|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
1.nodaļa
„Es jau atkal pieķēru sevi vērojam, vai viņas krūškurvis kustas. Viņa bija tik tieva un izkaltusi zem lielās segas, ka to nemaz nebija iespējams noteikt. Tad mans skatiens aizslīdeja līdz viņas pelēcīgi bālajai sejai, kuru sen jau vairs neieskāva garie mati. Mans dievs, es joprojām mēdzu atcerēties, kā viņas mati reiz smaržoja. Tie bija tik mīksti! Viņa tos nekrāsoja nekad, pat kad pelēcīgā krāsa tajos bija sākusi dominēt pār tumši brūno. Iespējams tapēc tie vienmēr bija tik maigi, vijīgi un padevīgi. Bet nu vairs ne. Tagad viņas pakausi klāja vien plāna, bezveidīga, pelēcīga pūka, kuru par matiem būtu grēks saukt.
Viņas nāsis, izpūšot gaisu, viegli notrīceja un es notrīceju kopā ar tām. Viņa vēl elpo! Viņa vēl ir dzīva! Bet es zinu, ka tā nebūs vienmēr. Varbūt rīt, parīt vai nākamnedēļ viņas nāsis vairs nenotrīcēs, viņas krūškurvis vairs viegli un neredzami necilāsies zem lielās, siltās segas, kuru biju uzdāvinājusi viņai uz pagājušajiem Ziemassvētkiem. Viņa būs pametusi mani uz visiem laikiem.
Mamma nodzīvoja slimnīcā gandrīz pilnus deviņus mēnešus. Un gandrīz tieši tikpat daudz laika tur nodzīvoju arī es – kavēdama viņai laiku, izklaidēdama, kā vien pratu, izpildīdama ikvienu viņas kaprīzi. Viņa neļāva sev pieskarties nevienai slimnīcas sanitārei. Tikai man. Dīvainā kārtā man tas bija licis justies kā izredzētai, īpašai. Galu galā kopš mana tēta nāves pirms divdesmit gadiem neviens nebija pieskāries manai mammai tik intīmi, kā es. Es zināju, ka viņa man uzticas. Tikai man un nevis tai milzīgajai mediķu brigādei, kura jau divus gadus bez īpašiem rezultātiem centās viņu glābt. Viņa piekrita tam visam manis dēļ, jo lieliski zināja, ka bez viņas man nav neviena. Tas sākās negaidīti. Vismaz man tas bija negaidīti, lai gan – mamma man nesen atzinās, ka jau vairāk kā gadu nebija varējusi bez sāpēm nokārtot lielās darīšanas, pirms bija devusies pie ārsta, tātad viņai pašai diagnoze – ļaundabīgs audzējs taisnajā zarnā – noteikti nebija tik negaidīts pārsteigums, kā man. Diagnozei sekoja operācija, ķīmijas terapijas kurss, apstarošana. Un visas šī pūles noveda pie jauna audzēja plaušā. Bet viņa cīnījās kā zvērs. Viņa izturēja visu. Viņa pat piekrita tos deviņus mēnesus gulēt slimnīcā, kamēr es centos pabeigt koledžu, strādāt, lai uzturētu sevi un Grantenšīru un pavadīt slimnīcā tik daudz laika, cik iespējams. Bet tad vienā brīdī viņa padevās. „Nav jēgas pretoties neizbēgamajam”, viņa mēdza man teikt. „Ar neizbēgamo ir jāsamierinās”. Un šķiet viņa patiesi bija samierinājusies, guļot vecajā, smagnējajā ozolkoka gultā zem tās nolāpītās, lielās segas, kura neļāva man izbaudīt viņas elpas vilcienus. Un vienu dienu viņas nāsis vairs nenotrīcēja. Es tur stāvēja varbūt kādu stundu, bet tās nenotrīcēja ne reizi. Tikai vēlāk, zvanot doktoram Herisam, es sapratu, ka visa mana vecā mājas krekla priekša ir slapja no asarām. Viņa bija nomirusi...”
Diāna Kārtere beidza savas grāmatas „Klusā aiziešana” lasījumu „Begslija un Reinoldsa” grāmatu namā Dublinā. Grāmatu nams bija stāvgrūdām pilns. Diāna uz brīdi pievēra acis, lai aizdzītu prom asaras, kuras klusi ritēja pār viņas vaigiem. Viņas klausītāji, ieturējuši pieklājīgi ilgu pauzi, lai viņa spētu savaldīt sevi, izplūda aplausu vētrā. Tā bija kārtējā uzvara.
Gadu pēc savas mammas nāves Diāna negaidīti kļuva slavena vienkārši aprakstot savu personīgo traģēdiju. Viņai šī slava un atzinība nelikās ne godīga, ne pelnīta, bet viņa to pieņēma. Kā gan citādi? Līdz ar šo atzinību un slavu nāca arī materiālā drošība, kuras viņai bija trūcis visu mūžu. Viņa beidzot varēja atmaksāt bankai naudu par ieķīlāto dzimtas muižu. Mamma priecātos, ka viņa izglābusi Grantenšīru.
