|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Prologs.
Šis ir stāsts par meiteni – Alisi. Viņa ir parasta meitene, tomēr vienīgā tāda. Alisei ir labākā draudzene Madara jau kopš 8 gadu vecuma. Tagad Alisei ir 14 gadi. Viņas abas ir lielas sapņotājas, īpaši, kad bija mazākas. Tām ir sava izdomātā sapņu pasaule ar princi uz baltā zirga. Alisei un Madarai ilgu laiku patika kaimiņu puika Kristaps. Draudzenes satikās katru dienu, kaut arī vecaki neļāva tik bieži tikties, jo meitenes vienmēr iekūlās nepatikšanās.
Vienreiz viņas aizbrauca uz mežu kamēr vecāki bija darbā. Meitenes pastaigājās pa mežu, nemaz nenojauzdamas, ka ir pagajušas jau vairakas stundas. Tad viņas saprata, ka apmaldījās. Alise centās atrast pareizo taciņu atpakaļ, bet tur bija tik daudz tādu, un katra veda uz citu pusi. Tad viņas ieraudzīja kādu lielāku taciņu un aizgaja pa to. Beigās viņas nonāca līdz pludmalei, kur bija ļoti daudz cilveku.
1.Nākotnes vīzija
“Alise!” iesaucās kāda nedaudz pazīstama balss. Tā bija Monika – neko vairāk par viņas vārdu es nezināju.
“Ā, sveika!” pārsteigumā ieņurdējos. “Cik labi, ka mēs tevi satikām, Monik! Mēs apmaldījāmies mežā un nonācām līdz šejienei. Nevarētu, lūdzu, pateikt mums kā tikt līdz autobusam?”
“Negribat pasēdēt ar mani un maniem draugiem šeit nedaudz, un tad mēs ietu visi kopā?” Es paskatījos uz to pusi, uz kuru Monika rādīja un ieraudzīju viņas draugus. Tur bija viena meitene, izskatījās mazliet vecāka par Moniku, kura pašai varētu būt 16 gadu. Viņai bija brūni mati ar izbalinātām šķipnām. Un otrs bija zēns ar brūniem matiem un, cik varēja saredzēt no tāda attāluma, ar brūnām acīm, jo acis izcēlās uz saulainā fona ar savu tumšumu. Viņi sēdēja pārāk tālu, lai varētu noteikt kaut ko vairāk. Varēja saskatīt tikai siluetus. Tāpēc īpašu uzmanību viņiem nepievērsu.
“Mēs jau labprāt, bet mus mājās gaida.” Tā ari bija. Vecaki atgriezīsies mājās pēc pusstundas, bet mēs vēl esam kaut kādā nepazīstamā pludmalē tālu no mājām.
“Labi, tad ejiet pa šo taciņu taisni un tad nogriezieties pa kreisi uz ceļa un pēc kāda laika atradīsiet pieturu. Labu veiksm jums!” viņa paskaidroja.
“Paldies, jums arī!” es atbildēju. Un tad mēs devāmies atpakaļ iekšā mežā. Pa ceļam es paklupu un sadauzīju celi līdz asinīm, bet tas tagad nav galvenais. Galvenais ir tikt mājās pirms vecākiem. Mēs atradām autobusa pieturu. Par laimi autobuss atnāca pēc piecam minūtēm.
Protams, mēs pārnācām mājās pēc vecākiem. Abu vecāki bija dusmīgi, jo aizliedza šodien mums tikties. Tagad mums aizliedza satikties vēl divas nedēļas. Be tāpat tas nespēja atturēt mūs satikties katru dienu.
Bet tagad, pēc dīvainā brauciena uz mežu, viss likās citādāk. Sarežģītāk. Agrāk mēs bijām bezrūpīgas un laimīgas. Tagad mēs arī bijām laimīgas, bet vairs ne tik bezrūpīgas. Tāda sajūta tiešām bija, un tā bija jauna. Es neko nevarēju saprast, tapēc sāku to visu pārdomāt un pētīt, tapēc mēs pat neskatijāmies uz vecāku kārtējiem aizliegumiem satikties. Kaut kas bija mainījies – pašām nemanot mēs sākām pakļauties jauniem, līdz šim nebijušiem likumiem. Tas visu tikai apgrūtināja un sarežģīja. Varbūt mēs izaugām un nebijām vairs tik bērnišķigas. Pārmaiņas skāra draudzību – mēs sākām bieži strīdēties.
“Paklausies, Madara! Tu kļūsti neciešama. Ar tevi vairs nav iespējams runāt!” es aizskaitinātā balsī runāju. “Kas ar tevi notiek?”
“Arī ar tevi nav iespējams! Ja jau nav iespējams mums abām, tad vispār labāk nerunāsim.” un viņa aizgāja.
Pēdējā laikā Madara bija palikusi dīvaina. Un es nezinu cēloni. Viņa maz runāja, kas viņai nebija raksturīgs. Bija ļoti noslēpumaina, bet, kad prasīju, kas notika, viņa tikai teica, ka nogura. Es zinu, ka kaut kas nav kārtībā un, ka vaina nav tikai nogurumā. Es pārāk labi pazīstu Madaru.
