X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Inga Bērziņa | Neizdotās grāmatas | Par mazu cilvēku un lielu dzīvi |
Pirms 25 gadiem... 2.daļa
  
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Es klausijos omītes stāstījumā, un man dzīvi iztēlojos viņas lauku mājas, kur bieži vasarās biju palīdzējusi ikdienas darbos. Atcerējos veco ozolu, kur man bija iekārtas šūpoles, kurās es katru brīvu brīdi šūpojos, skatoties debesīs un pētot mākoņus. Bieži omītes klusajās lauku mājās biju fantazējusi par turpmāko savu dzīvi. Iztēlpjos sevi visādās situācijās, un vienmēr centos veidot savu dzīvi vismaz domās savādāku, nekā to biju izveidojusi mana mamma un tētis.

Es jau maza būdama, biju nolēmusi dzīvot savādāk, nekā mani vecāki, gribēju iegūt zināšanas, kas man palīdzētu nodzīvot dzīvi interesantu un pilnu dažādiem piedzīvojumiem. Klausoties omītes stāstījumā un gremdējoties atmiņās par dzīvi laukos, uz ceļa parādījās smagā automašīna, un saceldama lielu putekļu mākoni, staruji mums tuvojās. Pavēros atpakaļ, un pazinu kaimiņa mašīnu, un no priekiem man iekšā viss apmeta kūleni. Mašīna strauji nobremzēja mums blakus, un braucējs piedāvāja aizvest mūs līdz mājām. Par cik es pie rokas stūmu somām nokrauto divriteni, tad man braukšana puiša mašīnā atkrita, bet palīdzēju iekāpt Andriņai un omītei, padevu viņam arī lielās somas, lai man vieglāka braukšana ar divriteni. Omīte ļoti nopriecājās par braukšanu mašīnā, jo bija jau piekusi soļot pa akmeņaino lielceļu. Noskatījos, kā mašīna aizbrauc, saceldama putekļu mākoni, un arī sāku braukt, spēcīgi minot pedāļus, lai ātrāk nokļūtu mājās.

Pagalmā iebraucu lielā ātrumā, kā parasti tikai pēdējā mirklī nobremzējot pie pašām šķūnīša durvīm. Pametu divriteni turpat pie malkas grēdām, un uzmetusi ašu skatienu uz kaimiņa mašīnu, kura bija piebraukta pie kaimiņu mājas, devos žigli uz māju. Caur atvērto logu varēja dzirdēt jautras balsis, un mammas priecīgie izsaucieni neļāva saklausīt ciemiņu teikto. Iegājusi istabā, pamaniju, ka mamma jau paguvusi iepazīties ar manu draudzeni, un tagat mīļi turēja viņu apskautu, patiesi priecājoties par viņas atbraukšanu. Mana mamma nekad vēl netika redzējusi manas draudzenes, un tagat jutās laimīga par iespēju beidzot iepazīties ar Andriņu, par kuru bieži viņai tiku stāstījusi.
- Nu meitiņ, esmu ļoti priecīga, ka atbrauci tieši uz manu dzimšanas dienu. Mana lielā meita par tevi daudz tika stāstījusi, un par to, kā jūs pavadat brīvo laiku kopā. Nu tagat jau ceļu zināsi, un varēsi biežāk atbraukt ciemos, rudenī sēnes mums pilni meži, kaut ar izkapti pļauj, - nebeidza jūsmot mamma, bet no virtuves jau viņu sauca omīte, lai nāk palīgos izsaiņot ciema kukuļus.
Ievedu Andriņu savā istabā, kura šonakt atstāta mūsu pārziņā, jo bralis teicās palikt pa nakti pie drauga, kur kurināja pirti un darbojās ar visādām citām puišu lietām. Palīdzēju draudzenei iekārtoties manā istabā, un nolēmām doties pastaigā, pa ceļam izrādot apkārtni un visu savu saimniecību. Mums līdzi pieteicās nākt arī mazās māsas, kuras jau bija saņēmušas no omītes mazas dāvaniņas, un tagat ar šokolādēm rokās, devās mums nopakaļ, salīdzinot abām uzdāvinātās mantas. Man nedeva mieru doma, ka Andriņai tagat bija iespāja novērtēt puisi, kurš bija laupijis manu mieru. Paskatijos uz draudzeni, kura smaidot paskatijās uz kaimiņa mašīnu, un tad uz mani:
-Nu un ko tu domā par to puisi, kurš jūs abas ar manu omīti atveda mājās? - it kā starp citu ieminējos draudzenei, un ieraudziju viņas sejā pazibam viltīgu smadu:
- Nu nekādas vainas puisim, tikai tev viņš par vecu, - noteica Andriņa , bet man viņas apgalvojums par gadu lielo starpību likās nepieņemams:
- Kāpēc tad par vecu? Normāls vecums, manuprāt. Kad man būs divdesmi gadu, viņam tikai trīsdesmit, kas tur tāds traks? - centos nostādīt visu pa plauktiņiem, bet Andriņa tikai smejoties īsi noteica
- Nu labi, labi. Ja tev viņš tik ļoti samežģījis prātu, tad es neko vairāk nekomentēšu, - un mēs devāmies tālāk gar dārziem, kur rādīju draudzenei savas izaudzētās puķes. Man pie mājām arī bija mazs dārziņš, kuram apkārt brālis bija uzcēlis sētu, lai kaimiņa zosis netiktu iekšā un nenoēstu visas manas puķes. Nolēmu parādīt Andriņai mūsu nelielo ganāmpulku, kurš šodien bija aizvests tālajā pļavā aiz meža. Pastāstīju, ka pavasarī mums trijām kazām atskrēja kazlēniņi, un, nevienas kaziņas, bet brauca pircēji pirkt kaziņu un kazlēnu, un neticēja, ka šogad visi āži vien sadzimuši. Vēlāk pamanijām, ka no lauka pazuduši divi mazie kazlēni, bet kaimiņi stāstīja, ka piebraukusi masīna, izkāpuši cilvēki, barojuši un glaudijuši kazas, vēlāk divu mazo kazlēnu nekur nemanija. Nolēmām, ka nozagti.