Diāna ievilka gaisu plaušās. Viņa piespieda sevi uzsmaidīt saviem lasītajiem. Viņas izdevāja mis Greisija Mārpla draudzīgi un iedrošinoši pamāja, un Diāna sāka nebeidzmo savas grāmatas eksemplāru parakstīšanu. Cilvēkus aizkustināja viņas stāsts, bet viņa to ienīda. Cilvēki uzskatīja viņu par rakstnieci, bet viņa bija viltvārde, jo viņa neko nebija izdomājusi, neko nebija sacerējusi. Viņa bija pārdevusi savas mammas nāvi. Viņa zināja, ka mamma to noteikti neņemtu ļaunā. Bet Diāna to ņēma ļaunā pati sev. Vai tiešām viņi visi nemanīja, cik noželojama viņa ir?
Džensens Morgans, noslēpies aiz milzīgām saules brillēm, iegāja doktores S.A.Mārtinas kabinetā. Tas bija apšūts ar magi rozā tapetēm, pie loga karājās aizkari ar bezgaumīgi sievišķīgām puķēm, pat dīvāni kabinetā bija rozā. Tas šķita galīgi nesavienojams ar doktores Mārtinas personību, cik nu Džensens viņu vispār pazina, jo viņš nāca te, lai doktore izzinātu viņa personību, nevis lai viņš iepazītu viņējo.
Doktore S.A.Mārtina (Džensens joprojām nezinaja, ko īsti nozīmē šie iniciāļi S.A., lai gan apmeklēja doktori jau gandrīz gadu katru nedēļu) stāvēja pie bāra un lēja sev viskiju glāzē ar pāris ledus kubiciņiem.
- O, sveiks, Džensen. – Viņa pagriezās un uz īsu brīdi aplūkoja Džensenu. – Sēdies! Vai vēlies, lai tev ko iepilinu?
Tas bija viņai raksturīgi – piedāvāt iedzert ko stiprāku savam pacientam seansa laikā, lai gan bija tikai knapi vienpadsmit no rīta.
- Nē, paldies.
- Kā vēlies. Bet piedāvajums paliek spēkā.
Doktore, nesdama rokā savu viskija glāzi, pienāca pie Džensena un apsēdās viņam pretī uz pompozā ādas dīvāna maigi rozā krāsā.
- Kā tev klājas šonedēļ?
- Līdzīgi, kā pagājušonedēļ. – Džensens vienaldzīgi noteica.
Viņš pats nesaprata, kāpēc nāca pie doktores S.A.Mārtinas katru nedēļu. Tāpat viņam nevareja palīdzēt neviens. Pat doktore Mārtina ne. Tomēr viņš centīgi nāca katru nedēļu iespējams tāpēc, ka tikai te, šajā kabinetā, vienu stundu nedēļā viņš drīkstēja netēlot slaveno Holivudas TV zvaigzni Džensenu Morganu, bet gan būt vienkārši Džensens no Dallasas, Teksasā, kuru gluži netīšām Holivuda sagrābusi savos nagos. Turklāt doktore S.A.Mārtina bija šķiet vienīgā sieviete visā Holivudā, kura necentās ievilkt viņu sava gultā...
- Vai briesmoņi uzvarēti? – Doktore Mārtina pārtrauca Džensena domas.
Džensens palūkojās uz sarkanmataino sievieti spilgti zaļajā zīda kleitā, kuras krāsa tik asi kotrastēja ar nejēdzīgi rozā istabas iekārtojumu. Doktore nekad nebija izrādījusi ne mazāko interesi par neticamu popularitāti iekarojušo kanāla HBO seriālu „Tīģera acs”, kurā Džensens atveidoja galveno lomu jau sesto gadu. Viņa varonis Taigers Džonsons ceļoja pa Ameriku un iznīcinaja citplanētiešus, kuri, pārņemuši cilveku izskatu, centās iekarot pasauli, iepazīstot cilvēkus, apgūstot, analizējot un pakļaujot tos. Seriālu rādīja jau divi simti trīsdesmit astoņās pasaules valstīs, bet Džensens joprojām nespēja pret to izturēties ar tādu cieņu un pietāti, kādu izjuta viņa fani. Iespējams tieši tapēc Džensenam patika doktore S.A.Martina, jo arī viņai šis serials nelikās interesants un viņa necentās no Džensena izzināt notikumu tālāko attīstību „Tīģera acī”. Bet te nu pēkšņi viņa uzdeva jautājumu, kuru viņš bija dzirdējis no daudziem citiem cilvēkiem iepriekš.
- Es nedrīkstu atklāt seriāla ražošanas aizkulises. – Džensens automātiski atbildēja tā, kā to darīja vienmēr dzirdot šo un līdzīgus šim jautajumus.