Tā nu mēs nākošajā dienā nesatikāmies. Es jutu lielu tukšumu. Tapēc nolēmu sākt rakstīt dienasgrāmatu. Tas mani nedaudz nomierināja. Diena vilkās neparasti ilgi, tapēc nolēmu noskatīties kādu filmu. Atradu kaut kādu šausmeni un skatījos to. Nebija baisi kā parasti, kad skatās šausmu filmas. Laikam tapēc, ka mana galva bija pilna ar citām domām. Es tiešām raizējos par Madariņu. Varbūt viņai bija vajadzīga palīdzība, bet es nezināju kāda un kā lai to sniedz. Es gribēju atvainoties par neapdomātajiem vārdiem, bet viņa necēla klausuli un, kad gribēju sūtīt viņai īsziņu, telefons jau bija izslēgts. Zvanīju Mandaras mammai, un viņa teica, ka Madara pašlaik nav mājās. Kad zvanīju vēlreiz, viņa jau gulēja. Tad pēc kāda laika iezvanījās telefons.
“Alisīt, sveika!” Tā bija Madaras mamma Kristīne. “Alisīt, Madara negulēja. Viņa savā istabā raudāja. Es dzirdēju viņu raudam un runājam :”Es tevi ienīstu!” Es nezinu, kas atgadījies. Viņa šodien ļoti dīvaini uzvedas un nerunā gandrīz vispār. Es tiešām uztraucos. Varbūt tu zini, kas notika?” Parasti Kristīne pārlieku uztraucās par katru sīkumu, bet šoreiz uztraukums bija pamatots.
“Nē, es pati nezinu un uztraucos. Mēs ar Madariņu vakar sastridējāmies un es gribēju lūgt piedošanu, bet viņa izslēdza telefonu. Varbūt tomēr tas ir dēļ mūsu strīda. Gan jau pāries.” Es mierināju Kristīni, kaut ari zināju, ka tas nav vienīgais iemesls.
“Ā, nu varbūt. Tad viss labi. Arlabunakti!”
“Arlabunakti.” es atteicu un noliku klausuli. “Nekas, rīt būs jauna diena, un viss būs labi.” teicu pati sev. Šovakar aizgāju gulēt agrāk nekā parasti.
2.SAPNIS
Man īsu brīdi rādījās kaut kādi nesaprotami sapņi – it kā kaut kādi uzplaiksnījumi no nākotnes, kas parādījās un pazuda. Tad pēkšņi viss kļuva skaidri saskatāms. Es atrados baseinā un tur bija diezgan daudz cilvēku. Tad pa vienam katrs izkāpa no baseina un nozuda vienās no daudzajām durvīm. Tad, kad es paliku tur viena, un gaismas sāka virzīties uz vienu punktu apmēram pa vidu baseinam, man palika baisi.
Tad es ieraudzīju kādu smaidīgu zēnu, iznirstam no ūdens un peldam uz manu pusi. Tajā mirklī es sajutu triumfu un īstu laimi, skatoties zēnam acīs, kas tumši atspīdēja lampu gaismās, kas bija nedaudz pavērstas uz viņu. Tas, ka tur vairs nebija neviena cita un, ka gaismas pavērsās uz viņu, lika man saprast, ka šobrīd viņš ir svarīgākais man. Es to zēnu nepazinu, bet jau iemilēju. No viņa izstaroja kaut kas īpašs un patīkams.
Es domāju, ka cilvēku pazušana no tās telpas nozīmēja to, ka tie cilvēki kļuva tik mazsvarīgi, kad parādījās viņš, un es viņu jau vienkārši neredzēju.
Viņš piepeldēja man klāt un uzsmaidīja man tik gaiši, ka es nevarēju nesmaidīt pretī.
Viņam bija brūni mati, un viņa tumšās acis it kā laistījās zeltā. Tas bija kaut kas pārdabisks. Bet es sapratu vienu lietu - lai paliktu ar viņu, man kaut kas ir jāzaudē.
Viņš jau tuvojās, lai mani apskautu. Ar savu ledaini auksto ķermeni viņš man pieglaudās klāt un ar savām lielajām rokām apskāva mani, un tai pašā mirklī es iedomājos, ka tas, ko jāzaudē, var būt ir Madara. Un es kliedzienā pamodos. Mamma atskrēja un noraizējusies jautāja : ”Vai tev viss labi, meitiņ?”
“Jā, man tikai slikts sapnis rādījās, mammu.” Es meloju. Tas nebija ne slikts, ne labs sapnis. Ļoti dīvains.
Bija 3 naktī. Es centos aizmigt, bet nesanāca. Nevarēju nedomāt par dīvaino sapni. Tas atskaņojās visur manā galvā. Kaut arī šajā sapnī bija brīnišķīgas sajūtas, kad redzēju to zēnu, bet es negribēju šo sapni redzēt jebkad atkal. Jutu bailes. Centos nedomāt par to un sāku lasīt Šekspīra “Romeo un Džuljetu”, jo skolā vajadzēs par to mācīties. Pie sevis nodomāju, ka laikam tas viss dēļ šausmenes, ko es skatījos pa dienu. Solījos sev vairs neskatīties tādas filmas.