Bijām izgājušas cauri mazajam meža pudurim, un pļavā koku paēnā ieraudzījām mūsu ganāmpulku, kurš slēpās ēnā no dunduriem un karstās saules. Paņēmām kazas aiz ķēdēm, un pievedām pie grāvja, lai padzeras vēso ūdeni, jo silēs ūdens bija uzkarsis, un nekādu veldzi vairāk nesniedza. Lielās kazas kāri dzēra no seklā grāvja ūdeni, bet mazie kazlēni jautri lēkāja pa ūdeni, priecīgi par doto iespēju atvēsināties. Vēl nebija pienācis laiks laist kazas mājās, tamdēļ piesējās kazas svaigā zālē, un devāmies mājās.
Kamēr bijām staigājušas, bija atbraukuši Limbažnieki, un tagat no mūsu mājas nāca priecīga čalošana, jo mamma sen nebija satikusies ar savām māsām un brāļiem. Apsveikt mammu bija ienākuši arī kaimiņi, un mums ienākot, istabā nepalika nevienas brīvas vietiņas, pat kur ābolam nokrist. Žigli uzklājām galdu, un beidzot varējām celt galdā mūsu pusotru dienu gatavotos kulinārijas brīnumus. Limbāznieki bija atveduši arī manu krustmāti, un tagat es sēdēju viņai cieši blakus, turot klēpī viņas meitiņu Vitu. Biju tik ļoti priecīga par sabraukušajiem viesiem, ka gribējās apķert uzreiz visus, bet mammas skaļā un priecīgi satrauktā balss neļāva saklausīt ciemiņu stāstīto.
-Mana lielā meita tik daudz visādu brīnumu pagatavoja, un Ainārs arī mala gaļu un cepa kotletes. Man jau vismaz vieglāk ir, ka tik lieli palīgi pilna māja, mazie skuķi aizdzen kazas ganībās, es tik aizeju izslaukt, - lepojās ar mums mamma, bet ciemiņi slavēdami jau bija ķērušies pei ēdieniem, jo visi bija braukuši tālu ceļu, tik mammas brālis Juris dzīvoja vistuvāk, bet viņš arī tika biežāk ciemojies pie mums. Kad viss likās izrunāts, sākām runāties par Edgaru, un iedevām armija adresi arī viņa krusttēvam Gunāronkulim, lai aizraksta savam vanadziņam kādu mundru vārdu, jo armijas dzīve jau nekāda jaukā nelikās, lasot Edgara vēstules.

No Edgara vēstulēm uzzinājām, ka viņš nosūtīt pie Gruzijas un Turcijas robežām, bieži viņš savās vēstulēs attēloja turienes skaisto un kalnaino dabu, aprakstīja vietējo iedzīvotāju parašas un izskatu. Brālis vēstulēs apjūsmoja turku meitenes, bet par viņām esot jāmaksā krietni liels izpirkums, lai kādu varētu noprecēt.
Brīdi pārsprieduši dažādu tautu ieradumus un ticējumus, gājām laukā fotografēties, jo laiks joprojām bija jauks, un istabā kļuva smacīgi no piekurinātās plīts, uz kuras visu dienu kautkas tika gatavots un šmorēts. Galvenais fotogrāfs biju es, un centos visus izkartot kopbildē tā, lai uz bildes visi tiktu redzami. Pēc kopējas fotografēšanas bildēju katru atsevišķi gan ar jubilāri, gan vienus pašus. Mani arī mamma nobildēja gan kopā ar draudzeni, gan ar radiem. Stāvot netālu no loga, pamaniju caur aizkariem zibam savādu gaismu, un ieskatijusies vērīgāk, pamaniju no plīts līdz grieztiem šaujamies uguns liesmas. Pievērsu tam visu uzmanību, un omīte šausmās iekliedzās:
-Ugunsgrēks! Šausmas! Māja tulīt nodegs, - un mēs visi metāmies iekšā virtuvē dzēst liesmas. Bet nekas liels nebija dedzis , tikai no karstuma virs plīts bija aizdegušies mušpapīri, kuri par tuvu bija pavirši piekārti virs plīts. Nedaudz bija apdedzis arī virtuves dvielis, bet tas tika tūliņ iemests ūdens spainī, un uguns tika nodzēsta, bet omītei no pārdzīvojuma kļuva slikti ar sirdi, un nolikām viņu mammas istabā atgulties, bet mamma pilināja uz cukurgraudiņa sirds zāles, ko iedot omītei.
