|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pirms 25 gadiem... 3.daļa | | Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Sestdienā devos uz mājām, un ornitologi man ieteica paņemt līdzi kādu siltāku džemperi, jo no ezera pūta auksts vējš, un es bieži staigāju aizlienētā ornitologu vilnas bezrocī, lai gan visu laiku itkā bija skaidrs laiks, un spīdēja saule. Nosolījos atvest kazas pienu, un tas izraisija lielu ziņkārību, jo visi pētnieki bija pilsētnieki, un kazas pienu dzēruši nebij.
Līdz autobusam mani pavadija abi jaunieši, kuri pie reizes devās iepirkt pārtiku uz tuvējo ciema veikalu, un visādas citas lietas, ko pasūtīja putnu pētnieki. Ornitologi no vietējiem iedzīvotājeim pirka arī kartupeļus, un tagat puišiem bija uzdots sarunāt kādu, kurš atvestu uz mūsu bāzi pāris maišeļus kartupeļus, kuri jau sāka izbeigties. Nonākot pie autobusa pieturas, puiši man sīki izstāstīja, kā man ātrāk un ērtāk nokļūt mājās, un svētdien norunajām laiku, kad būšu atpakaļ, jo viņi nosolijās atnākt pretī uz autobusu mani sagaidīt.
Mājās es nokļuvu ļoti veiksmīgi, un ejot kājām no vilciena uz mājām, prātoju, vai sastapšu Oļegu, pēc kura biju sailgojusies, jo netiku viņu redzējusi jau stipri ilgi. Ejot mājās pa labi iepazīto ceļu, sirds sāka stipri sāpēt no manām neciešamajām ilgām pēc šī puiša, un ļāvu vaļu asarām, labi apzinādamās, ka varbūt tā arī nekad nebūs man lemts baudīt kaut dažus jaukus mirkļus kopā ar viņu. Ar vien vairāk šajā mirklī sajutu dzīves netaisnību un uzliktos pārbaudījumus, ka pēkšņi sagribējās skaļi bļaut, bet jau biju tuvu mājām, un piespiedu sevi savaldīties.
-Inga pārbraukusi, - izdzirdēju priecīgus kliedzienus, un no pagalma man pretī basām kājām izskrēja Inese. Apķēru mazo māsu, un abas devāmies iekšā mājās.
-Lielā meita arī mājās, - priecīgs notieca tētis, kurš istabā bija sēdējis pie televizora un skatijies kādu pārraidi.
-Pastāsti, kā tad jaunajai pavārei klājas vienai pie ezera, gatavojot pusdienas veselam baram bārdainu veču, - priecīga par manu pārbraukšanu, jautāja mamma.
-Visi nav bārdaini, un tur ir arī trīs sievietes, bet viņi tur mainās, pa reizes kāds aizbrauc, un vietā atbrauc kāds cits, - stāstīju mājiniekiem, un vēl pastāstīju pāris vārdos, kā tur izskatās, ko esmu gatavojusi, palielijos, ka iemācījos braukt pa ezeru ar smilajām laivām. Visiem izraisīja smieklus stāsts, kad stāstīju par pirmo mēģinājumu braukt ar laivu, kad biju apgāzusies ar visu laivu, un puiši par to bija jautri ķiķinājuši, slepus mani vērojot. Mamma vakariņās bija savārījusi lielu katlu ar klimpu piena zupu, kura man vienmēr traki garšoja, un atcerējos par pienu, kuru biju solījusies aizvest uz Enguri.
-Mamm, es stāstīju ornitologiem par to, ka mums kazas ir, un viņi ļoti nopriecājās par iespēju nobaudīt kazas pienu. Iedosi man līdzi kādu kanniņu ar pienu? - jautāju mammai, un mamma lepni atteica:
-Ņem līdzi, cik gribi! Mums tagat daudz piena sanāk no trijām kazām, bieži sunim nākas visu izliet, jo šitie pagāni izlepuši, negrib vairs dzert pienu, - mamma norādīja uz māsām ,kuras tikai smaidija. Dzirdot mammas tik pierasto pukošanos apr visādiem sīkumiem, atkal sajutos pilnībā atgriezusies mājās, un devos uz savu istabu sakārtot mantas, jo rīt pēc pusdienām man jau vajadzēja doties atpakaļ uz Enguri.