Izlasīju līdz daļai, kur Romeo un Džuljeta pirmo reizi ierauga viens otru. Tur bija aprakstītas sajūtas, redzot vienam otru, tapēc es beidzu lasīt, jo tas man atgādināja sajutas sapnī, ieraugot zēnu.
Romeo.
Kas tur tā dāma, kura roku sniedz,
Lūk, tam bruņiniekam?
Kalpotājs.
Ser, to es nezinu.
Romeo.
Ap viņu lāpas gaišāk uzliesmo!
Nakts tumsā viņas skaistums istaro
Kā mirdzošs rubīns maura auskaros,
Kas šķiet par košu šinī pasaulē.
Starp citām dejotājām rindā garā
šķiet viņa balta dūja vārnu barā.
Kad deju beigs, es viņai tuvošos
Un laimīgs viņas rokai pieskaršos.
Un mīlu to jau sen? Acs, atdzīsties,
Tev pirmoreiz tāds daiļums atvēries!
Romeo. Pēc kāda laika.
Ja ticēt varu dusas glaimiem,
Man sapņi kaut ko laiku cerēt liek.
Sirds krūtīs līksma savā tronī valda,
Un augu dienu neizprotams gars
Ceļ augšup mani lidojumā liegā.
Es sapņoju, ka biju nomiris,
Kad mana mīļā atnāca pie manis.
Kāds sapnis baiss, kad mirušais vēl domā!
Ar skūpstu viņa mani modināja,
Es atmodos un biju valdnieks.
Ak, cik gan īstenībā mīla salda,
Jau mīlas ēna dara laimīgu.
Es iemigu, klausoties dziesmu “Love story”. Tajā dziesmā tomēr arī bija saistība ar manu sapni – vārdi ir par Romeo un Džuljetu, un klips ir par to, kā meitene ierauga puisi. Atkal par manu sapni.
We were both young when I first saw you,
I close my eyes, and the flash back starts.
I'm standing there. On a balcony of summer air.
I see the lights,
See the party the ball gowns.
I see you make your way through the crowd,
You say hello
Little did I know...
That you were Romeo, you were throwing pebbles
And my daddy said stay away from Juliet
And I was crying on the staircase
Begging you please don't go, and I said
Romeo take me somewhere we can be alone,
I'll be waiting all theres left to do is run
You'll be the prince and I'll be the princess
Tts a love story baby, just say yes
So I sneak out to the garden to see you
We keep quite because we're dead if they know
So close your eyes, Escape this town for a little while
Cause you were Romeo, I was a scarlet letter
And my daddy said stay away from Juliet
But you were everything to me
I was begging you please don't go, and I said
Romeo save me, try to tell me how it is
This love is difficult, but its real,
Don't be afraid we'll make it out of this mess
Its a love story baby, just say yes, oh,
I was tired of waiting,
Wondering if you were ever coming around
My faith in you is fading
When I met you on the outskirts of town, and I said
Romeo save me I've been feeling so alone
I keep waiting for you but you never come
Is this in my head, I don't know what to think.
He fell to the ground, and pulled out a ring
Marry me Juliet you'll never have to be alone
I love you and thats all you know
I talked to your dad, you'll pick out a white dress
Its a love story baby, just say yes
Oh, Oh, Oh
We were both young when I first saw you
Atlikušo nakts daļu es sapņoju kaut ko nesakarīgu. Pamodos 9 no rīta, neizgulējusies. No rīta neatcerējos nevienu no nesakarīgajiem sapņiem. Atvieglojumā nopūtos, ka dīvainā un smagā sajuta par sapni gandrīz pavisam pagaisa. Bija saulaina jūlija svētdiena – 2.jūlijs. Paņēmu dienasgrāmatu un sāku rakstīt par savu dīvaino sapni.
Tad pie durvīm kāds peklauvēja : “Meitiņ, vai drīkstu ienākt?” Mamma piesardzīgi jautāja.
“Jā, protams, mamm. Tu kaut ko gribēji?” pavaicāju.
“Man vienkārši zvanīja Madaras mamma. Viņa ir noraizējusies, jo Madarai nepaliek labāk. Pastāsti, Alisīt, lūdzu, kas tur starp jums notika?”
Es pat nezināju, ko teikt. Jo par mežu nedrīkstēja stāstīt.
“Madara pēdējo nedēļu palika dīvaina. Viņa vairs neko neteica, neklausījās, ko es saku, visu laiku sapņaina staigāja, bet, kad jautāju, kas par lietu, Madara tikai teica, ka ir nogurusi. Bet es pazīstu Madaru. Kaut kas nebija kārtībā. Tas mani viendien sakaitināja, un es pateicu kaut ko neapdomātu. Viņa atcirta man līdzīgi un aizskrēja. No tās reizes man nav nekādu ziņu par Madariņu, un es tiešām raizējos!” paskaidroju, cik labi vien varēju.
“Nu, skaidrs. Labi, ka pastāstīji. Un tagad pastāsti, ja gribi, kas tev rādījās sapnī, ka tu tā bļāvi?” mamma ieinteresēti lūdza.