Mazliet visi saskumām par dienas bēdīgo iznākumu, bet tad mammas brālis Juris ieteicās:
-Tas viss tikai tādēļ, ka tik ilgi atstājām ēdienus uz galda vienus pašus. Pavards ņēma un sadusmojās. Jāiet tak iestiprināties un iedzert uz jubilāres veselībām, - jautri runāja Juris, un mēs visi nu jau priecīgāki devāmies atpakaļ pei galda. Ieslēdzām televizoru, un priecīgi atklājām, ka gāja koncerts, un man nebija vairāk savā istabā jāgriež uz visu skaļāko mūzika, lai viesiem būtu omulīgāks prāts.
Vēlu vakarā ciemiņi posās uz mājām, jo visiem priekšā vēl bija tāls ceļš. Mamma uz atvadām viesus izvadāja pa savu dārzu, katram iedodot līdzi pa lielam ķirbim un kabacim, kuri šajā vasarā bija saauguši lielos daudzumos. Visi priecājās par skaistajām kazām, kuras jau bija sadzītas kūtiņā, un es jau biju visas izslaukusi, lai mammai šovakar būtu brīvs vakars, jo kā nekā viņai bija dzimšanas diena, un pilna māja ar viesiem.
-Krustmāt, es tev ieliešu pienu burkā līdzi, Vitiņa varēs dzert mājās, un kazas piens ir veselīgāks, kā parastais, - piedāvāju Dzidrai, un viņa labprāt piekrita paņemt.
-Par cik mani kā lielmāti izvadā ar mašīnu šurp un atpakaļ, tad paņemšu arī, tikai es pati gan to vella ģīmju pienu nedzeršu, lai Vitiņai tiek tie labumi, - nosmēja mana krustmāte Dzidra, pakodama savu somu ar Vitas mantām, kas bija pa;nemtas līdzi no mājām.
-Krustmāt, es tev uzrakstīšu vēstuli septembrī, kā man klājas jaunajā skolā, un aprakstīšu, ko tur mācīs. Labi? Gaidīsi? – uz atvadām apkampu viņu, un atvadoties no mazās māsīcas Vitiņas, kura jau sāka niķoties, jo nāca miegs. Mamma arī ilgi nevarēja atvadīties no saviem radiem, vēl pie mašīnas durvīm atradās tik daudzas lietas, kas vēl nebija izrunātas, un tagat steidzās visu izklāstīt. Omīti pieteicās aizvest uz mājām Juris, jo gribēja pie omītes salasīt ābolus, par kuriem omīte visu vakaru bija žēlojusies, ka ejot postā.
Es vēl ilgi noskatījos pakaļ aizbraucošajām mašīnām, un domāju par to, ka tagat paies krietni ilgs laiks, līdz atkal sanāks satikties mums visiem tik lielā pulkā.


2. daļa.


Pienāca ilgi gaidītais pirmais septembris Rīgas skolā, un es devos uz savu jauno skolu, krietni pirms tam sapucējusies un puķu pušķi rokās. Inese arī bija aizcilpojusi uz savu skolu mammas pavadībā un kopā ar kaimiņu zēniem, kuri arī mācījās vietējā vidusskolā.
Mana skola atradās pašā Rīgas centrā, netālu no lielās viesnīcas “Latvija”. Tagad man beidzot pavērās iespēja šajos trīs ar pusi gados iepazīt pamatīgāk Rīgu un tās veikalus.
Iegājusi skolā, kur jau ārpusē pulcējās skolēnu bariņi, sāku meklēt savu kabinetu, kad pie kādām durvīm pamaniju savu vienaudzi kaimiņu puisi, kurš, kā tagat izrādījās, arī mācījās šinī skolā, un pat bijām vienā grupā. Atraduši savu klasi, iepazināmies ar mūsu meistaru, un jau pēc nelielas informācijas apmaiņas un svinīgas ziedu pasniegšanas varējām doties mājās, lai sagatavotos nākamās dienas nodarbībām.
Septembra mēnesis bija talku laiks, jau pēc divām skolas nedēļām devāmies uz kādu pagastu, kur vairākas dienas pavadijām, lasot kartupeļus, griežot bietēm nost lapas,un dedzinot ugunskurus, kur cepām kartupeļus “mundieros”. Vakari mums bija brīvi, un bieži klīdām pa mazo ciematiņu, meklējot izklaides. Dažas meitenes no mūsu kursa sapazinās ar vietējiem puišiem , un nu varēja vērot mūsu kursa biedru greizsirdības izpausmes, un pāris reizes jau bija sanākusi neliela saķeršanās vietējo un mūsu zēnu starpā. Šī talkas nedēļa ļoti ātri satuvināja mūsu kursiņu, bet atsākoties skolas dienām, nācās iepazīties ar vēl jauniem kursa biedriem ,kuri nebija atbraukuši uz talku.
