|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
1.nodaļa
Saule šovakar nesteidzās pamest pasaulīgos. Ar lempīgiem soļiem tā vilkās uz izeju, kur gaismu aizstās mēness spožums. Mēness. Mēs nespējam aplūkot saules dedzinošo skaistumu, jo tā baidās atklāt savu īsto, patiesi iznīcinošo seju. Mēness neslēpjas aiz glamūra. Defekti kļūst par efektiem un neviens nespēj atraut acis no mirdzošās lodes naksnīgajās debesīs. Mēnesim piemīt spēks. Ne velti daudzas radības no saviem midzeņiem izlien tikai naktīs. Tomēr lielākā daļa pasaulīgo slēpjas, droši ieslēgušies savos mājokļos, nesaprotot, ka ne jau no nakts ir jābaidās. Tie ļaunie zvēri ir viņi paši, kas iznīcina visu, ko radījuši, pazudina cilvēkus, kurus mīlējuši, līdz paši nonāk zem zemes. Pasaulē, kur katra sekunde viņu dzīves tiek tiesāta. Bez žēlastības. Taču cilvēce nemācās no citu kļūdām un turpina paaudžu izveidoto maģistrāli. Jā, no mazas taciņas tā bija pārvērtusies šosejā. Grēku un nožēlas šosejā. Ceļā, kas izlems, vai saule būs tava pavadone mūžībā, vai stindzinoša, piķa melna tumsa sagrauzīs tavu grēcīgo dvēseli.
„Eņģelis ir nokritis no debesīm,” vārdi ar smagu elpu nogūlās uz mana kakla.
Viņam nebija ne jausmas cik tuvu patiesībai bija trāpījis.
Bārs, kurā atrados bija vienīgā vieta, kur varēju pazust cilvēku burzmā, izbēgt no atmiņām, no nākotnes. Tomēr kāds bija uzdrošinājies mani uzrunāt. Viņš bija izdarījis kļūdu neievērojot manus mājienus. Muļķīgi no pasaulīgā puses.
Lēnām pagriezos, nopētīdama jauno vīrieti. Tikko izbēdzis no pusaudžu gadiem viņš bija īsts kārums acīm. Apburošas, duļķaini zaļas acis un asinssārtas lūpas, kastaņbrūni mati ar pāris zeltainām šķipsnām. Izteiktie sejas vaibsti bija pazaudējuši bērnu dienu tuklumu. Izkoptais augums lika fantazēt…
„Nepazemo sevi, esi labs puisēns, aizej un paspēlējies ar kādu no muļķēm, kas uzķersies uz taviem lētajiem trikiem,” vārdi, kaut gan pateikti monotoni, kā indes dzelonis sadūra jauno vīrieti.
Es nebiju akla un zināju, ka pasaulīgajiem mans izskats likās neparasts. Neatvairāms. Tomēr viņi pat nenojauta uz kādu zvēru patiesībā lūkojas. Mans personīgais glamūrs sniedzās tikai tik tālu, cik es spēju sevi pārveidot par pasaulīgo acīm panesamu būtni. Kaut gan mans vecums pārsniedza divus tūkstošus gadu, cilvēku pasaulē es sevi uzskatīju par oficiāli pilngadīgu, divdesmit vienu gadu vecu sievieti. Es nevēlējos kļūt par kulta objektu pasaulīgo acīs, ne tā kā to panāca Lucifers. Līdz viduklim garie, tumši brūnie mati, nebija nekas īpašs cilvēku vidū. Taču es nenoliedzami biju savādāka. Manas acis mainīja toņus. Kad biju laimīga, kas pēdējos divos gadsimtos bija gadījies reti, manas acis bija zelta krāsā, kad biju nomākta tās bija tumši zilas, gandrīz violetas, kad biju nikna tās pārvērtās ogļu melnas, tomēr ikdienā tās bija neitrāli sūnu zaļā tonī. Pašlaik tās bija gandrīz melnas. Mana āda pasaulīgajiem neiespējami bāla, taču es biju noslēpusi enerģijas spīdumu, kas ietvēra manu augumu, kad to neslēpa glamūrs. Mans ķermenis- katras sievietes sapnis.