“Tajā sapnī bija tā..” Es pastāstīju visu sapni mammai. Viņai bija interesanti klausīties.
“Interesanti, tev gan liela fantāzija!” mamma, brīnīdamās, teica. “Zini, ko es izdomāju, ka mēs ar tevi varētu aizbraukt uz kādu jauku vietiņu, piemēram pie jūras būtu jauki. Ko teiktu, Alis?”
“Tas būtu patiesi forši!” Man patika šī doma.
“Kur tu gribētu aizbraukt?” mamma ļāva manai fantāzijai darboties arī šoreiz.
“Varētu pie viena meža. Tur ir pludmale un skaists ezers.” es runāju, aizsapņojusies, par to vietu, kur bijām ar Madaru aizraukušas pirms nedēļas, jo man gribējās tur vēlreiz aizbraukt.
“Laba doma, bet kur tas mežs atrodas? Un kā tu par to zini?” mamma noprasīja.
Ārprāts, es pavisam aizmirsu, ka mamma neko nezin par mūsu braucienu uz turieni un arī nedrīkst uzzināt! Ko lai es tagad daru?
“Zini, mammu, braucam, un es tev pa ceļam pastāstīšu, kā es uzzināju par to vietu!” es ierosināju. Nav jēgas kaut ko slēpt no mammas.
“Nekādu problēmu, meitiņ. Sataisies un tad brauksim.” un mamma izgāja no istabas. Es izķemmēju savus tumši brūnos matus. Man acis arī bija brūnas.
Daudzi man teica, ka izskatos pēc princeses, bet man tā nešķita. Man likās, ka es izskatos pēc neglīta pilēna, kas nekad neizaugs par skaistu gulbi.
“Esmu gatava!” uzsaucu mammai. Biju mazliet par daudz pārcentusies ar triumfa noti balsī. Mani ļoti priecēja doma, ka varēšu atgriezties tajā mežā pie ezera un pastāstīt beidzot mammai vēl vienu interesantu notikumu. Es gan nedaudz raizējos par to, ka mamma varētu sākt dusmoties par to mūsu braucienu ar Madaru tik tālu. Pa ceļam līdz virtuvei es pamanīju lapu. Tas bija Veronikas – mammas iesniegums darbā. Nopriecājos, ka mammītei tagad būs jauns un labs darbs.
“Alis, negribi kaut ko uzēst? Es domāju, ka vēlāk tev ļoti sagribēsies ēst.”
“Nē, paldies. Es tiešām negribu.” teicu, izvēloties, kādas kurpes vilkt.
“Nu labi. Ar kuru autobusu jābrauc?” mamma noprasīja.
“Ejam. Es tevi vedīšu. Mums vajag 11. tramvaju.” aizrautīgi skaidroju.
Kad mēs jau bijām tramvajā, es sāku stāstīt, kur mēs ar Madaru bijām un ko tajā reizē pieredzējām. Es stāstīju tik aizrautīgi un ieintriģējoši, ka mamma aizmirsa par savu galveno uzdevumu – audzināt un pārmācīt savu meitu. Kaut arī stāstā nebija nekas īpašs noticis, mammai tas patika.
“Jā, bet nākošreiz vismaz pabrīdiniet mūs, lai mēs neuztrauktos!” laikam viņa tomēr atcerējās mācīšanu. Bet viņa nedusmojās. Un ja jau teica, lai NāKOšREIZ brīdinam, tas nozīmē, ka viņa atļauj mums braukt vēl. Tas patiešām ir jauki. Un es domāju, ka arī Madarai vecāki ļautu, ja viņa palūgtu un, protams, ja pati gribētu. Bet laikam viņa uz mani riktīgi apvainojās.
Mēs atbraucām. Es sāku vest mammu pa taciņu, pa kuru mums lika iet toreiz tā meitene Monika. Es pirms tam Moniku esmu redzējusi tikai vienu reizi.
“Tu esi pārliecināta, ka mēs ejam pa pareizo taciņu un vispār uz pareizo pusi, jo te tādu ļoti daudz.” mamma jau raizējās. “Galvenais mums neapmaldīties tā, kā jūs toreiz ar Madaru.”
“Neuztraucies, tagad es zinu kā jāiet. Redzi, tur jau tālumā redzams ezers. Caur kokiem.” Es nedaudz palēcos, lai labāk saskatītu ezeru un uzkāpu virsū kaut kam cietam. Pamanīju kaut ko pazīstamu – tas bija mans lietussargs. Es par viņu aizmirsu, kad paklupu un sadauzīju celi, skrienot uz autobusu. Es pacēlu dubļaino lietussargu.
“Vai tas ir tavs?” mamma piešķieba galvu.
“Ak, jā. Es to pazaudēju toreiz.” mierigi skaidroju.
“Kā tik lielu lietussargu var nomest klusā mežā, to pat nepamanot un kā vel Madara nepamanīja!?” mamma jau smējās.
“Mēs skrējām uz autobusu, lai tiktu mājās pirms jums.” es, nokaunējusies, murmināju. Tad arī es sāku smieties.