-Inga, ejam nopeldēties! - pabāzusi galvu pa durvīm, noteica Inese.
-Iesim, tikai es izkrāmēšu savas mantas, un grāmatu kādu paņemšu līdzi, vakaros bieži nav ko darīt, - noteicu, meklējot pa skapi piemērotus apģērba gabalus. Visu salikusi uz krēsla, paņēmu peldkostīmu un dvieli, un devāmies uz upi peldēties. Engurē biju bieži peldējusies, bet ļoti nepatika, ka nevarēju ar kājām sataustīt ezera dibenu, jo viscaur tas bija aizaudzis ar ūdenszālem, atstājot virs ūdens tikai brīvu kādu metru. Peldoties ūdenszāles manī izraisija nepatīkamas sajūtas, kad kājas nejauši tām pieskārās, jo likās, ka tās var apvīties ap kājām, un ieraut dziļi bezdibenī. Ar baudu ieniru upes dzidrajā ūdenī, un peldēju uz tramplīna vietu, kur uzrāpos un gatavojos lēcienam. Jau gatavojos lēkt no tramplīna, kad izdzirdēju piebraucam vairakus motociklus.
-Ainārs ar Pēternieku puišiem atbraucis, - skaļi sauca Inese, bet es ieskrejos, un nolecu no tramplīna. Izpeldēju upei otrā krastā, un apsēdos smiltīs, lai pavērotu brāli un viņa draugus, ka tie atkal dauzīsies pa ūdeni, viens otru ik pa laikam pagrūzdami zem ūdens. Man bija bail ar vieņiem kopā peldēties, jo likās, ka arī mani vini var paraut aiz kājas zem ūdens, vai izdarīt kādu citu trakulību, ko darija viens otram.
-Ātri gan tev māsa izaugusi,Ainār, - dzirdēju kādu no draugiem sakām, bet Ainārs tikai piekrītoši pamāja ar galvu.
-Pat pārāk liela jau, - atteica brālis, un aizgāja uz tramplīnu. Brālis ar puišiem kā traki leca no tramplīna, visādi āzēdamies, attēlojot visādus dzīvniekus un cilvēkus, ka kurš lecot no tramplina.
-Šitā lec govs ar parašūtu, - iesaucās kāds no puišiem, un uz vēdera ieleca ūdenī. Visi skaļi smējās, ka tagat viņam būs nedēļu zils vēders, bet puisis no ūdens izlīda tīri laimīgs, un jautrošanās vēl kādu laiku turpinājās, līdz visiem jau bija gana, un taisijās mājās.
-Ainār, aizvizini mani līdz mājām, - lūdzās Inese, un brālis piekrita viņu un Anitu aizvest uz mājām.
-Bet es? - sašutusi stāvēju, jo vienai galīgi nebija vairs interesanti un jauki iet mājās.
-Nu sēdies manam mocim aizmugurē, aizraušu līdz mājas stūrim, - pieteicās viens no brāļa draugiem, un visi priecīgi un ātri tikām mājās, tikai Inese bija piebāzusi kaju pie karstā izpūtēja, un tagat pētīja sarkano svītru uz kājas, kura nejauki sūrstēja.
Nākamajā dienā braucu atpakaļ uz Enguri, un biju priecīga par sagaidītājiem pieturā, jo līdzi paņemtās mantas bija smagas, bet līdz ezera mājiņai jāiet bija pusotrs kilometrs.
-Sveika! Paguvi atpūsties, vai tikai nomainiji somas saturu, un devies atpakaļ? - smaidot jautāja Edmunds, paņemdams no manis lielo smago somu.
–Paguvu izpeldēties, ar motociklu pavizināties, sastapu draugus, un paguvu somas saturu nomainīt, -smaidot stāstīju, ejot cauri mežam uz mūsu bāzi.
–Ko labu ēdāt manā prombūtnē? - ziņkārīgi vaicāju, bet Edmunds jautri pasmaidija, un noteica:
–Brokastis katrs pats sev gatavoja, bet vakar vakarā meitenes savārīja lielu katlu grūbu putras, un šodien katrs sev tik uzzsilda, cik var apēst.
–Garšoja? - pajautāju, jo man pašai putras negaršoja, un tādēļ vēl ne reizes netiku tās vārījusi.