- Atvaino, neprecīzi izteicos. Es gribēju jautāt, vai esi pārvarējis savus nakts murgus? – Doktores dzidri zaļās acis bija cieši pievērstas Džensenam.
- Nē.
Viņš noteica, cerēdams, ka viņa vairāk par to neprasīs, tomēr protams viņa to darīja. Galu galā tieši par to viņš arī maksāja doktorei – lai viņa rakātos viņa salauztajā personībā un meklētu atbildes uz skaļi neizteiktiem jautājumiem.
- Un ko tad tu dari naktīs?
- Apmeklēju skaļas ballītes, dzeru pārāk daudz, traucos ar motociklu par klusajām ielām, staigāju pa māju, nodarbojos ar seksu. Kā nu kuro reizi.
- Kad tu pedējoreiz gulēji?
- Jūs domājat vairāk par pusstundu?
- Tu nespēj nogulēt vairāk kā pusstundu?
- Pusstundu, četrdesmit minūtes. Ja paveicas – stundu. Parasti filmēšanu starplaikos, reizēm grimētājas krēslā.
- Bet ne savās majās un savā gultā?
Džensens papurinaja galvu.
- Vai tu nespēj aizmigt vai arī neļauj sev aizmigt?
- Nespēju.
- Kāpēc?
- Es nezinu.
- Vai tu redzi murgus tajās trīsdesmit minūtes, ko noguli filmēšanas starplaikos?
- Ja arī redzi, tad tos neatceros.
- Pēdejoreiz tātad tu redzēji tos murgus pagājušomenes? Kopš tā laika tu tos vairs neesi redzējis?
- Nē...
- Tu neizklausies parliecināts.
- Es nezinu.
- Vai tu neļauj sev gulēt, jo negribi tos atkal redzēt?
- Nē... Nolāpīts, es nezinu! – Džensens piecēlās kājās un piegāja pie loga. Pār Holivudu spīdeja saule, diena bija lieliska. Kā visas nolāpītās dienas Holivudā.
- Vai gribi, lai tev atkal izrakstu miega zāles?
- Nē, man vēl ir.
- Tāpēc, ka tu tās nelieto?
- Tās tāpat nepalīdz.
- Tās nepalīdz tev aizmigt?
- Tās palīdz aizmigt.
- Bet?
- Tās nepalīdz man gulēt mierīgi.
- Tu redzi murgus?
Džesens neatbildēja.
- Džensen, vai tu redzi mugus arī tikai uz brīdi iesnaužoties?
Džensens atkal neatbildēja.
- Džensen, vai tu redzi murgus nomodā?
Atkal klusums.
- Džensen....
- Pie velna, tie nav murgi! Tās ir atmiņas. Nolapītas atmiņas, no kurām es nespēju atbrīvoties. Tās pārņem arvien vairāk.
- Tu taču ziņi, ka Džefa nāve bija nelaimes gadījums. Jūs bijāt bērni, jūs rotaļājāties un notika nelaime. Džensen, vai tavs brālis atkal ar tevi runā?
- Nē, viņs tikai skatās. Viņa acīs ir naids. Viņs skatās ar riebumu. Nolāpīts, es nogalināju viņu. Viņš man to nekad nepiedos!
- Tavs brālis ir miris. Viņa te nav un viņam nav vajadzīga tava piedošana. Tu taču zini, ka tā ir vajadzīga tev pašam.
Džensens klusēja.
- Džensen...
- Vai jums ir nomiris kāds tuvs cilveks?
- Nē.
- Kāds tuvs draugs?
- Nē, ja neskaita manu suni.
- Jūs mīlējāt savu suni.
- Ļoti.
- Un tagad iztēlojieties, ka jūs viņu nogalinājāt. Vai jūs to kādreiz spētu sev piedot?
- Ja es būtu nogalinajusi viņu tīšām, vienkārši tāpat, tad nē. Bet ja tas būtu bijis nelaimes gadījums, es atvainotos viņam savās domās un palaistu viņu vaļā.
- Jūs nesaprotat.
- Ko tieši?
- Palaist nav tik viegli.
- Tu nevarēsi turēt Džefu mūžīgi. Tev būs viņš jāpalaiž, Džensen.
Doktore aizkūpināja lielu Kubas cigāru, kura aromāts momentāni piepildīja visu telpu.
- Šodien ar to arī beigsim. Tiksimies nakamnedēļ. Un Džensen – te ir citas miega zāles. Pamēģini šonakt izgulēties.
|
|
|
kopā dati: 0
Lapas: 0 |
Lapas: |
|
|
|
|
| | Pašlaik te datu nav! |
|
|
kopā dati: 0
Lapas: 0 |
Lapas: |
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2252
Kopā:6420509
|
| |
| |
|
Autori
publikācijas datuma
