|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ulla.
Ullas seju rotāja smaids. Šķietami neizdziestošs un pārsteigts. Katru mirkli viņa gaidīja pārsteigumu. Sākusi skaitīt apelsīnus, ko apēda, bet, jo vairāk, jo labāk. Sula tik atspirdzinoša, eksotiskā valgme lika uzmesties zosādai un gūt baudu.
Dažreiz Nataniēls par to sodījās, taču visvairāk viņš necieta Ullas savādās vēlmes – zemenes ar putukrējumu un melnajiem pipariem. Ārsts sacīja, ka jālutina sieviete gaidībās, jo tas taču esot visskaistākais, kas pāra mūžā notiek. Vieni un tie paši vārdi, nekā jauna. Nataniēls tos jau zināja kā pantiņu. Sieviete jāmīl, jāsaka katru dienu, ka tu viņu mīli, jānoskūpsta sievas vēderiņš un atvadoties jānosauc mazulis vārdā. Par daudz noteikumu! Tā domāja viņš. Ar nepatiku atcerējās ārsta laipnos vārdus un greizo smaidu, kad viņš runāja ar jauno tētuku. Ko gan šis jauneklis zināja, tikko kā tērpies baltā halātā, ar pavisam zēnisku skatienu, māj ar galvu un dod norīkojumus Nataniēlam. Pašam nav bijis bērnu. Nezina, ko nozīmē sieva bez kosmētikas, izspūrušiem matiem, dažreiz nikna, citreiz gatava apkampt bezpajumtnieku veikala malā. Nataniēla labākais draugs reiz teica, ka viņš nederot tēva lomai. Vienmēr ķēris īsākus brunčus un garākas kājas. Tāda bija arī Ulla, kā sacīt, īsta princese, bet tagad... atklājās viņas patiesā izcelšanās – lauku meitene, naivā un cerīgā. Viss. Cauri. Mazais brēkulis nu jābaro, jāauklē, kamēr viņa draugi dzenā skuķus pa bāriem, tie vēl var atļauties jebkurai meitenei līst zem brunčiem. Tagad Nataniēls jau bija ģimenes galva, ticis vīra godā, taču nelepojās ar to. Par jaunu.
Nataniēls Meridons – divdesmit trīs gadus jauns puisis, pasakaini zilās acis apmākušās. Sekas pēc jautrās ballītes ir manāmas . Tur jau Ulla iestreipuļoja. Satvērusi lielo vēderu, iespraucās šūpuļkrēslā.
- Nat? –
- Nu... -
- Atceries, ka mani ieraudzīji, tas bija skaisti, vai ne? –
- Ulla, beidz man to atgādināt! Es jau simto reizi no tevis to dzirdu! –
- Bet Natij, tu tā ne... –
- Apnikusi man esi! Jā, atceros gan, ka tevi ieraudzīju! Bet es to nožēloju, zini, tā visa bija tikai spēle, lai tikai tevi paķircinātu! Mēs saderējām un tagad ir tas knēvelis! –
- Nataniēl! –
- Un nesauc mani par Natiju, es neesmu tavs spēļu lācītis! – viņš nosvieda dakšiņu un izmetās pa durvīm laukā.
Ulla jau atkal izmisīgi raudāja. Viņai tikai gribējās būt mīlētai, sasodīts! Kāpēc gan vajadzēja pakļauties tam meitu ģēģerim? Viņš Ullu nepameta tikai principa pēc. Bija sava bagātā papuča vergs. Mihails Meridons sarīkoja kāzas bez vārda runas. Nepieļautu neslavu dēlam. – Muļķe, tu neredzi kā viņš izturas, ko tu vēl gaidi, ak, nē... – Ulla joprojām turēja galvu rokās. Ko lai dara? Vecāmāte gan bija gudra, kāpēc gan neklausījās viņā! Es tik tiešām esmu palaistuve kā teica tēva māte. Tagad sirmā veča uz nāves gultas, nepiedzīvos mazmazbērna nākšanu pasaulē.
Nataniēls aizbrauca piedzerties. Ringa bārs vienmēr bija atvērts bēdu brāļiem, arī piecieta tādus maitas gabalus kāds bija Nataniēls. Galdiņi cieši sabīdīti kopā, jo maza rūme. Ringa kungs plāno drīz to paplašināt. Apmeklētāju pulkiem, peļņa laba, kāpēc gan neierušināt labo augsni.
- Vēl vienu aliņu bārmeni! – jaunais vīrietis rupji nokliedzās.
- Tepat vien esmu, nekliedz, nav jau gana dzerts? –
- Tu man nepavēlēsi iet pie Ullas vairs! Es dzeršu cik gribēšu! –
- Tev vairs itin nemaz nav kauna, viņa ir stāvoklī, Nataniēl! Ulla gaida tavu pēcnācēju! –
- Ej ellē, bārmeni, ko tu vispār zini par īstu laimi un izpriecām?! Strādā pats pa naktīm, divos darbos, lai savam sīcim pamperus nopirktu! – Nats auroja.