Vienreiz mēnesī var paēst arī tādu putru, bet biežāk gan ne. Neesmu beramo produktu cienītājs, - noteica Edmunds, un jau pēc brīža bijām pie mājas, un stiepām manu somu uz virtuvi. Izkrāmēju no somas līdzpaņemtos konservētos gurķus no pagājušā rudens, zaptes burciņas, un kanniņu ar kazas pienu, kuru ieliku ledusskapī.
Tuvojās vakariņu laiks, un iegāju savā istabā pārģērbties un izkrāmēt somu. Visu sakārtojusi, devos uz virtuvi pagatavot saviem čaklajiem putnu pētniekiem kautko ēdamu vakariņās. Iejaucu pankūku mīklu, un sacepu pankūkas.”Ar pienu tās garšos ļoti labi”, nospriedu, un tikko jau biju pabeigusi cepšanu, sadzirdēju no āra balsis. Sapratu, ka pārbraukuši ornitologi, saliku visu uz galda, paņēmu palasīt avīzi, gaidot vakariņotājus, kuri lika nost savus darba rīkus pirmajā stāvā. Drīz jau viss pulciņš darba rūķu jautri pļāpādami nāca augšā, pirms vakariņām devās katrs uz savu istabu pārģērbties, ostīdami gaisu, kurā jutās cepto pankūku smarža.
–Smaržo pēc pankūkām, tomēr mūsu mazā pavārīte nebūs mūs, briesmīgos bārdaiņus, pametusi nomiršanai bada nāvē,-dzirdēju jokojamies koridorā ornitologus, un nolikusi avīzi malā, uzliku vārīties tējkannu, ja nu kāds vēlāk gribēs padzert karstu tēju.
Drīz sākās lietains un vējains laiks, un es nenožēloju, ka biju paņēmusi līdzi siltos apģērba gabalus, jo no ezera pūta auksts vējš, un istabiņā visu laiku turēju ieslēgtu eļļas sildītāju, lai būtu omulīgāka dzīvošana. Kad lietus nedaudz pierimās, devos savā brīvajā laikā līdzi Oskaram un Edmundam uz mežu, kur viņi gredzenoja putnus.
Drīz jau mans prakses laiks tuvojās beigām, un sāku jau gatavoties prombraukšanai, jo pēc prakses bija norunāts, ka ar dažiem kursabiedriem brauksim atjaunot vecas ūdens dzirnavas. Ornitologi mēģināja mani pierunat atbraukt pēc otrās nometnes atkal pie viņiem, bet neko nesoliju, jo gribējās pirms skolas vēl padzīvoties vienkārši pa mājām un atpūsties. Gribējās aizbraukt arī uz Valmieru, jo draudzenes nebiju redzējusi veselu gadu. Atvadoties saņēmu no ornitologiem algu, par ko ļoti nopriecājos, jo tik daudzas lietas vajadzēja iegādāties skolai, ka baidijos pat domāt par to.
Vasaras sākumā mans brālis Ainars paziņoja, ka iešot armijā. Esot pats aizgājis un pieteicies komisariātā, lai ātrāk tā lieta būtu aiz muguras. No jaunās ziņas ļoti nobijos, jo tagat vispār nesapratu, kā bez lielo brāļu palīdzības un atbalsta dzīvošu tālāk. Kad Ainārs pateica man jauno vēsti, sēdēju uz gultas malas apjukusi, un pār vaigiem lēni ritēja asaras, jo bija ļoti žēl šķirteis no brāļa uz tik ilgu laiku. Kad brālim vajadzēja doties doties prom, pavadiju viņu līdz vilcienam, un redzot brāli iekapjam vilcienā un braucot prom, sirsniņai kļuva ļoti skumīgi, un pavisam lēnā gaitā un bēdīgu prātu devos uz māju pusi. Jutu iekšā lielu tukšuma sajūtu, jo Ainārs bija kļuvis mana uzticības persona, sūdzēju viņam savas bēdas, un viņš vienmēr prata mani nomierināt, kad bija slikti, un prata priecāties par maniem panākumiem, ja bija labi veicies.