Jaunais vīrietis vēl mirkli uz mani palūkojās un tad gārdzošiem smiekliem apmetās riņķī, lai atgrieztos pie sava galdiņa, kur līdzi rēca viņa draugi. Mans riebums vērojot apdullušo kompāniju bija neizsakāms. Daži cilvēki bija nelabojami lopi.
„Viņa vēl pārdomās!” viņš cītīgi centās iestāstīt saviem draugiem. „Neviena vēl nav man atteikusi!”
Par to gan viņš smagi maldījās, nodomāju pie sevis un novērsos no piedzērušā lopu bara. Divi gadsimti vientulības bija pietiekams laiks, lai atrastu aizvietojumu vīrietim. Alkohols bija viena no izejām. Kaut gan skurbulis nebija tik ilgstošs kā pasaulīgiem, tas bija laicīgs ierocis cīņā pret depresiju. Pret nākotnes tukšumu, kas mani vajāja.
Visbargākais sods, kuru varēja piespriest eņģelim, bija izdzīšana no Paradīzes. Tas tika piešķirs tikai dažiem, tiem eņģeļiem, kuri rupji bija pārkāpuši kādu no svarīgākajiem likumiem. Es biju viena no pāris. Likumi tur augšā bija dzelžaini un tos ievērot vajadzēja ikvienam. Tomēr mīlestība ir akla. Likumi tai nav šķērslis. Tev nebūs nevienu citu mīlēt tā, kā tu mīli savu Visaugstāko. Tā izrādījās mana bedre, kurā man nolauza spārnus, bez kuriem es nespēju uzturēties Paradīzē. Nolauzti spārni, bez kuriem biju nolemta mūžībai uz zemes. Starp pasaulīgo vienmuļajām dzīvēm un pilsētām, kuru skaistumu salīdzināt ar Paradīzi bija neiespējami. Cilvēku pasaulē viss ir pelēks. Pat krāsas, kuras pasaulīgie sauca par košām bija bālas. Nekas vairs nelikās pietiekami skaists pēc tam, kad esi piedzīvojis Paradīzes dārza dzimšanas svētkus. Kad ikviens pumpurs bezgalīgajā dārzā atplaukst vienlaikus, piepildot gaisu ar miljoniem dažādu smaržu buķeti. Kad saule aust no visām debess pusēm vienlaikus un mākoņi nekad nesedz debesis, kas nav pasaulīgi zilas, bet gan raibas. Ar tūkstošiem, miljoniem dažādu krāsu sajaukumiem pildītas, pat tādās, kādas cilvēka acs vēl nav redzējušas. Un pāri visam ir Visuvarenā gaisma, kas kā svētība nāk pār katru viņa bērna galvu. Uz zemes nonāk tikai viņa mīlestības pārpalikumi. Paradīzē, kur putni dzied nepārtraukti un kukaiņi nemēdz apstāties, kur dvēseles staigā dziedādamas un eņģeļi smaidīdami. Mājās.
Tomēr bija lieki fantazēt par neiespējamo. Mūžību man bija lemts pavadīt pelēkā būrī, iesprostotai uz zemes. Vienīgais, kas mani spētu izglābt no šī iznīcinošā likteņa bija nāve. Taču pat nāve no manis bēga. Eņģeļi ir nemirstīgi. Nekādas globālās kataklizmas nespēja mani nonāvēt. Es tik un tā jutu sāpes, tomēr nevarēju nomirt. Un kas gan cits man atlika šajā pasaulē, kas nebija mana? Es darīju visu, lai nāve paņemtu mani pie sevis, kur mana dvēsele beidzot rastu mieru, tomēr nekas nelīdzēja. Grieztas brūces sadzija nekavējoties, automašīnas man vienkārši izbrauca cauri, inde man uzdzina tikai nelabumu, kamēr pasaulīgo tā nonāvētu pāris minūšu laikā. Cilvēki baidījās no nāves un alka nemirstības, tomēr neaptvēra tās postošās sekas. Nāve pēc pāris gadsimtiem kļuva pievilcīga. Taču nesasniedzama. Diemžēl.