- Vēlreiz aizvainosi manu ģimeni, es vairs nebūšu tik jauks, iemācies mīlēt sievieti, tu neesi vairāk vērts kā mēsls! – bārmenis grieza zobus un saspieda dūres ciešāk. Nataniēls bija gļēvulis. Tūlīt uzmeta niknu skatienu, paķēra ādas jaku un izgāja no bāra.
Pasaule grīļojās, viņš gan nē. Nataniēls nekad nebija vainīgs, pie visa vainīgi citi. Bet visvairāk viņš mīlēja savu sarkano kabrioletu. Iekāpis tajā, Nataniēls piespieda gāzes pedāli. Prom.
Beidzot vējš bija matos. Varēja justies brīvi, aizmirst kaut uz brīdi Ullu. Šī jaunā skuķe bija sabojājusi viņa dzīvi. Tikai viņa. Nats nē, cietējs, kā vienmēr! Puisis uzņēma ātrumu, iebrauca pretējā joslā, neprātīgi gavilēdams traucās garām mašīnām. Automašīnas satraukti signalizēja neprātim, bet velti. Tagad brauca Nataniēls Meridons – pats Dievs. Taču liktenis reiz atspēlējās. Sarkanais kabriolets ietriecās pretējā mašīnā, paņemdams nevainīgu cilvēku dzīvības...
Šī diena bija nomākusies. Rīts bija pelēks un šķita tik smags un nomācošs. Svaigās lietus piles rāmi bungoja pa metāla palodzi, noritēdamas no jumta. Bija beidzis līt. Visu nakti plosījās negaiss. Septembris bija iesācies visai negants. Par brīnumu tas vēl neatkāpās no vasaras. Taču katrreiz kad lija, Ullas bērniņš vēderā nepacietīgi sakustējās. Laikam tāpat kā Ullai patika klausīties lietus radītajā troksnī. Taču šonakt sieviete gulēja slikti. Te pagriezdamās uz vieniem sāniem, te uz otriem. Klusi šņukstēja zem segas, gultas otras puse bija auksta. Nataniēls naktī nebija pārradies. Varbūt vēl no rīta? Viņa cerēja, apņēmās atkal vīram nekrist uz nerviem. Ulla taču Natu mīlēja, lai arī tāds ledus gabals viņš vien bija. Cerības vēl kūsāja, kaut gan jaunā māte
lēnām apzinājās to, ka Nats ar viņu ir kopā tikai nelaimes gadījuma dēļ. Tā arī bija teicis viņš pats. Nelaimes gadījums, mazulis? Nataniēls citreiz tiešām varēja būt cietsirdīgs. Ulla skatījās grieztos, tad pievērsa skatienu sienas pulkstenim. Tik tak, jau divas sekundes, bet vīra mājās vēl nav. Laiks vilkās tik lēni, ja kaut ko gaidīja.
Ulla nedaudz iesnaudās, gaidīt jau apnika. Iezvanījās telefons. Mazulis vēderā sakustējās. Ulla pietrausās sēdus, varbūt zvanītājs bija vīrs?
- Jā? – Ulla cerīgi izdvesa, sakniebdama sausās lūpas ciešāk.
- Ulla, te Mihails Meridons! Es gribēju teikt, ka... - mūžam noteiktā vīra balss aizlūza.
- Meridona kungs, kas noticis? – Ulla ar katru sekundi juta sevī augam satraukumu. Vai tiešām nelāgā nojausma bija saistīta ar Nataniēlu?
- Nataniēls Ulla, - tātad tomēr par viņu, - man ļoti žēl, naktī cieta avārijā un... –
- Ko!? Nats, mans Nats? Nē, bet vai ar viņu viss kārtībā? – Ulla juta, ka nosvīst plaukstas, sirds draudēja izlekt pa muti.
- Ulla, Nataniēls ir miris! – Vairs Ulla neklausījās, cik ļoti Mihails jūt par sava dēla un Ullas vīra zaudējumu, telefona klausule izkrita no plaukstas. Meitene iestreipuļoja gultā, viņa šokā gulēja uz muguras. Kas? Ulla neraudāja, tikai kaklā bija iestrēdzis tāds kā kamols. Vīra nāve, bet sieva neraudāja. Varbūt tāpēc, ka naivās cerības beidzot noplaka, varbūt tāpēc, ka viņa apzinājās, ka Nataniēlu nemīlēja pietiekami stipri. Teātris bija beidzies, tāpat kā neīstās asaras un viltus ģimene...
Ding dong! Zvans iezvanījās pie ārdurvīm. Ulla piecēlās, lēnām piegāja pie durvīm. Viņas priekšā stāvēja Mihails.