Uz nometni ar kursa biedriem braucām jūlija sākumā, un Ievai, Inārai un man, bija četrvietīga telts, zēni arī bija sadalījuši savā starpā, kurš gādās telti. Bija vēl no citām grupām zēni un meitenes, ar kuriem skolā nemaz nebijām paguvuši iepazīties. Mums līdzi no skolas vēl brauca vēstures skolotājs un fizkultūras skolotājs, kurš pasniedza sporta nodarbības citam kursam. Aizbraukuši ar vilcienu līdz Saulkrastiem, devāmies kājām uz mūsu apmešanās vietu pie jūras, no kurienes mūs katru rītu vadās ar autobusu uz dzirnavām, kur vajadzēja kraut akmeņus un attīrīt teritoriju. Darbs nebija no vieglajiem, bet pusdienu kārtīgi pastrādājot, izbadējušies braucām uz savu apmetni, kur palikušie dežuranti gatavoja pusdienas, kuras ēdām ar milzīgu apetīti. Vakaros jūrā peldējāmies, bet pēc pāris dienām sākās lietainas dienas, un darbs dzirnavās kļuva grūtāks. Pēc pavadītās nedēļas teltīs, sarīkojām atvadu vakaru, kura gaitā spēlējām badmintonu, un darijām citas jautras un aktīvas lietas. Skolotāji apsolīja padomāt par balvām pirmajai un pēdējai vietām badmintonā, un es uzriez pretendēju uz pēdējo vietu, jo nekad agrāk badmintona reķeti rokās pat nebiju turējusi. Pirmajā vietā izvirzijās meitenes no “Laimas” grupas, kurām pasniedzēji uzdāvināja koka medaļas ar izgrebteim vārdiem, un saldumu tūtu, bet pēdējā vietā biju es un Ināra, un mēs abas kâ mierinājuma balvu saņēmām šampanieša pudeli. Mēs padalijāmies ar šampanieti ar vēl dažām nometnes meitenēm, bet mūsu teltī (tā bija nometnē vis lielākā) skolotāji uz atvadām visiem uzsauca vienu pudeli šampanieti, ko laidām apkārt pa apli un dzērām. Pirmo reizi tik daudz biju dzērusi alkoholiskos dzērienus, un jutos apreibusi un galīgi muļķīgi. Drīz reibums pārgāja, un meitenes teltī sāka pucēties pēdējām vakariņām nometnē. Nekad netiku krāsojusies, un mani līdz šim tas neinteresēja. Vēroju meitenes, un viņām ienāca prātā arī mani nedaudz uzkrāsot.
–Inga, nu pamēģini vienkārši, lai redzam, kā izskatās. Nu nepatiks, nomazgāsi, - nelikās mierā Ināra, un ļāvos pierunāties. Ināra uzmanīgi apvilka un iekrāsoja man acis, uzkrāsoja lūpas, un bijām gatavas doties sabiedrībā. Izgājušas ar Ināru un Ievu no telts, devāmies uz pulcēšanās vietu, bet es jutos neērti un nokaunējusies, ka pirmo reizi biju uzkrāsojusies, bet meitenes mierināja, ka izskatos ļoti jauki, ar ko nācās samierināties, jo teltī bija tik mazs spogulīts, kurā varēju sevi aplūkot.
–Inga, tu esi uzkrāsojusies? - noprasija kāds no puišiem, kad bijām pienakušas pie kopgalda, un es samulsu vēl vairak.
–Tev nepatīk, kā viņa uzkrasojusies? Manuprāt, smuki, - braši noteica Ieva, metoties mani aizstāvēt, bet samulsusi neko neatbildēju.
–Nu man jau arī patīk, tāpēc tik pārsteigts jautāju, - taisnojās puisis, bet man pietika komentāru, un apsēdos uz sola ar muguru pret visiem, lai nevienu neredzētu. Inara apsēdās man blakus, un sākām spriedelēt par šodienas spēlēm un to, ka pavadam šeit pēdējo vakaru.
–Man jau aizvakar gribējās braukt mājās, mugura stīva no gulēšanas teltī.Gribu beidzot siltumā kārtīgā gultā izgulēties, un televizoru paskatīties, - noteicu, ilgodamās pēc mājām.
–Man arī jau gribas mājās, - skumīgi noteica Ināra, smagi nopūsdamās.