“Ak, jūs! Manas palaidnītes.” viņa maigi teica. “Tev jau ir 14, bet tu vēl tā dari.” Viņa noglāstīja man roku un ieķiķinājās. Tad es uz lietussarga pamanīju kādu pielipušu, slapju un izņurcītu lapeli. Tur bija rakstīts : “Tu esi man dzīslās..” Es nez kapēc uzreiz iedomājos puisi no mana sapņa un pasmaidīju.
“Tu nezini, kapēc man bija tāds sapnis?” varbūt mani mamma apskaidros. “Pirms tam man tādi sapņi nekad nerādījās. Pat ne līdzīgi!” es piebildu.
“Varbūt tev vienkārši bagāta fantāzija. Bet varbūt tu savā zemabziņā ilgojies pēc tādām sajūtām, ieraugot kādu, ko tu vari mīlēt. Tas puisis var būt ir tavu iedomu ideāls. Viņš tak bija simpātisks un patīkams, vai ne?” mamma mēdza dot ļoti labus izskaidrojumus mistiskām lietām.
“Jā, mamm, viņš tāds bija. Viņš savā skaistumā bija pārdabisks. Neviens nevar līdzināties viņam!” es atkal aizsapņojos par daudz.
“Nu labi, nesāc jau atkal par viņu sapņot, citādāk vēl izkusīsi!” mamma mani ķircināja. “Bet varētu būt, ka tas ir kāds puisis, ko tu kādreiz kaut kur redzēji, bet it kā nepievērsi uzmanību. Bet tava zemabziņa to piefiksēja un šonakt sapnī parādīja.” mamma aizdomājās kopā ar mani.
“Nu nezinu. Man liekas, ka, ja es redzētu tādu radījumu, es viņu piefiksētu ne tikai zemapziņā!” Mēs atkal smējāmies. Man patika runāties ar mammu. Viņa man bija kā draudzene.
Tā nu mēs pastaigājāmies pa pludmali, kad sāka līt. Mēs ieskrējām nojumē, kas tur netālu bija uzslieta. Kad lietus nedaudz norimās, mēs nolēmām iet uz pieturu, jo man tak bija lietussargs.
Autobusā runājām par viskautko. Mēs ar mammu sen jau nerunājām tik atklāti un daudz.
Kad atbraucām mājās, bija jau 8 vakarā. Man ļoti gribējās ēst, jo šodien pavisam neko needu. Nebiju domājusi, ka mēs tik ilgi pastaigāsimies. Ātri paēdu un gāju uz istabu rakstīt dienasgrāmatu. Biju aizmirsusi telefonu mājās. Man bija atnākusi īsziņa. Madara.
Alis, piedod par visu. Nedusmojies
uz mani, lūdzu. Vaina nav tevī,
bet manī. Gan jau, ka vēl parunāsim
kādreiz. Es tev kādreiz varbūt
pastāstīšu, kas notika. Tu
tikai neraizējies par mani. Alisīt,
tu zini, ka es tevi mīlu un vienmēr
mīlēšu, tikai pašlaik nav īstais
laiks runāt. Kā saka, stiprākā mīles-
tība ir no lielāka attāluma.
Atā..
Man pāri vaigam pārskrēja asara. Ko Madara ar to visu domāja? Man tik ļoti gribējās viņai pazvanīt un izrunāties par visu, kas uz sirds, bet nevarēja. Rakstīju dienasgrāmatu apmēram 40 minūtes, bet tad jau gribējās gulēt. Uzrakstīju kaut ko dienasgrāmatā un aizgāju gulēt, jo ļoti pārguru no garā pārgājiena pa mežu. Visu nakti pusmiegā grozījos pa gultu.
Sapņos man rādījās kaut kas nesakarīgs un neizprotams – murgi par Madaru.
Kad no rīta pamodos, lija lietus. Mamma darbā, tātad es visu dienu būšu viena mājās. No vienas puses tas ir labi, jo neviens man netraucēs, bet, kopš es nesatiekos ar Madaru, man ir ļoti vientuļi, jo es pieradu ar viņu satikties katru dienu.
Bija jau pusdivpadsmit dienā. Atcerējos, ka man jāpagarina bibliotēkas grāmata. Saģērbos, paķēru “Romeo un Džuljetu” un gāju ārā. Pa ceļam satiku sētas kaķi Ediju un kādas piecas minūtes spēlējos ar viņu. Tad sāka zvanīt telefons.
“Sveika, meitiņ! Es gribēju pajautāt, vai tu nevarētu tagad aiziet pie Madaras un palīdzēt viņas mammai sagatavoties ciemiņiem? Mēs arī esam ielūgtas! Tad aiziesi?” mamma jautaja.
“Jā, protams, bet sākumā es aiziešu uz bibliotēku. Kas vēl ir ielūgti izņemot mūs?” painteresējos.
“Es pati vēl nezinu. Gan jau redzēsi. Labi atā.”
“Atā.” atvadījos no mammas. “Atā Edij.” atvadījos arī no kaķa.
Nopriecājos, ka varbūt satikšu Madaru un noskaidrošu, kas notika.
Jau piegāju pie Madaras dzīvokļa durvīm un zvanīju. Pēc kāda laika Kristīne atvēra durvis.