Uz skolu braucu kopā ar kaimiņu puisi, kopā norunājām laiku, kad satikties pagalmā, un sākās mūsu ikrīta staigāšana uz vilcienu. Ar laiku piešāvāmies noiet diezgan tālo ceļu līdz stacijai, nedaudz vairāk, kā desmit minūtēs. Ja gadijās aizkavēties, tad pēdējos divsimts metrus nācās mums noskriet, par ko nemaz īpaši nebēdājām, jo abi bijām labā sportiskā formā. Bija rīti, kad uz vilcienu braucu ar divriteni, un piebraukusi pie vilcienu stacijas, atstāju to pie kādas tantiņas, kura dzīvoja blakus sliedēm, un bija mammas laba paziņa. Vēlāk tur arī Ainārs atstāja savu motociklu, kad devās uz Rīgu, un tantiņai pret to nebija nekādu iebildumu.
Drīz mums skolās sākās praktisko nodarbību laiks, un meistare mums visiem sameklēja prakses vietas dažādās sabiedriskajās ēdnīcās un rstorānos, kur mācīties praktiskās iemaņas. Ēdnīcā mani salika pārī ar meiteni no Jaunolaines, ar kuru bieži vilcienā satikāmies, un ceļu tālāk turpinājām kopā uz skolu. Mana mamma bija ļoti apmierināta ar manu prakses vietu, jo esot viņai Rīgā, bieži ienāca pie manis ēdnīcā, kurā atradās uz Suvorova ielas, pretī Centrālajai stacijai. Kamēr mamma mani gaidīja zālē, kad atbrīvošos un iziešu aprunāties, šefpavāre vienmēr uzlika uz paplātes jau sagatavotos šķīvjus ar ēdieniem, un lika iznest man mammai. Mamma par brīvpusdienām laikam priecājās vairāk, kā par manis satikšanu, jo es brīdi pasēdējusi, devos atpakaļ virtuvē, pret ko mammai nebija nekādu iebildumu. Ēdnīcā es ar kursa biedreni Inesi griezām dārzeņus, kuriem bija jābūt sagriestiem precīzos stienīšos vai kubiņos, putojām putukrējumus, un vēlāk mūs abas lika pie sadales, kur es nervozējot izsniedzu otros ēdienus, uzmanoties, lai visām porcijām būtu vienāds svars. Vēlāk meistare pārcēla mūs uz restorānu “Tūrists”, par ko biju priecīga, jo tagat varēju kāpt no vilciena jau Torņakalnā ārā, un ēdieni šeit bija savādāki, daudzveidīgāki. “Tūristā” no mūsu kursiņa bijām savāktas četras meitenes, tajā skaitā arī Ināra, ar kuru man izveidojās ļoti draudzīgas attiecības.
Mācības un prakse mums tika izkārtota pa nedēļām, vienu nedēļu mēs strādājām, otru mācījāmies. Skolā nāca klajā paziņjums, ka mūsu skolu pārceļ no šaurajām telpām uz jaunuzcelto skolu Purvciemā. Ar ziemas iestāšanos nācās braukāt nedaudz tālāk, bet tagat mācījāmies plašās telpās, tikai sporta zāle un ēdnīca nebija vēl pabeigtas, un uz sporta nodarbībām turpinājām braukāt uz Daugavas stadionu.
Mūsu grupā dažas meitenes smēķēja, un, par cik savā starpā bijām sadraudzējušās, un mums bija izveidojusies sava komanda, tad gājām smēķētājām līdzi ārā aiz skolas, un vērojām, kā viņas pūš dūmu mutuļus. Mums bieži sekoja arī zēni, un reiz kāda meitene, vārdā Simona, ieminējās:
-Inga, tu negribi pamēģināt uzsmēķēt? – es brīdi apmulsusi paminstinājos, tad nolēmu piekrist, jo pamatskolā astotajā klasē jau biju niekojusies ar cigaretēm, bet tā arī netiku nopietni sākusi smēķēt.
- Jāpamēìina, kā tad tur bija, kad agrāk niekojāmies, - noteicu, un aizkūpināju pasniegto cigareti. Mana draudzene gan uzreiz nepiekrita iemēģināt smēķēšanu, bet vēlāk iešana aiz stūra uzsmēķēt izvērtās par rituālu, un Ināra arī pamazāk sāka smēķēt, bet viņai tas neradija atkarību, bet es pēc neilga laika pati sāku pirkt sev cigaretes.
Decembrī nosvinēju savu sešpadsmito dzimšanas dienu, ar lepnumu iesniedzu dokumentus pases saņemšanai, kuru pēc nedēļas arī saņēmu, un tagat jau sajutos pietiekami liela meitene, lai varētu atļauties turēt līdzi draudzeņu izdarībām.
Katru mēnesi skolā saņēmu stipendiju 45 rubļus, un man tā bija liela nauda, jo bieži pirku māsai drēbes, gāju ar draudzenēm uz kino un diskotēkām nedēļas nogalēs.
Kādu vakaru ar tēti virtuvē gatavoju vakariņas, un tēvs pikti šķendējās, ka beigušās cigaretes, un grasijās iet pie kaimiņa kādu aizņemties, kad ieteicos viņam kādu iedot:
-Tu arī pīpot esi sākusi? – izbrītīts jautāja tēvs.