Naktī meitenes klusi mums čukstēja, ka skolotāju teltī vēstures pasniedzējs aizmidzis, un krākšanu varot dzirdēt pat pie jūras, un gājām klausīties, klusi ķiķinot. Pie telts tiešām varēja dzirdēt brašu krākšanu, un mums iešāvās prātā nejauka doma izāzēt skolotāju. Ieminējos, ka internātā krācējus apziedām ar zobu pastu par to, ka neļauj naktīs gulēt, un visām šī ideja iepatikās. Skolotājam bija melna īsa bārda, un zobu pasta viņam ļoti labi izskatītos tajā iesmērēta.
–Inga, lien tu teltī un uzspied viņam zobu pastu. Tu piespēlēji ideju, ej uz sasmērē, - kūdīja Saiva no “Laimas” grupas, bet es atteicos līst teltī. Iedomājos skatu, ka skolotajs atmostas, un pieķer mani smērējam viņam uz ģīmja pastu, es taču trieku ķertu.
–Varbūt nevajag tomēr, rīt mēs dabūsim trūkties, - bažījās Ināra, bet trakā ideja nelika mūs mierā, un beigās Saiva pati ielīda teltī, un pēc brīža izlīdusi, priecīgi iespiedzās:
–Gatavs!
Mēs žigli mukām prom no tās telts, un jau pēc brīža šo nedarbu bijām aizmirsušas. Vēlu vakarā sadomājām aiziet līdz jūrai pēdējo reizi nopeldēties, bet ūdens bija salts un lieli viļņi. Sēdējām krastā smiltīs un vērāmies trakojošajā ūdenī, un kļuva nedaudz baisi, nemaz nedomājot par to, ka kāds varētu sadomat tādos viļņos tumsā līst ūdenī peldēties.
Nākošajā rītā mūs vairāk nemodināja vēstures skolotājs, kurš dauzīdams pannu pret katlu, visu nedēļu ik rītu staigāja gar teltīm un mudināja celties augšā. Šorīt pamodāmies no klusiem smiekliem, kuri skanēja no ugunskura vietas.
–Kas, velns parāvis, man bārdā saķēries? Ar kautko aplējies naktī būšu. Ir kādam spogulis? - dzirdējām vēstures skolotāju piktojamies, un kāds klusām kautkur nenovaldījis smieklus, ķiķināja.
Iebikstiju Inārai:
–Kā domā, ko teiks pasniedzējs, kad atklās, ka viss nosmērēts ar pastu? - jautāju, un jautri sākām smieties. Tad pa telts spraugu galvu pabâza fizkultūras skolotājājs, un noprasija:
–Tas jūsu darbs?
–Kas tad? - es neizpratnē atjautāju, bet pamanot skolotāja sejā vieglu smīnu, nevarēju novaldīt smieklus.
–Eh, mazās palaidnes. Jums būtu patīkami no rīta pamosties un atklāt, ka esat noziests ar kautkādiem mēsliem? Nav arī patīkami iet aukstā ūdenī jūrā mazgāties, - notieca skolotajs, un aizgāja, bet pēc brīža no mūsu telts atskanēja sirsnīgi skaļi smiekli.
Izlīdām no telts, un lielākā daļa skolas biedru jau sēdēja pie ugunskura, dzerot rīta kafiju. Visi bija jautrā omā, un pēc iemesla mums nebij jājautā.
–Redz kur vainīgās pamodās, - izdzirdēju mums adresētus sauceinus, un neko neatbildot, ielēju no tējkannas kafiju, bet smaidu apslēpt man neizdevās. Pavēros uz Saivu, bet viņa sēdēja kā partizāns, un neizrādīja ne mazāko interesi par apkārt notiekošo jautrību. Drīz no jūras puses pārnāca vēstures skolotājs, uzmetis uz pleca dvieli, soļoja klusējot mums garām.
–Labrīt! - skaļi noteicu, bet skolotājs pat neatskatijās, tikai atcirta:
–Kas tev par daļu! - un ielīda atpakaļ savā teltī. Mēs nevarējām valdīt smieklus, bet jutām, ka rīkojamies gaužām nelabi, smejoties par mūsu jauko vēstures skolotāju.
Drīz jau vācām nost teltis, un posāmies uz vilcienu. Mājupceļš jau bija jautrāks, bijām sadraudzējušies ar citu grupu un kursu audzēkņiem, tagat jautri pļāpājām visu ceļu, vēlreiz pārrunājot nometnē piedzīvoto.