“Sveika, Alis! Piedod, ka tik ilgi nācu. Es biju virtuvē.”
“Nekas.” nomurmināju, sapratusi, ka Madaras laikam nav mājās, jo viņa tak bija varējusi atvērt man durvis, ja būtu mājās. “Vai Madara ir mājās?”
“Nē, diemžēl. Viņa aizbrauca pie vecāsmammas uz laukiem. Tapēc es arī pasaucu tevi, Alisīt, jo viena es nepaspētu visu izdarīt.”
“Mjā..” viss, kas ienāca prātā tajā mirklī. Tātad es šodien nesatikšu Madaru un nevarēšu noskaidrot, kas par lietu.
“Jūs vēl joprojām neesat salabušas, ka tik saskumusi?” viņa domīgi noprasīja.
“Nē, tagad Madara ir nesasniedzama..” teicu.
“Kā tad tā? Ā, nu jā, tu tak man teici par to telefonu. Man arī neizdevās ar viņu parunāt par šo tēmu. Bet neuztraucies, gan jau vēl Madara noilgosies pēc tevis un pati pazvanīs.”
Kristīne mani mierināja, bet viņa nezināja par to dīvaino īsziņu, ko es vakar saņēmu no Madaras.
“Tu varētu sākt mizot kartupeļus, kamēr es nedaudz uzkopšu istabas.”
“Labi.” un es aizgāju uz virtuvi. Man tas aizņēma tikai 15 minūtes, tapēc gāju uz istabu jautāt, ko darīt tālāk.
“Tagad, lūdzu, uzliec vārīties kartupeļus un tad sagriez dārzeņus.”
“Jā, labi, Kristīn.” pateicu un gāju atpakaļ.
Tā pēc kāda laika viss bija izdarīts, un ari Kristīne bija pabeigusi. Atlika tikai sagaidīt nezināmos ciemiņus.
“Kas ir uzaicināti?”
“Tava mamma un es gribējām, lai tas paliek kā pārsteigums tev. Pacieties drusciņ un tad jau redzēsi.” viņa priecīgi runāja. Interesanti, kapēc tam jābūt pārsteigumam.
Tad kāds zvanīja pie durvīm. Priecīga, ka varbūt tulīt rezēšu pārsteigumu, pielēcos kājās, skrēju pie durvīm un vēru vaļā. Tā bija tikai mana mamma.
“Čau, mamm.” mazliet vīlusies nopūtos.
“Čau, Alis.” mamma kā vienmēr laipni atbildēja. “Pārējie būs pēc desmit vai 15 minūtēm. Viņi zvanīja.”
“Nekas, vēl nedaudz palika...” nodomāju, “gan jau sagaidīšu.”
“Mamm, tu teici, ka nezini, kas nāks vēl. Bet tu tak zini!” es konstatēju faktu.
“Neniķojies, meitiņ. Esi nedaudz pacietīgāka.” Mamma mēģināja mani nomierināt.
Un tad jau zvanīja pie durvīm. Beidzot. Esmu palikusi pārāk nepacietīga. Skrēju pie durvīm, šoreiz jau ar lielāku pārliecību, ka atnāks mans pārsteigums. Es atvēru durvis un aprāvu skrējienu pussolī. Man priekšā stāvēja divi nepazīstami stāvi.
“čau, mazā!” kāds puisis, kas stāvēja durvīs, mani uzrunāja. Es neizpratnē skatījos uz nepazīstamo, bet maigo seju. Tomēr, it kā es viņu jau biju kaut kad redzējusi. Bet skaidri neatcerējos kur.
“ēm..sveiki.” atbildēju. Visi pasmējās.
“Vai tas bija mas pārsteigums? Cik jauki.” padomāju, bet nepateicu.
“Nu jā, tu laikam mani neatceries. Tu biji pavisam sīciņa.” viņš atkal iesmējās.
“Tas ir tavs lielais brālis, ko tu tik ļoti gribēji redzēt!” mamma apskaidroja mani.
“Daniel?!” es iebļāvos pārsteigtā balsī. “Tas esi tu?”
“Jā. Tu netici?” visi atkal jau smējās. Es pieskrēju viņam klāt un apskāvu ļoti cieši.
“Kad tu biji pavisam maziņa, tu mani samīļoji katru reizi, kad redzēji, ar savām mazajām roķelēm. Tu raksturā neesi nemaz mainījusies!” viņš mani samīļoja vēl ciešāk nekā es. Viņam blakus kāda meitene ieķiķinājās.
“Nenožņaudz tak savu nabaga sīko māsu!”
Viņa bija tik neparasti skaista – eksotiski skaista. Tik gludi un skaisti sejas vaibsti un perfektas lūpu, acu kontūras un zoda līnija, un tumši blondi, gari mati, kas skaisti plivinājās durvju caurvējā.
“Iepazīstieties, tā ir mana draudzene.” viņš žilbinoši uzsmaidīja Katrīnai. Es arī viegli uzsmaidīju.