- Drīkstu ienākt? -
- Protams! – Mihails bija nedaudz izbrīnīts, jo gaidīja nelaimes sagrautu sievieti, apsārtušām acīm un mutautiņu rokā. Taču nē. Ulla izskatījās nedaudz nogurusi, taču gluži kā citkārt.
- Ar tevi viss labi? – Mihails viegli saspieda Ullas plaukstu.
- Viss kārtībā! Paldies, Meridona kungs! –
- Varbūt sauciet mani vienkārši par Mihailu, nē, labāk par Mišu, kā mani sauc tuvākie radi! – četrdesmit astoņus gadus vecais vīrietis pasmaidīja, saraukdams biezās uzacis. Ulla jutās pārsteigta, jo nekad nebija izbaudījusi tādu laipnību no mūždien aizņemtā biznesmeņa. Nē, drīz viss nostāsies savās vietās un viņš atkal būs jāsauc par godājamo Meridona kungu.
Mihails Meridons savam vecumam izskatījās tīri pievilcīgs. Gluži līdzīgs savam nelaiķa dēlam. Tās paši auksti zilās acis, taču šajās varēja saskatīt nobrieduša cilvēka dzīvi. Lai gan sasodīti bagāts, taču visu guvis smagā darbā. Staltajam vīrietim nekad nebija laika, arī savu sievu bija atstājis novārtā.
Mihails bija nācis no Krievijas vidienes. Jau jaunieša gados apguvis angļu, franču un spāņu valodu, lieliski pārzināja jurista darbu, izcils matemātiķis, nepārspējams biznesa tārps. Tā īsti varētu raksturot Mihailu. Ar Lusillu laulībā jau nodzīvojuši divdesmit astoņus gadus. Divi pēcnācēji – Nataniēls un Fernanda Meridoni. Nataniēls nodzīvojis tikai divdesmit trīs bezrūpības gadus, Fernanda plaši pazīstama ķīmiķe Amerikas dienvidos. Sievietei bija divdesmit astoņi gadi, nesen dzemdējusi savu pirmo meitu Harieti – Tikpat skaistu kā māte un vecmāmiņa.
- Cik tad vēl palicis mūsu mazajam čempionam? – Mihaila plauksta sildīja Ullas vēderu.
- Vēl mēnesis, Meridona kungs! –
- Miša! – izlaboja Meridons.
- Miša... –
- Tā jau ir labāk! Ulla, man tagad ir jāsteidzas un svarīgu sanāksmi, bet rīt es vēl atnākšu. Neskumsti. –
- Paldies, Miša! Paldies par atbalstu! –
- Mans pienākums! Nenokar degunu, mazulim tas var nepatikt! – Mihails izgāja no dzīvokļa.
Pēc neilga laiciņa Ullas galva iesāpējās. Kāpēc gan? Un tad viņa atskārta. Ap šo laiku parasti bija ieradies Nataniēls un vienmēr sarīkoja skandālu. Pilnīgi par neko. Ja nu vienīgi iemesls varēja būt Ullas nepareizs skatiens vai savādāka kustība. Meitenes prāts un domas vēl nespēja atradināties no ikdienas. Apbrīnojams klusums. Neviens nekliedza, nemētāja dakšiņas un neplēsa šķīvjus. Nebija, kas dauza dūri pret spoguļa galdiņu un bļauj, ka Ullai nebūtu nekā, ja vien viņai nebūtu bijis gādīgais Nataniēls. – Gādīgs! Nudien, tik ļoti gādīgs, ka sarūpēja meitenei bērnu, bet pats tik tikko nenosaukdams mazuli par izdzimteni! Cik tas skanēja pretīgi. Jauna, nevainīga radībiņa. Vai puisēns kādreiz uzzinās, kā nācis pasaulē? Negribēts, taisnā sodība, abortam jau par vēlu! Nē, tā varētu spriest tikai no paša Nata viedokļa. Ulla noglāstīja vēderu. Lai mazais dus mierīgs, kaut vēl nedaudz to pašu atlikušo mēnesi, lai nāk pasaulē, kad viss būs aprimis.
- Ai, Nat, Nat! Pie kā gan tevi noveda pārgalvīgums un aklās dusmas! Tu tagad tiec atrauts no lielceļa skavām. Nepazīstams un sakropļots, ietriekts asfaltā... Nolādēts, Nat, sapūsti ellē! – Ulla iekliedzās un ietrieca dūri spogulī. Trauslais franču spogulis saplīsa. Starp lauskām mirdzēja asins pērlītes. Viegla strūkla plūda no Ullas dūres.
- Mirksti savās asinīs, izdzimteni! – Meitene vēlreiz iekliedzās un tūlīt aizspieda muti.
- Nenolaidies tik zemu, Ulla! Nelādi mirušos! – viņa izdvesa.