-Tikai skolā, starpbrīžos. Un praksē, kad kopā ar pavāriem ejam zālē pasēdēt brīvos brīžos, - nokaunējusies atteicu, bet tētis nesāka bārties, tikai noteica:
-Nav jau laba tā pīpošana, man jau tas klepus tik no tabakas, visu mūžu esmu pīpojis, bet nomest nekādi nesanāk.
Ar skolas dzīvi biju pilnībā apmierināta, no savas stipendijas biju ielikusi ilgviļņus, un tagat likos sev un citiem citādāka un pilsētnieciskāka. Ar darudzeni Ināru pirkām matu krāsas un sākām eksperimentēt ar matiem. Šad tad braucu pie Ināras ciemos nedēļas nogalēs, un visu vakaru pavadijām, pļāpājot un veidojot dažādas frizūras. Nolēmu izbalināt savus matus, jo jau galīgi bija apnikusi nenoteikti brūnā matu krāsa. “Tūristā” kopā ar Ināru nopirku balinātāju, un kādu vakaru pie viņas mājās tos izbalināju, jo viena pati baidijos sev krāsu likt matos. Biju ļoti apmierināta ar savu jauno frizūru, un tagat izskatijos pavisam savādāk, kā tad, kad tiko biju atbraukusi no savas mazās lauku skoliņas.
Skolas dzīve bieži novērsa manas domas no kaimiņa, kurš joprojām braukāja pie sava tēva ciemos, un jau redzot vien piebraucot pie mājas viņa mašīnu, jau meklēju iemeslu, lai ietu laukā kautko padarīt. Mans brālis bija iedraudzējies ar kaimiņu, un reiz, pārnākot no skolas, iegāju savā un brāļa istabā, un uzskrēju savam sirds nolaupītājam tieši virsū.
-Aj! – tik attapos noelst, aiz brīnumiem iepletusi acis, bet Ainārs atteica:
-Jau mājās? Bet mēs te mūziku pārrakstam, jaunas dziesmas man Oļegs atveda no komandējuma, varēsi paklausīties, - runāja Ainārs, bet es apmulsusi skatījos uz brāli, baidoties pat ar acs kaktiņu pavērties kaimiņā.
-Darbojaties vien, jūs abi man itnemaz netraucējat ne mācīties, ne kautko citu darīt, - piepiedu sevi atbildēt vienaldzīgā balsī, un pavēros kaimiņā, kurš sēdēja uz gultas malas, un nebilda ne viena vārda. Vēl brīdi Ainārs ar Oļegu parunājās, un tad ar skumjām saklausīju, ka viņš jau dodas prom. Nākošajā rītā saposusies skolai, izgāju laukā sagaidīt savu kaimiņu kursa biedru, kad sadzirdēju mašīnas rūkoņu. Gāju lēnām uz lielceļa pusi, un klusām cerēju, ka varbūt šoreiz kaimiņš mani aizvedīs savā mašīnā līdz vilcienam. Pamaniju, ka mans kursa biedrs jau izskrien no mājām ,sāku lēnām soļot pa ceļu prom. Gvido, tā sauca manu kaimiņu un kursa biedru, pieskrēja, un jau turpinājām ceļu uz staciju, kad no pagalma izbrauca smagā mašīna, un apstājās pie mums. Ar priecīgu sirdi pirmā atvēru durvis, un ielecu mašīnā, bet Gvido ierāpās pēc manis. Sadzirdēju Gvido klusām pukojamies:
- Nu ja, tagat skolā būsim pusstundu agrāk, es labāk būtu pagulējis lieku pusstundu, kā visi normāli cilvēki. Būtu pabrīdinājis, ka brauks uz to pusi, - bet es nikni uz viņu paskatijos, un apklusināju:
-Klusu. Priecājies, ka beidzot nav jādeso kājām, - un ērti iekārtojos lîdzās šoferim. Pametusi skatu uz augšu, ieraudzīju ap priekšējo stiklu saspraustas kailu sieviešu bildītes, un samulsu. Tad Oļegs pārtrauca klusumu, nepamanīdams manu apmulsumu:
-Jūs vienā skolā mācaties, ka katru rītu kopā ejat uz vilcienu?
-Jā! – īsi atteicu.
-Un par ko mācies? – turpināja interesēties šoferis.
-Par pavāru-konditoru, - atkal īsi atteicu, bet viņš pasmaidija un jautri pavaicāja:
-Un puiši arī mācās par pavāriem un konditoriem? Cik ilgi vēl jāmācās?
- Tagat pirmajā kursā esam, vēl divi gadi, - noteicu, nezinādama, ko vēl piebilst.
- Kas vainas profesijai? Daudz ir pavāru-vīriešu, - noteica Gvido, veroties laukā pa logu.
Uz mirkli iestājās klusums, bet tad Oļegs pajautāja:
-Inga, cik tev gadu? – bet es pārsteigta pavēros šoferī, un atteicu:
-Sešpadsmit nesen palika, a kas? – izbrīnīta atjautāju, bet Oļegs tikai pasmaidija, un atteica:
-Nekas, tāpat pajautāju. Likās, ka jaunāka esi.