Manam brālim bija jau apmēram 30 gadi, bet viņš izskatījās pēc pusaugu palaidnīga zēna. Viņš ir tik līdzīgs man.. Viņam tumši rūni mati, diezgan īsi apgriezti, brūnas acis un, kas nelīdzinās man – vienmēr žilbinošs un bērnišķīgs smaids. Daudz jaunāks izskatās nekā ir.
Tad jau mēs visi gājām sēdēt pie lielā, apaļā galda. Mēs bijām tikai pieci cilvēki. Tas tiešām bija liels un patiesi jauks pārsteigums. Es varēju iedomāties kā pārsteigumu visu ko, tikai ne šo. Man ne prātā nenāca, ka es kādreiz vēl satikšu savu brāli.
“Nu tad pastāstiet, kā jums iet?” mamma uzrunāja Danielu un Katrīnu.
“Pagājušajā nedēļā mēs ar Katrīnu svinējām divu gadu kopābūšanas jubileju.”
“Ā, apsveicu!” ievaidējos. Biju aizdomājusies, ka dzirdēju visu tikai pa pusei.
* * *
Vakarā mājās pirms gulētiešanas atcerējos par dienasgrāmatu. Uzrakstīju par šodienas neparasto tikšanos ar savu brāli un viņa draudzeni, par to, ka viņi ir kopā jau divus gadus. Un vispār par neparasti jauko šodienu. Man no rīta likās, ka es no garlaicības dienas beigās jau nebūšu dzīva.
Tad es sāku pārlasīt iepriekšējo dienu ierakstus. Manu uzmanību piesaistīja divi teikumi – pirmais bija starp piektdienas ieraksta rindiņām. Tas bija par vienu no Monikas draugiem no pludmales :
“..Un otrs bija zēns ar brūniem matiem un, cik varēja saredzēt no tāda attāluma, ar brūnām acīm, jo acis izcēlās uz saulainā fona ar savu tumšumu. ..”
Un otrs teikums bija citāts no mana sapņa :
“... Viņam bija brūni mati, un viņa tumšās acis it kā laistījās zeltā...Tajā mirklī es sajutu triumfu un īstu laimi, skatoties zēnam acīs, kas tumši atspīdēja lampu gaismās. ..”
Es tikko saskatīju saistības. Varbūt tas bija tas pats Monikas draugs? Varbūt mammai bija taisnība, ka tikai mana zemabziņa piefiksēja viņa izskatu? Bet nē, tas tā nevar būt, jo Monikas draugi sēdēja pārāk tālu, lai varētu saskatīt seju un visu pārējo veidolu tik skaidri kā manā sapnī tas tā bija. Bet varbūt zemabziņa redz vairāk, skaidrāk un dziļāk? Tik daudz jautājumu uzreiz, bet ne uz vienu nevaru atbildēt, vismaz es pati.
Šoreiz laikam vairs neiejaukšu tajā visā mammu. Viņa vienalga neuztver to nopietni.
Kad jau bija pusviens, atcerējos par gulēšanu. Kopš brauciena uz Mežaparku, mans dienas režīms bija strauji mainījies un tagad arī nakts režīms. Agrāk es jau pusvienpadsmitos gulēju, bet tagad mani moka bezmiegs. Katru nakti. Bet tā vairs nav mana – četrpadsmitgadīgas meitenes dzīve, pie kuras es pieradu. Daudz interesantāka par manu. Tagad man ir noslēpums, es rakstu dienasgrāmatu, man ir daudz jaunu izjūtu un vispār, es nejūtos vairs tik bērnišķīga un tik atkarīga no kāda cita.
Vēl joprojām nevaru aizmigt. Sāku klausīties mūziku un lēnām ieslīgu pusmiega bezapziņā. Man rādījās daudz vilcienu un apkārt mežs. Vilciens parādījās no meža, bet tik ļoti ātri nozuda mežā otrā pusē pāri taciņai. Pēc tam es jau redzēju kaut ko pavisam nesakarīgu – uzplaiksnījumus, kas ātri parādījās un nozuda, un nekad vairs neatkārtojās. Savādā kārtā man likās, ka tie visi rādās sajauktā secībā, ka visam jābūt citai kārtībai.
No rīta pamodos nogurusi. It kā nemaz nebūtu gulējusi. Bija pusdesmit. Mamma atkal darbā. Sāku mazgāt grīdu, berzt virtuves galdus un izlietni - sāku mājas ģenerālo tīrīšanu.
“Vai, paldies Alisīt! Viss vienkārši spīd un laistās.” mamma sajūsmā pateicās, kad atnāca mājās.
* * *
TREŠDIENA
CETURDIENA
* * *
Piektdiena. Braucu ar mammu uz darbu jau no paša rīta. Man pārāk garlaicīgi gāja iepriekšējās 2 dienas, lai paliktu mājās vēl. Pie tam mamma teica, ka es varēšu iepazīties ar mammas kolēģes meitu.
“Iepazīsties ar Sandru.” mamma teica.
“Čau Sandra! Mēs tak ejam paralēlklasēs!” es pabrīnījos.
“Jā, es esmu tevi redzējusi. Es iešu 8.C klasē. Un tu kurā?”
“Es 8.B.”
“Kā tevi vispār sauc?” viņa atcerējās.