- Nevajag, nevajag. Mans mazulis neatbildēs par to, kāds cūka bija viņa tēvs. Nē Nat, dusi mierīgs un liec mūs mierā, tev mēs neesam vajadzīgi, nebijām vajadzīgi... Ļauj vismaz savam dēlam dzīvot normālu bērna dzīvi. Neliec man tevi atcerēties. Viņš vēl ir tikai mazulis, vēl tikai...
– Šī nakts bija dīvaina. Ulla mēģināja aizmigt. Šoreiz nelija lietus, kas tik ļoti nomierināja viņu. Ik reizi istaba pielija ar dzeltenu gaismu. Zibens bez žēlastības šķēla debesis atkal un atkal. Zeme un visa pasaule šķita tik nokaitēta. Lietus vairs nespēja līt. Debesis vairs neraudāja par plikām dvēselītēm, zibens sadragātu koku ceļa malā. Viss pēkšņi bija kļuvis tik nežēlīgs un nu Ulla saprata, ka sapņi ir tikai naivu meiteņu ilūzijas. Te sākās jauna dzīve – Ullas dzīve. Viss bija gluži kā balts papīrs. Kaut kas atkal sācies no jauna. Laiks bija vērt jaunu grāmatas lappusi un mesties apskāvienos nezināmajam. Bet kurp tas viss novedīs, Ullai nebija ne jausmas. Negribējās būt tik gļēvulīgai, bailīgai, tik sasodīti naivai, ka dažreiz meitenes ģimenes locekļiem šķita, ka mazā daiļava nekad nepieaugs. Nebeigs sapņot par to, ka reiz viņas princis uzsēdinās uz balta zirga un aizvedīs iestājoties saulrietam.
Nu Ulla bija izgrūsta no šūpuļa. Tiešā nozīmē izmesta ceļa smiltīs. Bargā māte un vēl bargākā vecāmāte vairs neatmaiga. Tā arī laikam nespēdamas piedod Ullas visneapdomātāko rīcību. Lūk, sasējās ar to nešķīsto bagātnieka dēlu. Lai arī kā būtu, bet Ullai savs lepnums bija. Meitene bija nolēmusi atgriezties mātes un tēva mājā, negribēja dzīvot uz kakla pašam Mihailam Meridonam. Bet viņa nezināja, vai ģimene atkal viņu pieņems.
Ulla pamodās. Kaut kas viņu bija iztraucējis. Meitene ieklausījās un saprata, ka kāds lēnā gaitā dodas uz viņas dzīvokli. Tie bija smagi, lēni soļi, nudien, izklausījās, ka iet Nataniēls. Ullas prātā uzreiz pazibēja doma, ka Nata rēgs iet sariebt sievai par to, ka tā bija nolādējusi vīru pēc nāves. Bet tas taču nevarēja būt iespējams, lai nu kā, bet Ulla jau nebūtu tik māņticīga, ka noticētu gariem, kas nespēdami rast mieru, nokāpj uz zemes, lai padarītu savu darbu līdz galam.
Ieskanējās durvju zvans. Meitenes sirds sāka straujāk dauzīties, vai tiešām... Durvju zvans nepacietīgi iezvanījās vēlreiz. Ulla piesardzīgi paskatījās pa actiņu un smagi nopūtās. Kas gan varētu iet identiski Nataniēlam? Protams, ka viņa miesīgais tēvs. Meitene pamanīja, ka viņš tur kaut ko rokās un izskatās nedaudz noraizējies.
- Es jau domāju, ka neatvērsi! Vai tevi pamodināju? – Miša droši pārkāpa pāri slieksnim.
- Nē, nebūt ne! – Ulla sameloja.
- Es nobijos, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā! –
- Kā redzi, viss ir vislabākajā kārtībā. Ko jūs dariet šeit pusdienas laikā? – meitene bija neizpratnē.
- Arī šefiem pienākas pusdienu starpbrīdis, nolēmu aiziet pie tevis, kliedēt garlaicību. Es atnesu mums ko iekožamu! – Mihails nolika iepirkumus uz virtuves galda.
- Paldies, ka tu tā rūpējies, Miša! –
- Ko nu tur. Bez tam, es tāpat vien neatnācu! – Bet protams! Kā tad Ulla varēja domāt, ka Mihails Meridons nāks tāpat vien. Tāds vīrs kā viņš, nekad netērēja savu laiku lieki.
- Par ko ir runa? – viņa nedaudz vīlusies pavērās uz Mihailu.
- Es piedāvāju tev pārcelties uz manu māju! Tā ir daudz lielāka, tavam bērnam tajā būs vairāk vietas, varēs aicināt savus draugus, kad paaugsies. Un es vēlos savam mazdēlam atrasties tuvāk, lai varu iemācīt visu, ko zinu. Būs vismaz kāds, kas aizies manās pēdās un pēc manas aiziešanas turpinās smagi iesākto darbu! – Mihails bija kļuvis pavisam lietišķs. Ulla nobrīnījās par sava vīratēva nākotnes nodomiem.