Bijām jau piebraukuši pie stacijas, un izkāpjot no mašīnas, cerīgi noteicu:
-Paldies, ka atvedi. Varbūt kādreiz vēl aizvedīsi, ja būs pa ceļam, - un nesagaidot atbildi, satraukta aizcirtu durvis, un aizskrēju uz vilcienu.
Pēc tam ilgāku laiku vairs neredzēju kaimiņu, viņš laikam bija aizbraucis komandējumā, visu šo laiku mierīgi un bez jel kādiem satricinājumiem varēju nodoties mācībām, jo acu priekšā nerēgojās mūžīgais atgādinājums par manu sirds miera laupītāju.
Mazajai māsai Inesei pa Olaines vidusskolu klājās ļoti labi. Pagaidām arī sekmes bija labas, un mēs abas kopā vakaros pildijām uzdevumus, un sagādāja prieku būt gudrākajai māsai, kad vajadzēja palīdzēt rakstīt sacerējumus vai nebija skaidrs kāds ģeometrijas uzdevums. Devu māsai naudu pusdienām, un sestdienās dažreiz vedu abas māsas uz Rīgu uz kino.
Vēlāk skolā gadijās izdevība iestāties austrumu cīņu pulciņā, kur mēs ar draudzeni labprāt gājām, bet nodarbības vēlāk izrādījās mums par smagām, un pēc pāris mēnešiem arī es pārtraucu tās apmeklēt.
Pēc skolas bieži sagadijās pakavēties pie kādas no kursa biedrenēm, un arvien biežāk es mājās sāku pārrasties vēlu vakarā. Bet pirmo kursu pabeidzu ar ļoti labām sekmēm gan mācībās, gan praksē. Pa vasaru mums vajadzēja mēnesi strādāt prakses vietās, bet man spectehnoloģijas skolotāja piedāvāja doties praksē uz Enguri pie ornitologiem, kur vajagot gatavot brokastis, pusdienas un vakariņas. Es labprāt piekritu, jo bija interesanti paskatīties uz svešām vietām, un pats ornitologu darbs varēja likties diezgan interesants.
Vasaras vidū, pēc pirmā kursa beigšanas, mums tika piedāvāts piedalīties kādu vecu ūdensdzirnavu atjaunošanā, un dzīvot vajadzēja teltīs, kuras pašiem vajadzēja laicīgi sameklēt pa prakses laiku. Ar kursa biedrenēm sarunājām, kura ņems četrvietīgo telti, un mierīgi varēju doties uz Enguri strādāt.
Iepriekš sazvanoties ar Salaspils ornitologiem, uz kurieni un ar kādu autobusu vai vilcienu man jābrauc uz jauno darba vietu, savācu savas mantas, un noteiktā diena devos ceļā. Mani Rīgas dzelzceļa stacijā sagaidija viens no darbiniekiem, un visu garo ceļu nobraucām kopā, jo viena baidijos apmaldīties svešā vietā. Slokā pārsēdāmies autobusā, un ar interesi visu ceļu vēroju mazos zvejnieku ciematiņus, kuri bija izvietojušies gar jūrmalu, caur kurieni braucām autobusā. Ornitologi bija iekārtojušies Engures ezera krastā divās mājiņās. Lielākā māja atradās pie paša ezera krasta, bet otra mājiņa bija ezerā, kura manī izraisija lielu interesi. Nekad vēl nebiju pati airējusi laivā, un vispār neatcerējos, kad biju laivā sēdejusi, un viss jaunais redzētais likās man ļoti interesants. Man ierādīja atsevišķu istabiņu mājiņas otrajā stāvā, kur atradās vēl rinda ar vairākām istabiņām, un neleila virtuvīte, kurā pa vidu atradās paliels galds, pie kura pietika vietas pat desmit cilvēkiem. Starp ornitologiem bija arī dažas jaunas sievietes, par ko ļoti izbrīnījos, jo pasniedzēja bija laikus nomierinajusi, ka bārdainie veči būšot ļoti pieklājīgi un klusi, un bieži izbraucot ezerā uz visu dienu, bet par sievietēm ļoti nopriecājos, vismaz sirds palika nedaudz mierīgāka.
Pēc sasveicināšanās un iepazīšanās sievietes atzinās, ka ļoti priecājas par manu atbraukšanu, jo ar ēst gatavošanu un virtuves uzkopšanu esot iekavēti vairāki darbi, kurus tagat varēšot pabeigt. Starp sievietēm bija arī ārzemnieces, viena bija zviedriete Zuzanna, ar kuru loti labi sapratos krievu valodā , bet otra bija Dace no Amerikas, ar kuru varēju sarunāties latviešu valodā. Daci viņas kolēģi bija iesaukuši par Dacbritu, jo bija meitene ar latviešu vārdu, bet no citas zemes. Man izrādīja visus pārtikas krājumus, no kādiem tika gatavots ikdienā, un mani pārsteidza lielais pīļu olu daudzums. Man tika paskaidrots, ka bieži pīles izdējot pārāk daudz olu, bet nespējot visas nosegt ar savu ķermeni, un perēšanai tāpat tās vairāk nederēja. Pirmajā stāvā bija mazs inkubators, kurā perināja mazos cālēnus, un tādēļ man biaj jāuzmana arī temperatūra inkubatorā, lai nebūtu par karstu, vai aukstu. Ārā pie mājas bija uzslieta dušas kabīne, kurā mēs visi rindas kārtībā mazgājāmies. Kad gājām dušā, centāmies citus par to informēt, jo tad nevarēja virtuvē griezt vaļā aukstā ūdens krānu, jo dušā tad sāka tecēt tikai karstais. Pāris reizes nācās dzirdēt spalgus kliedzienus, kad kāds tika kārtējo reizi applaucējies, bet neviens jau to nedarija tīšu prātu, un nekādas naidošanās mums nebija.