“Es esmu Alise.” atbildēju.
“Forši, busim draudzenes!” un viņa mani sāka vilkt uz kaut kurieni. Mēs iegājām kādā tumšā istabā koridora galā.
“Tā būs mūsu slepenā vieta. Tā ir ofisu noliktava. Es tikai nesen uzgāju šo foršo, kluso vietiņu. Te parasti neviens nestaigā.” viņa sajūsmā runāja tik daudz.
“Tu pie mammas uz darbu ej bieži?” pabrīnījos, kad dzirdēju, ka viņa uzgāja šo vietu TIKAI nesen. Tātad viņa te nav pirmo reizi.
“Es vasarā uz šejieni eju ļoti bieži – gandrīz katru dienu. Man mājās nav ko darīt.” viņa, nedaudz nokaunējusies, iesmējās, “tas laikam izklausās stulbi no malas..”
“Nē, man arī nav ko darīt, un tāpēc es arī atbraucu šodien.” pateicu.
Tā mēs runājāmies tik ilgi, ka pat nepamanījām, ka drīz jau beigsies abu mammu darbadiena.
“Labi, ejam ārā no šejienes, kamēr neviens vēl mūs te nepamanīja.” viņa jau čukstēja.
Kad mēs gājām ārā, mums pretī nāca mana mamma.
“Čau, Alis! Nu ko, braucam mājās? Ja kas, tu rīt brauksi pie Sintijas. Tur būs pikniks pie meža. Tas būs Vecmīlgrāvī.” mamma izskatījās priecīga, “es braukšu ar tevi. Sandra ar mammu arī brauks.”
“Ā, forši!” vismaz kaut kas interesants sestdien – nedēļas nogalē.
Mājās atnācu un ātri paēdu. Ieslēdzos savā istabā un ieslēdzu mūziku. Biju sajūsmā par šo dienu. Salīdzinājumā ar divām iepriekšējām, šī bija neparasti interesanta.
“Vai drīkstu ienākt?” kāds pieklauvēja pie durvīm.
“Jā, protams, mammu. Tulīt atvēršu.” Izlecu no gultas pārāk strauji, ka nokritu. Laikam atkal būšu izmežģījusi potīti – ar mani tas gadās tik ļoti bieži, ka vairs tam lielu nozīmi nepiešķiru. Es vienmēr nokrītu un kaut ko sev salužu, izmežģīju vai saskrāpēju.
“Es gribēju ar tevi parunāt par rītdienu.” mamma lēnām ienāca istabā.
“Ko tad tu gribēji teikt?” apvaicājos.
“Kā tu domā, ja mums tur jābūt nedaudz pirms desmitiem, cikos tad mēs varētu izbraukt?” viņa domīga jautāja.
“Hmm.. cik es zinu, ir jābrauc apmēram 50 minūtes. Mēs varētu iziet no mājām bez desmit deviņos. Desmit minutes līdz pieturai Abrenes ielā un tad, ja uzreiz atnāks autobuss, tad būsim tur ap 9:50. Ko saki?”
“Varbūt izejam 10 minūtes ātrāk? Lai būtu rezerves laiks, ja kaut kas atgadās?” mamma piedāvāja.
“Labi, sarunāts.” es apstiprināju un mamma, iziedama no istabas, novēlēja arlabunakti.
Ieslēdzu drusciņ skaļāk mūziku, lai ātrāk aizmigtu mīļākās dziesmas pavadījumā.
Tad, kad atcerējos par dienasgrāmatu, bija slinkums celties ārā no siltās gultas vēsajā istabas gaisā. Kaut arī bija vasaras vidus, istabā bija diezgan auksti. Nodomāju, ka uzrakstīšu rīt. Un vispār, kāda tur starpība - šodien vai rīt. Biju pārāk nogurusi, lai vēl ilgi paliktu pie pilnas apziņas. Biju pārāk maz gulējusi visas iepriekšējās dienas, jo mani pēdējo nedēļu mocīja bezmiegs.
Pēdējās dienās es biju gandrīz aizmirsusi par Madaru un atklāju, ka laiks, pavadīts bez viņas, ne vienmēr ir garlaicīgs. Tas vienkārši bija pieradums pie Madaras sabiedrības pa pieciem ar pusi gadiem. Man pat ir kauns par to, ka es galvenokārt pēc viņas neilgojos. Protams, es ļoti gribu ar viņu salabt un, lai mēs atkal varētu runāties caurām dienām, jo mums taču vienmēr bija par ko runāt kaudzēm. Bet kam tas tagad, ja man ir jauna aizraušanās – mana jaunā dzīve ar saviem noslēpumiem. Un es nezinu vai spētu un vispār, gribētu kaut ko tādu pastāstīt Madarai. Viņa mani uzskatītu par nodevēju un tiešām vairs nekad nerunātu ar mani. To es arī negribu.
|
|
|
kopā dati: 0
Lapas: 0 |
Lapas: |
|
|
|
|
| | Pašlaik te datu nav! |
|
|
kopā dati: 0
Lapas: 0 |
Lapas: |
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2338
Kopā:6420595
|
| |
| |
|
Autori
publikācijas datuma