- Bet kā tad bija ar Natu? –
- Nataniēls, - gurdi nopūtās vecākais Meridons, - viņš bija tikai lieka laika tērētājs. Nekādi nespēju viņu ierīkot darbā, kur nu vēl nodod savas zināšanas. Nataniēls mīlēja tikai šķērdēties ar naudu un pakļaut visas sievietes sev. Tā ir audzināšanas vaina. Es savā mājā gribēju redzēt nākamo Meridonu, džentelmeni, nevis gļēvu brunču mednieku. Es vienmēr Lusillai teicu, ka nedrīkst pret zēnu izturēties kā pret princi, jāaudzina ar stingru roku. Bet viņa vienmēr bijusi spītīga un lutinājusi savu dēlu. Redzi, pie kā tas noveda. – Jā gan, tā bija viela pārdomām. Tagad Ulla nedaudz vairāk iepazina savu jauno ģimeni. Un saprata arī to, ka nekad nevar spriest pēc izskata un naudas maka biezuma. Tagad viņa saprata, ka Mihails bija īsts vīrietis, godprātīgs un nesavtīgs.
- Ko tu esi izlēmusi attiecībā uz manu piedāvājumu? – Mišas vājība bija nepacietīgums. Ulla pavērsa savu zaļo acu skatienu un nodomāja, ka Miša laikam nekad nebeigs tik lietišķi runāt. Kad viņa bija par kaut ko aizdomājusies, meitenes acīs varēja redzēt nemierīgu okeānu. Zaļās acis māksliniekam būtu īsts iedvesmas avots, tās bija kā reti skaista ainava.
- Vispār es biju nodomājusi atgriezties savās tēva mājās! – Mihaila acu skatiens apmācās. Viņš bija vīlies par Ullas izvēli.
- Vai tu esi pārliecināta? – Miša mēģināja panākt, lai meitene vēl kārtīgāk pārdomātu savu nākamo soli.
- Jā. – Ulla izslējās taisni un iespieda roku sānos.
- Bet es taču zinu, kā tavi vecāki reaģēja, kad uzzināja tavu kopdzīvi ar manu dēlu. Domāju, ka viņi vēl nav piedevuši! –
- Bet man ir jāmēģina, es vairs nevaru žēloties! – Ulla ar katru savu vārdu juta sevī pieaugam lepnumu.
- Kāpēc tev jāriskē doties atpakaļ pie vecākiem, ja tev pilnīgi nekas netrūktu manā mājā?-
- Es nevēlos dzīvot pati neko nesasniegusi, un man taču ir jātiek skaidrībā ar vecākiem. –
- Cienu tavu atbildi, – Mihails nopūtās, - bet, ja tomēr nesanāk atgriezties, tu vienmēr zini, kur mani atrast. Es nekur nepazudīšu. –
- Paldies, tev! – Ulla samtaini pasmaidīja. Ja jau reiz meitene zaudētājos nevarēja palikt, tad vajadzēja tikai pacelt galvu, nedaudz sapurināt sevi un atgriezties pie vecākiem. Varbūt Ulla rīkojās kā neapdomīga muļķe, ka laida tādu iespēju garām. Šajā dzīvē pašlepnums un gods bija kaut kas novecojis. Katrs ar visādiem līdzekļiem mēģināja ieņemt savu vietu dzīvē. Kuram gan vēl būtu iespēja bez bēdu dzīvot Mihaila Meridona mājā. Nekas. Gan būs labi, ja ne, tad vienmēr būs iespēja atgriezties.
- Kad tu domā atgriezties? –
- Rīt pat. Nav nekādas jēgas te palikt. Tikai vēl dzīvoklis būtu jāpārdod, man tas vairs nebūs vajadzīgs! –
- Neuztraucies, Ulla, es šo jautājumu nokārtošu tavā vietā, varbūt tevi rīt aizvest līdz mājām? – Mihails turpināja.
- Paldies, Miša, bet līdz mājām gan tikšu pati, agri no rīta atiet vilciens, ar to parasti brauc mana māsa no darba, mēs gan satiksimies! Bez tam, mani vecāki diez cik priecīgi nebūs, ja redzēs sētā tavu mašīnu, bet par to dzīvokli, tas būtu jauki, ja tu ar to tiktu galā! Paldies, tu man tik ļoti palīdzi! – Ulla jutās tik pateicīga savam vīratēvam.
- Labi, zaķīt, nu tad rīt posies, tikai iedod man otru dzīvokļa atslēgu! – Ulla klusi iesmējās, jo Mihails viņu bija nosaucis par zaķīti, gluži kā savu paša meitu. Ir nu gan viņš interesants vīrs. Rada par sevi barga bosa iespaidu, bet nu jau viņš prastu zemnieku skuķi nosaucis par zaķīti. Vismaz kāds Ullu nesodīja par neizdarītiem pārkāpumiem, vismaz kāds atbalstīja...