Kad ar ornitologiem apspriedu, ko man viņiem vajadzēs gatavot, uzreiz brīdināju, ka nekāds šefpavārs neesmu:
-Kautko vienkāršu pagaidām tik māku gatavot, bet neko baigi ekstra gan nekad nav nācies gatavot, varbūt kautkas piedegs kādreiz, - bailīgi ieminējos, bet putnu mīļotāji tikai smējās:
-Mums pietiek ar grūbu putru vakariņām, lai tik katru dienu nav desmaizes jagrauž, un tie piedegumi ļoti labi ārstē mūsu vēderus, kad kas nelāgs apēsts, - jautrojās vīrieši, bet sievietes mierināja, ak traki nebūšot. Tad viens no pētniekiem pastāstīja man patiešām smieklīgu atgadījumu:
-Mums pirms tevis arī bija viens pirmā kursa students, un, lai sākumā nesadomā mūs barot ar pilsētas cepešiem, ieminējāmies, ka vakariņās mums peitiktos ar sausiem zirņiem un ceptu speķi, jo no ezera pārbraucot, taisni gribas kautko kreptīgu. Jaunais puisis gaļu gan sacepis godam, bet ar zirņiem šim skaidrības nav bijis, kā lai sausus novāra. Kad vakarā atbraucām mājās, no puiša nebij ne vēsts, bet katlā joprojām gruzdēja apdeguši sausi zirņi. Mēs būtu tak pateikuši, ka zirņiem ir ūdens vajadzīgs, lai novārītu, bet puika bij aizlaidies, mēs pat bijām noraizējušies sakumā, - par stāstīto joprojām jokojās putnu pētnieki, bet man tika paskaidrots, ka tapēc arī aicinot no skolām pirmā kursa studentus, lai tie var iemācīties vienkāršus ēdienus gatavot, un vēl nopelnīt. Man par lielu prieku atklājās, ka par darbiņu man vēl samaksāšot, tikai skolai tas nav jāzin, jo tad 50 % pienākoties skolai. Es dalīties ar skolu nemaz negribēju, un nosolijos neko par maksāšanu neizpaust. Skolā pasniedzēja jau bija ieminējusies kautko par naudu, ko man pašai būšot jāaprunā ar ornitologiem. Pirmajā vakarā neko īpašu negatavoju, tikai sataisiju zivju un kabaču ikru sviestmaizes, un visu vakaru viss mūsu pulciņš nosēdēja mājīgajā virtuvē, stāstot visādus stāstus un atgadijumus. Es kāri klausijos ornitologu stāstos par putniem, kādi pārtseigumi gadijušies, tos apgredzenojot, un uzzināju daudz jauna par putniem un ezeriem, kas man nekad pat prātā neienāktu.
Pēc dažām dienām mūsu pulciņam piebiedrojās vēl divi jauni zēni no Jelgavas, kuri arī bija aizrāvušies ar putnu pētniecību, un bieži braukāja pa dažādâm ornitologu bāzes vietām. Puiši bija vienā vecumā ar mani, bet es tikai no malas vienaldzīgi vēroju abus jaunekļus, kā viņi pamazām iekārtojās mājiņā, kura atradās uz ezera. Viens no puišiem bija garāks augumā par otru, un garāko sauca Edmunds, bet mazāko Oskars, kā noskaidroju vēlāk pie vakariņu galda tajā pašā vakarā. Mani mocija liela ziņkāre, kā ir dzīvot mājā, kura visu laiku lēni viļņojas pa ūdeni. Aprunājusies ar ornitologiem, vini atvēlēja man vienu laivu un airus, ar kuru atļāva man vizināties brīvajā laikā pa ezeru. Pusdienās bieži vāriju biešu vai frikadeļu zupas, kuras jau mājās biju bieži vārījusi, un vienmēr sanāca ļoti garšīgas, bet vakariņās cepu pankūkas vai kartupeļus. Par pankūkām visi vienmēr bija sajūsmā, jo agrāk neviens tās viņiem neesot mācējis uzcept, un laika nevienam neesot bijis ar tām ķimerēties. Manus gatavotos ēdienus neviens nebrāķēja, pat bieži uzlielija, bet es to norakstiju uz mūžīgo labo apetīti, kura bija putnu pētniekiem, kuri visu dienu pavadija svaigā gaisā, un bieži mājās brauca izmirkuši līdz ādai.
