|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
1.nodaļa
Saule šovakar nesteidzās pamest pasaulīgos. Ar lempīgiem soļiem tā vilkās uz izeju, kur gaismu aizstās mēness spožums. Mēness. Mēs nespējam aplūkot saules dedzinošo skaistumu, jo tā baidās atklāt savu īsto, patiesi iznīcinošo seju. Mēness neslēpjas aiz glamūra. Defekti kļūst par efektiem un neviens nespēj atraut acis no mirdzošās lodes naksnīgajās debesīs. Mēnesim piemīt spēks. Ne velti daudzas radības no saviem midzeņiem izlien tikai naktīs. Tomēr lielākā daļa pasaulīgo slēpjas, droši ieslēgušies savos mājokļos, nesaprotot, ka ne jau no nakts ir jābaidās. Tie ļaunie zvēri ir viņi paši, kas iznīcina visu, ko radījuši, pazudina cilvēkus, kurus mīlējuši, līdz paši nonāk zem zemes. Pasaulē, kur katra sekunde viņu dzīves tiek tiesāta. Bez žēlastības. Taču cilvēce nemācās no citu kļūdām un turpina paaudžu izveidoto maģistrāli. Jā, no mazas taciņas tā bija pārvērtusies šosejā. Grēku un nožēlas šosejā. Ceļā, kas izlems, vai saule būs tava pavadone mūžībā, vai stindzinoša, piķa melna tumsa sagrauzīs tavu grēcīgo dvēseli.
„Eņģelis ir nokritis no debesīm,” vārdi ar smagu elpu nogūlās uz mana kakla.
Viņam nebija ne jausmas cik tuvu patiesībai bija trāpījis.
Bārs, kurā atrados bija vienīgā vieta, kur varēju pazust cilvēku burzmā, izbēgt no atmiņām, no nākotnes. Tomēr kāds bija uzdrošinājies mani uzrunāt. Viņš bija izdarījis kļūdu neievērojot manus mājienus. Muļķīgi no pasaulīgā puses.
Lēnām pagriezos, nopētīdama jauno vīrieti. Tikko izbēdzis no pusaudžu gadiem viņš bija īsts kārums acīm. Apburošas, duļķaini zaļas acis un asinssārtas lūpas, kastaņbrūni mati ar pāris zeltainām šķipsnām. Izteiktie sejas vaibsti bija pazaudējuši bērnu dienu tuklumu. Izkoptais augums lika fantazēt…
„Nepazemo sevi, esi labs puisēns, aizej un paspēlējies ar kādu no muļķēm, kas uzķersies uz taviem lētajiem trikiem,” vārdi, kaut gan pateikti monotoni, kā indes dzelonis sadūra jauno vīrieti.
Es nebiju akla un zināju, ka pasaulīgajiem mans izskats likās neparasts. Neatvairāms. Tomēr viņi pat nenojauta uz kādu zvēru patiesībā lūkojas. Mans personīgais glamūrs sniedzās tikai tik tālu, cik es spēju sevi pārveidot par pasaulīgo acīm panesamu būtni. Kaut gan mans vecums pārsniedza divus tūkstošus gadu, cilvēku pasaulē es sevi uzskatīju par oficiāli pilngadīgu, divdesmit vienu gadu vecu sievieti. Es nevēlējos kļūt par kulta objektu pasaulīgo acīs, ne tā kā to panāca Lucifers. Līdz viduklim garie, tumši brūnie mati, nebija nekas īpašs cilvēku vidū. Taču es nenoliedzami biju savādāka. Manas acis mainīja toņus. Kad biju laimīga, kas pēdējos divos gadsimtos bija gadījies reti, manas acis bija zelta krāsā, kad biju nomākta tās bija tumši zilas, gandrīz violetas, kad biju nikna tās pārvērtās ogļu melnas, tomēr ikdienā tās bija neitrāli sūnu zaļā tonī. Pašlaik tās bija gandrīz melnas. Mana āda pasaulīgajiem neiespējami bāla, taču es biju noslēpusi enerģijas spīdumu, kas ietvēra manu augumu, kad to neslēpa glamūrs. Mans ķermenis- katras sievietes sapnis.
Jaunais vīrietis vēl mirkli uz mani palūkojās un tad gārdzošiem smiekliem apmetās riņķī, lai atgrieztos pie sava galdiņa, kur līdzi rēca viņa draugi. Mans riebums vērojot apdullušo kompāniju bija neizsakāms. Daži cilvēki bija nelabojami lopi.
„Viņa vēl pārdomās!” viņš cītīgi centās iestāstīt saviem draugiem. „Neviena vēl nav man atteikusi!”
Par to gan viņš smagi maldījās, nodomāju pie sevis un novērsos no piedzērušā lopu bara. Divi gadsimti vientulības bija pietiekams laiks, lai atrastu aizvietojumu vīrietim. Alkohols bija viena no izejām. Kaut gan skurbulis nebija tik ilgstošs kā pasaulīgiem, tas bija laicīgs ierocis cīņā pret depresiju. Pret nākotnes tukšumu, kas mani vajāja.
Visbargākais sods, kuru varēja piespriest eņģelim, bija izdzīšana no Paradīzes. Tas tika piešķirs tikai dažiem, tiem eņģeļiem, kuri rupji bija pārkāpuši kādu no svarīgākajiem likumiem. Es biju viena no pāris. Likumi tur augšā bija dzelžaini un tos ievērot vajadzēja ikvienam. Tomēr mīlestība ir akla. Likumi tai nav šķērslis. Tev nebūs nevienu citu mīlēt tā, kā tu mīli savu Visaugstāko. Tā izrādījās mana bedre, kurā man nolauza spārnus, bez kuriem es nespēju uzturēties Paradīzē. Nolauzti spārni, bez kuriem biju nolemta mūžībai uz zemes. Starp pasaulīgo vienmuļajām dzīvēm un pilsētām, kuru skaistumu salīdzināt ar Paradīzi bija neiespējami. Cilvēku pasaulē viss ir pelēks. Pat krāsas, kuras pasaulīgie sauca par košām bija bālas. Nekas vairs nelikās pietiekami skaists pēc tam, kad esi piedzīvojis Paradīzes dārza dzimšanas svētkus. Kad ikviens pumpurs bezgalīgajā dārzā atplaukst vienlaikus, piepildot gaisu ar miljoniem dažādu smaržu buķeti. Kad saule aust no visām debess pusēm vienlaikus un mākoņi nekad nesedz debesis, kas nav pasaulīgi zilas, bet gan raibas. Ar tūkstošiem, miljoniem dažādu krāsu sajaukumiem pildītas, pat tādās, kādas cilvēka acs vēl nav redzējušas. Un pāri visam ir Visuvarenā gaisma, kas kā svētība nāk pār katru viņa bērna galvu. Uz zemes nonāk tikai viņa mīlestības pārpalikumi. Paradīzē, kur putni dzied nepārtraukti un kukaiņi nemēdz apstāties, kur dvēseles staigā dziedādamas un eņģeļi smaidīdami. Mājās.
Tomēr bija lieki fantazēt par neiespējamo. Mūžību man bija lemts pavadīt pelēkā būrī, iesprostotai uz zemes. Vienīgais, kas mani spētu izglābt no šī iznīcinošā likteņa bija nāve. Taču pat nāve no manis bēga. Eņģeļi ir nemirstīgi. Nekādas globālās kataklizmas nespēja mani nonāvēt. Es tik un tā jutu sāpes, tomēr nevarēju nomirt. Un kas gan cits man atlika šajā pasaulē, kas nebija mana? Es darīju visu, lai nāve paņemtu mani pie sevis, kur mana dvēsele beidzot rastu mieru, tomēr nekas nelīdzēja. Grieztas brūces sadzija nekavējoties, automašīnas man vienkārši izbrauca cauri, inde man uzdzina tikai nelabumu, kamēr pasaulīgo tā nonāvētu pāris minūšu laikā. Cilvēki baidījās no nāves un alka nemirstības, tomēr neaptvēra tās postošās sekas. Nāve pēc pāris gadsimtiem kļuva pievilcīga. Taču nesasniedzama. Diemžēl.
Vienīgā mana patiesā draudzene bija viskija pudele, kas pietušēja manu iekšējo dēmonu kroplīgās sejas. Es negauzos par savu vientulību, jo pati mērķtiecīgi bēgu no attiecībām ar cilvēkiem. Cilvēki ir trauslas būtnes. Viņi prot iesakņoties citu sirdīs, neapdomājot savas rīcības sekas. Kaulainā reiz apciemo ikvienu mirstīgo. Nelaiķis aiz sevis atstāj atmiņas un sāpes. Sāpes, kas dedzina palikušos. Taču arī viņi reiz aiziet. Visi aiziet un mūžīgais aplis sākas no jauna. Man nebija iespējas pamest pašai savu dzīvi. Tāpēc es izvēlējos neļauties kārdinājumam, un izbēgt no jebkādiem sakariem ar pasaulīgajiem, kas manu agoniju dvēselē padarītu vēl izteiktāku. Jau tagad sāpes bija nepanesamas.
Ap pusnakti cilvēku burzma kļuva nepanesama. Piedzērušās sejas truli lūkojās tukšumā, glāžainās acis nespēja fokusēties. Es atdotu visu, lai nonāktu tādā stāvoklī, kad tava sirds ir tukša un tikai tagadne ir svarīga, taču protams tas nebija iespējams. Eņģeļi nevarēja piedzerties. Pat kritušajiem eņģeļiem tas nebija iespējams. Tā bija viena no soda īpatnībām. Tev būs nožēlot sevis izdarīto. Tikai es nenožēloju. Mīlestība, manuprāt, nebija nekas nosodāms. Pat primitīvi attīstītajiem pasaulīgajiem bija atļauts mīlēt, tas netika uzskatīts par grēku tur augšā. Primāti pat neapjauta, kā viņiem ir paveicies.
Bārs oda pēc dzīvības. Pēc dzīviem, apmierinātiem cilvēkiem, kuriem bija skaidrs savs mērķis. Man tāda nebija. Dzīvībai piemita šķebinoši salda smarža, kam sekoja nāve. Jaunas dzīves sākums.
Vēsais vasaras gaiss mani satrieca tiklīdz pametu bāru. Aiz muguras saucošais vīriešu pūlis palika neievērots. Pilnmēness grozījās naksnīgajās debesīs. Pilsētas trokšņi bija neizturami un vienīgais ko meklēju bija klusums. Kapa klusums.
Milzīgais alkohola daudzums, kuru biju izdzērusi beidzot lika par sevi manīt, un manas kājas likās pārāk smagas, lai ietu. Atradusi šķērsielu, kur pasaulīgo acis vairs neuzmanīja katru manu soli, es nometu savu glamūru. Bija patīkami sajust vēju savos matos. Bija pagājis pārāk ilgs laiks kopš pēdējo reizi uzdrošinājos būt es pati. Kritušais eņģelis.
Mani līdz potītēm garie, sudrabbaltie mati dejoja ar vēju, atstarodami mēness gaismu uz melnā asfalta. Mana āda kļuva žilbinoši bāla, it kā es būtu aprijusi sauli. Manas acis izstaroja zeltainu mirdzumu, kuru pasaulīgajiem bija sāpīgi uzlūkot. Mirstīgo acis nebija paredzētas brīnumiem. Brīvības sajūta pārņēma manu augumu, pirms spazmas ieņēma laimes sasildīto vietu. Asās sāpes satrieca manu ķermeni. Tūkstošiem noasinātu nažu sadūra manu augumu vienlaikus, labi zinādamas, ka izdzīvošu. Agonijas pilns sāpju kliedziens izbēga no manas mutes un atbalsojās tukšajās ēku sienās. Lai cik bieži es atkārtotu savas pārvērtības, pie sāpēm nekad nevarēja pierast. Tās katru reizi mani pārsteidza ar jaunu, daudz iespaidīgāku spēku. Taču sāpes līdzi nesa arī brīvības sajūtu. Es biju Visuvarenā meita, kas kaut gan izdzīta no mājām, nezaudēja savu dievišķumu. Sofija.
Mani spārni nebija dūnu balti kādi tie izskatījās renesanses gleznās atveidotajiem tuklajiem bērneļiem. Tie bija piķa melni. Padzītā eņģeļa simbols. Tomēr mani spārni bija viss, kas saturēja saikni starp tagadni un pagātni. Starp debesīm un zemi. Spārni bija izlauzuši savu ceļu cauri miesai un tagad graciozi spoguļojās mēness gaismā. Mans pasaulīgais apģērbs bija zudis un tā vietā nākusi kleita- dāvana no Visuvarenā, pametot svēto dārzu.
„Tev nebūs aizmirst savas saknes, lai kur tu atrastos. Tev būs atcerēties sev līdzīgos,” viņa skaistā balss nebija barga, tā nekad nebija nicinoša.
Melnā kleita, kas katru reizi izskatījās citādāka, bija veidota no Visuvarenā elpas. Šonakt tā sniedzās līdz pat zemei, izceldama manu vidukli un viegli apņemdama šauros plecus. Mugura palika kaila, ļaujot vaļu spārniem.
Ievilkdama dziļu elpu, es padevos instinktiem un pacēlos gaisā. Masīvie spārni pāris sekundēs mani pacēla desmitiem metru augstumā virs māju jumtiem. Pilsēta gulēja. Laternas izgaismoja pustukšās ielas, pāris automašīnas traucās cauri pilsētai, austrumos zaigoja saules atblāzma. Tomēr nakts bija tikai sākusies. Rīts nekad nevarēja pienākt par vēlu…
Lai izvairītos no nevajadzīgām nejaušībām, par savu mājvietu biju izvēlējusies vienu no mazpazīstamākajām valstīm pasaulē. Mazā valsts pie Baltijas jūras nebija pasaules centrs. Latvija bija piemērota mājvieta kritušajam eņģelim. Pasaule ir pilna kroplīgiem radījumiem, tomēr viņi visi koncentrējas lielākajās pilsētās, kur atrast kārtējo upuri nav grūti. Dvēseļu uzpircēji, banšijas, vampīri un dēmoni bija tikai daži no simts. Latvija bija pēdējā valsts, kuru kāds no radījumiem izvēlētos par savām mājām. Tā bija ideāla vieta, kur paslēpties no citu acīm. Kur paslēpties pašai no sevis. 64 589 km2 mazā platība ar 2,2 miljoniem iedzīvotāju bija nieks pasaules milžiem. Cilvēki šeit bija pasīvi, tāpēc privātums nebija problēma. Es varēju eksistēt vientulības skavās.
Vējš sitās man sejā ik reizi, kas smagnējie spārni mani nesa tuvāk debesīm. Drīz mazā Gerdena palika aiz muguras un sāļais jūras gaiss iekļāva manu augumu. Nakts bija debešķīgi skaista. Mēness rādīja man ceļu nebūtībā, aicinot mani sev līdzi. Un es sekoju. Akli sekodama mēness gaismai pēc kāda laika es attapos nekurienes vidū. Debesis saplūda kopā ar jūru, tikai mēness palika nekustīgs.
Mani spārni ātri nogura. Eņģeļiem nebija jāēd, lai uzkrātu enerģiju, tomēr rezerves bija nepieciešamas. Paradīzē saule nekad nenorietēja, bet gan uzleca katru rītu no jauna. Tur augšā nevaldīja nakts… Dienas gaisma bija Visuvarenā favorīte. Nakts bija domāta pasaulīgajiem. Man bija nepieciešama saules enerģija, kas ļautu atgriezties Gerdenā. Bez papildus enerģijas es biju nolemta mokām.
Elpas trūkums sažņaudza manu sirdi. Kaulainajai patika ar mani spēlēties, divi gadsimti ciešanu tam bija ticams pierādījums. Mans augums zaudēja bijušo spozmi, sudrabbaltā gaisma, ko izstaroju, pamazām izdzisa.
Ar pēdējiem spēkiem kustināju smagos spārnus, kas mani nesa augstāk debesīs. Augstāk un augstāk, taču nekad pietiekami augstu. Es biju zaudējusi spējas šķērsot pasaules un tilts nu man bija slēgts. Uz mūžu.
Ar katru kustību mani spēki izsīka, līdz beidzot es biju gatava padoties. Agonija dedzināja manu ķermeni. Sāpes mirstīgo jau sen būtu novedušas nāves saudzīgajās rokās, bet es turpināju sadistisko rotaļu.
Līdz manai kapitulācijai bija palicis pavisam nedaudz, kad es ieraudzīju vāju siluetu jūras rīklē. Zeme. Milzīgs adrenalīna vilnis lika man tiekties uz sauszemi, jo jūras vidū es biju nolemta mokām. Kā būtu, ja nāve vienmēr būtu tev līdzās, sagādātu ciešanas, tomēr nekad nepadarītu savu darbu līdz galam? Spēle, kurā piedalījos ne no sava prāta, bija iespaidīgs veselā prāta iznīcināšanas ierocis. Ar laiku biju iemācījusies, ka padošanās nesamazina risku, tāpēc aktīvi iesaistījos spēlē. Man bija jāsasniedz sauszeme.
Mans augums trīcēja no saspringuma un spēka trūkuma. Zeme likās pārāk tālu, un mani spārni pārāk smagi. Sauszemes pleķītis palika kur stāvējis, un mana panika auga. Jau jutu jūras sāļos nagus skrāpējam manu rīkli, taču turpināju ceļu uz izeju. Bez sāpēm pastāvēšana bija daudz vienkāršāka.
Asas sāpes satrieca manus spārnus, kad biju tikai pāris simtu metru attālumā no krasta, un, zaudējusi orientēšanās spējas, es padevos jūras varai. Viļņi ar neticamu spēku trieca mani pret ūdens virsmu, līdz es sagaršoju asinis. Jā, pat eņģeļi asiņoja. Likās, ka jūra cenšas mani pārraut miljons sīkos gabaliņos, es tiku rauta uz visām pusēm vienlaikus. Krasts bija akmeņains, klinšains, ko nepamanīju līdz brīdim, kad mani spārni ietriecās cietajā virsmā. Neizturamās sāpes no manis izrāva kliedzienu, un sāļais ūdens sāka grauzt manu kaklu. Asiņojošās brūces skaloja jūras asaras. Katru reizi, kad likās, ka nāve vairs nav tālu, sāpes saasinājās, taču nekad nebeidzās. Spazmas lika manai dvēselei sarauties. Vēl nekad nāve nebija bijusi vēlamāka…
Tumsa atnāca nebrīdinot. Vienu brīdi es cīnījos ar likteni, otrā- biju brīva no sāpēm. Kādam manis bija palicis žēl…
Kad atvēru acis, saules spīdzinošā seja lūkojās man pretī. Viļņi miermīlīgi skaloja krastu, zaudējuši nakts negantumu. Sāpes neplosīja mani, taču atmiņas bija pietiekami spēcīgas. Nāve prata atstāt atmiņā paliekošu iespaidu. Mani spārni bija nopietni savainoti, tie vienīgajiem bija nepieciešams laiks, lai sadzītu. Kaut gan visi ievainojumi jau bija sadzijuši, es tik un tā jutos kā mirusi. Pilnīgs spēku izsīkums sagādāja grūtības piecelties, tāpēc paliku guļot asajās smiltīs.
Pagriezos un novērtēju savu galamērķi. Pelēkās, lēzenās klintis bija brutāli iespaidīgas. Tikai dažviet smiltis bija zeltaini brūnas, pārsvarā zemi klāja akmens putekļi. Debesis sajaucās ar jūru un zemi, kļūstot pat vienotu pelēku masu. Pāris zaļas zāles puduri piešķīra ainai krāsu. Saule bija zaudējusi mātišķo siltumu, un uzgriezusi savu auksto muguru šai Visuvarenā aizmirstajā zemē. Un tad es sajutu viņu…
Gabriels bija tas, kas mani izglāba. Mans Gabriels.
Eņģelis, kura dēļ es biju padzīta no mājām. Gabriels, kuru es mīlēju. Un kaut gan viņš to neatdzina, es zināju, ka arī viņš mani mīlēja. Tikai bailes no mūžības tukšumā atturēja viņu no patiesības. Es jutu viņa saldo elpu virmojam gaisā, Gabriela enerģija bija atstājusi pēdas starp divām pasaulēm.
Mūsu mīlestība bija dabīga, tomēr neiespējama. Konservatīvie likumi tai lika necaursitamus šķēršļus. Jūtas uzplauka nemanot. Nejauši pieskārieni, ausī iečukstēti vārdi un intīmi smaidi, nekad iepriekš nebija pārsniegusi atļauto robežu. Līdz brīdim, kad manas jūtas sāka dominēt pār saprātu. Kādu dienu, neilgi pēc Paradīzes dārza dzimšanas svētkiem, mēs ar Gabrielu paslēpāmies no visiem. Āboli tur augšā vēl aizvien bija aizliegtie augļi, tomēr ābeles netika aizliegtas. Tā bija mūsu slēptuve zem nolādētā augļu koka, kurai neviens cits neuzdrošinājās pat tuvoties. Taču ne jau pats koks bija nīstams, tās bija vājās dvēseles, kas nespēja pretoties kārdinājumam. Mana roka atradās Gabriela klēpī, kā tas bija noticis jau tūkstošiem citu reižu, taču šoreiz man ar to nepietika. Es vēroju katru Gabriela kustību. Kā viņa gaiši zaļās acis sekoja līdzi mūsu sadoto pirkstu spēlei, kā viņa puspavērtās lūpas ievilka jaunu elpas vilcienu, kā cilājās viņa spēcīgās krūtis. Gabriela baltie spārni bija vieni no iespaidīgākajiem Paradīzē, par viņu runāja visi.
„Gabriels būs teicams erceņģelis,” šādas runas bija ierastas dvēseļu un citu ercenģeļu vidū.
Taču kopā ar mani viņš necentās izlikties un būt tāds, kādu citi viņu vēlējās redzēt. Viņš uzdrīkstējās būt vienkārši Gabriels. Mans Gabriels.
„Gabriel, vai esi domājis par to, kas notiks, kad tu kļūsi par erceņģeli? Mēs vairs nedrīkstēsim tikties,” vārdi dūra manā sirdī.
„Mums netiek dota izvēle, Sofij,” Gabriela acis uzmeklēja mani. „ Tu to zini.”
Jutu kā asaras sariesās acīs, domājot par nākotni, kad Gabriels vairs nebūs pie maniem sāniem.
„Es tevi neaizmirsīšu. Nekad.”
Nākamajā brīdī es atrados Gabriela apskāvienos. Viņa rokas aptvēra manus plecus un mūsu augumi kļuva par vienu veselu- intimitāte, kuru līdz šim nebijām atļāvušies.
Viņa platie, maigie spārni iekļāva mūs abus, līdz eksistējām tikai mēs divi vien.
Es viņam atrados pārāk tuvu, un nespēju pretoties. Manas lūpas pieskārās viņa, un nevainīgs skūpsts izmainīja manu pasauli. Gandrīz taustāma laime virmoja mums visapkārt un putni sāka dziedāt savu dziesmu. Mana pasaule eksplodēja.
„Grēcinieki!” raupja balss mūs atrāva vienu no otra.
Bijām pieķerti nozieguma vietā.
Tālākais sekoja ātri. Mani apsūdzēja pavedināšanā un likumu neievērošanā. Sievietes tu augšā tika diskriminētas, tāpēc Gabriels palika neskars ar saviem baltajiem spārniem. Es tiku padzīta.
Kopš tās dienas zem ābeles es vairs nebiju sarunājusies ar Gabrielu. Viņš neatnāca no manis atvadīties, kad tiku izdzīta no mājām. To es viņam nespēju piedot.
Taču apziņa, ka pirms pāris stundām atrados viņa rokās, ka viņš ir atradies man līdzās, pieskāries man, bija šokējoša. Tā bija dāvana, kuru nebiju gaidījusi.
„Gabriel?” čukstēju. „Gabriel?”
Viņš neatbildēja. Pagāja vairākas stundas līdz atguvos un biju spējīga kustēties. Mana dvēsele bija ievainota.
Kā noskaidroju, atrados Gotlandē. Sarūsējusī zīme pie Hoburgas bākas daudz nepalīdzēja. Lai nepievērstu sev uzmanību, izmantoju glamūru, un ieņēmu savu pasaulīgo izskatu. Gotlandē nebija daudz iedzīvotāju. Pāris mājas, kurās man atteica palīdzību, nesaprazdami ne vārda no manis teiktā.
Gar krasta līniju sniedzās mazākas un lielākas klintis, kas netīši lika fantazēt. Vai nāve patiesi bija tik nesasniedzama kā domāju? Iespējams, ka mans ķermenis nespēja paciest ilgstošas mokas. Mans prāts piepildījās ar desmitiem dažādu ideju, kas varēja izbeigt manu eksistenci, tomēr neviena nebija pietiekami laba.
Visbeidzot, kad nonācu otrā salas pusē, es atradu nožēlojami mazu pilsēteli, kurā vietējā krogā bija savākušies teju vai visi salas iedzīvotāji. Sarunas apklusa un galvas pagriezās uz manu pusi, kad ienācu piedūmotajā telpā. Es izskatījos kā citplanētietis viņu vidū. Tie bija darba ļaudis, kuriem piederēja viens pāris izejamo drēbju, kas tika lietotas tikai ejot uz baznīcu. Krogā bija apmēram divi duči vīriešu un piecas sievietes. Piesmakušais gaiss oda pēc vecām zivīm un alus, kas pēc dienas pavadītas svaigā gaisā, uzdzina nelabumu. Dzīve Gotlandē bija gaužām parasta.
Skatieni dūrās man mugurā arī ejot uz bāru, kur patukla sieviete pieņēma manu pasūtījumu. Viņiem nebija pieejams nedz viskijs, nedz brendijs, tāpēc nācās iztikt ar alu. Viens no sirmgalvjiem gandrīz nolauza kaklu, cenzdamies apskatīt mani no visiem iespējamiem leņķiem. Krogā valdīja nepatīkams klusums, liekot man justies kā cirkus klaunam. Nojautu, ka Gotlandē iebraucēji bija retums.
Pēc pāris minūtēm sarunas vietējo starpā atsākās, taču es netiku aizmirsta. Tagad visi centās uzminēt kas mani šurp atvedis. Šo cilvēku ieinteresētība man likās uzjautrinoša, jo vēl nekad es nebiju bijusi tenku objekts. Latvijā cilvēki izvēlējās ignorēt neparastos un neiederīgos, nevis tērēt laiku rokoties dziļāk. Katrs domāja tikai par sevi.
„Fröken?” kāds vīrietis centās ar mani uzsākt sarunu.
„Es jūs nesaprotu!” kratīju galvu cerībā, ka mani liks mierā.
„Jaunkundz?” man aiz muguras atskanēja raupji-salda balss un es sastingu, sajuzdama runātāja enerģiju.
Šim „kādam” nebija dvēseles. Es biju saskrējusies ar dēmonu, kurš acīmredzot zināja, ka neesmu mirstīga.
Pamanīju, ka visi kroga klienti stāvēja nekustīgi vērodami radījumu man aiz muguras. Saglabādama mieru, lēnām pagriezos un sastapos ar savu dabīgo ienaidnieku.
„Gå!” viņš pavēlēja, nenoņemdams no manis acis, un nākamajā brīdī krogā bijām palikuši tikai mēs divi.
Biju gaidījusi sastapt kādu kroplu radījumu ar ķēmīgu seju un asinssarkanām acīm, taču patiesībā dēmons ne tuvu nebija līdzīgs maniem fantazējumiem. Melnās acis lūkojās pretī. Platā piere un meistarīgi veidotie vaibsti bija fantastisks mākslasdarbs. Viņa apakšlūpa bija nedaudz pilnīgāka par augšlūpu, mati- nogriezti eleganti īsi, taču nekārtīgi. Viņa bronzā veidotā āda krēslā izstaroja draudīgu spīdumu. Dēmona augums bija grēcīgs. Atrodoties tikai metra attālumā no viņa, mana galva griezās. Dēmona izstarotā enerģija bija tik spēcīga, ka man radīja problēmas sakopot savas domas. Dēmoni bija radīti, lai padarītu dzīvi grūtu, lai izprovocētu nogaršot aizliegto augli, un savu darbu darīja labi. Šis dēmons manā priekšā bija pati satriecošākā būtne, kuru manas acis bija skatījušas.
„Samaels,” viņš sniedza man savu plaukstu.”Sems.”
Es nedrīkstēju zaudēt kontroli, taču visi mani refleksi kliedza aiz vēlmes pieskartie viņa ādai. Piederēt viņam.
„Sofija,” atbildēju, taču nesniedzu savu roku.
Dēmona smaids izdzisa.
„Tad iztiksim bez laipnībām,” Sems iztaisnojās un uzlūkoja mani.
Es klusēju. Bez saviem spārniem es nespēju no viņa aizbēgt, tāpēc vienīgā izeja bija sadarbība. Nevēlējos iegūt nāvīgu ienaidnieku, kurš izbaudītu katru manu kliedzienu.
„Es esmu nāves dēmons. Tumsas un gaisa princis.” viņš apstājās, vērodams manu reakciju. „Pietiktu ar vienu knipja sitienu un es izbeigtu tavu nožēlojamo eksistenci!”
Manā galvā uzsprāga atombumba. Sems varēja mani nogalināt! Tas bija viss ko vēlējos. Es gribēju mirt.
„Tu gribi mirt?” viņš izbrīnīts jautāja.
Vai es to pateicu skaļi?
„Nē,” viņa smaids bija samaitāti cukurots. „ Tavas domas ir tik skaļas, ka tās nav iespējams nedzirdēt. Atceries, es esmu gaisa princis… Es dzirdu visu. Arī tavas domas.”
Ne katru dienu es satiku dēmonu, kas turklāt vēl bija princis. Dzīve bija pārsteigumu pilna.
„Tu gribi mirt?” viņš atkārtoja un lēniem, draudīgiem soļiem man tuvojās.
„Jā,” čukstēju, mana balss pazaudējusi ierasto stingrību.
„Interesanti…” viņš centās man pieskarties, taču tikai pasmējās, kad es novērsos. „Kāpēc? Pasaule ir pilna ar iespējām. Tu esi labāka par lopiem, kas sevi sauc par cilvēkiem!”
„Es gribu mirt!” pagriezos pret Semu, dusmās manas acis kļuvušas melnas. „Mirt! Nevis kļūt par kārtējo staigājušo pīšļu kaudzi.”
Samaela smaids nesasniedza viņa acis. Kā plēsoņa, lēniem, gurdeniem soļiem viņš vēlreiz man tuvojās, apžilbinot mani ar savu skatienu. Tajā mirklī svarīgs bija tikai viņa sološais skatiens. Visu ko tu vēlies… Visu ko tu lūgsi…
Viņa lūpas bija tikai sprīža attālumā no manējām, kad sapratu, kas sekos tālāk. Ar asu kustību es palielināju attālumu starp mums un, atvēzējusies no visa spēka, iesitu Samaelam. Mana roka ietriecās viņa sejā un gaisu satricināja metālisks troksnis. Nekavējoties atkāpos, pārsteigta par savu rīcību, gaidīdama Samaela dusmu izvirdumu. Taču es maldījos. Viņa tumšais skatiens uzmeklēja mani un velnišķīgs smaids uzplauka dēmona sejā.
„Tagad tu mirsi,” vārdi tikko bija pametuši sārtās lūpas, kad viņa akmenscietās rokas sažņaudza manu kaklu.
Beigas vairs nebija tālu.
2. nodaļa
Manas kājas pameta zemi. Pasaule griezās visapkārt, taču vienīgais par ko es varēju domāt bija miers, kas pēc mirkļa aizstās sāpes. Sema melnajās acīs liesmoja uguns. Tās pacietīgi vēroja manas ciešanas, manu ceļu uz pašas nāvi, izbaudīdamas katru mirkli. Ķermenis neklausīja prātam, un spazmas pārņēma manu augumu. Sems vēl stiprāk sažņaudza manu kaklu, līdz viņa asie nagi iedūrās ādā. Nāve nebija patīkama.
„Nolādēts!” Sema rūciens satricināja gaisu un nākamajā brīdī es atrados uz zemes, cenzdamās atgūt elpu.
Sems atradās otrā telpas galā, dusmas pārvērtušas viņa grēcīgo seju.
„Tu mani nenogalināsi?” pieliku plaukstas pie sava kakla un sataustīju svaigu asiņu pēdas.
„Nē,” viņš zibens ātrumā atkal stāvēja man priekšā un ar aukstu sejas izteiksmi uzlūkoja mani no augšas. „Vēl ne!”
„Kāpēc?” samiedzu acis, juzdama kā sadzīst Sema radītie ievainojumi.
„Eņģeļi šeit uz zemes, starp pasaulīgajiem, ir retums. Tu vari būt noderīga.” Viņš ievilka elpu un nolūkojās manī ar neizlasāmu skatienu. „Tu esi vērtīga.”
„Vērtīga?” es pielēcu kājās. „Es neesmu muļķe. Tavi kropļu bari mani neinteresē, tāpēc vari pat necerēt, ka pievienošos sliktajiem puišiem.”
„Sliktajiem puišiem?” viņš pacēla vienu uzaci. „ Neesi naiva dārgā, saule visur ir karsta. Arī tur augšā ir daudz sūdabrāļu, tikai viņi slēpjas aiz perfekti veidotām maskām. Turpretī mēs esam reālisti. Kamdēļ slēpties?”
„Nelietis!” es rūcu.
„Neglaimo man,” krēslā uzmirdzēja smaids, liekot maniem ceļiem kļūt vājiem.
Tev nebūs krist kārdinājumā, domās atkārtoju, tomēr tas nelīdzēja man atslābt.
„Nesmīdini mani!” Sema smiekli atkal pievērsa manu uzmanību viņam. „Tu esi kritušais eņģelis. Ja tu nebūtu kritusi kārdinājumā, tad pašlaik gulētu paradīzes zālītē ar zelta arfu rokās, nevis meņģētos ar lielo, ļauno dēmonu.”
„Vai tev būtu vienkāršāk, ja es nerunātu un tu varētu netraucēti turpināt lasīt manas domas?” aizsvilusies šņācu. „Liec mani mierā!”
„To es nevaru. Kā jau teicu tu esi pārāk vērtīga.”
„Ej ellē!” kliedzu un, cik vien ātri spēdama, skrēju uz durvju pusi.
„Paldies, esmu tur jau bijis,” aiz muguras atskanēja gurdeni smiekli.
Man palaimējās un es paspēju tikt ārā pa durvīm. Biju pārsteigta, kad dēmonu princis man nesekoja, taču turpināju skriet. Biju dzirdējusi par radībām, kas savu dzīvi beidza starp nolādētajiem. Protams, viņi turpināja eksistēt, taču dvēsele bija zudusi. Viņu sirdsapziņa un spēja atšķirt labo no ļaunā bija izgaisusi līdz ar pašu nākotnēm. Pat mūžība starp pasaulīgo pelēkajām sejām bija labāka par eksistenci Elles pagalmā.
Biju noskrējusi pāris desmitus metru, kad negaidīts gaisa trūkums lika man nokrist ceļos. Likās, kas viss gaiss bija izsūknēts no publiskās telpas, kā vietā bija palicis tikai tukšums. Kā smokoša zivs es gulēju uz zemes līdz Sema skaistā seja parādījās virs manis.
„Tas bija muļķīgi no tavas puses. Neaizmirsti, ka gaiss klausa tikai man.”
Viņš piemiedza ar aci un es atkal varēju elpot. Dēmona iespējas bija neierobežotas. Nāvīgas bailes grieza manā sirdī, kad apjautu, ka izejas nebija. Semam piederēja mana nākotne. Dzīvnieku pasaulē izdzīvoja stiprākais un šoreiz viņš bija plēsoņa.
„Un tu esi manas pusdienas,” viņš ar smaidu papildināja.
Krēslas saudzīgā gaisma Semu padarīja neatvairāmu. Rietošās saules stari viņa tumšajām acīm piešķīra krāsu. Nolādēju savu augumu, kas alka pieskarties dēmonam. Dēmoni, kas bija mani dabīgie ienaidnieki, nedrīkstēja eņģeļos izraisīt neko citu kā pretīgumu un dusmas, taču tas nebija ne tuvu tam, kādas sajūtas manī izraisīja Samaels. Iespējams, ka līdz ar maniem baltajiem spārniem bija pazudusi arī mana vainas apziņa, jo es nespēju sevi piespiest pārtraukt lūkoties uz šo sasodīti skaisto būtni.
„Tu esi viltīgs radījums,” Sems smīnēja un pagrieza savu seju profilā tā, ka saules stari kā prožektors izgaismoja katru detaļu. „Tavas violetās acis nepasaka pilnīgi neko, kamēr domas lūdzas ieklausīties.”
Es turpināju klusēt. Vārdiem nebija nozīmes. Dēmoni ir ļauni radījumi, kas atdos tavu dvēseli Elles vārtsargam par pusdienām, es centos sev iegalvot, atvairīdama citas, daudz intīmākas domas.
„Man tev ir piedāvājums, no kura tu neatteiksies,” Sems turpināja un apsēdās man līdzās uz zemes. „Tiesa tev nav izvēles. Ja nu vienīgi tu nevēlies pievienoties manai sumpurņu armijai, kā tu viņus dēvē, tad tu piekritīsi tam, ko tev piedāvāju.”
Negaidīti, Sems mani uzlūkoja, viņa acīs lasāmas ironijas pēdas. Nelietis.
„Man prieks, ka tu necenties pretoties,” viņš uzsmaidīja. „Turklāt šī sadarbība būs izdevīga mums abiem. Kad tu būsi padarījusi savu līguma daļu, es tevi nogalināšu. Redzi, es patiesībā neesmu tik ļauns kā tu domā. Es ļaušu tev aiziet. Nomirt.”
Mana galva sagriezās. Sadarbība ar dēmonu vai kādu no nolādētajiem radījumiem, tur augšā bija nepiedodama rīcība. Klaja likumu neievērošana, kuras sods bija neatgriezeniska padzīšana no Paradīzes. Tomēr man nebija ko zaudēt. Es jau biju staigājoša mūmija, kurai savu dzīvi bija jābeidz pirms pusotra gadsimta. Es biju kritušais eņģelis, kurai netika dotas izvēles iespējas, kad tiku padzīta. Man nebija nākotnes. Man nebija tagadnes. Vienīgais uz ko tiecos bija nāve.
„Kas man būs jādara?” saliku rokas klēpī, neuzdrošinādamās uzlūkot dēmonu ar kuru grasījos slēgt vienošanos.
„Patiešām, nekas īpašs,” viņš apstājās un tad klusi iesmējās. „Visiem ir ienaidnieki, tikai man to ir vairāk nekā citiem. Es esmu iecerējis atbrīvoties no saviem sāncenšiem, jo negrasos atdot savu troni kādam zaļknābim, kas vēlas valdīt pār pasauli. Tu man palīdzēsi viņus ievilināt slazdā. Neviens dēmons nespēs atteikt eņģelim, kur nu vēl kritušajam. Tu būsi lieliska ēsma.”
Sema humānisms mani pārsteidza. Biju gaidījusi masu slepkavību plānus, teroraktu mēģinājumus un citas šausmas, par kurām bija atbildīgi tumšie spēki. Tā vietā Sems man piedāvāja palīdzēt pasaulei atbrīvoties no nedzīvajiem kropļiem, kas klīda pa ielām un turklāt nopelnīt pašas nāvi.
„Bet?”
„Tev vajadzēs pārcelties uz pazemi. Lai es tevi varētu atdzīt kā savējo.” viņš paskaidroja, kad manas dūres ietriecās zemē. „Lielākā daļa nolādēto respektē mani un baidās no haosa, kuru es varētu radīt, ja kāds nostātos pret mani. Tādā gadījumā tevi nevarēs iegūt kāds cits no tumšajiem prinčiem.”
„Nē!” es nepiekritu, sakozdama zobus. „Nekādā gadījumā. Es… Es to nedarīšu!”
„Saldumiņ, tur nav tik slikti kā tu domā. Es tev atvēlēšu goda viešņas apartamentus blakus savai istabai. Tumsa nav sliktāka par gaismu.”
„Es teicu nē,” rūcu, dusmas pulsēja manās vēnās. „Aizmirsti par to! Mūsu norunai nav nekāda sakara ar to, kur es dzīvoju.”
„Tur nu gan tu maldies.” viņš smīnēja, atņirdzis zobus. „Mūsu sadarbība tiks slēgta ar asins apmaiņu. Tu būsi daļa no manis un es- daļa no tevis. Lai izdzīvotu man ir nepieciešamas pasaulīgo dvēseles, kas vairo manu spēku un citu dēmonu klātbūtne. Asinssaites ir nesaraujamas. Ja nepaliksi manā cellē, tev nāksies izmantot dvēseles kā savu enerģijas avotu. Pavisam vienkārši.”
„Es to nedarīšu. Es nekļūšu par briesmoni tikai tāpēc, lai izdabātu tev. Nekad!” attapos, ka biju izrāvusi zāles puduru ar visām saknēm no zemes, un tagad tas gulēja manās plaukstās- miris.
„Kā jau teicu, asinssaites ir nesaraujamas. Ja pieteiksi bada streiku, agri vai vēlu enerģijas trūkums un izsalkums, tevi novedīs pie vājprātā un, tā kā nāve nav iespējama, tu kļūsi par briesmoni, no kura baidies. Tavs ķermenis neklausīs saprātam, bet darbosies instinktīvi, meklējot tuvāko pasaulīgā dvēseli.”
„Tu esi briesmonis,” manā balsī skanēja neslēpts riebums.
„To jau esmu dzirdējis vairakkārt, paldies.”
Es stāvēju divu ceļu galā, kuri beigās tik un tā saplūda vienā. Vienalga pa kuru ceļu iedama tumsas zvēri mani jau gaidīja. Tikai kurš bija pareizais? Vai tas, kas mani padarīs par likteņa nolemto, taču rezultātā atbrīvos no lāsta, vai tas, kas liks manai dvēselei sapūt pazemes mēslu kaudzēs?
„Es nedošos uz Elli, taču arī izsalkumam es nepadošos. Mūsu līgums būs galā ātrāk nekā tu domā. Es paspēšu nomirt pirms mani pārņems vājprāts,” beidzot sacīdama, izšķirdamās par pieļaujamu alternatīvu,
„Tā tam būs būt,” murrāja Sems un tajā brīdi zeme nodunēja „Tikai nesaki, ka es tevi nebrīdināju.”
Un nākamajā brīdī viņš bija prom. Pazudis. Vietā, kur pirms mirkļa bija sēdējis Sems, nu bija palicis tikai ābeļzieds. Nevainīgs, sārts ābeļzieds, kas atgādināja par mūsu norunu. Sems prata atstāt neaizmirstamu iespaidu, tas nu bija skaidrs.
Nezinu cik ilgs laiks bija pagājis, kad ap mani sāka pulcēties vietējie iedzīvotāji. Jautājošas acis, izbrīnā pavērstas sejas. Nekas no notiekošā nelikās pietiekami īsts, lai es tam pievērstu uzmanību. Es spēju domāt tikai par to, ka savu eksistenci biju sasaistījusi ar Sātana līdzinieku. Mana dzīve bija nolemta jebkurā gadījumā. Šoreiz neviens nevarēja mani nosodīt. Ne Gabriels, ne Visuvarenais, jo atbildība bija uz maniem pleciem, likumi kritušajiem eņģeļiem bija neesoši.
Nokļūt atpakaļ mājās nebija tik grūti, kā plānoju. Vietējais zvejnieku kuģis ar prieku uzņēma vēl vienu pasažieri un nākamajā rītā es jau atrados Latvijā. Atgriezties šaurajā dzīvoklītī, kurā dzīvoju jau vairākus gadus bija dīvaini. Bēšie dīvāni likās netīkami pievilkušies ar putekļiem. Zemie griesti mani smacēja. Tas viss likās svešs, neiederīgs manā dzīvē. Austošās saules stari piepildīja dzīvokli ar gaismu, atgādinot par mājām. Pieķērusi sevi pie šādas domas es apstājos. Man vairs nebija tiesību saukt Visuvarenā valstību par mājām, ne tad kad vēl pirms pāris stundām padevos dēmona kārdinājumam. Man nebija māju. Cilvēkveidīgo pasaule bija tikai platforma uz kuras patverties no pilnīgas dvēseles iznīcības.
Atvēru istabas logus plaši vaļā un sasveicinājos ar sauli. Bija labi zināt, ka šie paši stari šajā brīdi izgaismo kāda eņģeļa spārnus. Arī Gabriela spārnus. Aiztaisot acis es viņu redzēju skaidri, atmiņas par viņu bija iekaltas manā zemapziņā pat pēc diviem gadsimtiem ilgas atšķirtības. Viņa zaļās acis, kas mainījās no svaigi uzplaukušu lapu gaišuma līdz sūnu tumšām lodēm. Viņa riekstu krāsas mati, kas sniedzās līdz pleciem un veidoja vieglas cirtas pie kakla. Nopietno sejas izteiksmi, kas vienā mirklī manījās līdz pārpasaulīgi laimīgai, kad viņš smaidīja. Un lika smaidīt arī man. Stingro, spēcīgo augumu, kuru rotāja saules noskūpstīta āda. Viņa nevainojamās lūpas, kas spēja dziedāt skaistāk par jebkuru Paradīzes dziedātājputnu. Kad viņš dziedāja, tad putni apklusa, kad Gabriels runāja viņā ieklausījās. Viņš bija, ir un būs viss, ko es vēlējos iegūt sev. Viņa mīlestību, kura kaut gan vēl bija dzīva, tika ieslodzīta krātiņā uzreiz pēc tam, kad tikām pieķerti. Es viņu mīlēju. Taču man nebija ne jausmas kā jutās Gabriels. Iespējams, ka viņš mani bija izglābis tikai jūtu uzplūdā, iestrēdzis atmiņās, kas jau sen bija sabirzušas putekļos.
Negaidīti mana āda uztvēra neredzamo strāvu. Man bija ciemiņi.
„Nu, nu, nu…,” murrāja ķēmīgais radījums. „Pavēlnieks nekļūdījās sakot, ka tu esi īpaša.”
„Īpaša?” pieņēmu, ka tas ir viens no Samaela personīgajiem celles monstriem.
„Nu ja,” viņš vai tas, nebiju pārliecināta kurš, čāpstināja. „Angelus Delapsus".
Biju pavadījusi starp pasaulīgajiem pietiekami daudz laika, lai zinātu ko tas nozīmē. Kritušais eņģelis. Neko jaunu kroplīgais radījums man nebija pateicis, taču tas uz mani lūkojās ar tādu apbrīnu it kā es būtu muzeja eksponāts. Viņa plaši ieplestās, viscaur melnās acis bija nedabīgi izvalbītas uz āru. Pelēkā āda vietām nokarājās. Radījuma mute bija pārāk plata un lūpas pārāk šauras, kas lika man viņu pielīdzināt pīlei. Viņš bija neticami īss, tikai pāris centimetrus zem manas jostasvietas. Likās it kā viņu būtu saspiedis kāds pārcilvēcīgs spēks, jo radījuma miesas bija uzblīdušas uz visām pusēm.
„Es atvainojos,” viņš man pasniedza savu sīko roķeli. „Es esmu Naberiuss. Pavēlnieks man lika jūs sagatavot ceremonijai.”
Kādu brīdi es lūkojos uz man pasniegto plaukstu un brīnījos. Dēmoniem pēc dabas bija jābūt rupjiem un valdonīgiem, barbariem, taču Naberiuss līdz šim bija uzvedies perfekti, pat cilvēcīgi. Visbeidzot es satvēru viņa plaukstu savā: „Sofija”.
„Esmu pagodināts,” viņš paklanījās un mūsu rokas spiediens pārtrūka.
Man nācās apslāpēt smieklus, jo liecoties Naberiusa pakausis gandrīz saskārās ar zemi.
„Tātad? Vai sāksim?” viņš salika rokas uz muguras, pētīdams manu šauro dzīvokli.
„Sāksim- ko?” jautāju.
„Ceremonija notiks pēc pāris stundām. Jums jābūt gatavai,” viņa melnajās acīs mirdzēja tāda inteliģence un cilvēciskums, ka man nācās novērsties.
Un tad es sapratu. Samaels visu gribēja apstiprināt oficiāli. Turklāt laiks šoreiz nebija mūsu sabiedrotais. Jo ātrāk mēs to sāksim, jo ātrāk viss beigsies. Elementāri.
„Labi,” vāji pasmaidīju. „Esmu gatava.”
Nākamās pāris stundas pagāja nemanot. Naberiuss bija izcils mākslinieks. Ar savām rokām, veidojot tikai viņam redzamas kontūras un līnijas, Naberiuss man izveidoja pasakainu kleitu. Asinssarkanu, kā pieprasījis viņa pavēlnieks, Naberiuss murmināja pie sevis. Augšdaļu veidoja korsete, kas manu plecus atstāja kailus. Pie krūtīm kleita veidoja M veida izgriezumu, ko rotāja tūkstošiem sarkanu kristāliņu, kas likās ieauguši audumā. Kleitas apakšējā daļa bija vēl fantastiskāka. Desmitiem metru sarkana satīna veidoja ziedu ap manu vidukli. Kleita bija veidota renesanses brīnišķīgajā stilā, kas mani pārvērta līdz nepazīšanai. Pāris vietās kleitu rotāja rozes, kas arī bija papildinātas ar desmitiem sīku dimantu. Tās kleitai lika izskatīties vēl blīvākai un pārpasaulīgi skaistai. Kleitu papildināja vīnsarkani satīna cimdi, kas sniedzās līdz elkoņiem un ieskāva manas rokas pasakainā burvībā. Naberiuss manus matus izvēlējās ieveidot vienmērīgās cirtās, dažviet atstājot pa dimanta puteklītim ievērptu šķipsnās. Manas acis tika iekrāsotas ogļu melnas un lūpas sulīgi sarkanas, līdz es vairs neatpazinu sievieti spogulī.
„Jūs izskatāties fantastiski,” Naberiuss vēl pielaboja pēdējās kleitas detaļas. „Pavēlnieks būs apmierināts.”
Manu smaidu noslāpēja viņa vārdi. Svētki, uz kuriem es devos nebija vilinoši. Kaut gan jau biju samierinājusies ar mūsu norunu un pat piekritusi tai, atrast no divu gadsimtu ieilgušām tradīcijām bija grūti. Eņģeļi ir labi, dēmoni- slikti. To zināja jebkurš, taču es stūrgalvīgi centos salauzt barjeru starp gaišo un tumšo, labo un ļauno.
„Naberiuss?” pagriezos pret mazo radījumu, kas pāris stundu laikā bija iekarojis manu uzticību. „Vai es izdaru kļūdu saistoties ar Samaelu?”
Jautājums Naberiusu pārsteidza, un viņa acis pievērsās man.
„Šo jautājumu jums nav jāuzdod man, jaunkundz,” viņa acis bija neizlasāmas. „To jums vajag pajautāt sev pašai.”
Es mulsi pasmaidīju, taču Naberiuss neuzķērās. Viņš tāpat kā es, skaidri zināja, ka man nav ne jausmas kādā spēlē es gatavojos iesaistīties. Bet es biju gatava spēlēt. Es biju gatava mirt.
„Vai varam doties?” viņa pieklājīgā balss aizdzina šaubas par mana lēmuma lietderīgumu, un es biju gatava skriet paša Sātana mājvietā.
„Jā,” nopūtos un samāksloti pasmaidīju. „Varam doties.”
Naberiuss cieši satvēra man roku un aizvēra acis. „Tas nebūs patīkami, jaunkundz, tāpēc iesaku aizvērt acis.”
Darīju kā viņš lika, un pēc mirkļa mani pārņēma nelabums. Neeksistēja nedz zeme, nedz debesis. Pilnīga bezpalīdzības sajūta satrieca manu dvēseli. Biju droša tikai par to, ka bijām pametuši manu dzīvokli. Putekļainās smakas vietā nāca tukšums. Tas izsūknēja no manis augošās bailes un atstāja mani vienu. Uz mirkli man likās, ka Naberiusa plauksta izslīd no manējās, taču tad viņš atkal bija man blakus un es beidzot sajutu zemi sev zem kājām.
„Variet atvērt acis,” Naberiusa balss skanēja tikpat mierīga kā ierasts, kamēr es centos atsākt elpot.
Elle nebija līdzīga nekam, ko iepriekš biju redzējusi. Tie, kas cerēja šeit atrast uguns liesmas, maldījās. Kaila, bezkrāsaini pelēka zeme bija viss ko no sākuma redzēju. Debesis bija neesošas. Kaut kas manā prātā bloķēja iespēju noteikt to krāsu, tāpēc vienīgi tukšums lūkojās pretī. Ik pa brīdim man likās, ka pār mums abiem noslīd ēnas, taču pagriezusies nevienu neredzēju.
„Tie ir nolādētie,” Naberiuss paskaidroju, kad jau trešo reizi lūkojos sev aiz pleca. „Pasaulīgo dvēseles, kurus nepieņēma tur augšā.”
Noskurinājos, neapmierināta ar domu, ka līdzās mums šeit bija vēl miljoniem citu, tiesa neredzamu, radījumu.
Cik vien tālu spēju saskatīt, sniedzās pelēkais smilšu lauks. Pēc kāda mirkļa pamanīju., ka arī gaisa temperatūra šeit ir daudz zemāka nekā uz zemes. Vēja nebija, taču pati celles telpa bija stindzinoši auksta. Bezpersoniska.
„Mums jādodas uz priekšu,” Naberiuss sacīja, pamanīdams manu elpu izplūstam baltā miglas vālā.
„Neviens mani nebrīdināja, ka šeit lejā ir tik auksti.” sūdzējos, sekodama Naberiusam, kura īsās kājas tecēja man pa priekšu.
„Mums tā nav problēma. Turklāt ne jau katru dienu šeit lejā nonāk eņģelis. Kopš pēdējās reizes ir pagājis pārāk daudz laika, un mums ir piemirsies kā pareizi sagaidīt tik svarīgas viešņas.”
Jā, pareizi. Acīmredzot Lucifers ar savu bandu bija iesakņojušies arī šeit.
„Pastāsti, kas mani tur gaida,” runāju, lai novērstu savu uzmanību no ēnām, kas ik pa brīdim šķērsoja mums ceļu.
„Vienīgais ko es zinu, ka tur būs visi. Pavēlniekam tik svarīgā brīdi viņam ir nepieciešams atbalsts no visiem.”
„Bet tā ir tikai vienošanās,” strīdējos pretī. „Kas tur tik īpašs?”
Šoreiz Naberiuss apstājās un pagriezās pret mani, seja nāvīgi nopietna.
„Šāda izdevība rodas tikai reizi mūžā. Ceremonijā jūs kļūsiet par vienu veselu. Tas ir liels gods gan jums, gan pavēlniekam. Spēks un iespējas, kuras sniegs šī vienošanās ir neierobežotas.”
Šoks, kuru saņēmu bija neizmērojams. Tātad šajā aktā bija kaut kas vairāk par vienkāršu tieksmi pēc drošības. Samaels vēlējās mani izmantot, lai iegūtu lielāku varu. Manas plaukstas savilkās dūrēs un es atskatījos sev pār plecu. Man nebija ne jausmas kā nokļūt atpakaļ pie pasaulīgajiem un salauzt vienošanos ar dēmonu. Kad pagriezos atpakaļ, Naberiuss mani vēroja, nojauzdams manu plānu.
„Ejam,” es smaidīju. „ Negribu likt citiem gaidīt.”
Es nevarēju atklāt Naberiusam kā jūtos, jo tas neuzlabotu manu neērto situāciju. Naberiuss bija viens no viņiem, un vienalga cik cilvēcīgs un patīkams viņš likās, vienā brīdi dēmons varēja uzgriezt man muguru un atstāt likteņa rokās. Es atkal biju viena pati.
Pāris minūtes mēs turpinājām iet klusumā. Naberiuss lūkojās uz zemi, it kā par kaut ko nokaunējies, taču es neiztaujāju viņu. Atkal biju sevi noskaņojusi kareivīgi, kad dēmona maigā balss spraucās cauri ledus sienai, ko būvēju starp sevi un ārpasauli.
„Jūs man varat uzticēties,” Naberiuss čukstēja. „Es zinu kā ir tad, kad nav neviena kam uzticēties.”
Es pamāju, taču neko neteicu. Vārdi varēja piemuļķot manu sirdi, bet prāts vēl pretojās.
Vienu brīdi mēs atradāmies pelēkās masas laukā, bet nākamajā man visapkārt bija dzeloņaini krūmi.
„Kas…” mana elpa aizrāvās ieraugot pili kalna virsotnē.
„Šī ir tumsas un gaisa prinča zeme. Tumsas valstība,” Naberiuss apstājās man līdzās.
Tumsas valstība nebija ne tuvu tik skaista kā Paradīze, taču tā savā ziņā bija brīnišķīga. Savvaļas nepieradinātie ērkšķainie koki locījās visapkārt. Zaļā zāle dejoja kā kutināta zem manām kājām. Un debesis…. Naksnīgajās debesīs spīdēja miljoniem spožu zvaigžņu un viens liels, iespaidīgs mēness vaigs. Uz zemes mēness nekad nebija tik milzīgs kā Tumsas zemē.
„Pavēlnieks šonakt ir iededzis gaismu,” viņš norādīja uz debesu velvi. „Tātad esiet gaidīta. Tas ir liels gods.”
„Cerams, ka nelikšu viņam vilties,” murmināju.
„Dosimies. Visi jūs jau gaida.”
Kad nonācām pie kalna, kur galā atradās Samaela pils, Naberiuss apstājās. Es nepaguvu uzprasīt kas vainas, kad no krūmu biezokņa parādījās kaut kas līdzīgs karietei. Tikai tie nebija zirgi, kas vilka aizdomīgā paskata karieti, kas bija veidota no kauliem. Tie bija zvēri vistiešākajā nozīmē. Kroplīgie galvaskausi tikai vietām bija pārvilkti ar ādu, acu dobumi- tukši. To krūtis bija vietām puvuma sagrauztas un kauli izlauzuši savu ceļu cauri atmirušajai miesai. Abi zvēri neizdvesdami ne skaņas nostājās mums pretī, aicinādami iekāpt.
„Nu nē. Es tur nekāpšu iekšā.” atkāpos, nespēdama noņemt acis no pūstošajiem radījumiem.
„Pavēlnieks jums ir atvēlējis savu personīgo ekipāžu. Tas viņu aizvainotu, ja jūs no tās atteiktos.”
Aizvainotu? Es noklepojos, atminēdamās pēdējo reizi, kad sadusmoju dēmonu, kurš bija gaisa pavēlnieks.
„Turklāt kauliņi ir nekaitīgi. Ja esiet šeit gaidīta, un jūs nenoliedzami esiet, tad kauliņi jums pāri nedarīs.”
„Labi,” es izgrūdu un, pacēlusi kuplo kleitu rokās, iekāpu karietē.
„Lai jums veicas, dārgā,” Naberiuss sacīja, un tad kariete sāka kustēties uz priekšu.
„Naberiuss!” es izmisusi kliedzu, baidīdamās palikt viena ar šausminošajiem zvēriem. „Naberiuss!”
„Tālāk jums jādodas vienai,” Naberiuss nepacēla balsi, taču viņa vārdus man atnesa vējš. „Mēs vēl tiksimies.”
Mana mugura pieskārās aukstajiem kauliem un es sastingu. Radījumi mani turpināja lēnām vest augšup kalnā, kamēr manas rokas trīcēja no bailēm. Tagad, kad biju viena, varēju uz mirkli padoties šausmām un būt es pati. Citu acīs es nedrīkstēju būt vāja, jo tas mani padarītu par vieglu medījumu.
Kalns, kurā atradās Sema pils bija pasakains. Vietām ceļu caurvija zaļu sūnu paklājs. Milzīgas papardes uzglūnēja ik uz stūra. Gaiss šeit nebija ledains, bet gan patīkami vēss. Vietām zaļās, staipīgās zāles bija sasalušas un mēness gaisma ceļu iekrāsoja tūkstošs mazos smaragda akmentiņos. Ūdenskritums bija sasalis un veidoja fantastiskas kontūras gar kalna malu.
Visbeidzot kauliņi apstājās. Neviens no pils neizgāja mani sveikt, tāpēc pati izkāpu no karietes. Tiklīdz manas kājas skāra zemi, kauliņi nozuda meža biezoknī un es biju palikusi pavisam viena. Jutos bezspēcīga paveroties uz zvaigžņotajām debesīm, kur pils tornis pazuda tumsā.
Nedroši devos uz priekšu, kur smagnējās akmens durvis bija manas vienīgās sveicējas. Biju jau gatava klauvēt, kad lielās durvis pašas sāka vērties vaļā.
Pirmais, ko pamanīju bija plašais gaitenis, kuru viscaur izgaismoja lāpu gaisma. Krēsla, kas ieskāva plašo telpu nebija patīkama.
„Man prieks, ka tu atnāci,” atskanēja vārdi un es apmetos riņķī, gatava sastapt Semu.
Tomēr tur neviena nebija. Mani pārņēma nelabuma sajūta pirms es sapratu, ka tas ir Samaela alternatīvais sasveicināšanās veids. Protams, vārdi viņam nebija vajadzīgi. Nebija grūti iztēloties viņa skaisto seju, kas tagad patikā smējās par manām domām.
Nesteidzīgi turpināju savu ceļu pa garo gaiteni, kas likās neizmērojami garš. Tomēr jo tālāk es gāju, jo izteiktākas kļuva mūzikas skaņas. Pēc pāris minūtēm es sasniedzu vēl vienas akmens durvis, kuru vidū bija iecirsts simbols. Tā bija vīrieša seja, kuru šķēla zobens asmens un zvaigzne, kuru ieskāva pusmēness.
Man netika dots laiks, lai sagatavotos, jo tajā mirklī akmens durvis atvērās, atklājot mani dēmonu sabojātajiem skatieniem.
„Sveiciet Sofiju, kritušo eņģeli, kas Tumsas valstību padarīs neuzvaramu!”
Un mana personīgā Elle bija sākusies.
3. nodaļa
Biju gaidījusi kaut ko šausminošu no galvenās pils zāles, tomēr kārtējo reizi Pazemes valstība mani pārsteidza. Sienas gan bija aukstā, melnā krāsā, taču tās izgaismoja zeltaini ornamenti, kas caurvija viens otru. Lustru vietā zaigoja zvaigznes tumši zilā debesu jumā. Zāles stūrus rotāja zelta gargolas, kas divtik pārsniedza manu augumu. Vienā no zāles stūriem atradās bagātīgi klāts galds. Grīdu rotāja marmors.
Semu bija grūti nepamanīt. Viņa smaids uzliesmoja pat atrodoties otrā zāles galā. Man nācās atdzīt, ka viņš izskatījās nepārspējami. Samaels bija lieliski saskaņojis mūsu tērpus. Melnā fraka, kas bija viņam mugurā, izveidoja lielisku kontrastu ar balto lakatiņu, kas bija populārs aksesuārs renesansē. Pie krūtīm bija piesprausta asinssarkana roze kā mūsu savienības simbols. Piedurkņu ieloces graciozi viļņojās, bikses no ceļiem bija saņemtas ādas zābakos. Taču visvairāk mani satrieca viņa acis, kuras ieurbās taisni manā sirdī.
„Esi sveicināta,” viņš murrāja un lēnām man tuvojās.
Mana balss aizkrita un es viņam nespēju atbildēt. Tas ko jutu bija nedabiski. Pašai nemanot es devos viņam pretī. Iespējams tā bija tikai kārtējā dēmona viltība, taču tajā brīdi man tas bija vienaldzīgi.
Mēs apstājāmies iepretim viens otram. Viņa tumšās acis dedzināja manu augumu, bet man nepietika spēka novērsties. Bija patīkami justies gribētai. Kaut vai pavisam savtīgu iemeslu dēļ.
„Sofija,” viņš uzlika savu plaukstu man uz muguras un pavērsa pret gaidošajiem dēmoniem. „Uzgavilēsim Sofijai!”
Atskanēja rēcienu vilnis un man nācās savaldīties, lai riebumā neaizspiestu ciet ausis. Atņirgtie zobi mēnesgaismā uzliesmoja pērļu balti. Tomēr Sems nesekoja sumpurņu bara jūtu izpausmēm, bet gan vienkārši lūkojās manī.
„Es zinu par tavu plānu,” murmināju.
Sems pamāja ar galvu: „Tā jau man likās. Naberiuss ir nožēlojami vārgs radījums.”
Mani pārņēma bailes. Es biju nikna uz Semu, taču nenovēlēju neko sliktu Naberiusam, ne jau pēc tam, kad viņš man bija atvēris acis.
„Es to būtu atklājusi agrāk vai vēlāk…” palūkojos uz aurojošo pūli, izlikdamās garlaikota.
„Vēlāk. Tas notiktu vēlāk.” Sems gurdi iesmējās. „Bet dārgā, tava situācija nav mainījusies. Vai arī esi gatava bēgt? Tu protams vari mēģināt, bet…”
„Mūsu noruna paliek spēkā,” pārtraucu Semu, mana balss tikpat asa un auksta kā žilete. „Tev nav par mani jāuztraucas.”
„Lai tā būtu,” viņš pasmīnēja.
Kādu sekundes simtdaļu mūs vienoja kaut kas īpašs. Sajūta, ka es izvēlos pareizo ceļu. Sajūta, ka man šeit ir lemts atrasties. Tomēr tad tā bija prom un mani ceļi atkal ļengani turēja mani kājās.
„Sāksim ceremoniju!” ierēcās Sems un pacēla savu labo roku pretī zvaigžņotajām debesīm pils griestos.
Pūlis nekavējās atkārtot Sema kustību, un pēc sekundes simtiem plaukstu sniedzās pretī zvaigznēm. Taču rokas nolaidās un tad visas stiklaini melnās acis atkal pievērsās man.
„Sāksim.” Sems pavēlēja.
No durvīm iznāca kauliņi. Šie radījumi bija mazāki, nekā tie, kas mani nesa kalnā, taču daudz druknākas miesasbūves. Tiesa tas nemazināja pūšanas procesus radījuma iekšās. Uz muguras tie nesa kaut ko līdzīgu tronim, tomēr šis bija daudz platāks par to, uz kura iepriekš sēdēja Sems- tas bija paredzēts mums abiem. Kroplie radījumi apstājās mums iepretim. Sema melnās acis mani izaicināja padodies, taču es neminstinājos un apsēdos sev paredzētajā vietā. Pēc mirkļa viņš man pievienojās un kauliņi sāka kustēties uz priekšu. Sumpurņu bars mums lēnām sekoja.
Sems neuzsāka sarunu. Man bija grūti nociesties klusu, jo galvā čum un mudžēja no neatbildētiem jautājumiem. Kas tagad notiks? Kāpēc es tiku vesta prom no zāles? Kāpēc Sems likās mani ignorējam, kamēr es degu alkās viņam pieskarties? Visbeidzot mani nervi neizturēja, un vārdi paši plūda no mutes.
„Tu zini, es nenožēloju savu lēmumu, lai cik neloģiski tas liktos. Eņģelis dēmonu sabiedrībā? Es neesmu ne pirmā, ne pēdējā.”
Sems tikai pamāja ar galvu, smīns ne uz mirkli nepameta viņa sasodīti skaisto seju. Jutos kā muļķe, kad Sems neatbildēja. Ar vārdiem, kuri nebija patiesi, es centos nomierināt pati sevi, apmuļķot savu sirdsapziņu, kas kliedza man griezties riņķī un skriet ko kājas nes pēc iespējas tālāk no radījumiem, ar kuriem domāju saistīt savu eksistenci. Bet es to nespēju. Manas plaukstas palika piekaltas ar zamšu apvilktajam tronim, kurā sēdēju.
„Esam klāt,” mani satrūcināja Sema murrājoši zemā balss.
„Tiksim ar to galā pēc iespējas ātrāk,” es nopūtos un ļāvu Semam sev palīdzēt nokāpt no imitētā troņa uz kauliņu mugurām.
Kad atrados uz zemes, palūkojos sev visapkārt. Tukšas, akmens sienas bija viss ko varēju saskatīt slikti caurredzamajā krēslā. Aiz muguras troksni sacēla dunošie dēmonu bari, kas kaut gan mums abiem ar Semu netuvojās, bija nepieklājīgi uzbāzīgi savos skatienos. Izvalbītās, stiklainās acis bija visur, kur uzdrošinājos palūkoties.
Visbeidzot Sems satvēra manu plaukstu un veda dziļāk krēslas apskāvienos, tālāk no gaidošā sumpurņu bara. Jutos bezpalīdzīga, tāpēc nepretodamās padevos Sema vadošajai rokai uz manas muguras. Pēc pāris sekundēm mēs apstājāmies un ar gārdzošu skaņu mums priekšā atvērās vēl vienas akmens durvis.
Šī telpa nebija tik plaša, kā zāle, kurā mani sagaidīja, taču tā bija divtik skaista. Uz aukstajām marmora grīdām atradās tūkstošiem melnu, degošu sveču, kas telpu padarīja maigi zeltītu. Sienas bija apvilktas ar zamšu, kurā ieaustie zelta pavedieni veidoja rombveidīgus rakstus. Vairākās vietās pamanīju arī iekaltus zelta simbolus, kādus redzēju uz akmens durvīm pie lielās zāles. Griesti arī šeit bija unikāli. Tikai zvaigznes bija nomainītas ar miglas vāliem, kas vietām sniedzās līdz pat marmora grīdai. Taču visbrīnišķīgākais bija altāris. To no abām pusēm ieskāva akmens grifi, kuru acīs mirdzēja rubīni. To žokļi bija atvērti, vienmēr gatavi uzbrukumam, un akmens ilkņi uzliesmoja sveču gaismā. Zem milzīgajiem grifiem, pavisam maziņa, defilēja kailas sievietes statuja, kuras rokas bija paceltas pretī grifu izslāpušajām mutēm. Vispirms es neredzēju kausu, ko viņa turēja rokās, taču tad, atminēdamās gaidāmo ceremoniju, es visu sapratu. Ap altāri bija izkaisītas rožlapas un ledus gabaliņi, kas mirdzēja kā kristāli.
Iegājusi dziļāk ceremoniju zālē, es ieraudzīju pārējos radījumus, kas mūs jau gaidīja. Neaudzinātie sumpurņi no lielās zāles bija palikuši aiz durvīm, taču es nojautu, ka šie bija aicināti ceremonijas viesi. Aukstās sejas izteiksmes stindzināja manu sirdi, taču es centos saglabāt mieru. Neveiksmīgi, jo Sema plauksta ap melnējo savilkās ciešāk, nojauzdams manu gaidāmo sabrukumu.
„Kungi,” Sema balss bija perfekti ieturēta.
Pāris desmitu dēmonu apstiprinoši pamāja un mēs ar Semu turpinājām ceļu uz altāri. Tikko bijām nonākuši svečugaismā, man tika dota iespēja aplūkot radījumus precīzāk. Neviens no viņiem nebija tik satriecošs kā Sems, taču viņi nenoliedzami bija izskatīgi. Negantie skatieni bija auksti, pazaudējuši jebkādas cilvēcīguma pazīmes. Kaut gan spriežot pēc izskata radījumus pavisam viegli varēja sajaukt ar pasaulīgajiem, viņu uzvedībā un sevis pasniegšanas mākslā nebija nekā cilvēcīga. Dažs no viņiem bija sakumpis uz viena sāna, augšlūpa draudoši atkailināja baltos zobus. Cits ieintriģēts atņirdza zobus un nekautrēdamies atklāja man, ko domā par šo izrādi. Tomēr lielākā daļa no radījumiem bija perfekti mierīgi. Viņi atgādināja statujas, kas no savas vietas izkustējās reizi tūkstošs gados, lai tikai ieņemtu jaunu elpu.
Beidzot mēs nonācām altāra priekšā. Es nedzirdēju kā viens no saltajiem radījumiem mums seko, taču jutu gan. Tumšā, nospiedošā enerģija bija nepatīkama un es spēju domāt tikai par to, kad šai ceremonijai beidzot pienāks gals. Šausmas nospieda manas krūtis.
„Esi mierīga. Viņi neuzdrošināsies tev darīt pāri.” es dzirdēju Sema vārdus atbalsojamies manās domās.
Pateicīgi saspiedu ciešāk viņa plaukstu un jutos atvieglota, kad viņš darīja to pašu. Šī ceremonija mūs savienos. Lai notiktu, kas notikdams atpakaļceļa vairs nebija. Rituāls pasaulīgajiem varētu atgādināt laulību ceremoniju, taču patiesībā tā nebija. Neviens no klātesošajiem nesmaidīja. Enerģija, kas pulsēja no dēmonu ķermeņiem bija tumšāka par melnu un grauza manu nemirstīgo dvēseli.
Viens no dēmoniem nostājās altāra priekšā, kā baznīcā to darītu mācītājs un nolūkojās manī ar savām tukšajām, melnajām acīm. Nicinājums kliedza no tām. Šis radījums, kurš, es nojautu, būs ceremonijas vadītājs, likās miljardiem gadu vecs. Kaut gan viņa āda bija perfekts audekls uz pelēkās sejas, aura, kas no viņa staroja bija sena. Dēmona melnās acis bija viegli pievērtas. Viņa perfekti veidotie sejas vaibsti vairāk iederētos tumšajos viduslaikos, nevis mūsdienu sabiedrībā. Tumšie mati, kas sniedzās līdz dēmona viduklim, bija ieveidoti sarežģītā pīnē un krita pār dēmona muguru. Viņa tumšās uzacis bija vienīgā krāsa, kas rotāja dēmona seju, pat lūpas bija bālas it kā sasalušas. Dēmona augums bija uz pusi garāks nekā manējais, tāpēc man nācās atliekt kaklu, lai uz viņu paskatītos. Tumšais mētelis no kakla līdz zemei nosedza dēmona augumu. Viļņotas piedurkņu ieloces padarīja viņa tēlu svinīgu.
„Belpagor, uguns liesmas pavēlniek. Esam pagodināti, ka piekritāt vadīt ceremoniju,” Sems paklanījās un piespieda mani sekot viņa piemēram.
„Samael,” viņš uzlūkoja man līdzās stāvošo dēmonu. „Tumsas un gaisa princi.”
Tad Belpagors uzlūkoja mani un asas tirpas izskrēja viscaur manam augumam.
„Sofija,” no manas mutes izspruka vārds.
Belpagors apstiprinoši pamāja un, sasitis plaukstas kopā, pacēla tās sev virs galvas. Mana elpa aizrāvās. Uguns bumba liesmoja starp viņa puspavērtajām delnām. Tā dega ar zilganu liesmu un drīz man nācās samirkšķināt plakstiņus, jo spilgtā gaisma grauza manas acis. Kad atkal uzlūkoju Belpagoru es attapos, ka arī viņš uz mani lūkojas, tikai nu viņa melno acu zīlīšu vietā dega sarkanas uguns lodes.
„Neskaties,” Sems pavēlēja manā prātā un es paklausīju.
Atskanēja spalgs troksnis un nākamajā brīdī telpa mirdzēja zilganās liesmas apspīdēta. Belpagora acis turpināja liesmot, tikai ne ar tik lielu intensitāti, tā kā man nesagādāja sāpes lūkoties uz skaisto dēmonu.
Sems pacēla mūsu sadotās rokas iepretim Belpagoram un dēmona aukstās plaukstas tās satvēra stindzinošā tvērienā. Man nācās sakost ciet zobus, lai neizlaistu sāpju kliedzienu. Nākamajā brīdī mūsu sadotās plaukstas uzliesmoja ar zilu liesu, taču, sev par brīnumu, es nejutu sāpes, bet gan tikai patīkamu kņudoņu. Kaut kur telpas aizmugurē atskanēja dobjš rūciens, taču es neuzdrošinājos paskatīties. Daži nebija apmierināti ar ceremoniju, tas nu bija skaidrs.
Pēc pāris sekundēm liesma nodzisa un telpā iestājās gaidošs klusums. Sems izņēma savu saspringto plaukstu no manas rokas un drošības sajūta pameta manu sirdi. Viņš pasniedza savu roku Belpagoram, kurš ar nazi to pārgrieza vertikāli pāri Sema apakšdelmam. Asinis sāka tecēt jau sagatavotajā kausā, ko iepriekš virs galvas turēja sievietes statuja. Sema tumšās asinis lēnām piepildīja kausu un tad Belpagors atlaida viņa roku. Pēc dažiem mirkļiem Sema delms atkal bija sadzijis.
Belpagors pievērsās man. Manas iekšas sarāvās čokurā domājot par to, kas sekos tālāk. Belpagors man sniedza kausu, kuru es pēc mirkļa minstināšanās pieņēmu. Manas rokas nepārliecināti trīcēja, elpa iznāca mazām, saraustītām elsām.
Vārdi, kas ieplūda manās domās, nebija Sema priekšā teikti. Tos manā prātā iečukstēja Belpagors.
„Ar šo asinskausu,
Es pieņemu tumšos spēkus.
Ar šo asinskausu,
Es kļūstu par vienu veselu ar tumsu.
Ar šo asinskausu,
Es saistu savu garu ar Samaelu, tumsas un gaisa princi.
Zeme, vējš, uguns un ūdens,
Saka, kā es saku.
Tā tam būs būt.”
Un tad es pieliku kausu pie lūpām, un Sema asinis, kas vēl bija siltas, ieplūda manā mutē. To garša bija salda. Vēl pirms pāris minūtēm man tas būtu uzdzinis nelabumu, taču tā tas nenotika. Manī ieplūda enerģija un spēks kādu līdz šim nebiju izjutusi. Dzerot, manas acis redzēja labāk, muskuļi kļuva stingrāki, dzirde asāka, un simtiem dažādu domu mutuļoja manā prātā. Es jutos varena.
Drīz kauss bija tukšs un Belpagors to paņēma no manām rokām. Sema mirdzošas acis mani vēroja. Nezināju vai mana āriene arī bija mainījusies, taču es noteikti jutos labāk, daudz drošāk.
Belpagors pārgrieza manu delmu tāpat kā to darīja Samaelam un piepildīja kausu ar manām asinīm. Process itin nemaz nesāpēja un es domāju vai tam pie vainas ir šoks, kurš pasauli caur manām acīm iekrāsoja zelta gaismā tītu. Visbeidzot kauss bija pilns un tika ielikts Sema rokās.
„Ar šo asinskausu,
Es pieņemu gaišos spēkus.
Ar šo asinskausu,
Es kļūšu par vienu veselu ar gaismu.
Ar šo asinskausu,
Es saistu savu garu ar Sofiju, kritušo eņģeli.
Zeme, vējš, uguns un ūdens,
Saka, kā es saku.
Tā tam būs būt.”
Un tad viņš kāri izdzēra manas asinis. Kad kauss bija tukšs, viņa acis atvērās un mana elpa aizrāvās. Tagad es sapratu, kāpēc pasaule likās nereāla. Viņa acis izstaroja gaismu. Spilgtu, zeltainu gaismu, kas lika ledus kristāliem uz zemes mirdzēt dimantu spožumā. Viņa atbildes smaids bija grēcīgi skaists.
Belpagora dunošā balss manu uzmanību pievērsa viņam.
„Tumsa un gaisma ir apvienojušās. Jums pieder spēks, kas daudzus nospiedīs uz ceļiem. Sargājiet to.”
Un tad mēs ar Semu palikām vieni paši nule pilnajā ceremoniju zālē. Visi žulganie dēmoni, bija mūs pametuši. Nespēdama palikt kājās, es noslīdēju uz ceļiem, kur mana elpa iznāca elsās. Biju pieredzējusi pārāk daudz. Iesaistījusies spēlē, kas man bija par sarežģītu. Es sāku elsot uz asaras lija man pār vaigiem, vairs neuztraukdamās, ka Sems ieraudzīs mani vāju. Viss bija bezjēdzīgi… Es biju ieguvusi spēku, varu, taču tas maksāja daļu manas dvēseles un nu tārpi grauza manu sirdsapziņu, nepārtraukti atgādinot, ka biju izdarījusi peļamu izvēli.
„Kuš…” Sems mani pārsteidza, kad tā vietā, lai izsmietu, apskāva mani un centās mierināt. „Tas noteikti bija grūti. Nodot to, kam tu biji ticējusi visu savu mūžu. Atmiņas nevar nedz izdzēst, nedz aizmirst vienā mirklī. Taču atceries, ka tu to dari sevis dēļ. Atceries savu mērķi.”
Palūkojos uz Semu, kura acis turpināja spīdēt un skumji pasmaidīju: „Jā, tas nebija viegli.”
Pagāja kāds laiks, līdz es atguvu kontroli un biju gatava pamest ceremoniju zāli. Mežoņu bars aiz augstajām akmens durvīm mūs jau gaidīja.
„Tagad notiks svinības,” Sems man čukstēja. „Smaidi.”
Un tad akmens durvis atvērās, un manas ausis piepildīja rēcienu dunoņa. Sema sumpurņi ar atņirgtiem zobiem kādu mirkli mūs vēroja un tad, viens pēc otra, nometās ceļos. Rēcieni apklusa. Gaisā virmoja enerģija, kas vijās ap manu augumu kā asinskāra žņaudzējčūska. Drīz man kļuva apgrūtinoši elpot un es saspiedu ciešāk Sema plaukstu, liekot manīt par savu problēmu. Viņa tumšās acis mani uzmeklēja un sejā uzziedēja sabojāts smaids. Viņa plauksta manējā atkal kļuva auksta un siena starp mums atgriezās. Gaiss atkal ieplūda manās plaušās, taču mana sirds kļuva smaga. Sems bija ieguvis ko vēlējās un nu es biju viņa ierocis, rotaļlieta ar kuru spēlēties kā pašam tīk.
„Tumsa un gaisma ir apvienojušās,” Sems iesāka un dēmoni trulām sejām dzēra katru viņa vārdu. „Tumsas valstībai ir sākušies ziedu laiki. Neviens no nolādētajiem prinčiem mūs vairs neapdraudēs, jo bīsies no lāsta, kas sekos nelaimīgajam radījumam mūžībā. Svinēsim! Svinēsim Tumsas valstības atdzimšanu!”
Pēdējie vārdi tika papildināti ar sumpurņu rēkoņu, kas manī kārtējo reizi izraisīja nelabumu. Sems un visa viņa kropļu banda manī izsauca tikai riebumu un derdzību, un pēkšņi es jutos netīra. Mani melnie spārni, zem rūpīgi veidotā glamūra, kļuva vēl melnāki un augums dega neredzamās ugunīs. Es vēlējos kliegt uz pretīgajiem radījumiem, nicināt Semu, taču mans stāvolis to neatļāva. Es biju medījums, kas iesprostots slazdā, un galēja nāve vēl bija jānopelna.
Nākamā stunda bija īsts murgs. Semam tika izteikti simtiem atzinības vārdi un slavinājumi. Neviens no zvēriem man netuvojās, taču viņu skatieni bija nepārprotami. Viņu melnajās acīs ik pa brīdim pazuda pēdējās saprāta ēnas un tad es pārvērtos par zāles vidū atstātu ēsmu, taču plēsoņa nekad nesasniedza mani, jo Sema milzīgie sumpurņi tos pārtvēra. Sems ne uz mirkli neatgriezās pie manis. Mans prāts jau bija samierinājies ar Sema iznīcinošo plānu, bet sirds atteicās uzklausīt. Taču visbeidzot Sems izdarīja ko tādu, kas laika man saprast.
„Ir pienācis mielasta laiks!” Sems smaidīdams uzsauca un divreiz sasita kopā plaukstas.
Akmens durvis lēnām atvērās un telpa nekavējoties piepildījās ar dvēseles enerģiju. Sirdij sitoties straujāk, es pielēcu kājās no zeltītā troņa un ieraudzīju pāris cilvēkus ienākam briesmoņu pārpildītajā zālē. Taču tā vietā, lai pasaulīgie šausmās kliegtu, viņu sejas bija uzplukušas nedabīgā ekstāzē. Varēju saderēt, ka par to atbildīgi bija kroplie dēmoni, kuru maģija nomāca bailes, aizstājot to ar baudu.
Metos skriet palīdzēt pasaulīgajiem, taču bija jau par vēlu. Manas domas bija pārāk viegli lasāmas. Sems deva tikai vienu zīmi un viens no milzīgajiem dēmoniem mani satvēra savās rokās un piespieda mani sev pie krūtīm. Viena kustība pasaulīgajam būtu letāla, taču man tas nozīmēja tikai ciešanas. Pretošanās nebija pievilcīga.
„Ar šo maltīti mēs atzīmējam savu pārākumu. Zeme, vējš, uguns un ūdens ir ar mums šajā cīņā. Slava Sātanam!”
Un tad, ar vienu asu rokas vēzienu, viens no apdullinātiem cilvēkiem atradās viņam pretī. Sema rokas nepieskārās pasaulīgā augumam, taču tas nebija no svara. Gaiši zili enerģijas vāli ceļoja no pasaulīgā ķermeņa uz Sema rokām. Es skaidri apzinājos, ka Sems laupa cilvēka dvēseli, taču nezināju kā lai to pārtrauc. Visbeidzot mans izmisums ņēma virsroku.
„Nē!” es kliedzu un dēmonu acis neticīgi pievērsās man. „Izbeidz!”
Nepārtraucis saikni ar savu maltīti, Sems pagrieza seju uz manu pusi un gurdeni pasmaidīja caur puspievērtām acīm. Pasaulīgais sāka raustīties krampjos, līdzīgi kā epilepsijas slimnieks, kas liecināja par viņa sekojošo nāvi. Protams, viņa eksistence turpināsies, taču dzīve būs beigusies.
„Nē!” es atkal kliedzu, taču nākamajā brīdī manu muti ciet aizspieda dēmona roka un pārtrauca manus centienus izglābt pasaulīgo.
Es tiku atmuguriski nesta uz otrām izejas durvīm, tā kā man pavērās skats uz pēdējiem nelaimīgā cilvēka dzīves mirkļiem. Asaras plaucēja manas acis, taču es neuzdrošinājos raudāt dēmonu priekšā. Durvis jau taisījās ciet, kad mirstošais cilvēks sabruka uz zemes, lai pēcāk augšāmceltos. Sema smaids bija derdzīgs un es aizvēru acis, cerēdams, ka vairs nekad viņu neredzēšu.
Pēc ilgas staigāšanas pa pils gaiteņiem mēs nonācām dārzā. Savvaļas skaistums mani pārsteidza, jo kaut gan šeit nebija to krāsu, kas mani žilbināja Paradīzē, dārzs bija patiesi skaists. Dēmons mani pārsteidzošā kārtā atstāja vienu, aiziedams no kurienes nācis. Apsvēru iespēju meklēt izeju, taču biju pārliecināta, ka drīzāk apmaldītos, jo pils gaiteņi bija sarežģīti veidoti labirinti.
Novilkusi augstpapēžu kurpes, es izbaudīju vēsās zāles pieskārienus uz savām pēdām. Vietām zaļie pudurīši bija sasaluši, veidojot kristālveida adatas zāles stiebros. Augstās priedes un ērkšķainie krūmi caurvija dārza malas, kas atgādināja nesalaužamu sienu. Izejas iespējas man nebija.
Apsēdusies uz zemes ļāvu vaļu izmisumam. Sems bija briesmonis, kura mānīgais izskats bija padarījis savu darbu, un apbūris mani. Biju pietiekami neaptēsta, lai pakļautos Sema skaistajiem vārdiem un darītu visu kā viņš lika. Vienīgais uz ko cerēju bija nāve, kas izbeigtu manas ciešanas un atbrīvotu no eksistences nastas. Un cilvēki, no kuriem barojās Sems un viņam līdzīgie? Es nedarīju neko, lai apstādinātu dēmonu, ar kuru biju saistīta, un vārdi bija tikai tukša mutes dzesēšana. Jau pirms tam es zināju, ka tie viņam neliks apstāties. Manas plaukstas savilkās dūrēs domājot, ka tāda ir dēmonu ikdiena. Visi tie cilvēki ziņās, kas it kā ir bez vēsts pazuduši? Kuru ģimenes par viņiem uztraucas? Bērni, kas paliek bez vecākiem? Dēmoni nebija pelnījuši ne kripatiņu manas cieņas vai līdzjūtības.
Asaras lēnām krita pār maniem vaigiem un es nepūlējos aizslaucīt to atstātās pēdas. Spēks pulsēja manās plaukstās un es atminējos Sema asiņu garšu. Riebumā pielēcu kājās un nespēdama nostāvēt uz vietas, devos uz priekšu, kur mēness gaisma debesīs nespīdēja tik spoži. Sasalušie zāles stiebri lūza zem maniem soļiem, dažs ieduroties pēdās, un atstājot svaigu asiņu pilienus zālājā. Sāpes tikai attīrīja manu prātu un drīz vien es sapratu, ko meklē mana zemapziņa.
Pēc pāris minūtēm es atradu, ko meklēju. Kalna krauja šeit bija daudz stāvāka un nebija aizsegta ar dzeloņainiem krūmiem. Ar trīcošām kājām aizgāju līdz kraujas malai un palūkojos uz leju. Mani izsalcis gaidīja mutuļojošs kalnu ezers. Debesīs gigantiski liels gozējās mēness un uz mirkli es vēroju tā pasakaino vaigu.
Ja jau Semam piemita spēks izbeigt lāstu un nogalināt mani, tad nu arī es pati to spēju. Manās plaukstās ik pēc pāris mirkļiem iededzās zilās uguns dzirkstele, kas liecināja par manu nesen iegūto dāvanu. Iespējams, man piemita spējas izbeigt savu dzīvi pašai. Ideja mani sajūsmināja un es vēlreiz palūkojos uz leju, kas arī būtu mana izeja. Lēnām man uz sejas uzplauka smaids. Es to varu.
Izpletu rokas uz sāniem un, atbrīvodama augumu, nodevos gravitātei.
„Sofij, nē!” man aiz muguras atskanēja izmisusi Sema balss, taču viņš bija nokavējis.
Manas kājas pameta zemi un es lidoju. Tikai šoreiz spārni mani neglāba.
Dažus mirkļus es traucos pretī klintīm, taču tad laiks it kā apstājās un es nekustīga gulēju gaisa apskāvienos. Valdīja pilnīgs klusums. Un tad visas kataklizmas burtiski atsprāga vaļā un es tiku triekta augšup pretī debesīm. Skaņas dunēja manās ausīs un mana elpa aizcirtās. Debesis piepildīja zilgana gaisma. Pēc sekundes simtdaļas es nokritu uz zemes, tiesa manu kritienu mīkstināja Sema augums.
Kādu laiku es centos atgūt elpu un tad atvēru acis. Sema melnās acis man lūkojās pretī, seja pazaudējusi ironijas pilno izteiksmi. Viņa plaukstas atradās uz mana vidukļa un turēja sev cieši klāt. Un tad, pirms es ļāvos kārdinājumam, manas domas ieņēma citu virzienu.
„Tu lops!” es šņācu un centos izlauzties no viņa tvēriena.
Man par brīnumu, Sems nepretojās, bet gan kā dedzināts atrāvās no manis.
„Ja tu domāji, ka tik vienkārši varēsi izbēgt no mūsu vienošanās, tad patiešām tu esi stulba!” vienā mirklī viņš jau bija uzrausies kājās un lūkojās manī. „Tu nevari sevi nogalināt. Nekas nav mainījies, es joprojām esmu vienīgais, kas to spēj, tāpēc izbeidz tēlot varoni.”
„Kā tu to zini?” jautāju, salikdama rokas uz vidukļa. „Cik es zinu šādas vienošanās ir retums. Es ticu, ka pati to varu izdarīt. Es to būtu tev pierādījusi, ja tu nebūtu mani izglābis.”
„Nekļūsti smieklīga.” Sems aizkaitināts lauzīja rokas.
„Kāpēc tu manai vispār izglābi? Tu esi dabūjis savu. Varu, kas citiem liks tevi pielūgt. Kam vajadzīga esmu es?”
Sems iztaisnojās un palūkojās uz mani. Viņa melnajās acīs vienā sekundē cauri izskrēja tūkstošiem dažādu emociju, līdz palika vienīgi tukšums.
„Kādu laiku tev jābūt un jāvalda man līdzās, citādi maniem pakļautajiem nebūs ticības mūsu savienībai. Maniem ienaidniekiem ir jāsamierinās ar situāciju, pirms es tevi palaižu vaļā.”
„Kretīns,” runāju caur sakostiem zobiem.
Biju gaidījusi kādu asprātīgu atbildi, taču tā nesekoja. Sema acis bija skumjas.
„Vai tagad varu doties mājās?” sakrustoju rokas uz krūtīm.
„Kur palika tavas kurpes?” viņš ignorēja manu jautājumu.
Nopūtos: „Es tās novilku.”
„Nāc,” viņa balss bija neierasti klusa, pat pazemīga.
Es zināju, ka man vajadzēja bēgt ko kājas nes, mēģināt atkārtoti sevi nogalināt, taču es to nespēju. Sems izskatījās noguris un mani instinkti kliedza, lai es viņu mierinu. Novēlu to uz mūsu saiknes rēķina, taču dziļi sirdī zināju, ka sev meloju.
„Lūk,” viņš atrada manas kurpes zālājā iepretim durvīm un, paņēmis tās rokās, nāca pie manis. „Ļauj man.”
Viņš mani pārsteidza, nometoties uz viena ceļa un noliekot manu nosalušo pēdu uz savas kājas. Sema tumšās acis uzmeklēja manējās un laiks apstājās. Viņa maigās plaukstas uzvilka manu kurpi, un pasaulīgajā procesā bija kaut kas tik intīms, ka man nācās sakost zobus, lai saglabātu kontroli pār sevi. Process atkārtojās arī ar otru pēdu un manas plaukstas no piepūles sāka trīcēt.
Sems piecēlās un mēs atradāmies pārāk tuvu. Pārāk tuvu, es sevi brīdināju. Viņa tumšās acis bija viss ko redzēju, viss ko vēlējos. Mūsu augumi nesaskārās un biju par to pateicīga, jo mana savaldība to neizturētu. Sems ir briesmonis. Sems ir briesmonis, nepārtraukti atkārtoju, taču ar katru sekundi balstiņa manā prātā kļuva arvien klusāka, līdz pazuda pavisam.
„Sofij, es…”
Sema vārdi pazuda pērkona dunoņā, kas satricināja zemi. Zibens spēriens izgaismoja tumsu un debesis uzliesmoja. Gaiss it kā vaidēja sāpēs. Nākamajā mirklī Sema augums mani piespieda zemei. Visapkārt rībēja pērkons, gaiss piepildījās ar ozona smārdu un skanēja kliedzieni.
„Nogādājiet viņu drošībā! Tūlīt! Es personīgi nogalināšu ikvienu, kas viņai pieskarsies!” Sema balss dusmās pulsēja un tad es tiku pacelta kājās un ielikta kāda muskuļota dēmona rokās.
„Auress!” Sems kliedza un dēmons sāka skriet uz ieeju pilī.
„Sem!” izmisums manā balsī bija nenoslēpjams. „Kas notiek?”
„Kāds no sūdabrāļiem ir iedomājies, ka spēj mūs sakaut. Viņi vēlas iegūt tevi.”
„Ko?” elsoju.
„Karš ir sācies!” izkliedza Sems un ar zobenu rokā, kuru viņam iedeva Auress, skrēja pretī cīņai.
4. nodaļa
Visapkārt valdīja haoss. Kroplie dēmonu bari skrēja uz durvju pusi, kamēr Auress mani vilka dziļāk pils mūros, tālāk no briesmoņiem, kas auroja ārpusē. Vairākas reizes sienas nodrebēja, pēc kā iestājās kapa klusums, taču pagāja tikai pāris sekundes līdz jezga atsākās.
Mana sirds krūtīs sitās straujāk, domājot par to, kas sekos tālāk. Es nevarēju šeit palikt, taču man nebija iespējas arī doties prom, tā kā nebija neviena, kas būtu ar mieru man palīdzēt. Šaubījos, ka Auress varētu izrādīties tik galants un nogādāt mani mājās. Nojautu, ka Naberiuss bija paslēpies kādā no pils kambariem, tā kā ar savu niecīgo augumu cīņā būtu tikai traucēklis. Sems bija apsolījis, ka tagad, kad noslēgta bija mūsu vienošanās, neviens neuzbruks, taču acīmredzot maldījās savos pieņēmumos. Semam bija sasodīti mērķtiecīgi pretinieki, kas uzdrošinājās stāties viņam pretī uzreiz pēc ceremonijas, kas padarīja tumsas princi gluži neuzvaramu. Protams patreizējā situācija rādija pilnīgi pretējo…
Vienu brīdi mēs skrējām augšup pa kāpnēm, nākamajā- uguns lode mūs uzmeta augšup pretī griestiem. Mana galva atsitās pret auksto akmens mūri un uz sekundi es zaudēju samaņu.
Kad atvēru acis, es atrados uz grīdas. Rēta uz pieres lēnām sāka dzīt un es jutu vieglu kņudināšanu. Palūkojos visapkārt, cenzdamās atrast Auresu, taču neveiksmīgi. Visas lāpas bija izdzisušas un gaitenī valdīja tumsa. Klusums bija neizturams. Es vēlējos saklausīt kādu zīmi, kas liecinātu, ka cīņa notiek mums par labu. Man bija vienaldzīgi dēmonu bari tur ārā, šoreiz es tiku vadīta egoistisku mērķu vadīta. Man bija jānokļūst mājās. Nekavējoties.
Visbeidzot es saklausīju klusas elsas un kā akla sekoju skaņai. Nometusies uz visām četrām, es lēnām rāpoju līdz beidzot atradu Auresu. Tumsā nevarēju viņu saskatīt, taču nojautu, ka viņa gūtie ievainojumi bija smagāki par manējiem.
„Auress,” es pieskāros viņa rokai. „Auress!”
Atbilde nesekoja. Paskatījos uz savām plaukstām, kurās turpināja dzirksteļot zila liesma un tumsā pasmaidīju.
Aizvērusi acis, es koncentrējos. Es iztēlojos kā uguns no manām plaukstām ieplūst Auresa ķermenī un piepilda viņu ar spēku. Es iztēlojos Auresu veselu, to pašu muskuļu kalnu, kas vēl pirms mirkļa mani glāba no varmākām. Manas plaukstas tikko bija pieskārušās viņa vēsajai ādai, kad es to sajutu. Telpa mums visapkārt piepildījās ar enerģiju, dziedējošu enerģiju, kas manam uztraukumam lika mazināties. Manas rokas trīcēja, taču es nepārtraucu dziedināšanu. Pirmo reizi pēc Paradīzes pamešanas es jutos īpaša, jo man tika dota iespēja palīdzēt, izglābt kādu. Un man bija vienalga, ka šis kāds bija mans dabiskais ienaidnieks. Sirdī es zināju, ka rīkojos pareizi.
Manas maņas uztvēra tumšo enerģiju par vēlu. Es tiku atrauta no Auresa guļošā auguma, un atmuguriski vilkta aiz matiem. Mans kliedziens piepildīja telpu, bet nebija neviena, kas varētu palīdzēt. Auress gulēja nekustīgs.
Dēmons neapstājās, bet turpināja mani vilkt uz izeju, ignorējot kliedzienus. Manas rokas neveiksmīgi meklēja kam pieķerties, atrast kādu ieroci, kas varētu novājināt teorētiski nemirstīgo pretinieku, taču akmens grīda bija kaila. Nebija nekā, kas varētu man palīdzēt.
Visbeidzot adrenalīns lika man cīnīties pretī. Ignorējot sāpes, es liecos uz pretējo pusi un pamazām dēmona tvēriens pie maniem matiem samazinājās. Es lieliski jutu, kā matu šķipsnas paliek dēmona plaukstā, taču turpināju bēgt, ignorējot cilvēcisko vēlmi padoties, kas mazinātu manas sāpes. Par laimi man izdevās atrauties no nolādētā. Tikko biju atsvabinājusies no dēmona važām, es pagriezos pret viņu, lai kroplais radījums man nevarētu uzbrukt no aizmugures. Tumsa bija necaurredzama. Cerēdama viņu apžilbināt, es sasitu plaukstas kopā un vērsu tās pret radījumu. Spilgti zilā gaisma atspīdēja viņa lielajās, melnajās acīs, ļaujot man radījumu apskatīt.
Dēmons nebija līdzīgs nekam, ko līdz šim biju redzējusi. Tā bija meitene. Pasaulīgo gados skaitot, apmēram sešus gadus veca. Viņas cirtainie, blondie mati viegli krita pāri pleciem un zilā kleita lika meitenei izskatīties pēc rotaļu lelles. Viņā nebija nekas dēmonisks, neskaitot melnās, tukšās acis. Viņas sārtās lūpas un pietvīkušie vaigi bija pārāk cilvēciski. Mana sirds sarāvās kamolā domājot par neliešiem, kas bija viņu pārvērtuši. Pusdienas nedrīkstēja maksāt cilvēku dzīvības.
Laikam biju blenzusi uz viņu par ilgu, jo nākamajā brīdī viņas sīkā dūrīte ar sešu vīru spēku ietriecās manā vēderā un es nogāzos uz zemes. Man nebija laika locīties sāpēs, tāpēc nekavējoties pielēcu kājās. Ceļi mani nestabili turēja stāvus, kamēr mazā briesmone ar tukšām acīm noraudzījās manī, novērtēdama savu kārtējo ieguvumu. Mans prāts mutuļoja no ideju pārpilnības, kā mūsu cīņa varētu beigties, taču neviena nebija iepriecinoša. Es nespēju nodarīt viņai pāri, taču cerēju izbēgt. Tumsa mani atkal padarīja aklu, taču meitenes zobi pamanījās atrast manu roku. Sāpēs iekliedzos un centos viņu noraut nost, taču neveiksmīgi. Dēmoni bija spēcīgi radījumi ar nepārspējami asām maņām. Un mazā briesmone nepārprotami bija spēcīgāka par mani.
Viņas zobi sasniedza kaulu un sāpes ņēma virsroku. Instinkti man sacīja priekšā kā rīkoties ar spējām, kuras biju ieguvusi tikai pirms pāris stundām. Pacēlusi otru plaukstu virs viņas galvas, es raidīju enerģijas triecienu, no kura meitene nokrita uz zemes. Man bija dota tikai sekunde, lai palielinātu attālumu starp mums, un tas bija par maz. Manas kājas pinās viena ar otru līdz es nokritu. Pēc mirkļa man virsū atradās mazā meitene, melnās acis tumsā liesmoja. Aizspiedu ciet acis, gaidīdama beigas, taču tā vietā atskanēja meitenes kliedziens. Viņas īsās kājas spurinājās gaisā, Auresa stiprā roka viņu turēja aiz matiem. Es uzdrošinājos atslābt un atgūlos uz zemes. Taču tad kliedziens piepildīja gaiteni un es izmisusi palūkojos uz notikušo. Auresa rokas nu bija tukšas un tikai putekļu kaudze atradās pie viņa kājām.
„Kur viņa palika?” jautāju, mana balss aizelsusies.
„Viņa vairs nav problēma,” Auress dzelžaini atbildēja. „Mums jādodas tālāk.”
Pamāju un piecēlos kājās. Nezināju vai biju gatava dzirdēt to, kas notika ar mazo meiteni. Ceļi ļengani turēja mani kājās, un Auress, nojauzdams, ka nebūšu spējīga paiet, mani atkal pacēla savās rokās. Centos pretoties, taču tas bija bezjēdzīgi. Auress pildīja Sema pavēli.
Trokšņi ārpusē bija apklusuši, taču sienas ik pēc mirkļa turpināja drebēt, liecinot, ka viss vēl nav zaudēts. Pagāja apmēram piecpadsmit minūtes līdz mēs ar Auresu sasniedzām vēl vienas akmens durvis. Tiesa, šīs vietām bija rotātas ar zelta ornamentiem un to rokturi bija veidoti no kauliem. Pils interjers bija diezgan viendabīgs. Auress mani nolika uz zemes un tad attaisīja durvis. Man nebija divreiz jāmin, kam piederēja šī istaba.
Istaba bija milzīga un grezna. Grīda, man pārsteidzošā kārtā, bija apklāta ar melnu kažokveidīgu paklāju. Kailās sienas sniegbaltā tonī, plašie logi no kuriem pavērās skats uz mūžīgo nakti, milzīgā, melni-zeltītā gulta, kuru rotāja desmitiem mīkstu spilvenu un spogulis, kas istabai piešķīra raksturu. Manas kājas mani pašas nesa pie logiem, kur pavērās skats uz notiekošo cīņu, taču Auress mani apstādināja.
„Viņi var tevi ieraudzīt,” Auress pakratīja galvu. „ Nevajag.”
Nopūtos un palūkojos uz zemi. Laikam jau viņam bija taisnība. Es nevarēju sevi pakļaut briesmām. Galu galā šī nemaz nebija mana cīņa.
„Ko mēs tagad darīsim?”
„Gaidīsim, kad mēs vinnēsim,” Auresa atbilde bija vienkārša.
„Un ja mēs nevinnēsim? Kas notiks tad?” mana sirds apstājās domājot par tādu iznākumu.
„Mēs vinnēsim,” viņš nekustīgi atbildēja.
Auress bija pārliecināts, taču man bija grūti tam noticēt. Dzīve bija viena likumsakarību virkne un man nebija ne jausmas kāds iznākums būs šai cīņai.
Pils mūris atkal sakustējās un Auress aizsteidzās pie loga. Viņa seja palika nekustīga, taču es to neuzņēmu kā labu zīmi. Pēc brīža viņš atgriezās man blakus un ieņēma savu statujas cienīgo mēmo pozu.
„Atgulies, tas prasīs kādu laiku.” Auress ierosināja.
„Jā,” piekāpos, kaut gan nedomāju to darīt.
Ierāpos Sema milzīgajā gultā un atbalstīju galvu pret mīkstajiem spilveniem. Man vajadzēja likt Auresam noticēt, ka esmu aizmigusi un problēmas vairs nesagādāšu, lai varētu pārliecināties par notiekošo ārpusē pati.
Biju jau aiztaisījusi acis, kad Auress mani uzrunāja.
„Paldies.”
Manas acis atšāvās vaļā: „Par ko?”
„Es zinu, ka tu man palīdzēji. Es to jutu.” Auress neskatījās man acīs, taču es jutu viņa kaunu.
„Es darīju to, kas man bija jādara, tāpēc pateicība nav vajadzīga.” atkal atgūlos spilvenos.
„Tagad es esmu tavs parādnieks,” Auress ignorēja manis sacīto. „Dzīvība pret dzīvību.”
„Auress,” es piecēlos sēdus un uzlūkoju viņu cieši. „Tu jau mani izglābi. Atceries? Mazā briesmone? Tu man neko neesi parādā.”
„Nē, šeit tu kļūdies. Es rīkojos pēc Sema pavēles, tas neko nenozīmē.”
„Tu saki, ja Sems tev nebūtu licis mani aizstāvēt, tu ļautu viņai mani paņemt?”
Kādu mirkli valdīja klusums un tad Auress paskatījās man acīs un bez nožēlas atbildēja: „Jā.”
Tas mani apklusināja un es ieslīgu spilvenos. Es nevienam nevarēju uzticēties. Ne šeit, ne tagad. Nekad.
Pagāja apmēram pusstunda līdz Auress saprata, ka es guļu un pameta istabu, to aiz sevis aizslēdzot. Jutos kā ieslodzīts kanārijputniņš, taču nevarēju sūdzēties. Par mani rūpējās.
Ātri izrāpos no augstās gultas un klusiem soļiem aiztipināju uz loga pusi. Mana sirds sitās straujāk, domājot par to, ko tūlīt redzēšu. Ar trīcošiem ceļiem apstājos pie loga un uzmanīgi pavēros uz leju. Tumsa redzamību apgrūtināja, taču es redzēju pietiekami.
Man pavērās tūkstošiem stāvu, kas enerģiski cīnījās viens ar otru. Ik pa brīdim gaisā uzliesmoja zila gaisma. Sems. Ātrums ar kādu kustējās pazemes radījumi bija nedabīgs, tāpēc izvairījos no koncentrēšanās uz cīņas dalībniekiem. Pamanīju arī dēmonu barus, kas centās ielauzties pils kambaros, taču vairāki mūsējie viņus apspieda, un viens pēc otra radījumi nekustīgi krita uz zemes.
Grīda zem manām kājām sakustējās mirkli pēc tam, kad pamanīju viņu. Seja, kas bija nedabīgi kropla, lūkojās tieši man acīs, kaut gan atrados vairāku simtu metru augstumā virs viņa. Radījuma seju no vienas puses sedza bāli zilgana āda, kamēr otra puse bija kaulu un miesas sajaukums, kur cildeni atklājās dēmona galvaskauss. Zeme pie viņa kājām atvērās un tumsas vāli, kas pārsteidzošā kārtā ieguva cilvēka aprises, izvēlās no aizas. Tie taisnā ceļā devās uz pils durvju pusi, kur viņus jau gaidīja Sema dēmoni. Taču, kā gan var cīnīties ar kādu, kam nav reālas miesas?
Tumsas radījumiem nesagādāja nekādas grūtības atbrīvoties no dēmoniem pie pils durvīm, un spēle bija sākusies. Man nebija ne jausmas vai kāds no Sema dēmoniem vēl bija palicis pilī, un es nojautu, ka tumsas radījumi devās taisnā ceļā pie manis. Manas acis izsalkušas meklēja kādu slepenu paslēptuvi Sema istabā, taču neko neatrada. Palūkojos uz leju, kur uz mirkli mani apžilbināja Sema zilā liesma, un tad mani pārņēma panika. Izejas nebija. Vismaz ne drošas. Un tad es izvēlējos alternatīvu, kas, es cerēju, vismaz novilcinās laiku, lai kropļi mani nenotvertu tik ātri.
Ar trīcošām rokām, es noplēsu kleitas virskārtu un atstāju tikai apakšsvārkus, lai atvieglotu savu uzdevumu. Atbrīvojos arī no kurpēm un tad biju gatava neiespējamajam. Tikko biju atvērusi plašo logu, es sajutu enerģiju, kas pulsēja man aiz muguras. Radījumi vairs nebija tālu. Pieķēros pie loga rokturiem un uzkāpu uz ārējās palodzes, kur atradās bīstami šaura laipiņa, kas bija pieplakusi pie akmens sienas. Es to varu, sev centos iestāstīt un, pieturoties pie akmens bluķiem, kas bija izspiedušies no ārsienas, spēru pirmo soli, kas patiesībā nebija pat desmit centimetru liels.
Tajā mirklī es izdzirdēju belzienu pa durvīm un instinktīvi palūkojos atpakaļ istabā. Melnas ēnas spraucās iekšā visur, kur vien spēja. Man vajadzēja pasteigties, taču trīcošās kājas itin nemaz nepalīdzēja. Izdarīju vienu soli, tad vēl vienu, un pakāpeniski attālums starp mani un briesmoņiem palielinājās.
Mana elpa veidoja miglas vālus vēsajā nakts gaisā un kailās kājas stindzināja ledainie akmens bluķi. Ik pēc pāris sekundēm es dzirdēju Semu izkliedzam pavēles, taču nespēju saklausīt ne vārda no viņa teiktā. Likās, ka atrodos pavisam citā realitātē, kur esmu palikusi viena, bez iespējām izbēgt no mūžīgām mocībām. Biju tikai es un dēmoni, kas mani vajāja. Es dzīvoju murgā.
Atrados apmēram divu metru attālumā no Sema istabas loga, kad, sperot soli uz priekšu man paslīdēja kāja, sajūtot tumsas radījumus ielaužoties istabā. Es atrados mata tiesas attālumā no nokrišanas, taču laimīgā kārtā manas rokas atrada akmeni pie kā pieķerties. Jutu tumsas acis mani vērojam, taču man bija bail tās uzlūkot. Mani muskuļi dega aiz sasprindzinājuma, pieprasot atslābumu, taču man priekšā bija vēl pusotrs metrs, kas mani novestu otā istabā. Cerēju, ka tumsas radījumi bija tikpat dumji kā izskatījās, citādi mans plāns bija nolemts neveiksmei.
Lēnām turpināju kustēties uz priekšu, taču stindzinošo enerģiju, kas locījās gar manām kājām, bija grūti ignorēt. Katrs solis bija neciešamas mokas manai psihei. Pakāpeniski manā prātā auga balsis. No klusiem, nenozīmīgiem čukstiem tie pārvērtās kliedzienos, kas koncentrēšanos padarīja nepanesamu. Es vēlējos aizspiest ausis, lai apklusinātu neciešamās skaņas, taču zināju, ka tas neko nelīdzētu. Tumsas radījumi bija sākuši uzbrukumu manam prātam, un negrasījās padoties pie pirmās neveiksmes. Aizvēru acis, cenzdamās attīrīt savas domas, taču tas bija nenozīmīgi. Kad tās atvēru, nekas nebija mainījies, un es vēl jo projām atrados desmitiem metru virs zemes, ar tumsas briesmoņiem blakus un tūkstošiem dažādu balsu galvā.
Biju nogājusi vēl pusmetru, kad viena no dēmonu rokām sasniedza manu kāju. Nezinu, kā tas nelietim bija izdevies, taču es noteikti tiku pārsteigta nesagatavota. Jutu, kā mana pēda pamet auksto akmens pamatni un tad es lidoju. Tas ilga tikai sekundes simtdaļu, taču ar to bija pietiekami, lai izjustu bailes. Sāpes pēc milzīgā kritiena būtu nepanesamas…
Tomēr kāda maza, bet spēcīga roka mani laikus sagrāba. Naberiusa melnās acis lūkojās manī ar izteiktu sāpju izteiksmi.
„Turieties, jaunkundz,” viņš mani pabrīdināja un tad es tiku gaismas ātrumā izrauta cauri logam.
Mēs abi piezemējāmies uz akmens grīdas, kur pāris sekundes smagi elpodami, centāmies atgūt spēkus. Taču Naberiuss, tikpat labi kā es, apzinājās, ka ilgi mēs šeit palikt nevaram.
„Jaunkundz, mums jādodas. Es jūs paslēpšu.” Naberiuss jau bija piecēlies kājās.
„Jā,” izdvesu un centos piecelties sēdus, ko, kaut gan ar lielām pūlēm, arī izdarīju.
Tiklīdz biju piecēlusies kājās, ievēroju kur mēs atradāmies. Telpa bija pilnīgi tukša, akmens sienas kailas. Tikai grīdu klāja tumši zils paklājs, kas bija mīkstinājis mūsu kritienu. Naberiusa melnās acis tumsā pētīja mazo telpu, līdz viņa neglītajā sejā uzplauka smaids.
„Šeit,” viņš norādīja uz istabas labo stūri.
Naberiusa sīkās roķeles atplēsa paklāja galu no satrūdējušās grīdas un atkailināja akmens lūku, kas bija izrotāta ar visdažādākajiem rakstiem.
Naberiusa trulajiem pirkstiem lūkas atvēršana sagādāja problēmas, tāpēc es viņam palīdzēju. Mani nagi pēc kāda brīža sāka asiņot, taču tikpat ātri arī sadzija. Mani refleksi atdzīvojās tiklīdz sajutu tumsas enerģiju mums tuvojamies.
„Viņi nāk,” es čukstēju.
Naberiuss pamāja un es pamanīju, ka arī viņa plaukstas ir notraipītas asinīm. Dzīve Tumsas valstībā bija sasodīti grūta.
Visbeidzot lūkas vāks atvērās un izeja bija atrasta.
„Jūs pirmā,” Naberiuss čukstēja, tā kā tumsas radījumi jau ložņāja ap telpas durvīm.
Manas kailās kājas saskārās ar vēsu marmora grīdu. Raupjie akmens puteklīši vairs negrauza manas pēdas. Kāpnes veda lejup, sienas neomulīgi šauras. Dzirdēju kā man virs galvas aizveras lūka, kas mūs atstāja pilnīgā tumsā.
„Turpiniet iet,” Naberiusa balss likās pārāk skaļa telpā, kur valdīja kapa klusums.
Mani soļi atbalsojās. Man nācās palūkoties sev pār plecu, lai pārliecinātos, ka Naberiuss ir aiz muguras, jo īsais dēmons kustējās pilnīgā klusumā. Viņa melnās acis kā spoguļi vienmēr man sekoja. Tunelis bija diezgan garš, līdz nojautu, ka esam nonākuši pazemē. Gaiss kļuva aizvien vēsāks un sienas- biedējošākas. Visbeidzot kāpnes beidzās.
„Kur mēs atrodamies?” jautāju, vērdamās tumsā man priekšā.
„Šie ir pazemes tuneļi,” Naberiuss atbildēja. „Samaela personīgie moku kambari. Mēs dosimies uz pavēlnieka personīgajiem apartamentiem, kur viņu sagaidīsim.”
Un atkal manā prātā radās jautājums. Bet ja nu viņš neatgriežas?
„Dosimies tālāk.”
„Jā,” skumji nopūtos, sagatavodama sevi turpmākajam.
Moku kambari nebija kas tāds, ko vēlējos apskatīt. Tiesa, kā vēlāk izrādījās, man nebija dotas izvēles iespējas.
Tunelis vilkās garumā, kamēr ar katru soli mana panika auga. Enerģijas vāli, kas virmoja gaisā mani smacēja, sajūta drīz vien kļuva klaustrofobiska.
„Naberiuss?” čukstēju, manas kailās kājas ledaini aukstas.
„Vēl tikai nedaudz, jaunkundz.”
Un tad tumsa izklīda, atklājot radījumus, kas bija nolemti nebūtībai. Šeit tunelis bija daudz plašāks, taču tas nebija no svara. Tik tālu, cik spēju saskatīt, pie sienām pieķēdēti gulēja Elles mocekļi. Dēmoni. Viņu kroplās sejas bija zaudējušas pēdējās dzīvības pazīmes, augumos uz mūžu iezīmētas spīdzināšanas radītās rētas. Šķita, ka radījumi bija tikai tukši korpusi, kas atstāti citiem par brīdinājumu, taču tad kāds no viņiem sakustējās un mana ilūzija pārtrūka. Mūžība pavadīta sāpēs bija visnežēlīgākais sods. Manas eksistences cēlonis bija sods. Mums bija kas kopīgs.
„Nav iemesla no viņiem baidīties. Viņi jums nenodarīs pāri,” Naberiuss mudināja mani doties tālāk.
Un vēlāk es pārliecinājos par to pati. Tikko biju spērusi pāris soļus uz priekšu, viens no nolādētajiem radījumiem kā dedzināts atrāvās no važām un lēcienā centās man uzbrukt. Pēc nepilnas sekundes viņa ķermenis saņēmis šoku, noslīdēja uz zemes, kur dēmons arī palika guļot.
„Kas… Kas ar viņu notika?”
„Magnētiskais tīkls ir kā savdabīgs krātiņš, kur dēmonam jāizcieš savs sods. Tas ir neredzams, taču savu funkciju veic pārsteidzoši labi.”
„Mūžība krātiņā. Nav nekāds brīnums, ka viņi cenšas izbēgt. Pat tādiem neliešiem tas ir pārāk nežēlīgs sods.” ar žēlumu noraudzījos uz zemes guļošajā dēmona korpusā, kas pirms mirkļa vēl centās man uzbrukt.
„Dārgā, jūs esiet pārāk liels kārdinājums šiem nolādētajiem vientiešiem. Lūdzu, atbrīvosim nelaimīgos no lielākām ciešanām.”
Naberiusam bija taisnība. Šeit es biju viegla ēsma. Nolikta plēsoņas acu priekšā, ar mazām izredzēm izbēgt. Tomēr netīši es saskatīju attālas līdzības ar nolādētajiem radījumiem, un izjutu patiesu žēlumu.
Turpmākajās minūtēs man ne vienu reizi vien nācās saskarties ar nolādēto izsalkumu pēc kārtējās dvēseles. Vairākas izģindušas sejas pavērās pret mani un nomurmināja kaut ko nesaprotamu, tad atkal izvēlējās mani ignorēt. Citi agresīvi uzsāka uzbrukumu, taču magnētiskais tīkls viņus apstādināja. Rēcieni kā kora dziesma sekoja visur kur devāmies. Pakāpeniski tunelis kļuva aizvien plašāks, lāpu uguns piepildīja telpu ar gaismu, līdz bijām pametuši nolādēto mūža mājas.
„Kur tālāk?” jautāju.
Mums pretī atradās kaila akmens siena. Nebija nedz durvju, nedz kādu citu eju, kas vestu uz Sema personīgajiem pazemes apartamentiem.
„Mēs esam klāt,” Naberiuss apmierināti smaidīdams nostājās iepretim sienai. „Nāciet man blakus.”
Nojautu, ka kārtējo reizi Tumsas valstība man bija sagatavojusi pārsteigumu. Elle bija pārsteidzoši savādāka par Paradīzi, kur pamatā valdīja dabīgums. Turpretī šeit viss tika sarežģīts, pārveidojot vienkāršo neparastajā, taču necenšoties noslēpt neglīto. Elle bija maģiski biedējoša vieta.
Tiklīdz nostājos pie Naberiusa sāniem, viņa sīkā plauksta satvēra manējo.
„Sofij, tu esi saistīta ar pavēlnieku. Jūs esiet otra atslēga viņa templim.” Naberiuss paskaidroja, pirms uzlika manu plaukstu uz mitrās akmens sienas.
„Tas nozīmē, ka šajās telpās varam iekļūt tikai mēs divi vien? Es un Sems?”
„Precīzi, jaunkundz,” Naberiuss pamāja. „Tagad jums ir jāatver durvis. Jūsu balss pateiks priekšā kā to izdarīt.”
Es ironiski pasmaidīju. Man nebija ne jausmas kas jādara un es neredzēju nevienas durvis. Viss ko vēlējos bija atgriezties savās pasaulīgajās mājās, taču tā vietā es klīdu pa Tumsas valstības pils pazemes kambariem un centos atvērt neredzamas durvis.
Taču brīdī, kad gatavojos teikt ko līdzīgu „Sezam, atveries”, no manas mutes izplūda vārdi, kas nebija mani.
„Tumsa, parādi man savu seju!”
Un pakāpeniski mūsu acu priekšā, vietā, kur atradās mana un Naberiusa plauksta uzziedēja akmenī iekaltas durvis. Tās rotāja sudrabotas ērkšķu vītnes.
„Jūs to izdarījāt,” Naberiuss smīnēdams pacēla manu plaukstu sev pie lūpām un noskūpstīja to. „Es zināju, ka jūs to spēsiet.”
Milzu durvis, kas sniedzās tik garas, ka to augšējo galu nebija iespējams saskatīt, atvērās, aicinot mūs Samaela templī.
„Te man jūs jāatstāj,” Naberiusa balss kļuva klusa.
Viņa vārdi lika man atminēties brīdi, kad mēs šķīrāmies. Manis sagatavotā morāle Naberiusam nelikās tik svarīga tad, kad atradāmies briesmās, taču tagad tā atkal ieguva nozīmi. Dusmas bangoja manās asinīs, taču es nebiju dusmīga uz Naberiusu. Es biju nikna par hierarhiju, kas valdīja pazemē.
„Tu nāksi man līdzi!” es noskaldīju. „Tu mani atstāji vienu ar kauliņiem, kad man bija nepieciešams tavs atbalsts, bet tu mani nepametīsi tagad. Man ir vienalga ko par to teiks Sems, un vēl mazāk vai tiek pārkāpts kāds no pazemes idiotiskajiem liekumiem, taču mēs abi paliksim Sema templī, līdz tev būs droši atgriezties pie citiem.”
Naberiuss izskatījās apjucis un pat nedaudz nokaunējies: „Es pildu pavēlnieka pavēles.”
„Lūdzu nāc, Naberiuss.”
Dažas sekundes dēmona melnās acis iemirdzējās sudraba pavedieni. Es domāju vai tās ir Naberiusa dvēseles paliekas, kas liek viņam uzvesties tik cilvēcīgi, taču tad viņa vārdi mani pārsteidza.
„Labi, jaunkundz. Es došos ar jums.”
Smaidīdami mēs abi izgājām cauri augstajām durvīm, kuras veda Sema personīgajā slēptuvē.
Pirmais, ko ieraudzīju bija milzīgais baseins, kas bija pildīts ar tumšu šķidrumu un zeltīti-sudrabotām ūdensrozēm. Cauri baseinam stiepās eja, kas veda pie vēl vienām durvīm. Lēnām mēs abi kā mazi bērni devāmies pretim durvīm, vērodami skaistumu visapkārt. Plašās telpas sienas bija zeltītas, baseins pats bija veidots no nopulēti baltiem kauliem, skaistās ūdensrozes izstaroja gaismu, kas lika telpai burtiski spīdēt.
Tuvojoties otrām durvīm tās pašas no sevis lēnām vērās vaļā, līdz bija redzama arī Tumsas un Gaisa prinča personīgie apartamenti. Tas ko redzēju mani pārsteidza. Istaba bija tik parasta un vienkārša, neraksturīga tam bravūrīgajam Semam, kuru likos pazīstam. Minimālisms un nepārspējama gaumes izjūta. Mazās guļamistabas sienas bija viscaur melnas, un plašā pienbaltā gulta veidoja satriecošu kontrastu ar telpu. Gar sienām bija novietotas simtiem lielāku un mazāku sveču, kas notušēja sienu melnumu. Sema gulta bija ideāli sakārtota, taču es pamanīju viņa auguma iegulētās līnijas palagos. Tas arī bija vienīgais pierādījums, ka Sems te kādreiz ir atradies.
Muļķīgi, taču negribēdama sabojāt Sema atstāto nospiedumu gultā, es apsēdos uz pašas maliņas, nespēdama ilgāk nostāvēt kājās. Naberiuss palika nekustīgi noraugāmies sava pavēlnieka visslepenākajā vietā, nepārprotami fascinēts ar savu stāvokli.
„Kā tu zināji kur es atrodos? Tad, kad es kritu un tu mani izglābi,” jautāju, ar pirkstiem pārbraucot pāri mīkstajiem palagiem.
„Pavēlnieks jūs redzēja tur augšā. Viņš juta jūsu izmisumu un lika man doties jums pakaļ.” viņš ievilka elpu. „Man ir ļoti žēl, ka jums nācās gaidīt tik ilgi, jaunkundz.”
Mana plauksta savilkās dūrē, baltais palaga augums sažņaugts manos kalsnajos pirkstos.
„Paldies,” palūkojos Naberiusa melnajās acīs.
Kādu brīdi mēs raudzījāmies viens otrā. Dēmoni nav radījumi, kas pazīstami ar savu toleranci, labām manierēm, cilvēcību un godkāri. Taču šeit, manu acu priekšā stāvēja tumsas dēls, kas pierādīja pretējo. Naberiuss bija īpašs. Pavisam noteikti labākais dēmons, kādu man bija nācies satikt. Tomēr viņa melnajās acīs, kuras brīžiem liesmoja ar cilvēcisku dvēseliskumu, ēnas meta skumjas. Skumjas, kas bija tik dziļas, ka sasniedza pašu Naberiusa būtību un grauza to ik dienas.
„Es būšu tepat aiz durvīm un sargāšu jūsu miegu.” Naberiuss pagriezās un, pirms es paspēju ko iebilst, atstāja mani vienu.
Palūkojos uz vietu, kur iegulēts atradās Sema auguma nospiedums un skumji pasmaidīju. Man nebija ne jausmas vai cīņa jau bija beigusies, vai bijām vinnējuši, vai arī tieši pretēji- kroplais radījums ar pusi sejas un saviem rēgiem bija ņēmis virsroku, taču mana sirds pēc visa notikušā bija mierīga. Sems bija ar mani.
Uzmanīgi apgūlos gultā, blakus Sema neredzamajam augumam un atvieglota nopūtos. Es nebiju viena.
Un tad es aizmigu. Ar atmiņām sev pie sāniem un mieru sirdī, lai pēc kāda laika atkal atvērtu acis realitātei. Man pretī lūkojās melnas dēmona acis. Sems bija atgriezies mājās.
|
|
|
kopā dati: 0
Lapas: 0 |
Lapas: |
|
|
|
|
| | Pašlaik te datu nav! |
|
|
kopā dati: 0
Lapas: 0 |
Lapas: |
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunais gads ar baltu zirgu,
Atvelk cisternu ar spirtu!
Nu ir ziepes, nu ir posts,
Atkal visu gadu plosts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
publikācijas datuma