Meridona kungs allaž bija aizņemts. Tur jau steidzīgi aizcirta mašīnas durvis un nokaucot riepām, prom bija. Atkal dzīvoklī gluži kā odi sīca klusums. Ulla ieklausoties varēja dzirdēt savus sirdspukstus.
- Ir nu gan pavērsiens, Miša. Visādi gadās, bet laikam man beidzot uzspīdējusi laime. Paldies tev, kungs! – Ulla skaļi domāja. Maigi papliķēja pa vēderu un aizgāja gulēt. Cerams, ka neviens vairs netraucēs. Gribējās tikai mieru.
- Pa pirmo ceļu brauc kravas vilciens, paņemiet savas mantas, esiet uzmanīgi! – dzidra sievietes balss noskanēja tuvākajā apkaimē. Migla Ullu apņēma ar savām pelēkajām rokām. Uzmetās drebuļi, šķita, ka rīta stindzinošais vēsums ir ticis līdz pat kauliem. Viņa nožēloja, ka nav uzvilkusi ko siltāku. Vasarīgā kleita it nemaz nederēja šim dzestrajam rītam. Ulla tikai gribēja izskatīties labāk, nekā patiesībā jutās viņas dvēsele. Meitene gribēja māsai parādīt, cik viņa laimīga, nevis, ka uz mājām brauc nelaimes gadījuma dēļ. Tā negribējās atzīt, ka bijusi muļķe un, ka viņas laulības dzīve bijusi tikai sāpju pilna. Nekas vairāk kā izšķērdēts laiks. Kravas vilciens brāzās garām kā negudrs, lielā ātrumā uzjundīja gaisa plūsmu, kas sagrieza lapas vērpetē. Tuvojās rudens. Vējš pluinīja Ullas matus un kleitu. Beigu beigās no stundu taisītās frizūras nebija ne vēsts. Jaunietes mati tagad tikai atgādināja nolietotu birsti.
- Sasodīts! Kāda jēga no tā bija... Kur tas vilciens, sāk zust pacietība. Drīz te laikam nosalšu. – viņa kļuva ik brīdi nepacietīgāka, jo vilciens neierasti ilgi kavējās. Un tur jau atkal skanēja dzidrā sievietes balss: - Atvainojamies par aizķeršanos, tehnisku iemeslu dēļ vilciens nokavēsies līdz divdesmit minūtēm! –
- Skaisti, tā taču ir vesela mūžība! – kāds tumšmatis nolaida gar sāniem sarkanas rozes. Puisis izskatījās Ullas vecuma un šobrīd viņa sejā varēja manīt dziļu vilšanos. Izskatījās, it kā viņš kādu gaidītu.
- Es atvainojos, vai tu lūdzu varētu pateikt, cik ir pulkstenis? – Ulla glītajam puisim uzdeva jautājumu.
- Desmit pāri septiņiem! –
- Liels paldies! – meitene uzsmaidīja un pievērsa skatienu skaistajām rozēm.
- Kādu gaidām? – puisis turpināja sarunu.
- Nevienu. Es pie mātes braucu! –
Puisis pievērsa uzmanību meitenes vēderam un izskatījās tīri izbrīnīts.
- Nelaimes gadījums, tāpēc esmu viena! – Ulla nolasīja jaunieša domas.
- Piedod, man ļoti žēl! –
- Ir jau labi! Bet tu gan izskaties tā it kā gaidītu kādu! –
- Jā... – puisis sapņaini pasmaidīja, - savu mīļumu, viņai šodien paliek deviņpadsmit! –
- Apsveicu! – Ulla pasmaidīja, taču sirdī sajuta asu sāpi, it kā kāds tajā būtu iedūris adatu. Meitene sapņoja un ilgojās pēc tāda puiša kāds bija tas tumšmatis. Ar neviltotu smaidu uz lūpām septiņos no rīta gaidīja vilcienu. Cik tā meitene gan ir laimīga! Ulla apjauta sevī nelielu skaudību.
- Viņa vienmēr ir man palīdzējusi! Un tāpēc mēs kopš dzimšanas esam nešķirami! – tumšmatis joprojām uzturēja sarunu. Ulla sarauca uzacis un apjuka. Dīvaina gan mīlestība, kopš dzimšanas... Pēkšņi puisis sāka smieties. Tie bija tik kutelīgi smiekli, ka meitene sāka smaidīt. Un tad viņa apjauta, ka par skaļu bija domājusi.
- Laikam neizteicos skaidri, piedod, tā meitene ir mana dvīņumāsa! –
Ulla juta sevī atslābumu, tikai nezināja kādēļ gan.
- Ak tā... Tava draudzene par tādu pieķeršanos nav greizsirdīga? – Ulla tādā veidā mēģināja izvilkt no puiša vēlamo atbildi.