Kad pirmo reizi mēģināju iekapt laivā, lai ar to pavizinātos pa rāmo ezeru, nevarēju noturēt līdzsvaru, un tur pat pie krasta pa otru pusi laivai izgāzos laukā seklajā ūdenī. Izdzirdēju kādu klusi nosprauslājam par manu neveiksmi, un pie mājas pamaniju zēnus, kuri pa atvērtām durvīm no inkubatora telpas mani vēroja. Apmulsu par manu izgāšanos, un baidoties otreiz kāpt šaurajā un smailajā laivā, apsēdos krastā, un dusmīgi vēros ūdenī.
-Gribi iemācīties ar laivu braukāties? - izdzirdēju sev aiz muguras kādu jautājam, un nemaz nepagriezusies pret runātāju, atcirtu:
-Nu laikam jau. Un kā izskatās? - īgni noprasiju, bet abi puiši smaidīdami neņēma manu nikno atbildi vērā, piebilda:
-Mēs pieturēsim laivu, bet tu kāp iekšā, un apsēdies, - es paklausiju, bet smailā laiva vienalga man nekādu drošību pagaidām neiedvesa, lai gan puiši to turēja no abām pusēm, lai es atkal neapgāztos ar visu laivu otrādi. Iekāpusi laivā, sajutu to viegli līgojamies uz abām pusēm, un apsēdos pa vidu uz vienīgā soliņa.
-Tagat ņem airi un lēnām stumies prom no krasta. Kad būs jau gana dziļš, vari sākt airēt, - mācīja Edmunds, bet Oskars iekāpa savā laivā, un tāpat kājās stāvot, atstūmās no krasta, un stūrēja laivu uz ezera mājiņu. Es lēnām ar airi stūmos prom no krasta, uzmanīdama, lai laiva neapgāžas. Kad jau bija gana dziļš, lai airētu, pamēģināju irties ar vienu airi, kā to darīja vecie ornitologi, bet laiva griezās no vienas puses uz otru, un vadīt to taisni uz priekšu man nekādi nesanāca.
-Nekas, nesatraucies, otrajā un trešajā reizē jau jutīsi laivu, un airēsies kā lielā, mierināja Oskars, pievilkdams manu laivu pie ezera mājiņas. Man otrā puse piebrauca Edmunds, un pieturējis manu laivu no šūpošanās, palīdzēja izkāpt. Mājai visapkārt varēja apiet pa koka klāju, kā to sauca abi puiši, un es gāju apraudzīt, kā iekārtots namiņš. Namiņā bija trīs istabiņas, un divās jau bija iekārtojušies abi puikas. Edmunda istabā pamaniju milzīgu binokli, un paņēmusi to, izgāju ārā pavērot ezeru.
-Ja gribi, kādu vakaru pēc vakariņām varam paņemt tevi līdz pa ezeru pabraukāties. Vakaros tad niedrēs var dzirdēt nakts putnus, kurus Oskars ieraksta magnetofonā, - piedāvāja Edmunds, un es ar prieku piekritu, jo pēc vakariņām, kad gulēt iet vēl bija par agru, bet televizors bija tikai vienā isatbiņā ornitologam, man īpaši nebija ko darīt.
Dzīvojot pie ezera ar ornitologiem, es tikai pa retam aizstaigāju līdz tālākam ezera nostūrim, kur viena pati atļāvos uzpīpēt. Par smēķēšanu biju pateikusi ornitologiem, viņiem tā likās mana personīga darīšana, bet viņiem redzot nekad netiku smēķējusi. Jaunie puiši arī nesmēķēja, un es viņu bariņā sajutos kā maza noziedzniece, kura dara kautko savādāku un sliktu. Svaigajā gaisā reti kad gribējās smēķēt, bet pēc mājām sāku ilgoties tikai pēc nedēļas, jo gribējās zināt, kas jauns notiek mājās. Aprunājusies ar ornitologiem, vini nolēma palaist mani sestdien mājās, ar norunu, ka man obligāti jābrauc atpakaļ.
-Ja neatbrauksi atpakaļ, tad drīz avīzēs varēsi lasīt, ka pie aizauguša ezera atrasti bada nāvē mirušu ornitologu skeleti, - jokojās bārdainie veči, bet man pat prātā nebija nācis pamest viņus likteņa varā pirms noteiktā laika, jo man vajadzēja dabūt arī darba novērtējumu prakses laikā. Kad biju ierunājusies par novērtējumu un gatavoto ēdienu aprakstu, kas bija jāveic ornitologu vecākajam, viņš neapmierināts rūca, ka neesot laika tādām muļķibām, un tad sarunajām, ka mana prakses dienasgrāmata stāvēs vienmēr virtuvē, un katrs varēs katru dienu kautko ierakstīt, kas gatavots, un kādu vērtējumu esmu pelnījusi. Visi bijām vienis prātis, ka šāda vērtēšana likās visiem smieklīga, bet tādi nu bija skolas noteikumi, un skolu man ļoti gribējās kādreiz pabeigt.

26.09.2004
(16.11.2004)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.Pirms 25 gadiem... 3.daļa
2. Pirms 25 gadiem... 1.daļas turpinājums
3.Pirms 25 gadiem... 1.daļa
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
Interesantas bildes


Kā aizvietot lamuvārdus darba vietā? /Krievu valodā/
 
 
Zīmējumi

Rudens LV
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 394 Kopā:5031734

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec