|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pirms 25 gadiem... 1.daļas turpinājums | | Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
...Ilgu laiku biju mācijusies skolas vienkāršos uzdevumus mājās, bet nu jau galīgi bija apnicis dzīvoties pa mājām. Ātrāk gribējās tikt atpakaļ skolā, lai uzzinātu, kas jauns tur noticies, un es varētu pastāstīt, kā man visādi gāja pa slimnīcu.
Kad mana ārste nolēma, ka nu jau esmu kārtīgi izveseļojusies, atsāku atkal savu sološanu caur mežu mammas pavadībā uz savu skolu. Ziema jau gandrīz bija pagājusi, kad atkal ta kārtīgi varēju dzīvoties pa lauku, un sen nebiju satikusi savu darudzeni Evu, ar kuru mēs kopā bijām uzsākušas skolas gaitas. Kad iegaju klasē, jutos atkal apmulsusi pēc tik ilgas škiršanās no saviem klases biedriem. Paguvu ievērot, ka Evai blakus manā vietā solā sēž cita meitene, un sadrūmu.
–Nu, nāc vien tālāk, Inga! Apsveicam ar atveseļošanos, un vēlam tev vairāk nekad neslimot, citādi mēs visi esam pēc tevis ļoti sailgojušies, - laipni noteica mana skolotāja, kas mums pasniedza gan stundas, gan bija audzinātāja.
–Mana vieta solā ir aizņemta, man jāsēž tagat kautkur citur? - pajautāju skolotājai, bet viņa man norādīja uz brīvu solu, kur neviens nesēdēja. Apsēdos brīvā solā, un dusmīgi sāku prātot, vai mūsu draudzība ar Evu vēl turpināsies, vai arī viņa tagat draudzēsies tikai ar citām meitenēm. Manā slimošanas laikā Eva tik vienu reizi bija ienakusi pie manis mājās, lai uzzinātu, kā man sokas ar atveseļošanos, nedaudz pastāstijusi par skolas dzīvi, ātri devās prom. Laikam manī bija pamodusies greizsirdība un egoisms, jo pati nesapratu, kā lai noriju šo aizvainojuma un dusmu kamolu, kas krājās kaklā.
Skolas laiks jau tuvojās beigām, un visi runāja par lielo skolu, kur pāriešot mācīties pēc sagatovašanas klases, bet man mamma bija pateikusi, ka es mācīšos internātskolā, kurā jau mācās mani vecākie brāļi. Man radās bailes un neziņa, kā ies jaunajā skolā, kur mājās varēšu braukt tikai nedēļas nogalēs, raizējos, ka ilgi neredzēšu savas mazās māšeles un mammu un tēti. Priekšā vēl bija gara vasara, un tās laikā gribēju no brāļiem uzzināt visu par viņu skolas dzīvi. Mūsu draudzība ar Evu turpinājās, bet nojautu, ka mana aizbraukšana uz internātskolu draudzību padarīs neiespējamu, un arī rotaļāšanās izpaliks, jo līdzi uz skolu nevarēšu ņemt nevienu savu mantu. Nākotne rādījās drūma un pelēka. Par
savām rūpēm ieminējos mammai, ka man jaunajā skolā būs bailes, bet mamma tikai mierīgi atteica:
–Tu jau esi liela meitene, tev jau ir seši ar pusi gadi, visi bērni šajā vecumā sāk iet normālās skolās un kārtīgi mācās. Un ne jau tu vienīgā tur būsi, tur tak daudz bērnu būs, kuri pirmo reizi paliks vieni uz ilgāku laiku prom no mājām. Ar Aināru un Edgaru nekas slikts nav noticis līdz šim, un mājās braukāsiet kopā, jo man nav laika izvadāt tevi uz skolu un atpakaļ. - Mammas teiktais mani nenomierināja, bet jāsamierinās bija. Manas lūgšanās uz to, ka varu mācīties tuvējā skolā, un to, ka pati iešu uz skolu, jo ceļu zinu, nenesa nekādus rezultātus.
–Visi iesiet vienā skolā, un punkts! - nepacietīgi noteica mamma, un vairs neuzdrošinājos neko iebilst. Mamma man nopirka jaunu skolas formu, jo gada laikā biju krietni pastiepusies, un vecā forma vairs lāgā nederēja. Skolas portfelis bija vēl gana labs, tamdēļ ar to arī gatavojos braukt uz jauno skolu.
Kad vasara jau ritēja pilnā sparā, saņēmu ziņu, ka atkal braukšu ciemoties pie krustmātes. Jauno ziņu atveda Gunaronkuls, Edgara krusttēvs, kurš atbrauca ar savu lielo mašīnu, kurai bija ceļamkrāns augšā. Gunāronkuls atveda Edgaram uz pagājušo vārda dienu velosipēdu. Brālis bija stāvā sajūsmā, tagat augu dienu vizinājās pa pagalmu un meža ceļu, bieži sastrīdoties ar Aināru, kad tas paprasija ļaut arī viņam pabraukāties ar velosipēdu. Es arī pāris neveiksmīgas reizes mēģināju iemācīties braukt ar Edgara velosipēdu, bet vienmēr tas beidzās ar smagiem krietieniem un lieliem zilumiem uz kājām un rokām. Reiz abi brāļi mani pasauca pie sevis, šoreiz viņi bija izdomajuši, kā mani visvieglāk varēs iemacīt braukt ar velosipēdu.
– Tagat sēdies uz velosipēdu, tikai nelaid stūri vaļā, citādi pagājušo reizi atlaidi stūri un šķūnītī iebrauci, - piekodināja Ainārs. Es uzkāpu uz braucamā, aizturēju elpu un gaidīju, kad brāļi mani iestums un palaidīs vienu ripot pa pagalmu. Joprojām vēl sāpēja sasistā kāja, un par kritienu vēstīja liels zilums uz augšstilba un nobrāzti elkoņi. Bet brālis mani sāka stumt uz ceļa pusi, kur ceļš diezgan strauji gāja no kalna lejā. Es bailēs sāku vaimanāt:
– Ainār, pagaidi, varbūt man nemaz nevajag mācīties braukt ar riteni? Man bailes! - izmisusi saucu brālim, bet viņš nemaz neklausijās, tik stūma mani strauji uz priekšu un sauca:
–Turi stūri taisni un skaties uz ceļu, nevis uz pedāļiem, un neko nebaidies, - tad ar rāvienu strauji mani iestūma un palaida brīvi ripot no kalna lejā pa ceļu :
– Nositīīīšooos! - satraukta saucu, vērodama ceļu, kas zibēja man zem kājam, tad atcerējos, ka jāmin arī pedāļi, bet stūrēšana un pedāļu mīšana kopā man nepadevās nepavisam. Tad stūre sagriezās, un es iebraucu krūmos, kas auga turpat ceļmaļā, bet aiz krūmiem bija samesti visādi metāllūžņi, un ar sparu ietriekusies lūžņos, sajutu asas sāpes kreisajā kājā. Izrāpoju no krūmiem un saucu brāļiem:
– Nākat savācat savu riteni, es nekad mūžā vairāk ar to nebraukšu, - biju dusmīga uz abiem brāļiem, kas laikam speciāli plānoja man visādas mocības, lai man atkal kautkas atgadītos un es nevarētu vēlāk normāli pastaigāt. Aplūkoju savu savainoto kāju, un sāku raudāt, jo pa kāju lēnām tecēja asiņu tērcīte. Vairāk nemaz nemēģināju braukt ar Edgara divriteni, bet labprāt peikritu, ja kāds pieteicās mani pavizināt uz bagāžnieka. Tajā vasarā es braukt ar divriteni neiemācījos, bet brāļi lepni vizināja kaimiņu Evu un Lidijas tantes mazmeitas, kuras sestdienās brauca ciemos pie viņas.
Atlikuso vasaras daļu kopā ar abiem brāļiem nodzīvoju pie krustmātes un omites laukos. Palīdzēju ar mazu grābeklīti grābāt sienu pļavā, dzinu aitas ganībās, un bieži ar omiti gāju ciemos pie viņas darudzenēm un radiniecēm.
*
Pienāca skolas laiks, un es ar zināmu satraukumu gaidiju, kā man klāsies jaunajā skolā, kur man būs jādzīvo visu garo nedēļu, un tikai pa brīvdienām varēšu braukt mājās. Mamma darzā saplūca asteres un gladiolas, sadalijusi katram pa pušķim, ko dāvinat skolā audzinatājām, devās gludināt mums visiem trim skolniekiem drēbes. 1. septembrī celties vajadzēja agri no rīta, bet es visu nakti satraukti biju domājusi par jaunajiem dzīves apstākļiem un miegs mani pievarēja tikai pavisam pret rītu. No rīta agri mamma mūs pamodināja un palīdzēja man saposties pirmajai lielajai skolas dienai. Uz skolu braucām ar diviem autobusiem, mums katram līdzi bija pa divām somām, vienā bija mācību piederumi, otrā salikām pārģērbjamās drēbes pēc stundām un visādi sīkumi, kas varēja noderēt skolā sadzīvē. Kad ieradāmies skolā, pagalmā jau skraidija bars skolēnu skaistās jaunās skolās formās un spēlēja spēles skolas pagalmā. Brāļi aizgāja uz savām klasēm pie saviem klases biedriem un draugiem, bet es turējos pie mammas un nemaz negribēju laist vaļā viņas roku, jo
visapkārt viss bija svešs un nepazīstams. Mamma ieveda mani kādā klasē, peigāja pie skolotājas un par kautko sāka runāties, bet es paliku turpat pie durvīm un nekustējos ne no
vietas.
–Labdien, Inga! - izdzirdēju sev aiz muguras, kad biju aizgriezusies, lai aplūkotu bērnu darinātos suvenīrus un visādus niekus, kas atradās plauktos pie durvīm.
–Labdien, - klusi atteicu, un pavēros bailīgi uz mammu.
–Nāc, es tev parādīsu tavu vietu, kur tev turpmāk būs katru dienu jāsēž. Bet es esmu tava audzinātāja, mēs tiksimies katru dienu, es pasniegšu dažas stundas, un vakarā mēs visi kopā pildīsim mājas darbus. - Es apsēdos norādītajā solā un tikai tagat pamaniju, ka joprojām žņaudzu rokās jau nedaudz apvītušās asteres.