- Man nav draudzenes, nesen izšķīrāmies, laikam biju īsts kretīns, ka aizmirsu pie viņas atbraukt solītajā laikā, bija tik daudz darba... Linda visu uzņem pārāk saasināti. Par spīti tik un tā es viņu vēl mīlu, laikam... Bet gan būs citādāk! -
Bingo! Ulla klusībā nopriecājās, tātad šis skaistulis ir viens pats, izklausās tik jauks, ka gribētos, lai vilciens pakavējas vēl kādas divdesmit minūtes. Šoreiz iesmējās Ulla.
- Kas tik jocīgs? -
- Es vispirms uzzinu tavas bijušās draudzenes vārdu, bet vēl nezinu tavu! – Svešais jauneklis to uztvēra kā aicinājumu iepazīties tuvāk.
- Piedod, mans vārs ir Niks. Prieks iepazīties! –
- Mani sauc Ulla! Ulla Haninga! –
- Skaists vārds! – Neesmu pazinis nevienu meiteni ar šādu vārdu! – Ulla par atbildi nosarka.
- Varbūt kādu dienu tu vēlētos uzzināt arī manu uzvārdu. Tad jau vērts būtu satikties! – Niks piedāvāja. Viņš šķita tik aizgrābts un nemaz nelikās ne zinis, ka meitene, kuru viņš uzaicina uz randiņu gaida bērnu no cita vīrieša.
- Tas būtu jauki! Vai iedosi savu telefona numuru? – meitene kautri palūdza, gluži kā maza meitenīte konfekti.
- Bet protams! - Puisis no savas somas izvilka pildspalvu un vecu vilciena biļeti.
- Te būs! Niks iedeva biļeti, uz kuras skaidri bija salasāms numurs. Ulla iedeva savējo. Tur jau vilciens brauca. Šoreiz Ulla noskuma, ka saruna tik ātri beigusies.
Vilciens lēni nopūtās un piestāja pie pirmā perona. Durvis atvērās ar svelpjošu skaņu un no tā kāpa laukā cilvēku burzmas. Visapkārt dzirdēja čalas, nogurušas balsis un apaukstējušās cilvēku šķavas.
- Tēti, es drīkstu nopirkt kioskā konfektes? – kāda maza meitenīte pārliecinošā tonī ierunājās un ieķērās savam papam rokā. – Visu, ko vēlies, mīļā! – tēvs noglāstīja izlutinātajai meitai galvu.
Tikmēr no vilciena izkāpa kāda sieviete ar dēlēnu. Abi bija ģērbušies novalkātās drēbēs. Mazais skumji nolūkojās uz meiteni, kura izvēlējās ikvienu konfekti, kuru vēlējās. – Varbūt citreiz, mīļais, ja tētis mums iedos naudiņu, mēs nopirksim arī tev jaunas drēbes! – māte uzrunāja dēlu. Mazais nekā neteica. Arī Ulla neko neteica, tikai vien saprata to, ka citiem dzīvē ir pārāk daudz dots, bet citiem atkal nekas.
- Ulla? Tu nāksi? – Niks meiteni parāva aiz elkoņa. Meitene atguvās un palūkojās uz Niku. Viņa puisim tagad atradās tik tuvu, varēja redzēt viņa lieliski izteikto zodu, tumši zilās acis. Nepaklausīgās matu šķipsnas bija pārkritušas pār pieri un vējā līgani kustējās. Bet visvairāk Ulla sajuta Nika kairinošās smaržas, kas lika ieniezēties degunam.
- Apčī! – Ulla pakasīja degunu un kāpa vilcienā.
- Tās laikam būs manas smaržas, tā ir, ka neesmu izgulējies pēc nakts maiņas. Laikam par daudz piešāvu. – viņš sāka smieties, atkal tajos pašos dīvainajos smieklos. Vilciena kupejas bija pustukšas. Tādā rīta agrumā cilvēki vēl gulēja savās siltajās gultās.
Ullas sirds salēcās, kad viņa ieraudzīja savu vecāko māsu sēžam pie loga un raugāmies šīsdienas avīzē. – Nik, piedod, bet man pie māsas... –
- Ir jau labi, tu zini manu numuru! -
- Zinu, paldies par sarunu! – Ulla maigi uzsmaidīja. Niks pagriezās uz otru pusi, lai ietu, kad Ulla viņu parāva aiz rokas.
- Daudz laimes dzimšanas dienā, Nik! – Par atbildi puisis uzsmaidīja un aizgāja. Taču jaunā meitene tagad skatījās uz savas māsas un domāja, ko gan viņa teiks, kad uzzinās par viņas nodomiem atgriezties mājās. Bet vēl vairāk Ullu satrauca māsas reakcija, kad viņa ieraudzīs vēderu... Ulla baidījās kā reaģēs ģimene, ka meitene ir stāvoklī būdama tik jauna.
