|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ievads:
Klusums un tumsa ir vienīgā dzeja –
Līdz pirmajam skalam ceļš tāls vēl ir ejams.
Aprisēm, balsīm vēl kārta nav dzimt –
Dievs sapņo jau mūžību deviņi simt.
Sapnī viņš zvanus jo sirdīgi zvana,
Grib skatīt, kā ganiņi mākoņus gana.
Padebesim košu zaļumu gūt –
Dievs sapnim liek piepeši īstenam kļūt.
Gaismu nu beidzot ik radība skata,
Tiek radīts pa zvaigznei no katra tā mata,
Kuras spīd kopā, un Visums top gaišs.
Kā pēdējo Sauli viņš pasaulē laiž.
Dzimšanas prieks:
Kad jānāk pasaulē
Šai Dieva azotē,
Nāk Saulīte uz mūžu
Bez “negribu” un “nē”.
Tā spoži spīdēt prot,
Pat tevi noglāstot
Un Dieva vēlēšanos
Pa īstam piepildot.
Bet trausla vēl ir tā
Kā stikla ietvarā
Vien liesmas dvēselīte
Ar rūpēm dēstīta.
Dieva pirmais dziedājums:
Aiz ūdenskrituma ir noslēpta šī vieta,
Kur šūpulī guļ Saule, starp meitām mīļākā.
Nu krūšu viducī nav galodas man cietas –
Kā maize sirds tur smaržo un noreibst vīrakā.
Aiz pirmreizīguma ik dziņa elpo brīvi,
Viss rodas jauns un tīrīts iz viņas daiļuma.
Mums abiem lemt par Zemes iemītnieku dzīvi
Un laika bezgalību lēst domu dziļumā.
Jau zvaigznēs pārvērtušies visi mani mati,
Par pastarīti vienu mans rūpests lielākais.
Simt kruzuļu un mantu, pērlēm pilni rati,
Un rokās spogulītis tai spulgo dārgākais.
Ļaužu dziedājums:
Noslēpums šī vārā, maigā gaisma –
To mums meklēt, slazdos, cilpās tvert.
Putnus, zvērus, dabas spēku baismu
Klintīs zīmēt, kreļļu virknēs vērt.
Vai tur māņu maldugunis zaigo,
Kuras tūlīt iztvaiko un zūd?
Zināt gribēšana sārto vaigos –
Viss, it viss ir ļaudīm jāsajūt.
Teiksmains ūdenskritums straumes laista,
Tomēr piekļūt tuvumā mums liegts.
Tādas vietas allaž ļaudis saista –
Kaut kas jauns un nekad neaizsniegts.
Putni un zvēri ved Sauli pastaigāt:
Mēs mīlam nesavtīgi, vien glāstus lūdzot sev –
Mēs uzticīgi esam, ak, dāsnā Saule, tev.
Pie taviem zelta matiem, pie tavām pavadām
Uz mūžu sieti esam un dzīves pavadām.
Kad esi bērns, mēs nākam uz katru brēcienu,
Pa upes virsu vedam ar raudas lēcienu.
Kad esi pieaugusi, tu vari būt kā vilks,
Kas tuksnesī kož ļaudis, ko sargā debess zilgs.
Tu vari būt par māti, kad atnācis jauns rīts,
Un iestājies par katru, kam pāri nodarīts.
Kā ūdenskritums ļaudīm spīd acīs spogulis –
Tu esi nemanāma, bet tev ir manāms viss.
Mēness vārdi pusnaktī:
Kas tu esi, lielā uguns?
Greizā vijole tev dzied.
Apgaismots no tava stara,
Ziediņš bāls iekš sirds man zied.
To pie tavām zīda cirtām
Nolieku, lai miegs tev ciešs.
Vai tu zini, cik man skumji –
Vienam mokas jāizcieš.
Neesmu es tevis cienīgs –
Tikai blāzmā mirdzošs trauks.
Nakts ja nešķirtu un diena,
Varētu es kļūt tavs draugs.
Dievs un Saule rītausmā:
“Klau! Pulkstenis sit stundu nepacietīgs.”
“Jau? Acis miegā vērtas cieši, cieši.”
“Meit’, kur tu tādu ziedu noplūkusi?”
“Teic, vai tu šobrīd dziesmu dungo klusi?”
“Nē, mūzika šī burvīgā plūst pati.”
“Vēl debesīs dun tavi kaujas rati.”
“Es savu karapulku gaitas zinu.”
“Tēt’, nenojaušot īsto, tikai minu.”
“Vai nejāj tautas, braši precinieki?”
“Stāj, mīļais tēvs, un nebažījies lieki.”
“Audz zvaigžņu pulkā daiļā pastarīte!”
“Daudz darbu padomā vēl nedarītu.”
Saule kāpj debesīs:
Tumsa uz atpakaļ gainoties kāpjas,
Un lēnām pret debesi Saulīte rāpjas.
Ziediņš tai rokā, kur bitīte dūc:
“Man dzelonis ass! Bīsties dzēliena, mūc!”
Dzīvības skurbdama Saulīte dodas,
Bet tieši iz skurbuma nelaimes rodas.
Kāja uz miklajiem akmeņiem slīd.
Ak, vai! Melnā atvara plaukstā tā krīt.
Atvars griež liesmoto augumu dzēšot,
Tver uguni dzelmē, pa lēveriem plēšot.
Cīņā šai sīvajā vakars drīz klāt.
Raud radība dzīvā: “Kur esi gan, māt?”
Atvara un Saules dziedājums:
“Upes seklumam blakus es atveros dziļš,
Savā dziļumā velkošā noslīkstot pats.
Kokam saknes no svara, ne piešķirtais gods –
Šajā ziņā es esmu tam biedrs un rads.
Spēkā pieņemas atvari, ozolu mežs,
Tā, kā kalēja smēdē sirds izkalta dveš.”
“Atlaid vaļā! Pie debesīm sen starot laiks –
Arī dziļums spēj mīlēt, bet nekļūstot baigs.
Dzirdu vijoles skaņas – tur, augšā kāds dzied.
Tēvs un zvēriņi uztraucas – kur tagad es?
Ziedu balto vairs nevaru noturēt ciet.
Elpa aizsitas. Straume, ak, upmalā nes!
Mēness spogulī gaida Sauli:
Šonakt savādāk redz acis –
Gaismas šūpulī melns rēgs.
Viņa varā baltais ziediņš,
Saules augums lāsēm deg.
Upes sviedriem seja klājas.
Kur mans lociņš? Stīgas trīc.
Paliec dzīva, lielā uguns –
Mīlas vārds vēl nesacīts.
Ķeries klāt pie spogulīša –
Tajā beidzas neprāts šis.
Vienā pusē atvars melnais,
Otrā pusē debesis.
Dieva otrais dziedājums:
Man ziņu atnesusi pasta dūja žigla,
Ka ausma neaplaimo māju pusi vēl.
Mans karalauks lai sākas līdzi sārtai miglai –
Dēļ mīļās pastarītes cirst velnus nav man žēl.
Nes otro ziņu ganiņš mākoņjēru pulkā –
Ir atvars nolaupījis gaismu ganībās,
Un blējieniem šiem žēliem nevajag pat tulka –
Viss juku jukām, aplam un šķērsām notiekas.
Bet trešo ziņu vējiņš nočubina bikli,
Ka meitu glābis Mēness – cēlais jauneklis.
Pie debesīm spīd Saule, spogulim plīst stikli.
Ne diena, nakts šķir draugus, ko likten’s vienojis.
Ļaudis uzņem Sauli un Mēnesi:
Dzirdam smieklus skanīgus no tāles.
Ļaudis parasti tā nesmejas.
Smaržo kūpot nošu pilna zāle –
Putnu spārni krāsās rotājas.
Meitene ar jaunekli liek soļus.
Redzam – apkārt savāds oreols.
Šķiet, pat kājas neskar miklos oļus –
Viņi iet, kur beidzas upes mols.
Esi sveicināta, parādība –
Noslēpumu solam saglabāt!
Cilvēcīgā miesā nemirstība –
Brīnums, ko sev līdzi paņemat.
Saules dziedājums:
Labie ļaudis, pieņemat, ka mist uz zemes sāku –
Debesīs ir labi gan, bet cilvēks būt es māku!
Mīļais tēvs nu pavēris uz mirkli debess logu,
Ļaujot vietā iestādīt un auklēt zelta pogu.
Manā lepnā uzvalkā deg pogas tādas trejas –
Visām tām ir acis div un Radītāja sejas.
Vienai gājums aprautos, mūžs sāktos abām citām.
Tāpēc, ļaudis, nebēdājam! Priekā plaukstas sitam!
Patiesība pierādās – prot ļaudis dievu darbus,
Netraucē ja nekārtība likumiem pa starpu.
Godaprāts un raksturs rūdas, velnam grašus zogot,
Un par viņu lakstīgalas vienā mēlē pogo.
Mēness dziedājums:
Svešu domu, ilgu pārmākts
Esmu mitis tālu tur,
Viegli nav kur mājās pārnākt,
Maldu valgs kur pin un tur.
Debesīs no manis pāri
Paliek asarotais trauks.
Gribu cilvēks būt es arī,
Zināšanas gūstot augt.
Ļaudis spaiņus akās gremdē,
Teicot mani, veldzi smeļ.
Naktīs viņu skumjas remdē
Skatiens mans un pušu šķeļ.
Saules un Mēness mīlas duets:
“Mainīga dzīve, bet paliec uz vietas –
Mīla ir lamatas vienlīdz, kā balsts.”
“Mīlot var izjaukt vai sakārtot lietas,
Robežas pārzīmēt kartē ik valsts.
“Ar pirkstu galiem pie manējā pleca
Skaries kā pasaules maigākais zīds!”
“Nāvē un pīšļos kad miesa guļ veca,
Varbūt vien maigumu nepaņemt līdz’.”
“Velns balsī sēcošā Dievam par spīti
Teicis, ka mīla nav vairāk, kā grēks.”
“Cilvēki seko tam, muļķības dzīti,
Tomēr mēs saprotam – mīlā ir spēks!”
Dievs nokāpj no debesīm:
Sen tumsas draudiem beigas, karots jau ir gana –
Visvairāk bērnu ceļi tēvam tagad rūp.
Sirms stāvs pie jūsu durvīm augu dienu zvana
Un augšāmceļ no jauna, kad maldos jāpaklūp.
Ko nespēj paveikt dievi, ļaudis paveic paši,
Jo cilvēcīgā dvašā dievu nektārs dveš.
Cik nemanāmi pulkā un cik sirdīs plaši,
Mēs tuvi mīlestībai, tās vārds vairs nav mums svešs.
Ir laicīgs viss, pat bārda, kurā slēpjas gari,
Kur lidoņi vij ligzdas, gaisa dārzi zied.
Lai nobirdina sarmu stindzinošo zari,
Kad Mīlestības vārdu jūs dzīvu uzturiet!
Fināls:
Ir tukšums piepildīts –
Tev pieder nakts un rīts,
Pār tavu esamību
Sieks zvaigžņu izbārstīts.
Kam vientuļš vēl un skumjš
Tavs smagums tevi stumj –
Kāds pasargājot spārnu
Kā jumtu pāri jumj.
Klāt brīnu jāpieliek,
Līdz tā mums visiem tiek.
Ir cilvēks neuzvarams,
Ja Cilvēks būt sev liek!
21.06.2019.
|
|
|
kopā dati: 0
Lapas: 0 |
Lapas: |
|
|
|
|
| | Pašlaik te datu nav! |
|
|
kopā dati: 0
Lapas: 0 |
Lapas: |
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1497
Kopā:6119569
|
| |
| |
|
Autori
publikācijas datuma