–Skolotāj! Tās jums! - piecēlos no sola un iedevu skolotājai ziedus.
–Paldies, bērniņ! Bet tagat atvadies no savas mammītes, viņai vēl jāpagūst šodien uz darbiņu, - nebiju gaidijusi, ka mamma jau tik ātri brauks prom, tādēļ izmisusi pavēros uz mammu. Bet viņa pasmaidija un noteica
–Nu, izskatās, ka tev te viss ir kārtībā. Tu taču zini, ka mani mājās gaida Inesīte un Anitiņa, un uz darbu pēcpusdienā vēl jāpagūst. Un neraizējies, ja kas atgadās, tad saki audzinātājai, un brāļi arī tepat vien otrā stāvā mācīsies, - mamma noskūpstija mani uz vaiga, pār kuru ritēja nepaklausīga asara, un aizgāja. Pavēros apkārt, un pamaniju, ka visi uz mani skatās. Nokautrējos par asarām, kuras bija izsprāgušas aiz bēdām, ka mamma mani šai svešā skolā atstās vienu uz tik ilgu laiku, un klusībā nozvērējos, ka turpmāk cītīgi uzmanīšu, ali manas asaras neviens nekad vairāk nepamana. Skola, kur es tiku atvesta mācīties, atradās netālu no Burtnieku ezera, skaistā un klusā vietā, kur garām nebrāzās automašīnu straumes un reti šajā skolā iemaldijās kāds svešinieks. Skolas priekšā atradās plašs pagalms ar iekoptām rožu un asteru dobēm. Gar malām skaisti apgrieztas auga cidonijas, kuras veidoja savdabīgu dzīvžogu. Skolas priekša bija izlikta ar gludām plāksnēm, pa kurām skolēni skraidija un spēlēja visādas spēles starpbrīžos. Tālāk aiz koku pudura parkā slēpās mazs stadions, kur siltā laikā notika fizkultūras nodarbības un sporta sacensības. Aiz skolas arī bija ierīkots atpūtas laukums, tur varēja karāties līstekās un staigāt pa garu bomi, līst cauri zemē ieraktām riepām, un šūpoties. No skolas priekšas un šosejas pusi aizstiepās ar plāksnēm izlikts glīts celiņš, pa kuru mēs vairākas reizes dienā visa klase gājām uz internātu vai nu gulēt diendusu, vai pēc dienas beigām gājām vienkārši atpūsties uz savām
istabiņām.
Manus garos matus nācās nogriezt, jo retajās mājās viesošanās reizēs mamma pamanija, ka es šausmīgi kasu un plēšu galvu. Pēc paviršas matu apskates mamma secināja, ka esmu salasijusi skolā utis. Man bija šausmīgs kauns, jo mamma pretīgumā viebās:
–Ārprāc! Jūs skolā visi ar vienu ķemmi ķemmējaties? Vai tu bizo pa skolu ar izspūrušiem matiem, tamdēļ tev galvā mudž no utīm. Mati būs jāgriež nost, no tik gariem matiem es tak neko nevarēšu iztīrīt. Aplaidīsi vēl mazās māsas mājās, ko ta es darīšu? - pukojās mamma, un meklēja lielākas un asākas šķēres, bet es klusi sēdēju sakņupusi uz krēsla un raudāju. Kad ieraudziju, ka mamma patiešām nāk ar šķērēm, sāku gauži raudāt un lūgties:
– Mamm, nu lūdzu! Negriez nost visus matus, vismaz līdz pleciem atstāj. Mani jau tā skolā visi saukā par “briļļaino kobru”, bet tagat vispār man dzīves skolā nebūs! - bet mamma tikai noteica:
– Pareizi dara, ka tevi saukā par briļļaino kobru! Domā, tikai tev ir nepatikšanas? Man jau noriebies klausīties tavu gaušanos par to, ka tev nepatīk tā skola. Un muti ciet! Lai neko vairāk no tevis nedzirdētu, - nobļāva mamma, un ļāvos, lai griež nost manus matus. Vēroju, kā uz grīdas krājas manu matu škipsnas, un klusi raudāju. Vēlāk man matos iezieķēja kautkādu smirdīgu ziedi, kura nežēlīgi koda ādā, un nākamajā dienā surstēja visa galva. Īsais matu griezums man piestāvēja ļoti labi, bet skolā vienalga kāds izdomāja iemeslu, lai pazobotos par mani.
Vissmagāk skolas laikā uzņēmu kritiku un izsmieklu par to, ka es nēsāju brilles. Bieži dzirdēju man adresētus izsaucienu:
–Briļļainā kobra nāk! - bet laikam ritot, es iemācījos ignorēt šos izsaucienus un indīgās
piezīmes. Brilles es nēsāju līdz sestajai klasei, tad pēc kārtējās redzes pārbaudes paziņoju ārstiem, ka bez brillēm redzu ļoti labi, pat acis nenogurst, ja speciāli nepārpūlē, un kārtējo recepti briļļu iegādei man neizrakstija. Tikai piekodināja, ja rodas kādas problēmas ar lasīšanu vai priekšmetu saskatīšanu, uzreiz jāiegādājas brilles, ko es cieši nozvērējos izdarīt. Jutos ļoti atvieglota un priecīga, jo skolā ar laiku mani partrauca ķircināt un zoboties par manu izskatu, jo visas brilles, ko biju nēsājusi, bija neglītos melnos rāmjos, un necik pievilcīgi jau nu tiešām es tajās neizskatījos. Pēc stundām ar klases meitenēm mēs sēdējām savā istabiņā internātā un veidojām dažādas frizūras. Mums bija izveidojies ieradums mainīties ar mājas drēbēm, tā padarot mūsu vienmuļo garderobi dažādāku.
Mācoties pirmajā klasē, uzzināju, ka vecāki nolēmuši mainīt dzīves vietu, un gatavojās pārcelties uz Ogres rajonu, kur esot atraduši pagaidu mājvietu, un vēlāk parcelšoties vēl nedaudz tuvāk Rīgai. Šajā mājā pavadiju tikai vienu vasaru, un aizmirsās milzīgās skumjas pēc vecajām mājām pie Gaujas un dzelzceļa, kur palika mana pirmā darudzene Eva. Vairāk es Evu nekad netiku satikusi, tikai reiz dzirdēju no mammas stāstītā, ka viņa ar vecākiem pārcēlusies dzīvot uz Valku, jo viņas mammai piedāvāts tur labs darbs un liels dzīvoklis.
Velāk mamma pārcēlās uz dzīvi Ezerciemā, kur kolhozs iedalīja mums dzīvošanai atsevišķu māju ar pirti un pagrabu pagalmā. Mamma sāka strādāt fermā par slaucēju, bet tētis turpat iekārtojās par kurinātāju un un tehniķi, un bieži palīdzēja mammai slaukt govis ar aparātiem. Mamma saņēma daudzas godalgas un prēmijas kā labakā slaucēja, bet pēc vēl pāris gadiem mēs pametām arī šo jauko mājiņu, kurā mēs pēc kaimiņu nostāstiem, bieži meklējām apslēpto mantu, kuru tā arī neviens netika atradis.
Tiekoties ar krustmāti nedēļas nogalēs, viņa bieži manu mammu sauca par “nemiera garu” un “gājputnu”, kurš nevar vien atrast savu vietu un mieru dzīvē. Krustātei bija ļoti žēl mājas, no kurām mēs aizgājām, jo tur bija ļoti skaista daba un māja kalna galā arī izskatijās ļoti jauka.
Pēc tam vecāki pārcēlās uz Olaini, kur atrada trīsistabu dzīvokli kādā divstāvu mājā, nomaļus no pilsētas un ciemata. Jaunā dzīves vieta bija jauka, bet kaimiņi baidija ar nostāstiem par plūdiem, dēļ kuriem pat vairākas nedēļas visi šīs puses iedzīvotāji tika nogriezti no civilizācijas.
Ar laiku es pieradu pie savdabīgās skolas dzīves, un laikam ritot, man pat iepatikās
savrupā dzīve prom no mājām. Skolā uzradās dažas draudzenes, ar kurām es turpināju
draudzēties vairākus garus gadus. Iemācījos pati par sevi pastāvēt sarežģītās
situācijās, iepazinu nodevību un zagšanu, iepazinu arī atstumtības sajūtas, iemācījos rēķināties ar citu sajūtām. Kad jau daudzus garus gadus biju nodzīvojusi un nomācījusies šajā skolā, pirmajā klasē sāka mācīties mana māsiņa Inese. Es vēl itin labi atcerējos savu pirmo skolas dienu, kad mamma mani atveda uz šo skolu un atstāja vienu ar klases biedriem, tadēļ jau no māsas pirmâs skolas dienas centos viņu izsargāt no visa veida pāri darījumu sāpēm un ļaunuma, kāds bieži izlauzās uz āru no mazo skolēnu sirsniņām, kuri reti izjuta mājas siltumu un mātes mīļumu.
Pēc šīs skolas beigšanas skaidri zināju, ko es no savas mazās un necilās dzīves gribu iegūt, tikai nezināju, kā to panākt. Es labi pazinu vientulības un pamestības sajūtas, kad ļoti gribējās, lai kāds samīļo un pažēlo, pasaka laipnu vārdu vai uzliela, vēlējos, lai mamma vai tētis būtu līdzās un palīdzētu izkulties no kādas radušās situācijas, palīdzētu vieglāk pārciest pazemojumu, ko ļoti bieži ikdienā sagādāja klases biedri vai citu klašu skolēni. Es negribēju pieļaut, lai vēl kādam mazam, man mīļam cilvēciņam pietrūktu kaut kripatiņas tik ļoti vajadzīgās mīlestības un mājas siltuma.