Ullas plaukstas bija nosvīdušas un viņai bija bail tuvāk nākt savai māsai. Gribējās apgriezties apkārt un bēgt, bet tā būtu vislielākā muļķība. Ja vien tikai Eva paceltu galvu! Šķita, ka Eva ir aizmigusi, bet patiesībā viņa bija iegrimusi avīzē. Ulla pienāca klāt, bet māsa tā arī nepacēla acis, nodūrusi skatienu, it kā būtu nokaunējusies. Varbūt tomēr gulēja? Nē, Ulla ļoti labi pazina savu māsu. Meitene bija nedaudz sapņaina, viņas uzmanību bieži vien kas pievērsa. Pat tad, kad Ulla bija apsēdusies pretī Evai, jaunā sieviete nepaskatījās uz viņu. Satrauktās jaunietes prātā uzreiz ielauzās doma, ka Eva nemaz negrib skatīties uz savu māsu...
- Kāpēc pasaulē ir tik daudz ļaunuma? – Eva tikko dzirdami uzdeva jautājumu. Nē, viņa nemaz nebija mainījusies. Viņai vienmēr bija paticis runāt ar jebkuru cilvēku, nemitīgi uzdot savus savādos jautājumus, uz kuriem tāpat nekad neviens nespēja rast atbildes. Eva vienmēr pārdzīvoja par visu neprātīgo un ļauno, kas noticis pasaulē.
- Nezinu, Eva! Varbūt tāpēc, ka cilvēki ir pārāk savtīgi un nemaz neprot dzīvot. – Ulla rāmi atbildēja. Bailes bija pazudušas kā noņemtas ar roku. Varbūt mieru radīja Eva, tas bija viņas talants nomierināt. Dāvana, kura bija tik reta un neizskaidrojama.
- Cik laba atbilde! Bet... – Eva pacēla acis un tajās varēja manīt apjukumu, tad acu skatiens noskaidrojās un lūpās atausa patiess smaids.
- Ulla! Māšel, ko tu šeit dari, es jau domāju, ko tu darīsi pēc sava vīra nāves! – Eva izdvesa pavisam klusi un nepārstāja lūkoties uz savu jaunāko māsu.
- Es nespēju tev melot. Es tev izstāstīšu visu, kas noticis, tikai neko man nepārmet! –
- Tu taču mani pazīsti, es tev neko nespētu pārmest, lai arī ko tu būtu izdarījusi! – Smaids atkal nozuda, jo Eva bija pamanījusi Ullas vēderu.
- Par to es tev arī pastāstīšu, tikai ļauj man lūdzu atvilkt elpu! –
- Protams. –
- Citreiz avīzes nes tikai ļaunumu! – Ulla nokurnēja, jo pat par vīra nāvi avīzēs bija plaši virsraksti. Slavenam cilvēkam nav nemaz tik viegli, kā to bija iedomājusies meitene. Nemitīgi jāuzmanās, ko tu dari, nevari būt pats, varbūt tāpēc Miša bija tik lietišķs, tiešs un nopietns. Cilvēki vienmēr visu sabojā. Ulla Evai pastāstīja visu, neslēpdama pat ne niecīgāko sīkumu, kas šķita nesvarīgs. Par visu vairāk jaunā meitene vēlējās savas vecākās māsas atbalstu. Vismaz sapratni no kāda, kas asāk izjūt sāpes, tādā veidā Eva labāk saklausītu Ullas teiktajā izmisīgu saucienu pēc palīdzības. Viņa tikai vēlējās, lai kāds spēj radīt mierinājuma ilūziju uz mirkli.
Eva tomēr nedaudz bija mainījusies. Kādreiz viņa bija pilnīgākās miesās, tagad pavisam izkritusies. Bet citkārt, izskatījās tāda pati, varbūt nedaudz sejā zaudējusi sārtumu, acīs bija skaidri nolasāmas negulētas naktis un slimīgums. Mati bija tādi paši – rudi ar tumšu matu celiņu. Izskatījās, ka sen nebija atjaunojusi krāsu. Viņai allaž bija patikuši rudi mati, kad beidzot nokrāsoja savus gaiši brūnos matus, viņa piepildīja sapni. Krāsa acīmredzami bija sabojājusi viņas kādreiz tik skaisto matu vaiņagu, ar ko meitene viņas vecumā lepojās. Acis, tāpat kā visai ģimenei, izņemot tēvu, bija zaļas. Taču Evas redzokļos nebija tas nemierīgais okeāns, drīzāk tikai blāva zaļuma atblāzma. Acu krāsu tā īsti nespēja noteikt.
- Skumji, - Eva nodūra acis, it kā viņa to visu būtu piedzīvojusi, - man tik ļoti žēl, mās. Man šķita, ka tu ar savu vīru tik laimīga, bet izrādās... Mātei bija taisnība, viņš tev nebija piemērots. -
|
|
|
kopā dati: 0
Lapas: 0 |
Lapas: |
|
|
|
|
| | Pašlaik te datu nav! |
|
|
kopā dati: 0
Lapas: 0 |
Lapas: |
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
publikācijas datuma