Pārbraucot mājās, likos tik pārgurusi, ka ieraugot savu gultu, uzreiz likos tajā iekšā, un momentāli biju aizmigusi. Nogulēju vairākas stundas, kad mani pamodināja Inese, kura no pasta atnesa vēstules no abiem brāļiem. Atplēsu vēstules, un lasiju jaunumus no brāļiem. Edgars rakstija, ka iemācījies spēlēt gitāru, un lūdza, lai aizsūtu viņam kādu grāmatu latviešu valodā, un dziesmu vārdus ar notīm. Turpretī Ainārs jau bija iekārtojies Turkmēnijā, kur viņam jāmācoties apkalpot lidmašīnas, jo pēc apmācībām pārsūtīšot uz citu vietu dienēt. Ainars rakstija, ka katru dienu ēdot melones, tas esot drošākais slāpju veldzēšanas veids, jo ūdeni dzert nevārītu ir bīstami, vairāki jauniesauktie jau guļot izolatorā ar smagu dizentēriju. Vēl Ainārs aprakstija vietējo iedzīvotāju netikumus, sūdzējās par lielo netīrību visapkārt. Tuvākajās dienās iepirku visu vajadzīgo brāļiem armijā, un nesu uz pastu, lai sūtītu viņiem paciņas uz armiju. Bieži rakstiju brāļiem uz armiju vēstules, bet mamma reti kad vēstules beigās uzmeta pāris vārdus. Es brāļu armijas adreses iedevu arī viņu draugiem, kuri joprojām šad tad iebrauca mani apraudzīt, un pie reizes apjautājoties, vai no brāļiem nav jaunumu.
Jūlija beigās es atkal aizbraucu uz Valmieru, Andriņa bija sadomājusi braukt uz Mazsalacu pie savas vecmammas, un mani aicināja līdzi. Biju dzirdējusi par Mazsalacas skaisto dabu, bet līdz šim nebiju tur bijusi. Mazsalacā mēs iekārtojāmies Andriņas vecmammas pirtiņā, kura bija jauki izremontēta un izveidota par vasaras mītni. Apstaigājot apkārtni, pagalmā pamaniju kokos iekārtu šūpuļtīklu, un nevienu nemanot tuvumā, nolēmu tajā apsēsties, jo gribējās izbaudīt tās mežonīgās sajūtas, kuras juta indiāņi, guļot tādos katru dienu. Nekāda baudīšana man neizdevās, jo, tiklīdz iesēdos tīklā, tas apgriezās otrādi, un es kājām gaisā nogāzos tīkla otrā pusē. Neievērojot galvas sasišanu, žigli slējos kājās un sakārtoju apģērbu, kamēr neviens vēl nebija pamanijis manu izgāšanos burtiskā nozīmē. Iegaju atpakaļ pirtiņā, bet Andriņa ar brāli Guntaru un māsu Gitu kravāja joprojām savas mantas. Andriņas vecāko brāli Rigo nekur nemanija, par ko loti nopriecājos, jo viņš vienmēr atrada iemeslu, ali pazobotos par mani katrā izdevīgā mirklī. Es brīžiem nevarēju saprast, vai man Andriņas brālis Rigo dikti patīk, vai vienkārši biju pieradusi pie viņa, jo Rigo bieži neatgāja no mums ne soli, un pat vakaros Andriņa bārdamās ar varu dzina viņu laukā no istabas, bet viņš pretojās, un draudēja naktī līst pie mums zem segas, bet mēs smējamies, jo sapratām, ka Rigo tikai jokojas un viņa draudi ir tukša salmu kulšana.
Ar Andriņu un Gitu gājām uz upi peldēties, un daba patiešām bija skaista, upes smilšainie krasti daudzās vietās veidoja ērtas peldvietas, ko arī labprat izmantoja vietējie iedzīvotāji. Pavadiju dažas jaukas dienas pie Andriņas Mazsalacā, devos mājās veikt savus sīkos ikdienas darbus un gaidīt skolas sākšanos. Otrā kursa beigās bija paredzēti eksāmeni vidusskolas beigšanai vairākos priekšmetos, kurus intensīvi vajadzēs visu gadu mācīties, tādēļ vēl vajadzēja daudzko sagatavot mācībā.