Kad pabeidzu pamatskolu kā sekmīga un priekšzīmīga skolniece, nolēmu, ka tālāk iešu mācīties uz Rīgu, jo pa šiem garajiem skolas gadiem mamma jau vairākas reizes bija
mainījusi dzīves vietu, un tagat dzīvoja tikai 20 kilometrus no Rīgas. Līdz ar saviem dokumentiem par pamatskolas beigšanu, izņēmu arī savas māsas dokumentus no internātskolas, lai varētu viņu pārcelt uz pilsētas vidusskolu, kura atradās nepilnus 3 kilometrus no mājā.
–Inese, būsi priecīga, ka nevajadzēs vairak braukāt uz internatskolu? Katru dienu būsi
mājās, un kopā pildīsim mājas darbus. Tikai gabaliņš jau nu sanāks, ko kājām staigāt uz pilsētu un atpakaļ, - jautāju Inesei, kad kopā braucām mājās no mūsu nu jau bijušās skolas
–Ārprāc, esmu tik priecīga, un katru dienu dienu būšu mājās. Varēšu vilkt mugurā to, kas man patiks, nevis katru dienu valkāt skolas formas.
–Nu, laikam jau arī jaunajā skolā būs jāvelk kādi tumši svārki un blūzīte, lai būtu kaut ne cik zolīdi, - atteicu, un pasmaidīju, jo beidzot jutos brīva no skolas noteikumiem,kas ilgus gadus diktēti visas dienas garumā, un iekšā kautkas patīkami iekņudējās. Jutu, ka tuvojas pārmaiņu un jaunu iespēju laiks, tik maz es vēl zināju, kas notiek pasaulē, un sagribējās visu izbaudīt un izjust.
Mēs abas ar māsu bijām aizkavējušās Valmierā pie manas draudzenes, tādēļ, iebraucot Rīgā, jau bija stipri vēls, un mēs abas, ar paunām apkrāvušās, steidzāmies uz pēdējo elektrovilcienu, kurš brauca uz Olaini. Iekāpušas vilcienā, atviegloti uzelpojām, jo gadijumā, ja nokavētu šo pēdējo vilcienu, būtu jānikst mums abām dzelzceļa stacijā lidz pieciem rītā, gaidot rīta pirmo vilcienu.
Vilcienā caur rūtīm grūti bij saskatīt, cik tālu jau esam aizbraukušas, bet tomēr laimīgi izkāpām ārā savā pieturā. Savākušas savus saiņus, ko internātā lielā steigā bijām sasaiņojušas, devāmies ceļā uz mājām. Atcerējos, ka šogad ļoti reti esmu bijusi mājās, lielāko daļu brīvā laika pavadīju pie draudzenēm Valmierā. Kad mazā māsa atnāca uz mūsu skolu mācīties, draudzenes vecāmāte uzņēmās lielas rūpes par manu mazo māsiņu.
Sestdienās mēs braucām pie manas draudzenes, ņēmu līdzi savu māsiņu, draudzenes vecāmāte mazgāja un tīrīja viņai drēbes, rūpējās, bet ar draudzenēm cilpoju pa pilsētu, meklēdama piedzīvojumus. Tā domājot un atceroties pavadīto laiku, bijam klusējot nosoļojušas jau krietnu gabalu, kad tumsā uz ceļa starp vasarnīcām un mūsu mājām pamaniju kautko dīvaini mirgojam.
–Inese, tu redzi, kas tur tā vizuļo? Tas ir uz ceļa? - pajautaju mazajai māsai, bet viņa bija mazāka augumā par mani, un pāri garajai zālei neko neredzēja.
–Neko neredzu! Bet paskaties uz laukiem, viss vienā ūdenī, - norādija Inese, un es noklusēju savas bailes par to, ka priekšā ceļš varētu būt pārplūdis, ceļu tad palu laikā straume izskaloja, un tikt pāri bez laivas nebija iespējams. Bijām pienākušas pie pagrieziena, kur parasti ceļš pārplūda, un tagat jau diezgan skaidri varēja saskatīt, ka talāk ceļa nav. Pār ceļu vēlās straume, kas mūs ātri vien ierautu trakojošajā aukstajā pavasara ūdenī.
–Es esmu tik ļoti piekususi! Kā lai mēs tagat tiekam mājās? - izmisusi iesaucās Inese, un notupās turpat uz ceļa atpūtināt savas mazās kājas.
–Nu, mums nekas cits neatliek, kā iet atpakaļ līdz pagriezienam, un tad pa apkārtceļu meklēt ceļu uz mājām, - mani vārdi diezin cik mierinoši neizklausijās, un tumsā sadzirdēju, kā Inese klusām raud. Gājām atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bijām atnākušas, tad nogriezāmies uz apvedceļa. Tumsā grūti bija izšķirt, pa kuru taciņu taisnāk varētu iziet uz otru lielceļu, kurš pie mūsu mājām pienāca no otras puses, tadēļ vairākas reizes nepareizi nogriezušās, bijām abas jau tuvu izmisumam. Beidzot laikam bijām pareizi izgājušas uz lielceļa, kuru atpazinu no tiem laikiem, kad ar tēvu biju gājusi uz dārzniecību, un uzmundrināju māsu:
– Nu vairs jau nav tālu, vēl kadas piecpadsmit minūtes, un būsim mājās.
–Es jau vairāk vispār neticu, ka mēs noklūsim mājās, - žēlā un nogurušā balsī atteica Inese.
–Dod man savu somu, panesīšu kādu gabaliņu, lai tu vari plecus atpūtināt, - iežēlojos par māsu, kautgan man pašai jau bija divi pasmagi saiņi, ko nest. Klusējot gājām tālāk, jau varēja tumsā saskatīt lielo laternas stabu, kurš dega mūsu mājas pagalmā, un nogurums likās jau vieglāk paciešams. Drīz jau pienācām pie mājām, bet tad šausmās pamaniju, ka plūdi bija pārpludinājuši ne tikai ceļu, kas mums bija nogriezis mājupceļu, bet arī ap māju pletās milzīga ūdens lāma. Saskatīt neko nevarēja, bet no mūsu mājām plūda skaļas mūzikas skaņa, ja mēs bļautu cik skaļi vien spētu, tāpat neviens mūs nedzirdētu. Brīdi pastāvējām, un tad noteicu:
–Nu tagat nav kur likties, jābrien vien būs pa auksto ūdeni, tikai cik te dziļš, nav ne jausmas.
–Man vienalga, pie mājām jau esam, kur tad citur mēs liksimies? - noteica Inese, un viņas balsī skaidri varēja saklausīt niknumu par mums uzklupušajām mokām,kas negrib vien beigties.Notupos, lai sasietu abas savas somas kopā un uzliktu uz pleca, un padevu roku Inesei, jo biju nolēmusi viņu kaut vai vilkšus izvilkt cauri ūdens lāmai, kura bija nosprostojusi ceļu uz mājām. Iebridu aukstajā ūdenī, un sajutu, kā straumēm aukstais ūdens sasmēlās plānajos zābaciņos. Ar kāju taustiju ūdenī pamatu zem kājām un cieši turēju Inesi aiz rokas. Viņa neizdvesa ne skaņas un sekoja man. Pamazām biju iztaustījusies jau gandrīz līdz vidum pārplūdušajai vietai, kad jutu, ka Inese zaudē pamatu zem kājām un velk mani iekšā ūdenī. Viņa bija paspērusi soli sānis, un iekritusi ūdens izskalotā bedrē. Mani pārņēma šausmas, ka mēs te abas varam kaut vai noslīkt pie pašām mājām, un neviens to neizdzirdēs. Satvēru Inesi cieši aiz piedurknēm un vilku uz seklumu. Nu jau vairs nejutu tik ļoti auksto ūdeni, jo bailes tomēr izrādijās stiprākas. Māsas smagā soma stipri vilka viņu iekšā ūdenī, bet Inese jau bija atradusi zem kājām pamatu, un nu jau bija viegli viņu izvilkt no ūdens. Izbridām no ūdens un vārgiem soļiem devāmies uz pagalmu, kur tiko no mājas bija iznākuši cilvēki un jautri sarunājās. Kad iegājām gaismas apspīdētajā pagalmā, sarunas apklusa, un kāds iesaucās:
–Ainār, tās tak tavas māsas! Bet no kurienes viņas tik vēlu naktī uzradušās? - dzirdēju neizpratnes pilnus izsaucienus, bet tagat man bija gluži vienalga, ko kāds saka un jautā, ātrāk gribējās tikt iekšā mājās, noģērbties un palīst zem siltas segas.
Iegājām dzīvoklī un ar lielu atvieglojumu nometām priekšnamā smagās un samirkušās somas, novilkām mēteļus un iegājām viesistabā, kur tētis un mamma vēl skatijās televizoru, bet brāļu istabā skanēja mūzika un jautras balsis.
–Mamm, tēt, sveiki. Mēs atbraucām... - noteicu gurdā balsī un atslīgu uz dīvāna malas. Nebija spēka vairāk ne parunāt, ne pakustēties. Cīnoties pa auksto ūdeni, bija zuduši visi spēki, un diena bija ievilkusies pārāk gara.
–Ingiņ, Inesīt, tik vēlu? Kā jūs tikāt pāri ūdenim? Jūs tak abas līdz ausīm slapjas esat, pat mati izmirkuši. Kaut kur iekritāt? - skanēja jautājumi no tēva un mammas, bet Inese sāka raudāt un bārt mammu un tēti:
–Mēs netikām mājās, jums taču te viss pārplūdis. Mēs gājām atpakaļ, un tad atkal te plūdi... Es domāju, ka noslīkšu.... Un neviens neko nedzird... - Inese izgāza savas dusmas uz vecākiem, un sāka neganti raudāt. Viņa bija pārgurusi no garā ceļojuma un aukstā ūdens. Mamma aizveda Inesi uz istabu un sameklēja sausas drēbes arī man. Ienāca brāļi un pārsteigti klausijās tēva stāstā, kā mēs esam ceļojušas apkārt mājai un nevarējušas nekādi nokļūt ūdens otrā pusē. Kad palīdu zem segas un sasildijos, momentāli aizmigu.
Otrā rītā pamodos un vēl kādu brīdi pagulēju ar aizvērtām acīm. Ieklausijos skaņās, un tikai pēc brīža apjēdzu, ka neesmu internātā, bet guļu mājās savā gultā. Retie brīži, kad nakšņoju ārpus internāta, bija atradinājuši no mājas klusuma un miera. Internātā katru rītu audzinatāja staigāja pa istabiņām un mudināja ātrāk ģērbties un doties brokastīs uz skolu, internāta gaiteņos jau no agra rīta bija dzirdamas kāju dipoņas un neskaitāmas reizes bija dzirdama durvju klaudzoņa un virināšana. Tagat atmodusies mājās, nedzirdēju tik ierastos trokšņus, jutos atvieglota, ka skolas dzīve jau aiz muguras. Nolēmu celties augšā un savest kārtībā savas mantas un drēbes, bet bija grūti izkāpt no gultas, jo likās, ka sāp visas maliņas. No vakardienas pārdzīvojumiem un nogurdinošās staigāšanas muskuļi bija kļuvuši stīvi un sāpīgi. Aizgāju uz virtuvi un uzliku uz plīts tējkannu. Plīts jau kurējās, laikam tēvs jau agri no rīta to bija iekurinājis, gatavojot sev brokastis. Pagalmā izdzirdēju motociklu būkšķēšanu, un pavērusies laukā pa logu, pamaniju, ka pie brāļiem atkal bija sabraukuši viņu draugi, un tagat barinš puišu ņēmās ap kādu motociklu, to labojot un darbinot. Man bija interesanti zināt, vai brāļi ļaus arī man pavizināties ar motociklu, kaut gan vēl nekad nebiju mācijusies ar to braukt. Sasmērēju sev svietmaizi un ielēju tēju, kas jau bija ievārīta lielajā tējkannā, un nolēmu apraudzīt Inesi. Tuvākajās dienās vēl bija jāiesniedz māsas dokumenti Olaines vidusskolā, un es vēl nezināju, kurā skolā man tālāk iet mācities un kādu profesiju izvēlēties. Mani vecākei brāļi pēc pamatskolas beigšanas bija aizgājuši mācīties uz kādu autovadītāju arodskolu, bet man vēl bija grūti sevi iedomāties kādā noteiktā specialitātē. Mierināja doma, ka tagat pati būšu savas dzīves noteicēja. Paņēmusi rokās tēju un svietmaizi, iegāju pie māsas istabā. Viņa vēl joprojām gulēja mammas gultā, un no durvju čīkstoņas tikai tagat pavēra acis.
– Labrīt, sīkā! Nu kā tev iet pēc vakardienas piedzīvojumiem? - pajautāju Inesei, apsēzdamās uz gultas malas.
– Beidzot normāli izgulējos pēc ilgiem laikiem. Un neviens netraucē ar durvju virināšanu un pļāpāšanu, - noteica Inese, un pieslējās pussēdus gultā.
–Nu un kā jūtas tavi kauliņi? Man visi kauli tādi, itkā caur gaļas mašīnu izlaisti, - noteicu.
– Uj, man arī sāp visas maliņas, un laikam deguns būs ciet, jo lāgā nevaru paelpot, - atbildēja Inese, šņaukājoties.
–Nu tad ģērbies, un ejam uz virtuvi uzveidot kautko labu apēdamu, bet ja gribi, vari arī pagulēt. Laukā Aināram un Edgaram draugi sabraukuši, baigie moči visiem. Vēlāk jāiet papētīt tuvāk tie puiši, - jokojoties nosmējos, un aizgāju uz virtuvi pēc papildus sviestmaizes. Mamma jau agri bija aizbraukusi uz cukurfabriku, kur tagat strādāja par kontrolieri, par ko viņa jutās bezgala lepna. Kad bijām atbraukušas mājās ziemas brīvlaikā, bijām aizbraukušas ar māsu Inesi mammai līdzi uz cukurfabriku, un tad viņa mums noorganizēja ekskursiju pa visiem cehiem, stāstīdama, kā no cukurbietēm top cukurs. Toreiz visa cukurfabrikas teritorija biaj piekrauta ar milzīgām biešu kaudzēm, bet tagat bietes vairāk neesot, un nākot iekšā tikai vagoni ar brūno cukuru, kuru attīrot un fasējot pakās. Pa ceļam uz virtuvi no galda paņēmu avīzi, kuru mamma pasūtija sev tikai dēļ televīzijas programmas, bet es parasti izlasiju horoskopus un izkaides sadaļā vienmēr atradu kautko sev interesantu, un bieži kādu rakstu arī izgriezu, ko vēlāk ielīmēju savā sīkumu kladē, kurā bija savākti visādi raksti un bildes par dažādiem notikumiem, modes tendencēm un dziedātāju skandāliem vai dzīvesstāsti. Šoreiz mani vairāk interesēja Rīgas skolu atvērto durvju dienas un informācija par uzņemšanām jaunās grupās. Manu uzmanību uzreiz pievērsa partikas un rūpniecības skola, kur kopā ar divām specialitātēm varēja apgūt arī vidējo izglītību. Vajadzēja izturēt konkursu, kur tika vērtētas atzīmes un uzvedība pamatskolā. Par cik biju beigusi skolu ar ļoti labām atzīmēm un priekšzīmīgu uzvedību, tad nolēmu pieteikties šajā skolā. Rīgā es tikvien zināju, kā no centrālās stacijas aiziet līdz universālveikalam, un zināju, kur atrodas cirks un centrāltirgus, tādēļ bez mammas palīdzības bija grūti iztikt. Pa šiem nedaudziem gadiem mamma Rīgu bija iepazinusi diezgan pamatīgi, braukājot pa daudzbērnu veikaliem, kur pa tajā laikā izsniegtiem taloniem varēja nopirkt gan desas, kuras veikalos pazuda ar gaismas ātrumu, gan dažādus citus gardumus. No avīzes lasīšanas mani iztraucēja durvju klaudzoņa, un virtuvē ar malkas klēpīti ienāca Anita. Reti biju satikusi māsu, un pa šo laiku viņa bija pastiepusies krietni augumā, bet raksturā palikusi ļoti bikla un nesabiedriska meitene. Viņas skolā iešana beidzās nesekmīgi, jo mamma apgalvoja, ka viņai esot grūtības ar koncentrēšanos sarežģītu uzdevumu apguvē, un Anita nemaz pati arī nerāvās prom no mājām un mammas. No pilsētas skolas nāca uz mājām privātskolotāja un viesistabā nodarbojās ar Anitas apmācīšanu, bet vēlāk paziņoja, ka viņai sagādājot zināmas grūtības tikt līdz mūsu mājām, un Anitu uz skolu veda mamma. Katru dienu nesanāca viņu izvadāt, tādēļ viņai bija uzdots mājās pašai daudz mācīties un pildīt vingrinajumus, par kuru izpildi es stipri vien šaubījos, un nekad netiku redzējusi, ka māsa tos mājās veiktu. Par māsas neiešanu skolā mammai nebija nekādu iebildumu, jo likās, ka viņa pat priecājas, kad mājās kāds vienmēr ir. Jau no mazām dienām es un brāļi pret Anitu izturējāmies nedaudz mierīgāk un maigāk, nekā mēs viens pret otru, vienīgi Inese Anitu bieži iekaustija savā karstgalvībā, vai bieži varēja dzirdēt Ineses mēdīšanos, ko parasti pavadija Anitas bļāvieni: “Es pateikšu mammai!”
– Pamodies? - noprasija Anita, nosviezdama malkas pagales pie plīts un apsēdusies uz bluķīša plīts priekšā.
– Jau kādu laiciņu, Inese arī pamodusies, tikai vārtās pa gultu. Izbauda pirmās brīvdienas. Sen jau jums te plūdi? - noprasiju, atceroties vakardienas pārdzīvojumus un ilgo klejošanu pa apkārtceļiem, lai nokļūtu mājās.
– Jau sen vispār, tagat jau ūdens sāk ar katru dienu palikt mazāk, mums pat koridorī līdz otram pakāpienam stavēja ūdens, - noteica Anita.
–Ak dievs, un kā jūs uz veikalu tikāt? Kā tētis un mamma uz darbu tika? - pajautāju, iztēlojoties mūsu māju ūdens apņemtu no visām pusēm.
–Tētis paņēma atvaļinājumu, bet mammu kaimiņš ar laivu vadāja pāri plūdiem līdz vasarnīcām. Vakarā parasti kaimiņš sagaidija vienā laikā savu sievu, un mamma arī tajā laikā nāca no vilciena. Mums visu pagrabu aizskaloja prom, tagat tētis būvēs jaunu, - stāstija Anita, un tad virtuvē lēnām iestreipuļoja Inese, kunkstēdama par savām sāpošām visām locītavām.
– Cik te silts! Vakarā vajadzētu istabā krāsni izkurināt, citādi man auksti bija naktī gulēt, - žēlojās Inese, bet es tikai pasmaidiju, jo biju pamanijusi segu un mēteļu kaudzi, ko naktī mamma bija sasegusi Inesei virsū, lai viņa sasildītos.
– Tev laikam ir temperatūra, jo mamma naktī teica, ka tu degot kā ugunī, un tik atkārtojot, ka tev auksti. Vairāk mēteļu un segu mums nebij, ko tev uzsegt, - noteica Anita, nopietni veroties Inesē. Ielēju Inesei karstu tēju, un sāku atkal šķirstīt avīzi, bet motoru rūkoņa novērsa manu uzmanību no lasīšanas. Pagalmā puiši bija beiguši darboties ap motocikliem un devās kautkur izbraucienā, varēja tikai dzirdēt ūdens šalkas, kad viņi ar sparu traucās cauri diezgan dziļajam ūdenim. Naktī, kad ar māsu bridām pa ūdeni, nebijā ievērojušas uzbērtās smiltis, kas vienā vietā veidoja paaugstinājumu. No sākuma šis uzbērums kalpoja par aizsprostu plūdiem, bet kad līmenis cēlās, tad uzbērums nojuka un pārpludināja visu pagalmu. Ja mēs būtu zinājušas, ka otrā pusē ceļam, pa kurieni puiši brauci pāri ar motocikliem, ūdens nesniedzas pat līdz ceļiem, mums būtu izpalikusi šī aukstā pavasara vai agrā vasaras pelde. Tagat ūdens ktitās ar katru stundu, un ja mēs būtu braukušas pāris dienas vēlāk, tad tiktu mājās sausām kājām. Aizgāju uz mammas istabu, un sameklēju sev skapī kādas siltākas drēbes. No tām drēbēm, kas man bija palikušas mājās, jau biju izaugusi, tagat ar nožēlu nācās atzīt, ka īsti nav nemaz ko vilkt mugurā. No mammas plaukta paņēmu viņas džemperi, un pēc uzmērīšanas secināju, ka man tas izskatās pat daudzreiz labāk. Šo to piemeklējusi mammas drēbju skapī, devos apgaitā pa istabām, ievērtējot situāciju un jau uzreiz redzot, ko un kur man nāksies pārkārtot, jo mamma jau nu nebija tas cilvēks, kurai īpaši rūpēja kārtība mājās un lietu praktiskāks un skaistāks izvietojums. Pēc pāris dienām ūdens jau bija nokrities, vēl tikai pļavās bija palicis dubļains un sanesumu pilns atgādinājums par lielajiem plūdiem. Pēc kāda laika sabrauca smagās mašīnas un sabēra šķembas un granti ūdens izgrauztajās bedrēs uz ceļa, un mēs visi cerējām, ka jaunajam uzbērumam plūdi nākamajos gados klāt netiks.
Biju nokārtojusi visas nepieciešamās formalitātes ar dokumentu iesniegšanu skolai, un tagat tikai atlika gaidīt pirmo septembri, kuru tagat iesākšu Rīgas skolā jau kā pieaugusi un neatkarīga meitene. Zināju, ka jaunajā skolā man maksās stipendiju 45. rubļus, kas man likās vesela bagatība. Pirmo reizi dzīvē nevarējui sagaidīt skolas sākšanos, jo jaunā dzīve, kā biju iztēlojusies, solās būt daudz interesantāka un jaukāka, kā tā, kas jau bija man aiz muguras.
Turpmākās dienas veltīju savai garīgai un fiziskai atpūtai, pa brīžam pārkārtojot kādu plauktu istabās, vai vienkārši pavadiju dienu, skatoties televizoru un klausoties brāļu mūzikas ierakstus, kurus viņi jau bija paguvuši savākt pieklājīgos daudzumos. Brāļiem istabā stāvēja divi lenšu magnetofoni un pastiprinātājs, tad vēl uz galda regulāri gulēja kāds viņu draugu magnetofons, kuru Ainārs un Edgars centās atgriezt pie dzīvības, lai atkal varētu klausīties mūziku. Mani vienmēr interesēja visāda mūzika, un es labprāt pavadiju laiku kopā ar brāļiem, un viņi mani nekad neraidija prom, jo ar gadiem mums bija izveidojušās arī kopējas intereses. Edgars man bieži stāstīja par dziedātājiem, kādi viņiem iznākuši jauni albumi, un no kura sava drauga viņš varētu tos pārrakstīt. Iemācījos pati uzlikt un nomainīt lentas, kad brāļi bija prom savos darbos, un bieži skaļi klausījos savus iecienītākos dziesmu gabalus. Inese mūsu mājās bija kā ārzemju spiegs, mamma bieži viņu sūtija brāļu istabā, lai noklausās, ko mēs savā starpā spriedelējam, un tad mēs vienmēr Inesei piedraudējām ar visādiem varas darbiem, lai nestāsta neko no dzirdētā mammai.
Turpretī tēvs vispār nejaucās mūsu darīšanās, viņš parasti klusi pārnāca no darba, sameklēja virtuvē sev vakariņas, un lai neizceltos skandāls ar mammu par kādu viņas iedomātu problēmu, devās uz upi makšķerēt. Bieži vien tēvs makšķeres ņēma līdzi uz darbu, pēc darba beigām dārzniecībā, kur tēvs tagat strādāja, viņš pa tiešo devās uz upi, un tad viņš mājās nāca tikai ap pusnakti. Kādu dienu ar tēti sēdējām virtuvītē, šķirojām viņa atnestos tomātus un gurķus un sarunājāmies par manām turpmākajām skolas gaitām, kad ieminējos, ka man nemaz nebūs ko vilkt uz skolu mugurā:
– Tēt, bet tagat es mācīšos Rīgā, katru dienu man būs jābraukā, bet man ir tikai viens džemperis, kuru pa māju jau būšu nonēsājusi, un zābaki vispār man nav. Mamma man jau neko netaisās pirkt, viņa uzskata, ka mums drēbju pilna māja, bet lai kautko normālu uzvilktu, man nemaz nav, - noteicu bēdīgā balsī, pārcilājot atmiņā sava drēbja skapja saturu, bet tēvs brīdi padomaja un atteica:
– Nekas, jaunnedēļ aizbrauksim uz Rīgu, un tad jau paskatīsimeis, ko tur varēs nopirkt. Tikai mammai nesaki ne vārda, citādi jautās, no kurienes man nauda, jo algu tak visu viņa paņem, bet man pat darba bikses nav par ko nopirkt.
– A kur tu naudu dabūsi? - neizpratnē jautāju tētim.
– Man izmaksāšot prēmiju, un man no tavas bijušās skolas uz darbu atnāca pateicības vēstule, tu tur esot labi mācījusies un visādos darbos piedalijusies. Man piektdien vadītāja pateica, ka priekšniecība nolēmusi man kārtējo prēmiju izmaksāt. Un vēl par labu darbu, jo es no vīriešu cilvēkiem dārzniecībā vienīgais šnabi nedzeru, un nekādu sūdzību par mani nav.
– Tēt, tad jau tu baigais malacis darbā esi. Un visu laiku tomātus nes mājās. Tu vispār drīksti tā vienkarši ņemt tos tomātus? Un vēl mammai stādus sanesi siltumnīcai jau ar ziediem,kad citiem tik pāris lapas vēl izaugušas, - uzlieliju savu tēvu, bet tēvs lepni atteica:
– Tos tomātus man vadītāja pati piedāvā, lai aiznesu mājās bērniem, un vēl es viņai par brīvu plīti mājās samūrēju, tagat pat tortes varot cept cepeškrāsnī, nekas nedegot nevienā galā.
Man bija prieks, ka tētis mums izrādījies tik labs un čakls strādneiks, lai gan mamma mājās parasti bruka tētim virsū, ka viņš neko nedara, ka neko nemākot, tikai ar “bada pātagu pie upes kvernēt” mākot, bet tētis neko neatbildēja viņai. Man bieži kļuva žēl tēva, jo jutu, ka pārnācis no darba, kur visu dienu cilājis smagas kastes ar stādiem un dārzeņiem, viņš ir līdz nāvei noguris, bet mājās bieži nebija pagatavotas pat vakariņas. Sapratu, ka tādēļ tēvs arī tik bieži gāja uz upi makšķerēt, lai vismaz atpūstos no ikdienas un mammas mūžīgās lamāšanās. Kādu sestdienu mēs ar tēti divatā vien aizbraucām uz Rīgu un apstaigājām vairākus veikalus un tirgu, kur tētis man nopirka dažas jaunas un skaistas drēbes un šausmīgi glaunus baltus rudens zābaciņus. Jutos bezgalīgi pateicīga tēvam, bet tomēr abus māca bažas par to, ka mamma nemaz mūsu rīcību nepratīs novērtēt, jo naudu mūsu ģimenē pienācās tērēt tikai mammai savām vajadzībā, kas viņai ļoti labi arī padevās. Atbraucot mājās, visus pirkumus noglabāju brāļu istabā skapī, lai velti netracinātu mammu un atkal nesāktos kārtējais skandāls ģimenē. Abi brāļi atzinīgi novērtēja manus jaunos pirkumus un noteica:
- Nu, mācoties Rīgas skolā, tu pati redzēsi, ka meitenes tur ģērbjas daudz savādāk un elegantāk, nekā lauku skolā, kur tev līdzi paņemtas tikai pašas nepieciešamākās lietas. Gan jau pieradīsi arī pie pilsētas dzīves, - zinoši noteica Ainārs, bet mans satraukums auga arvien lielāks. Tad nedaudz pasmīnējis, Edgars vēl peibilda :
–Gan jau vēl iepatiksies tā pilsētas dzīve, sāksi pa randiņiem skraidīt, ka pat nosargāt nespēsim, - bet es klusām sēdēju un neteicu nevienu vārdu, un man likās, ka brāļi pārāk pārspīlē manu drosmi un pārgalvību.
Pēc neilga laika mans brālis Edgars saņēma pavēsti no kara komisariāta, ka viņu iesauc armijā. Bieži tiku dzirdejusi brāļu sarunas ar draugiem par armiju un tur valdošo kārtību, kad tie bija sapulcējušies istabā vai pagalmā pie garāžas, bet nemaz pat prātā neienāca, ka kadreiz šī biedējošā armijas lieta var skart arī manus brāļus. Lai arī Ainārs bija vecāks par Edgaru par diviem gadiem, viņš bija uzsācis mācības kādā skolā. Skolas mācību dēļ, kur viņš mācījās pēc darba, pavēstes viņam vēl nesūtīja. Jutos ļoti satraukta par gaidāmo brāļa iesaukumu armijā, jo izjutu nezināmas bažas par to, kā klāsies manam brālim, dienot armijā.
Bet noteiktā diena pienāca, un iepriekšējā vakarā brālim viņa draugi apgrieza ļoti īsus matus, un tagat viņš likās pavisam svešs, un beidzot sapratu, ka tomēr Edgars dosies prom no mājām, un viņu neredzēšu varbūt pat visus šos divus gadus, kurus viņam būs jāpavada vēl nezināmā vietā un svešos apstākļos. Līdzi brālis neņēma neko, teicās atsūtīt mums vēstuli, kur nokļuvis, un kā pagājusi iepazīšanās ar armijas dzīvi.
Pēc Edgara aizbraukšanas es pārvācos uz dzīvi brāļu istabā, kuru trijatā bijām vasaras sākumā skaisti izremontējuši. Brāļu istabai bija atsevišķa ieeja no priekšnama, tādēļ bieži vien mūsu vecāki nemaz pat nelikās traucēti par mūsu rīkotajiem tusiņiem un draugu sanākšanām. Pamazām jau biju iepazinusies ar brāļa draugiem, kuri pie mums iegriezās diezgan bieži. Bieži brālis pats brauca uz motocikla ciemoties pie saviem draugiem uz mazu ciematiņu, no kurienes bija visi viņa draugi. Kad Ainārs atbrauca no draugiem, viņš bieži man stāstija savus piedzīvojumus un to, ko kopā sadarijuši. Aināram jau bija uzradušās dažas darudzenes, bet ne pret vienu viņam nekādu īpašu jūtu nebija, jo pēc viņa teiktā, tās esot kompānijas meitenes, ar kurām esot jautri paklausities mūziku un kopā aiziet uz ballēm vai diskotēkām.
Ar laiku ievēroju, ka pie kaimiņu mājas arvien biežāk sāk braukt smagā automašīna, no kuras vienmēr izkāpa jauns puisis, kas likās esam par mani krietni vecāks. Jutu sevī dziļu ziņkāri un satraukumu, kad vien jaunais puisis darbojās mūsu pagalmā. Kādu dienu, kad atkal kaimiņos bija atbraucis šis jaunais nezināmais, man ar māsu bija jāved no mūsu mazās saimniecības ganos kazas, kas parasti nepaklausīgi līda visās sētas spraugās un apgrauza visus saaugušos darzeņus un puķes. Pa māju un pagalmu parasti staigāju īsos šortos un vieglā blūzītē un basām kājām, jo kājas man ātri norūdījās pret aso oļu un šķembu duršanos pēdās. Ieraugot atkal nezināmo puisi, saņēmu drosmi pajautāt anitai, kas tas tāds varētu būt:
–Anita, tu pazīsti šito puisi, kas te bieži braukā ar to smago mašīnu? - bet Anita jautri atteica :
–Ā, tas čirkainais? Viņš ir no blakus mājas kaimiņa dēls, bet viņš te tikai pie viņa braukā ciemos, bet dzīvo pilsētā ar māti, - noteica Anita, un jau kaut kādu skaidrību biju guvusi.
Izdzinām kazas no mazās kūtiņas, un sasējušas viņas garās ķēdēs, lai nemūk katra uz savu
pusi, vedām nepaklausīgos radijumus uz pļavu. Man nedaudz vēderā sāka kņudēt no satraukuma, kad vedām lopiņus cieši garām puiša smagajai mašīnai, bet no tā bija arī savs labums, jo tagat varēju tuvāk kārtīgi nopētīt kaimiņa dēlu. Viņš tikai nedaudz bija garāks augumā par mani, un mati patiešām viņam bija ļoti čirkaini. Pie sevis nodomāju, ka visai interesants puisis, un smuks arī. Puisis pagrieza galvu uz mūsu pusi, lai pavērotu, kas par kņadu te uzradusies, un pamāja klusējot sveicienam mums ar galvu.
–Labdien! - klusām atteicu, un ātri steidzos garām, jo sajutu karstumu iesitamies sejā. Bet Anitai kauns nebija pat prātā, un sāka uzjautrināties :
–Čao kakao, puisīt! Negribi mums nākt palīgā kazas aizvest uz ganībām? - viņa jautri sauca, un es ieveroju, ka puisis neizpratnē apstājas un raugās mūsos.
–Ak dievs, tak apklusi vienreiz. Duma paliec? - apsaucu māsu, un riktīgi nokaunējusies par māsas ašajām idejām, steidzināju lopiņus kustēties ātrāk.
–Kas tev uznāca? - neizpratnē jautāju māsai, kad jau bijām izdzinušas lopus pļavā, bet Anita nesaskatija viņas saucienā neko, kas būtu mana nosodījuma vērts, un īsi un korkrēti atteica:
–Ko tad es pateicu? Iepatikās tev tas kaimiņa puisis? - saklausīju zobgalības viņas jautājumā, un tamdēļ tikai atcirtu:
– Stulba tu esi, ja tā domā! - un gāju uz māju pusi. Bet pa ceļam nodomāju, ka zināma taisnība tomēr Anitai bija. Diena bija karsta, un nolēmu pasaukt Inesi un kopā aizstaigāt līdz upei nopeldēties. Inesei ūdens vienmēr patika, neskatoties uz to, ka tieši ūdenī viņai bieži radās kādas nepatikšanas. Mums līdzi uz upi bieži gāja arī kaimiņu mājas mazie puikas Endijs un Deivids, kuri ar Inesi bija gandrīz vienā vecumā. Inese jau bija paguvusi ar maziem puikām krietni sadraudzēties, un visur gāja kopā. Man nebija nekādu iebildumu, ka mums vienmēr līdzi nāca kaimiņu puikas, ar viņiem bija jautrāk, masai pāri viņi nedarīja, drīzāk jau māsa vinus ķircināja un abižoja. Tikuši visi līdz upei, mes ilgi nedomājot metāmies iekšā ūdenī. Es vienīgā biju iemācijusies peldēt, un bieži pārpeldēju upei pāri un gāju pastaigāties pa pļavu. Iznākusi otrā krastā ārā no ūdens, devos pļavas virzienā, kad sadzirdēju čaukstoņu blakus. Man blakus nezin no kurienes uzradās Inese ar abiem puišiem. Es izbrīnīta skatījos uz viņiem:
–Kā jūs visi trīs tikāt pāri upei? - jautāju galīgā neizpratnē. Tad Inese sataisija viltīgu ģīmi un noteica:
–A mēs zinām vienu vietu, kur upē ūdens ir tik sekls, ka var pārbrist pāri. Mums tik līdz vidum tur sniedzas dziļākā vietā, - lepni atbildēja māsa, un metās skraidīt pa pļavu ar zēniem. Pēkšņi sadzirdēju motociklu rūkoņu, un skrejām skatīties, kas tad tur piebraucis. Izgājām krastā, un verojām atbraucējus. Tie bija Ainārs ar savu draugu.
–Čau, Ainār! - sauca Inese brālim, mādama ar roku, bet viņš tik pamāja ar roku sveicienam un vilka nost savas drēbes, lai mestos iekšā vēsajā ūdenī. Ainārs nekad nebrida ūdenī pamazām, bet gāja uz tramplīnu, kurš atradās dažus metrus tālāk koku un krūmu biezoknī. Man vienmēr gribējās kādreiz pamēģināt nolekt no tramplīna, kas atradās vismaz divu metru augstumā no ūdens, bet bailes vienmēr atturēja no lekšanas. Ainārs, piegājis pie tramplīna, mirkli pastāvēja, tad pakāpās soli atpakaļ un ar ieskrējienu skaisti ienira ūdenī. Brālis pats bija vairākas reizes pārbaudījis upes gultni, vai nav samesti zari un koki, pret kuriem viņš vai kāds cits varetu savainoties, lecot no tramplīna. Es ar skaudību noskatījos, kā brālis iznirst upes otrā pusē, un arī lenām devos tramplīna virzienā. Pagaidiju, kad noleks brāļa draugs, piegāju pie tramplīna un pavēros lejā ūdenī. No šejienes pavērās pavisam citādāks skats uz upi un otru krastu, un domīgi vērojot ūdens straumi, iztēlojos sajūtas, kādas man varētu būt, nolecot no tramplīna.
–Gribi pamēģināt nolekt? - izdzirdēju sev aiz muguras brāli, kas bija atnācis uz atkārtotu lēcienu.
–Nu nezinu. Man bail, ka nositīšos! - nedroši noteicu, un palaidu viņu uz dēļa.
–Ja nepamēģināsi vienreiz, tad arī paliksi baidoties. Nekas taču tev nenotiks. Ja sāksi slīkt vai neuzpeldēsi, mēs uzreiz nirsim tev pakaļ, - centās iedrošināt Ainārs, bet man no tā vieglāk nekļuva.
–Man bail. Un es tak nemāku tā, kā tu tā smuki ar galvu pa priekšu lec ūdenī – atteicu.
–Nu tad lec uz kājām, tā visi taču mācās, - neatlaidās brālis, un piegāju pie dēļa malas, pilna apņemšanās tomēr nolekt, lai notiktu, kas notikdams.
–Pamēģini atkāpteis kādu soli, tad nedaudz ieskrienies, un būs feinaks lēciens. Tikai elpu ievelc, kad lec, - pamācija brālis, un es atkāpos dažus soļus atpakaļ, brīdi tomēr vēl šaubījos.
–Nu lec taču vienriez, - no krasta kliedza Inese un Anita, kurām jau bija apnicis gaidīt, kad tad es beidzot saņemšos un nolekšu no tā tramplīna. Saņēmu visu savu drosmi vienkopus un lēnam ieskrējusies, ievilku elpu ... ūdenī jau biju. Zem ūdens pa ieradumam atvēru acis, un pamaniju man blakus nozibam kāju pari. Brālis bija ielecis uzreiz pēc manis, un es tik priecīga un lepna izpeldēju krastā.
–Nu tad es arī gribu pamēģināt, - iesaucās Inese, kurai laikam vispār bailes nebija ne no kā, un braši soļoja uz tramplīna pusi.
–Lec vien, tikai tu peldēt nemāki, - smaidot aizrādija brālis, bet Inese atteica:
–Nu kautkā pa suniskam jau protu, ka tik līdz otram krastam tieku. Ja netikšu, tad izķeksē mani ārā, - jautri atteica Inese, un nostājās pie dēļa.
–Bet ja es baig stipri ieskriešos, tad es talak aizlekšu? - pajautāja vēl Inese, un mēs vienbalsīgi atbildējām, ka protams.
–Pat līdz otram krastam vari aizlekt, ja tā ļoti gribi, - pajokoja Ainārs, un mēs visi sākām smieties. Inese braši ieskrējās un ieleca ūdenī, tapat kā es, uz kājām. Brālis ieleca aiz viņas, lai “izķeksētu” viņu otrā krastā, bet Inese pati jau kūlās ar rokām uz krastu, nemaz nebaidoties, ka varētu dziļumā noslīkt.
–Nu gan malacis! Satrennēsies, un varēsi rekordus taisīt, - uzlielija brālis, peldēdams uz krasta pusi pie drēbēm, jo jau bija gana peldējies. Brālis ar draugu saģērbās, un uzkapuši uz moci, abi aizbrauca. Es vēlreiz piegāju pie tramplīna, šoreiz man tik lielas bailes vairāk nebija, brītiņu pastāvējusi, ieskrējos un ielecu vēlreiz ūdenī. Izpeldējusi krastā, gāju pastaigāties pa pļavu, kur bija biezi saaugusi zāle un skaistas pļavu puķes. Es taisīju skaistus puškus, ko nesu mājās un liku vāzēs visās istabās. Aizgājuši mājās, pamaniju, ka kaimiņa smagā mašīna vēl stāvēja, un pavērusies atpakaļ uz māsām, kuras nāca iepakaļ, pamaniju Anitas viltīgo seju, kad viņa kautko klusi čukstēja ausī Inesei.
–Ko sačukstaties? Kautko perinat? - noprasiju māsām, un Inese tikai viltīgi pasmaidija un atteica :
–Neko mēs neperinam. Gribi, es aiziešu parunāties ar to puisi, kas te braukā ar to smago mašīnu? Es jau vienreiz ar viņu drusku papļāpāju, baigi foršais viņš ir. Gribi, lai kautko paparasu viņam? - nelikās mierā Inese, bet es apslēpu satraukumu, un uzspēlēti vienaldzīgā balsī atbildēju:
–Ja gribi, ej un runājies. Kas man par daļu, - atteicu, un zigli aizskrēju uz mājām. Mani pašu arīmocīja ziņkārība un gribējās ar puisi parunāties, bet bija kauns, un īsti nesapratu, ko lai runā, ja arī pieietu pie viņa ar mazām māsām. Iegāju istabā, un dzirdēju mammu rosāmies pa virtuvi.
–Inga, tā esi tu? - no virtuves izdzirdēju saucienu, un iegāju virtuvē.
–Es, es. Kautko gribēji, mamm? - noprasiju.
–Tev būs jāaizbrauc uz bodi pēc maizes un piena, krejuma arī nav. Makaronus paņem vienu paciņu. Naudas maku paņem no bufetes istabā. Maziem kādu cepumpaku paņem, tikai neko dārgu nepērc, - noteica mamma, pētot virtuves skapīti, kur mums glabājās maize un visi produkti.
–Labi, aizbraukšu. Bet divritenim riepa nav caura? Atkal nevarēšu pabraukt citādi, - noprasiju vēl, iedama uz istabu pārģērbties.
–Ainārs esot salīmējis riepu. Nevar ļaut Inesei ņemt riteni, nez pa kādiem grāvjiem viņa brauc, ka vienmēr riepas caurdurtas, vai riteņi met astotneiku, - pukojās mamma, bet es jau vairāk neklausijos, iegāju istabā un sameklēju tīras drēbes, lai nebūtu kauns rādīties pilsētā acīs cilvēkiem. Jau kopš atbraukšanas no skolas mans tiešais pienākums bija braukāt ar riteni uz veikalu pēc maizes, ko mūsu mājās ēda lielos daudzumos, un mēs jau arī bijām liels ēdāju skaits. Izstūmu riteni no šķūnīša un pamaniju, ka Inese jau iekartojusies kaimiņu puiša mašīnā pie stūres, tagat pēta visus tos kloķus un pedāļus, bet puisis kautko grabinājās gar sava tēva benzīna kannām.
Inga, tu uz kurieni? Uz veikalu? - sauca Inese no mašīnas, un es apmulsu vēl vairāk, jo kaiminu puisis pavērās uz manu pusi un kautko pajautaja Inesei. Es viņai piekrītoši pamāju ar galvu, un vēl prombraucot dzirdēju, kā Inese viņam skaidro, ka es esmu viņas māsa un tālāk jau es neko nedzirdēju. Braucot uz veikalu pa šķembaino ceļu un uzmanoties no lielakiem akmeņiem, visu laiku prātoju, cik vienkārši Inese gāja klāt cilvēkiem un runājās, kad es tajā pat laikā nevarēju dabūt no sevis laukā ne skaņas. Līdz veikalam braucot ātrā gaitā ar velosipēdu, pagāja kādas desmit minūtes, un pa ceļam man pietika laika pavērot vasarnīcas ar skaisti iekoptiem dārziem un pagalmiņiem. Patreiz jau bija daudziem sācies atvaļinājums, un gandrīz katrā vasarnīcā rosījās kāds čakls dārzu un pūķu mīļotājs. Dažas vasarnīcas vēl tik būvējās, un spriežot pēc pamatīgajiem blokiem, kas gulēja sakrauti kaudzēs, dažās varēs dzīvot arī pa ziemu. Piebraucu pie veikala un riteni atstāju piesleitu turpat ārpusē pie loga. Biju dikti vīlusies, kad atklāju, ka tuvējā bodē maize bija izpirkta. Nācās kāpt atkal uz riteņa un braukt līdz pilsētai. Ārā bija karsts, un nekādu prieku tāda lieka braukāšana nesagādāja. Pilsētas veikalā sapirku visu vajadzīgo no produktiem, un uzstutēju somu uz divriteņa bagāžnieks aimugurē, un pirms braukšanas mājās pārliecinājos, vai soma pa ceļam nenokritīs. Man ienāca prātā doma, ka vajadzētu ieiet pilsētas universālveikalā aplūkot kautko tētim dāvanai, jo tuvojās viņa dzimšanas diena. Par cik biju izvēlējusies konditora profesiju, bija padomā pašai uzcept tēvam torti, jo pamatskolā darbmācības stundās bieži ar skolotāju kautko cepām un veidojām, un gluži sveša tagat man kulinārija vairs nebija. Atstāju divriteni, pieslietu pie saldējuma būdas, kur no rītiem vienmēr tirgoja dažādas šķirnes saldējumu. Tagat būda jau bija slēgta, un rindu arī vairs nebija. Izstaigāju visu veikalu, bet par manu mazo naudiņu, kas man vēl bija palikusi no pavasara darbiem kolhozos, neko prātīgu nopirkt nevarēja. Nolēmu, ka labāk nopirkšu vajadzīgos produktos, un veidošu tētim garšīgu torti. Ar skumjām iedomājos, kapēdējos astoņus gadus savu dzimšanas dienu biju svinējusi skolā, un svecītes uz tortes vispār vēl nebiju nekad pūtusi savās jubilejās. Varbūt agrā bērnībā, kad dzimšanas dienās atbrauca kāds radinieks, mamma svecītes uzskatīja par lieku greznību, bet tagat man likās, ka tēva tortei obligāti tās ir vajadzīgas. Kancelejas nodaļā atradu man vajadzīgās mazās svecītes, un lēnā garā devos mājas virzienā, piestājot vēl pie avīžu kioska, lai nopirktu māsai žurnālu. Izbraukusi no pilsētas, nolēmu braukt pa taisnako ceļu pāri laukam, jo soma ļoti apgrūtināja braukšanu, un tagat nebija viegli ātri pabraukt. Izbraukusi uz ceļa, tālumā pamaniju lielu putekļu mākoni, un sapratu, ka labāk turēties ceļa kreisajā pusē, jo garāmbraucošās mašīnas saceltie putekļi ilgi vēl neļāva saskatīt ceļu priekšā, un vējš tos lēni nesa uz labo pusi. Jau pa gabalu pamaniju, ka pretī braucošā mašina ir kaimiņu puisim, kurš laikam brauca mājās pie sevis. Atkal sajutu vēderā satrauktu kņudēšanu, un nogurums no smagās mīšanās pazuda, kā nebijis. Kaimiņš samazināja ātrumu, braucot man garām, un tā saceldams pēc iespējas mazāk putekļu, kas cēlās no izkaltušā ceļa. Iekšā man sāka viss gavilēt, un tagat ar jauniem spēkiem sāku spēcīgāk mīt pedāļus, ātrāk tiktu mājās. Man visu laiku nelika mieru viena doma : ”Ko es tādu esmu saskatījusi šajā puisī, kurš par mani ir vecāks par kādiem desmit gadiem?” Laikam šis pauisis tik ļoti atšķīrās no maniem draugiem un paziņām Valmierā un bijušajā skolā, ka nevarēja neizraisīt interesi un simpātijas. Sapratu, ka man patīk vecāki puiši, kuriem pat prātā nenāca pievērst savu uzmanību ar muļķīgiem izsaucieniem vai galējām izdarībām. Nesamazinot riteņa gaitu, ātri iebraucu pagalmā, un tik tikko paguvu nobremzēt pie pašām šķūnīša durvīm. Nokāpjot no divriteņa, sajutu kājas viegli ļogāmies, un nedaudz pasmējos pie sevis par savu trakumu. Virtuvē izkrāmēju produktus skapītī, un pa logu pamaniju, ka kaimiņš atbraucis atpakaļ, laikam bija izbraucis līdz veikalam kautko nopirkt. “Nu, vai nav muļļa?”-klusi nodomāju, jo viņš taču labi dzirdēja, ka es arī braucu uz veikalu, varēja taču aizvest un atvest pie reizes mani mašīnā, lai nav man jāmokās ar divriteni vadāt smagas somas tik karstā laikā. Bet nospriedu, ka laikam jau nu puišiem vispār nekad nekas pareizs neienāks nekad galvā, un devos uz istabu skatīties filmu, kuras sākumu ar māsām un mammu gaidijām jau vairākas dienas.
Gatavojot tētim dzimšanas dienas torti, man pagāja visa diena, un abas māsiņas man čakli palīdzēja kult krēmus un klāt svētku galdu tētim par godu. Bez tortes biju pagatavojusi arī dažādus kartupeļu ēdienus no grāmatas, kuru man uzdāvināja krutmāte par labu un sekmīgu skolas beigšanu. Mana pirmā torte izdevās lieliska, un neizmērojams bija tēva prieks par manu uzņēmību pašai to pagatavot. Visu dienu nebiju ļāvusi tētim nākt istabā, kur tapa mans meistardarbs, bet mamma jau bija paguvusi klusām pastāstīt, ka es tur taisu viņam dzimšanas dienas pārsteigumu. Vakarā atbrauca mammas brālis Juris ar savu ģimeni, un nu svētku sajūta bija pilnīga, jo visi slavēja manus gatavotos ēdienus un torti, un tēvs laimīgi smaidīdams visu laiku atkārtoja:
- Nu malacīte gan man tā lielā meita, šitādu torti pati uzcepusi bez citu palīdzības, pat labāka, kā veikalā nopērkamās, - un es visu laiku laimīgi smaidīju par izdevušos pārsteigumu.
Vasaras beigās biju nosolījusies aizbraukt paciemoties pie draudzenēm uz Valmieru, jo sākoties jaunajai skolas sezonai, nezvai sanāktu vairs aizbraukt. Biju saņēmusi no draudzenes Andriņas vēstuli, kurā viņa diezgan bēdīgi izklāstija savas ķibeles, un viņas brālis arī esot ticis slimnīcā ar lauztu kāju un lieliem savainojumiem. Nolēmu aizbraukt uz Valmieru nedaudz agrāk, kā plānots, un uzrakstiju vēstuli, lai sagaida mani konkrētā datumā. Vēl neizkāpusi no vilciena, jau pamaniju savu darudzeni Andriņu, kurai līdzi bija atnākusi viņas mazā māsa Gita un kaimiņu puikas. Raudzījos, vai nebūs atnākusi mūsu abu draudzene Kristīne, bet viņu nekur nemaniju. Ar Kristīni mēs draudzējāmies jau no otrās klases, bet Andriņa pazina viņu vēl no bērnu dārza laikiem. Kristīne mazajās klasītēs mani bija iepazīstinājusi ar Andriņu, un tajā laikā man viņa nemaz nebija iepatikusies, jo sajutu tādu kā konkurenci uz draudzenes titulu. Visus šos garos skolas gadus ar Kristīni bijām izaugušas kā divas māsas, bieži tiku nedēļas nogales pavadijusi pie viņas vecāsmātes, kura labprāt mani pieņēma, un iemīļoja arī manu māsiņu Inesi. Izkāpusi no vilciena, uzreiz taujaju pēc Kristīnes, bet Andriņa tikai noteica:
–Viņa pārcēlusies uz dzīvi pie Normunda laukos, ar kuru kopā jūs abas mācījāties vienā klasē, - man tas bija traks jaunums, jo nebiju gaidijusi, ka skolas draudzība Kristīnes un Normunda starpā izveidosies tik nopietna, un ieteicos:
– Bet ieiesim pie viņas vecāsmātes, varbūt uzzināsim kādus jaunumus, kā viņai klājas.
Nevienam nebija iebildumu pret nelielu pastaigu līdz Kristīnes vecmammai, un devāmies turp. Vecmammai bija patiess prieks par manu apciemojumu, un piedāvāja apmesties pie viņas, bet jau biju nosolijusies palikt pie Andriņas, jo mums bija daudz kas izrunājams. Vecmamma pastāstīja, ka Kristīnei būšot bērniņš, un tagat reti kad atbraucot uz Valmieru viņu apciemot. Biju nedaudz pārsteigta par Kristīnes agro grūtniecību, bet sapratu, ka nu manai draudzenei sākusies patstāvīga dzīve, kurā man vairs nebija tiesību jaukties iekšā. Nedaudz paciemojušās, devāmies uz autobusu, ar kuru aizbraucām līdz Andriņas mājām.
Tajā vakarā ilgi abas vēl runājāmies, pastāstīju par saviem brāļiem, par to, ka Edgars iesaukts armijā, un tagat reizi mēnesī saņemam no viņa pa kādai vēstulei, ka Ainārs strādā un ar draugiem vizinās ar motocikliem. Pastāstīju arī par kaimiņa dēlu, kurš bieži sācis braukāt uz mūsu mājām, un kurš manī izraisījis milzīgu interesi. Par manu milzīgo aizraušanos Andriņa tikai smaidīja un mierināja, ka šī slimība un apsēstība ar kaimiņu puisi man drīz pāriešot, bet es itin nemaz negribēju, lai tā pāriet. Pēc ilgāka laika vēlāk atskārtu, ka šī slimība man pat nedomā pāriet, tikai izraisa nežēlīgas sāpes un ilgas.
Nākošajā dienā aizbraucām pie Andriņas brāļa uz slimnīcu, un man bija žēl redzēt, kā viņš guļ palātā ar gaisā pakārtu ieģipsētu kāju. Visu dienu pavadijām, apstaigājot iemiļotās vietas gar Kocēnu ezeru, apstaigājām Gaujas krastos klusās vietiņas pie Gaujas tilta, un arvien biežāk uzmacās skumjas par bezrūpīgi pavadītajām dienām agrāk. Tagat uz visu raudzījāmies jau mazliet savādākām acīm, jo līdz ar pamatskolas beigšanu bija beigusies bezrūpigā dzīves nenopietnība. Turpmākajās dienās braucām pie Andriņas mammas palīdzēt strādāt vistu fermā, kur vācām olas no ligzdām, un bieži turpat uz vietas mazā kabinetiņā tās uzreiz vārījām un pusdienojām.
Pie Andriņas pavadiju vairākas dienas, gajām apkopt Kristīnes mammas kapa vietu, kuru Kristīne pēc savas mātes traģiskās nāves vēl ne reizes nebija apmeklējusi, jo arvien nevarēja vēl samierināties ar mātes agro zaudējumu. Ļoti jutu līdzi Kristīnei, jo viņas mamma un vecomāte viņu bija izaudzinājušas bez tēva vienas pašas, tikai īsi pirms savas nāves Kristīnes mamma bija sapazinusies ar piemerotu vīrieti, no kuras dzemdējusi Kristīnei māsiņu. Tagat par mazo māsiņu rūpējās Kristīnes audžu tēvs viens pats, bet Kristīne palīdzēja viņam, cik prata un varēja atļauties. Bieži biju dzirdējusi Kristīni sūdzamies, ka audžu tēvs mazo māsu pārāk esot izlutinājis, jo mazā palaidne neklausija nevienu, bet es atkal bieži aizdomājos, vai tik tā Kristīnes audžu tēvs nemēģina kompensēt mazajai meitenītei mātes trūkumu.
Pēc pāris dienām posos uz mājām, un Andriņa man stingri nozvērējās, ka noteikti atbrauks ciemos pie manis, tiklīdz gadīsies piemērots brīdis.
Kad ierados mājās, ilgāku laiku kaimiņu puisi netiku redzējusi, un nejauši ieminoties brālim, ka kaimiņos vairs nebraukā neviens, man brālis zinoši atbildēja, ka kaimiņa dēls aizbraucis kārtējā tālā reisā, par ko ļoti sadrūmu. Man pietika jau ar to, ka redzēju kaimiņa mašīnu pagalmā, un no savas mājas paslepus varēju viņu vērot, jutu viņa klātbūtni, kas vienmēr izraisija nemieru, bet man patika šīs manas platoniskās attiecības un jūtas, ko jutu pret šo puisi.
Augusta sākumā gatavojāmies mammas dzimšanas dienai. Ar Aināra palīdzību izberzām visas istabas, jo solījās sabraukt daudzi mammas radi, ko reti tikām redzējuši. Aizsūtīju vēstuli savai draudzenei Andriņai uz Valmieru, un ielūdzu arī viņu paciemoties pie manis un pei reizes nosvinēt manas mammas dzimšanas dienu. Šoreiz es torti netaisīju, jo pietika jau tāpat visādu darbu, un ar brāli un mammu cepām pīrāgus un malām gaļu kotletēm un maniem jaunajiem kulinarijas izdomājumiem, kurus biju nolēmusi pagatavot mammas dzimšanas dienā, lai dažādotu vienmēr tik vienveidīgi klātos svētku galdus. Mammai ļoti patika svinēt sev svētkus, un redzot tādu lielu rosību, staigāja pa māju loti apmierināta un laimīgi smaidija. Mammas dzimšanas dienā vajadzēja atbraukt manai draudzenei, un es posos uz staciju sagaidīt viņu, jo ceļu viņa pie mums vēl nezināja.
Stacijā nokļuvu reizē ar pienākošo vilceinu no Rīgas, un uzmanīgi vēroju izkāpušo cilvēku straumi, līdz pamaniju pazīstamu seju un parsteigta iesaucos:
–Omīt! Tu arī atbrauci? - priecīga iesaucos, un apķēros viņai ap kaklu. Omītei abās rokās bija lieli saiņi, un paņēmusi no viņas tortes kasti un smagāko saini, devos pie velosipēda, kad atcerējos par savu draudzeni:
–Omīt, pagaidi mirkli, man vēl jāsagaida draudzene, viņai arī vajadzēja atbraukt ar šo vilcienu, ja nenokavēja, - noteicu, un atkal pievērsos cilvēkiem, kas jau lēnām devās prom no perona. Pie soliņiem pamaniju stāvam kādu meiteni un neizpratnē raugāmies apkārt, un uzreiz atpazinu Andriņu:
–Andriņ, nāc šurp! Skaties, mana omīte arī braukusi ar šo pašu vilcienu, - priecīgi stāstīju, iepazīstinot Andriņu ar manu omīti. Sakrāvām somas uz mana divriteņa, un lēnām devāmies uz māju pusi. Andriņa stāstīja par Valmieras dzīvi, par visādiem notikumiem, un es priecīgi klausijos, nedaudz raizēdamās, vai Andriņai maz patiks mūsu pieticīgais dzīvoklis, atšķirībā no viņas pilsētas dzīvokļa. Omīte pa ceļam paguva pastāstīt par savu saimniecību laukos, pasūdzējās, ka tuvējā mežā lapsas savairojušās un nokodušas visas vistas. Esot aizmucis mūsu trakais suns, kuru mamma bija aizvedusi uz laukiem omītei, ali drošāka dzīvošana.
20.09.2004
(16.11.2004) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1580
Kopā:6413345
|
| |
| |
|
Autori
