
Elza (smejas). Ja? Aks, tu šonakt neierasti tēlaini izsakies. Mani zeme kaut kā velk pie sevis. Smaga jūtos..
Aksels. Hei, nu tu opozīcijā pati sev. Elza, tev jocīgs prāts.
Elza. Tu gribēji teikt, ka es pamazām jūdzos nost? ... He, droši vien, mīļais..
Aksels. Hm, doma tāda, ka tavs prāts cīnās ar tevi. Mīļā, gaisīgā, kāds vēl smagums?! (Paceļ Elzu un griež, priecīgs.)
OTRAIS SKATS
Pilsētas nomale. Ceļa malā neliela, balta luterāņu baznīca, vārti un galvenās durvis atvērtas. Elza iet iekšā. Kāds spēlē ērģeles.
Elza (apsēžas pirmajā rindā, skatās uz altāri, nemierīga).
Pa dievnama galvenajām durvīm ienāk jaunais draudzes mācītājs, īsiem, tumšiem matiem, mācītāja tērpā. No mugurpuses ierauga Elzu. Tuvojas viņai.
Mācītājs (nosvērti, lietišķi). Vakara dievkalpojums būs pēc stundas, jūs esat par agru atnākusi.
Elza (pagriežas, bet skatiens vērsts uz dievnama logu). Es vienā personīgā jautājumā pie jums.
Mācītājs (pārsteigts, atpazīstot Elzu). Jā, kā varu jums palīdzēt?
Elza (pārsteigta, skaidri pazīstot balsi, it kā sastingusi). Ak, Dievs, Mik!.. Ko tu šeit dari?
Miķelis. Strādāju.
Elza. Tu esi prātu zaudējis, Mik?!
Miķelis (auksti). Ko tu gribēji, Elza? Re, kā tomēr satikāmies...
Elza. Mik!
Miķelis. Kā garšoja medus?
Elza. Mik!
Miķelis. Vai tu atnesi tukšo medus kāri atpakaļ, Elza? Vai varbūt tu gribi kristīties?
Elza. Es nebūtu nākusi..
Miķelis. Es arī..
Elza (runā ļoti ātri, mehāniski, it kā kāds viņai šos vārdus būtu iemācījis). Miķeli, es gribu salaulāties. Man ir draugs. Ļoti labs cilvēks. Es viņam apsolīju, ka šodien sarunāšu mācītāju. Man ļoti žēl, ka es iegadījos šeit, man ļoti žēl, ka viss tā ir sanācis.
Miķelis(kā noliets ar aukstu ūdeni, sastindzis). Jā, labi. Kad jums vajag? Šomēnes nevar, bet decembra pirmā sestdiena ir brīva. Jūs varat abi rīt manā pieņemšanas laikā atnākt, tad izrunāsim visu detaļās. Veiksmi jums abiem. Man tūlīt būs dievkalpojums, diez vai tu paliksi, Elza... (Iet projām.)
Elza (izmisīgi). Mik?! Pagaidi, neej prom! Kur tu dzīvo? Es vakarā pie tevis aiziešu. Piedod, lūdzu! Es toreiz nevarēju citādāk. (Miķelis izliekas Elzu nedzirdam, ieiet dievnama mazajā zālē.)
TREŠAIS SKATS
Vakars pirms Elzas un Aksela kāzām. Pilsētas dievnamā nesen beidzies vakara dievkalpojums, draudzes locekļi aizgājuši. Miķelis slēdz baznīcas vārtus. Pienāk Elza.
Elza. Hei, parunāsim?
Miķelis (iztrūcināts). Kas tad tevi trenkā? Aksels jau visu ir nokārtojis, tiekamies rīt! (Grib iet prom.)
Elza (aptur pie rokas, stingri). Beidz, Miķeli! Paskaties, lūdzu, uz mani!
Miķelis (skatās uz Elzu). Ejam uz mašīnu. Braucam uz Daugavu!
Elza. Kur vien teiksi.
CETURTAIS SKATS
Daugavas krasts. Miķelis un Elza izkāpj no ķiršsarkana auto. Zvaigžņota nakts. Auksts.
Miķelis. Sakursim ugunskuru?
Elza. Jā, es tev palīdzēšu.
Miķelis (lasa koku zarus, kas gadās ceļā). Auksts, neganti.
Elza (izvelk no somiņas cigarešu paciņu). Pīpēsi, Mik?
Miķelis (izbrīnīts). Jā, protams.
Elza (izvelk no somas vīstoklīti). Še, Mik!
Miķelis (drebinoties, it kā izgājis no sevis). Kas tas? Re, tur iešu tos krūmus mazliet palauzīšu, citādāk mums ugunskurs nesanāks. Brr, ku auksts! (Atver Elzas doto vīstokli, sabīstas.) Šķēres?! Nu, mīļā, ar šķērēm krūmus tāpat es nenogriezīšu. (Nomet zemē.) Gaidi! Tūlīt atnesīšu zarus! Tūlīt būs silts! Gaidi, Elza!
Elza (trīc, skatās uz Daugavu). Jā, labi. Gaidīšu. Tās šķēres citam nolūkam.
Miķelis (grib iet pēc zariem, bet nevar). Kādam?
Elza (lietišķi). Nogriez man īsus matus, Mik..
Miķelis (apmulsis, izkāpināti). Elza! Ko tu? Nav vajadzīgs. Beidz!
PIEKTAIS SKATS
Turpat Daugavas krastā. Miķelis nāk ar zaru klēpi. Elza mēģina iekurināt ugunskuru, aizdedzina dažus papīrus, ko atradusi somiņā.
Miķelis. Tūlīt būs labi. Es palīdzēšu. Man mašīnā ir sausais spirts, iemetīšu, uguns aizies, nemokies ar tiem papīriem.
Elza. Jā, labi. Es vairs nejūtu savus pirkstus, man ir drausmīgi auksti, Mik. Drausmīgi.
Miķelis. Ej mašīnā! Es ieslēgšu krāsniņu. Tā nebija laba doma tādā salā braukt uz upi.
Elza. Labi. Viss ir labi, Mik.
SESTAIS SKATS
Pēc pusstundas, turpat Daugavas krastā, deg ugunskurs. Sniegs lielā laukumā ap ugunskuru atkāpies. Miķelis griež Elzai matus. Tumšbrūnie mati krīt uz baltā sniega.
Miķelis. Nu re, drīz jau beigšu. Kas tu man rīt būsi par līgaviņu?...
Elza. Ko dara tava tēva bites?
Miķelis. Un Aksels būs pilnīgā šokā par tavu jauno prizūru..
Elza. Būs labi. Viņam patīk vienalga kādi mati, ja tik es esmu viņam blakus.
Miķelis. Jā, droši vien. Viss būs labi, Elza. Aksels daudzējādā ziņā ir līdzīgs man. Pēdējā laikā viņš bieži pie manis nāca, mēs daudz runājām.
Elza. Par ko?
Miķelis. Tāpat...
Elza. Jā, Aksels ir uzdāvināts cilvēks. To es zinu skaidri.
Miķelis. Man draugu nav, bet viņš varētu būt.
Elza (strauji purina no pleciem nost nogrieztos matus). Tad jau būs..
Miķelis. Aizvedīšu mājās tevi.
SEPTĪTAIS SKATS
Decembra agrs rīts. Laiks pirms Elzas un Aksela laulībām. Miķelis atbraucis viens, stāv Daugavas krastā apmēram trīs kilometru attālumā no “Enkurāju” mājām. Visa apkārtne apsnigusi.
Miķelis (skatās uz upi, atspiedies pret koku, skaļi). Sargā, Dievs, no stulbuma! Sargā no muļķības, no naida. Sargā, Elzu, lūdzu! Dievs, pasargā no ticīgā dzīves bez mīlestības, sargā no tukša cēluma! (Pie sevis, klusu.) Sargā no dzīves bez cerībām.. Sargā no pārmetuma.. Mammu, kur tu tagad esi, kā tev iet? Atsūti man savu svētību! (Berzē rokas un seju ar sniegu, trīc.) Mosties, vecīt! Lūdzu, pieslēdzies īstenībai! Kungs, sargā no muļķības.. Viss būs labi, tikai šoreiz es nevarēšu. Piedod! Piedod, Elza! Piedod, Kungs...
ASTOTAIS SKATS
Turpat Daugavas krastā. Tālumā rej “Enkurāju” suns. Neliels sniega laukums ap Miķeli iekrāsojies sarkans, tas neatšķiras no ķiršsarkanā auto, kas stāv dažus soļus tālāk. Snieg.
BEIGAS
(12.08.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