Vienīgā mana patiesā draudzene bija viskija pudele, kas pietušēja manu iekšējo dēmonu kroplīgās sejas. Es negauzos par savu vientulību, jo pati mērķtiecīgi bēgu no attiecībām ar cilvēkiem. Cilvēki ir trauslas būtnes. Viņi prot iesakņoties citu sirdīs, neapdomājot savas rīcības sekas. Kaulainā reiz apciemo ikvienu mirstīgo. Nelaiķis aiz sevis atstāj atmiņas un sāpes. Sāpes, kas dedzina palikušos. Taču arī viņi reiz aiziet. Visi aiziet un mūžīgais aplis sākas no jauna. Man nebija iespējas pamest pašai savu dzīvi. Tāpēc es izvēlējos neļauties kārdinājumam, un izbēgt no jebkādiem sakariem ar pasaulīgajiem, kas manu agoniju dvēselē padarītu vēl izteiktāku. Jau tagad sāpes bija nepanesamas.
Ap pusnakti cilvēku burzma kļuva nepanesama. Piedzērušās sejas truli lūkojās tukšumā, glāžainās acis nespēja fokusēties. Es atdotu visu, lai nonāktu tādā stāvoklī, kad tava sirds ir tukša un tikai tagadne ir svarīga, taču protams tas nebija iespējams. Eņģeļi nevarēja piedzerties. Pat kritušajiem eņģeļiem tas nebija iespējams. Tā bija viena no soda īpatnībām. Tev būs nožēlot sevis izdarīto. Tikai es nenožēloju. Mīlestība, manuprāt, nebija nekas nosodāms. Pat primitīvi attīstītajiem pasaulīgajiem bija atļauts mīlēt, tas netika uzskatīts par grēku tur augšā. Primāti pat neapjauta, kā viņiem ir paveicies.
Bārs oda pēc dzīvības. Pēc dzīviem, apmierinātiem cilvēkiem, kuriem bija skaidrs savs mērķis. Man tāda nebija. Dzīvībai piemita šķebinoši salda smarža, kam sekoja nāve. Jaunas dzīves sākums.
Vēsais vasaras gaiss mani satrieca tiklīdz pametu bāru. Aiz muguras saucošais vīriešu pūlis palika neievērots. Pilnmēness grozījās naksnīgajās debesīs. Pilsētas trokšņi bija neizturami un vienīgais ko meklēju bija klusums. Kapa klusums.
Milzīgais alkohola daudzums, kuru biju izdzērusi beidzot lika par sevi manīt, un manas kājas likās pārāk smagas, lai ietu. Atradusi šķērsielu, kur pasaulīgo acis vairs neuzmanīja katru manu soli, es nometu savu glamūru. Bija patīkami sajust vēju savos matos. Bija pagājis pārāk ilgs laiks kopš pēdējo reizi uzdrošinājos būt es pati. Kritušais eņģelis.
Mani līdz potītēm garie, sudrabbaltie mati dejoja vējā, atstarodami mēness gaismu uz melnā asfalta. Mana āda kļuva žilbinoši bāla, it kā es būtu aprijusi sauli. Manas acis izstaroja zeltainu mirdzumu, kuru pasaulīgajiem bija sāpīgi uzlūkot. Mirstīgo acis nebija paredzētas brīnumiem. Brīvības sajūta pārņēma manu augumu, pirms spazmas ieņēma laimes sasildīto vietu. Asās sāpes satrieca manu ķermeni. Tūkstošiem noasinātu nažu sadūra manu augumu vienlaikus, labi zinādamas, ka izdzīvošu. Agonijas pilns sāpju kliedziens izbēga no manas mutes un atbalsojās tukšajās ēku sienās. Lai cik bieži es atkārtotu savas pārvērtības, pie sāpēm nekad nevarēja pierast. Tās katru reizi mani pārsteidza ar jaunu, daudz iespaidīgāku spēku. Taču sāpes līdzi nesa arī brīvības sajūtu. Es biju Visuvarenā meita, kas kaut gan izdzīta no mājām, nezaudēja savu dievišķumu. Sofija.
Mani spārni nebija dūnu balti kādi tie izskatījās renesanses gleznās atveidotajiem tuklajiem bērneļiem. Tie bija piķa melni. Padzītā eņģeļa simbols. Tomēr mani spārni bija viss, kas saturēja saikni starp tagadni un pagātni. Starp debesīm un zemi. Spārni bija izlauzuši savu ceļu cauri miesai un tagad graciozi spoguļojās mēness gaismā. Mans pasaulīgais apģērbs bija zudis un tā vietā nākusi kleita- dāvana no Visuvarenā, pametot svēto dārzu.
„Tev nebūs aizmirst savas saknes, lai kur tu atrastos. Tev būs atcerēties sev līdzīgos,” viņa skaistā balss nebija barga, tā nekad nebija nicinoša.
Melnā kleita, kas katru reizi izskatījās citādāka, bija veidota no Visuvarenā elpas. Šonakt tā sniedzās līdz pat zemei, izceldama manu vidukli un viegli apņemdama šauros plecus. Mugura palika kaila, ļaujot vaļu spārniem.
Ievilkdama dziļu elpu, es padevos instinktiem un pacēlos gaisā. Masīvie spārni pāris sekundēs mani pacēla desmitiem metru augstumā virs māju jumtiem. Pilsēta gulēja. Laternas izgaismoja pustukšās ielas, pāris automašīnas traucās cauri pilsētai, rietumos zaigoja saules atblāzma. Tomēr nakts bija tikai sākusies. Rīts nekad nevarēja pienākt par vēlu…
Lai izvairītos no nevajadzīgām nejaušībām, par savu mājvietu biju izvēlējusies vienu no mazpazīstamākajām valstīm pasaulē. Mazā valsts pie Baltijas jūras nebija pasaules centrs. Latvija bija piemērota mājvieta kritušajam eņģelim. Pasaule ir pilna kroplīgiem radījumiem, tomēr viņi visi koncentrējas lielākajās pilsētās, kur atrast kārtējo upuri nav grūti. Dvēseļu uzpircēji, banšijas, vampīri un dēmoni bija tikai daži no simts. Latvija bija pēdējā valsts, kuru kāds no radījumiem izvēlētos par savām mājām. Tā bija ideāla vieta, kur paslēpties no citu acīm. Kur paslēpties pašai no sevis. 64 589 km2 mazā platība ar 2,2 miljoniem iedzīvotāju bija nieks pasaules milžiem. Cilvēki šeit bija pasīvi, tāpēc privātums nebija problēma. Es varēju eksistēt vientulības skavās.
Vējš sitās man sejā ik reizi, kas smagnējie spārni mani nesa tuvāk debesīm. Drīz mazā Gerdena palika aiz muguras un sāļais jūras gaiss iekļāva manu augumu. Nakts bija debešķīgi skaista. Mēness rādīja man ceļu nebūtībā, aicinot mani sev līdzi. Un es sekoju. Akli sekodama mēness gaismai pēc kāda laika es attapos nekurienes vidū. Debesis saplūda kopā ar jūru, tikai mēness palika nekustīgs.
Mani spārni ātri nogura. Eņģeļiem nebija jāēd, lai uzkrātu enerģiju, tomēr rezerves bija nepieciešamas. Paradīzē saule nekad nenorietēja, bet gan uzleca katru rītu no jauna. Tur augšā nevaldīja nakts… Dienas gaisma bija Visuvarenā favorīte. Nakts bija domāta pasaulīgajiem. Man bija nepieciešama saules enerģija, kas ļautu atgriezties Gerdenā. Bez papildus enerģijas es biju nolemta mokām.
Elpas trūkums sažņaudza manu sirdi. Kaulainajai patika ar mani spēlēties, divi gadsimti ciešanu tam bija ticams pierādījums. Mans augums zaudēja bijušo spozmi, sudrabbaltā gaisma, ko izstaroju, pamazām izdzisa.
Ar pēdējiem spēkiem kustināju smagos spārnus, kas mani nesa augstāk debesīs. Augstāk un augstāk, taču nekad pietiekami augstu. Es biju zaudējusi spējas šķērsot pasaules un tilts nu man bija slēgts. Uz mūžu.
Ar katru kustību mani spēki izsīka, līdz beidzot es biju gatava padoties. Agonija dedzināja manu ķermeni. Sāpes mirstīgo jau sen būtu novedušas nāves saudzīgajās rokās, bet es turpināju sadistisko rotaļu.
Līdz manai kapitulācijai bija palicis pavisam nedaudz, kad es ieraudzīju vāju siluetu jūras rīklē. Zeme. Milzīgs adrenalīna vilnis lika man tiekties uz sauszemi, jo jūras vidū es biju nolemta mokām. Kā būtu, ja nāve vienmēr būtu tev līdzās, sagādātu ciešanas, tomēr nekad nepadarītu savu darbu līdz galam? Spēle, kurā piedalījos ne no sava prāta, bija iespaidīgs veselā prāta iznīcināšanas ierocis. Ar laiku biju iemācījusies, ka padošanās nesamazina risku, tāpēc aktīvi iesaistījos spēlē. Man bija jāsasniedz sauszeme.
Mans augums trīcēja no saspringuma un spēka trūkuma. Zeme likās pārāk tālu, un mani spārni pārāk smagi. Sauszemes pleķītis palika kur stāvējis, un mana panika auga. Jau jutu jūras sāļos nagus skrāpējam manu rīkli, taču turpināju ceļu uz izeju. Bez sāpēm pastāvēšana bija daudz vienkāršāka.
Asas sāpes satrieca manus spārnus, kad biju tikai pāris simtu metru attālumā no krasta, un, zaudējusi orientēšanās spējas, es padevos jūras varai. Viļņi ar neticamu spēku trieca mani pret ūdens virsmu, līdz es sagaršoju asinis. Jā, pat eņģeļi asiņoja. Likās, ka jūra cenšas mani pārraut miljons sīkos gabaliņos, es tiku rauta uz visām pusēm vienlaikus. Krasts bija akmeņains, klinšains, ko nepamanīju līdz brīdim, kad mani spārni ietriecās cietajā virsmā. Neizturamās sāpes no manis izrāva kliedzienu, un sāļais ūdens sāka grauzt manu kaklu. Asiņojošās brūces skaloja jūras asaras. Katru reizi, kad likās, ka nāve vairs nav tālu, sāpes saasinājās, taču nekad nebeidzās. Spazmas lika manai dvēselei sarauties. Vēl nekad nāve nebija bijusi vēlamāka…
Tumsa atnāca nebrīdinot. Vienu brīdi es cīnījos ar likteni, otrā- biju brīva no sāpēm. Kādam manis bija palicis žēl…
Kad atvēru acis, saules spīdzinošā seja lūkojās man pretī. Viļņi miermīlīgi skaloja krastu, zaudējuši nakts negantumu. Sāpes neplosīja mani, taču atmiņas bija pietiekami spēcīgas. Nāve prata atstāt atmiņā paliekošu iespaidu. Mani spārni bija nopietni savainoti, tie vienīgajiem bija nepieciešams laiks, lai sadzītu. Kaut gan visi ievainojumi jau bija sadzijuši, es tik un tā jutos kā mirusi. Pilnīgs spēku izsīkums sagādāja grūtības piecelties, tāpēc paliku guļot asajās smiltīs.
Pagriezos un novērtēju savu galamērķi. Pelēkās, lēzenās klintis bija brutāli iespaidīgas. Tikai dažviet smiltis bija zeltaini brūnas, pārsvarā zemi klāja akmens putekļi. Debesis sajaucās ar jūru un zemi, kļūstot pat vienotu pelēku masu. Pāris zaļas zāles puduri piešķīra ainai krāsu. Saule bija zaudējusi mātišķo siltumu, un uzgriezusi savu auksto muguru šai Visuvarenā aizmirstajā zemē. Un tad es sajutu viņu…
Gabriels bija tas, kas mani izglāba. Mans Gabriels.
Eņģelis, kura dēļ es biju padzīta no mājām. Gabriels, kuru es mīlēju. Un kaut gan viņš to neatdzina, es zināju, ka arī viņš mani mīlēja. Tikai bailes no mūžības tukšumā atturēja viņu no patiesības. Es jutu viņa saldo elpu virmojam gaisā, Gabriela enerģija bija atstājusi pēdas starp divām pasaulēm.
Mūsu mīlestība bija dabīga, tomēr neiespējama. Konservatīvie likumi tai lika necaursitamus šķēršļus. Jūtas uzplauka nemanot. Nejauši pieskārieni, ausī iečukstēti vārdi un intīmi smaidi, nekad iepriekš nebija pārsniegusi atļauto robežu. Līdz brīdim, kad manas jūtas sāka dominēt pār saprātu. Kādu dienu, neilgi pēc Paradīzes dārza dzimšanas svētkiem, mēs ar Gabrielu paslēpāmies no visiem. Āboli tur augšā vēl aizvien bija aizliegtie augļi, tomēr ābeles netika aizliegtas. Tā bija mūsu slēptuve zem nolādētā augļu koka, kurai neviens cits neuzdrošinājās pat tuvoties. Taču ne jau pats koks bija nīstams, tās bija vājās dvēseles, kas nespēja pretoties kārdinājumam. Mana roka atradās Gabriela klēpī, kā tas bija noticis jau tūkstošiem citu reižu, taču šoreiz man ar to nepietika. Es vēroju katru Gabriela kustību. Kā viņa gaiši zaļās acis sekoja līdzi mūsu sadoto pirkstu spēlei, kā viņa puspavērtās lūpas ievilka jaunu elpas vilcienu, kā cilājās viņa spēcīgās krūtis. Gabriela baltie spārni bija vieni no iespaidīgākajiem Paradīzē, par viņu runāja visi.
„Gabriels būs teicams erceņģelis,” šādas runas bija ierastas dvēseļu un citu ercenģeļu vidū.
Taču kopā ar mani viņš necentās izlikties un būt tāds, kādu citi viņu vēlējās redzēt. Viņš uzdrīkstējās būt vienkārši Gabriels. Mans Gabriels.
„Gabriel, vai esi domājis par to, kas notiks, kad tu kļūsi par erceņģeli? Mēs vairs nedrīkstēsim tikties,” vārdi dūra manā sirdī.
„Mums netiek dota izvēle, Sofij,” Gabriela acis uzmeklēja mani. „ Tu to zini.”
Jutu kā asaras sariesās acīs, domājot par nākotni, kad Gabriels vairs nebūs pie maniem sāniem.
„Es tevi neaizmirsīšu. Nekad.”
Nākamajā brīdī es atrados Gabriela apskāvienos. Viņa rokas aptvēra manus plecus un mūsu augumi kļuva par vienu veselu- intimitāte, kuru līdz šim nebijām atļāvušies.
Viņa platie, maigie spārni iekļāva mūs abus, līdz eksistējām tikai mēs divi vien.
Es viņam atrados pārāk tuvu, un nespēju pretoties. Manas lūpas pieskārās viņa, un nevainīgs skūpsts izmainīja manu pasauli. Gandrīz taustāma laime virmoja mums visapkārt un putni sāka dziedāt savu dziesmu. Mana pasaule eksplodēja.
„Grēcinieki!” raupja balss mūs atrāva vienu no otra.
Bijām pieķerti nozieguma vietā.
Tālākais sekoja ātri. Mani apsūdzēja pavedināšanā un likumu neievērošanā. Sievietes tu augšā tika diskriminētas, tāpēc Gabriels palika neskars ar saviem baltajiem spārniem. Es tiku padzīta.
Kopš tās dienas zem ābeles es vairs nebiju sarunājusies ar Gabrielu. Viņš neatnāca no manis atvadīties, kad tiku izdzīta no mājām. To es viņam nespēju piedot.
Taču apziņa, ka pirms pāris stundām atrados viņa rokās, ka viņš ir atradies man līdzās, pieskāries man, bija šokējoša. Tā bija dāvana, kuru nebiju gaidījusi.
„Gabriel?” čukstēju. „Gabriel?”
Viņš neatbildēja. Pagāja vairākas stundas līdz atguvos un biju spējīga kustēties. Mana dvēsele bija ievainota.
Kā noskaidroju, atrados Gotlandē. Sarūsējusī zīme pie Hoburgas bākas daudz nepalīdzēja. Lai nepievērstu sev uzmanību, izmantoju glamūru, un ieņēmu savu pasaulīgo izskatu. Gotlandē nebija daudz iedzīvotāju. Pāris mājas, kurās man atteica palīdzību, nesaprazdami ne vārda no manis teiktā.
Gar krasta līniju sniedzās mazākas un lielākas klintis, kas netīši lika fantazēt. Vai nāve patiesi bija tik nesasniedzama kā domāju? Iespējams, ka mans ķermenis nespēja paciest ilgstošas mokas. Mans prāts piepildījās ar desmitiem dažādu ideju, kas varēja izbeigt manu eksistenci, tomēr neviena nebija pietiekami laba.
Visbeidzot, kad nonācu otrā salas pusē, es atradu nožēlojami mazu pilsēteli, kurā vietējā krogā bija savākušies teju vai visi salas iedzīvotāji. Sarunas apklusa un galvas pagriezās uz manu pusi, kad ienācu piedūmotajā telpā. Es izskatījos kā citplanētietis viņu vidū. Tie bija darba ļaudis, kuriem piederēja viens pāris izejamo drēbju, kas tika lietotas tikai ejot uz baznīcu. Krogā bija apmēram divi duči vīriešu un piecas sievietes. Piesmakušais gaiss oda pēc vecām zivīm un alus, kas pēc dienas pavadītas svaigā gaisā, uzdzina nelabumu. Dzīve Gotlandē bija gaužām parasta.
Skatieni dūrās man mugurā arī ejot uz bāru, kur patukla sieviete pieņēma manu pasūtījumu. Viņiem nebija pieejams nedz viskijs, nedz brendijs, tāpēc nācās iztikt ar alu. Viens no sirmgalvjiem gandrīz nolauza kaklu, cenzdamies apskatīt mani no visiem iespējamiem leņķiem. Krogā valdīja nepatīkams klusums, liekot man justies kā cirkus klaunam. Nojautu, ka Gotlandē iebraucēji bija retums.
Pēc pāris minūtēm sarunas vietējo starpā atsākās, taču es netiku aizmirsta. Tagad visi centās uzminēt kas mani šurp atvedis. Šo cilvēku ieinteresētība man likās uzjautrinoša, jo vēl nekad es nebiju bijusi tenku objekts. Latvijā cilvēki izvēlējās ignorēt neparastos un neiederīgos, nevis tērēt laiku rokoties dziļāk. Katrs domāja tikai par sevi.
„Fröken?” man blakus sēdošais vīrietis centās uzsākt sarunu.
„Es jūs nesaprotu!” kratīju galvu cerībā, ka mani liks mierā.
„Jaunkundz?” man aiz muguras atskanēja raupji-salda balss un es sastingu, sajuzdama runātāja enerģiju.
Šim „kādam” nebija dvēseles. Es biju saskrējusies ar dēmonu, kurš acīmredzot zināja, ka neesmu mirstīga.
Pamanīju, ka visi kroga klienti stāvēja nekustīgi vērodami radījumu man aiz muguras. Saglabādama mieru, lēnām pagriezos un sastapos ar savu dabīgo ienaidnieku.
„Gå!” viņš pavēlēja, nenoņemdams no manis acis, un nākamajā brīdī krogā bijām palikuši tikai mēs divi.
Biju gaidījusi sastapt kādu kroplu radījumu ar ķēmīgu seju un asinssarkanām acīm, taču patiesībā dēmons ne tuvu nebija līdzīgs maniem fantazējumiem. Melnās acis lūkojās pretī. Platā piere un meistarīgi veidotie vaibsti bija fantastisks mākslasdarbs. Viņa apakšlūpa bija nedaudz pilnīgāka par augšlūpu, mati- nogriezti eleganti īsi, taču nekārtīgi. Viņa bronzā veidotā āda krēslā izstaroja draudīgu spīdumu. Dēmona augums bija grēcīgs. Atrodoties tikai metra attālumā no viņa, mana galva griezās. Dēmona izstarotā enerģija bija tik spēcīga, ka man radīja problēmas sakopot savas domas. Dēmoni bija radīti, lai padarītu dzīvi grūtu, lai izprovocētu nogaršot aizliegto augli, un savu darbu darīja labi. Šis dēmons manā priekšā bija pati satriecošākā būtne, kuru manas acis bija skatījušas.
„Samaels,” viņš sniedza man savu plaukstu.”Sems.”
Es nedrīkstēju zaudēt kontroli, taču visi mani refleksi kliedza aiz vēlmes pieskartie viņa ādai. Piederēt viņam.
„Sofija,” atbildēju, taču nesniedzu savu roku.
Dēmona smaids izdzisa.
„Tad iztiksim bez laipnībām,” Sems iztaisnojās un uzlūkoja mani.
Es klusēju. Bez saviem spārniem es nespēju no viņa aizbēgt, tāpēc vienīgā izeja bija sadarbība. Nevēlējos iegūt nāvīgu ienaidnieku, kurš izbaudītu katru manu kliedzienu.
„Es esmu nāves dēmons. Tumsas un gaisa princis.” viņš apstājās, vērodams manu reakciju. „Pietiktu ar vienu knipja sitienu un es izbeigtu tavu nožēlojamo eksistenci!”
Manā galvā uzsprāga atombumba. Sems varēja mani nogalināt! Tas bija viss ko vēlējos. Es gribēju mirt.
„Tu gribi mirt?” viņš izbrīnīts jautāja.
Vai es to pateicu skaļi?
„Nē,” viņa smaids bija samaitāti cukurots. „ Tavas domas ir tik skaļas, ka tās nav iespējams nedzirdēt. Atceries, es esmu gaisa princis… Es dzirdu visu. Arī tavas domas.”
Ne katru dienu es satiku dēmonu, kas turklāt vēl bija princis. Dzīve bija pārsteigumu pilna.
„Tu gribi mirt?” viņš atkārtoja un lēniem, draudīgiem soļiem man tuvojās.
„Jā,” čukstēju, mana balss pazaudējusi ierasto stingrību.
„Interesanti…” viņš centās man pieskarties, taču tikai pasmējās, kad es novērsos. „Kāpēc? Pasaule ir pilna ar iespējām. Tu esi labāka par lopiem, kas sevi sauc par cilvēkiem!”
„Es gribu mirt!” pagriezos pret Semu, dusmās manas acis kļuvušas melnas. „Mirt! Nevis kļūt par kārtējo staigājušo pīšļu kaudzi.”
Samaela smaids nesasniedza viņa acis. Kā plēsoņa, lēniem, gurdeniem soļiem viņš vēlreiz man tuvojās, apžilbinot mani ar savu skatienu. Tajā mirklī svarīgs bija tikai viņa sološais skatiens. Visu ko tu vēlies… Visu ko tu lūgsi…
Viņa lūpas bija tikai sprīža attālumā no manējām, kad sapratu, kas sekos tālāk. Ar asu kustību es palielināju attālumu starp mums un, atvēzējusies no visa spēka, iesitu Samaelam. Mana roka ietriecās viņa sejā un gaisu satricināja metālisks troksnis. Nekavējoties atkāpos, pārsteigta par savu rīcību, gaidīdama Samaela dusmu izvirdumu. Taču es maldījos. Viņa tumšais skatiens uzmeklēja mani un velnišķīgs smaids uzplauka dēmona sejā.
„Tagad tu mirsi,” vārdi tikko bija pametuši sārtās lūpas, kad viņa akmenscietās rokas sažņaudza manu kaklu.
Beigas vairs nebija tālu.
|
|
|
kopā dati: 0
Lapas: 0 |
Lapas: |
|
|
|
|
| | Pašlaik te datu nav! |
|
|
kopā dati: 0
Lapas: 0 |
Lapas: |
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1430
Kopā:6413195
|
| |
| |
|
Autori
publikācijas datuma