Lai arī visu vasaru biju jautri pavadijusi draugu un kursa biedru kompānijās, jutu sirdī nemieru un ilgas pēc mājām, miera klusuma. Atbraucot mājās, uzrakstiju abiem brāļiem vēstules, kurās pastāstīju par saviem piedzīvojumiem, un aizsūtīju fotogrāfijas, kuras man palīdzēja mājās uztaisīt Aināra draugs. Pēc pāris dienām uzzināju, ka pie mums ciemosies mammas draudzene ar meitu Oksanu. Jutu ziņkārību, un sākām gatavoties viesu uzņemšanai. Ciemiņi atbrauca jau pēc pāris dienām, un mamma lielāko daļu laika pavadija ar viņiem kopā, braukājot pa Rīgas veikaliem un iepērkoties. Ukrainā tajos laikos bija grūtības ar apģērba un apavu iegādi, tādēļ mēs labprāt staigājām pa veikaliem, meklējot jaunajai līgavai un līgavainim piemērotus apģērbus un visādus sīkumus, kuri bija nepieceišami kāzu organizēšanai. Ar Oksanu sadraudzējos ļoti ātri, viņa bija klusa meitene, un man ļoti iepatikās viņas īsais matu griezums, kurš viņai ļoti piestāvēja, bet nedaudz brīnījos par ciemiņu paradumu uz pilsētu braukāt dārgos sporta kostīmos, kuri, protams, labi izskatijās un bija visai ērti, bet es devu priekšroku valkāt piemērotāku apģērbu, sporta tērpus atstājot tikai sporta nodarbībām un pārgājieniem. Viesi pie mums sabija tikai divas dienas, un jau posās prom, mājupseļā sadomājot braukt cauri Maskavai, jo tur viņiem dzīvoja radi, kuri esot pieteikušies palīdzēt organizēt kāzas. Pēc stāstītā nopratu, ka mammas draugi gatavojas lielām un vērienīgām kāzām, jo viesu saraksts sniedzās krietni pāri simts cilvēkiem. Pēc nedēļas mēs saņēmām telegrammu ar ielūgumu visai ģimenei ierasties uz kāzām Ternopolē, un pēc ilgas spriešanas nolēmām, ka brauksim visa mājās palikusī ģimene. Es pazvanīju savai grupas meistarei un pastāstīju, ka esmu ielūgta septembra sākumā uz Ukrainu uz kāzām, un meistare atļāva uz nedēļu pagarināt manas brīvdienas, par ko jutos bezgala priecīga.
Biju priecīga par radušos izdevību atkal aizbraukt uz Ukrainu, kurp jau bijām braukuši ar visu ģimeni vasarās, bet pēdējasi brauciens bija pirms sešiem gadiem, un daudz ko no brauciena vairs neatcerējos. Par cik braucām turp tikai uz trim dienām, tad līdzi ņēmām tikai vienu koferīti ar mantām, un divas somas ar dāvanām un suvenīriem no Latvijas, jo tikko pie mums bija sākusies Tautas frontes kustība, un latviskus suvenīrus tagat pārdeva uz katra stūra. Mans brālis Ainārs bija pārvests no Turkmēnijas uz Ukrainu, un viņa dienesta vieta atradās netālu no Ternopoles, tādēļ bija vēl lielāks prieks par braucienu, jo cerējām pagūt apciemot brāli.
Iekāpjot vilcienā, jau nevarēju vairāk sagaidīt galapunktu, līdz nokļūsim Ternopolē, kaut vilciens vēl nebija sācis kustēties. Iekārtojos kupejā augšējā guļvietā, un beidzot vilciens sāka braukt, bet es veros laukā pa logu, kā garām slīd pilsētas un lauki. Mamma taupības nolūkos mazai māsai biļeti nebija pirkusi, un tagat abas centās sagulēt vienā guļvietā. Vagona pavadone atnesa mums segas un palagus, un saklājām savas guļvietas, jo Ternopolē vilciens pienāks tikai aiznākošā rītā. Mazā māsa bieži uzkāpa pie manis augšā guļvietā, un abas lasijām grāmatas, vai vienkārši skatijāmies ārā pa logu uz garām slīdošajām ainavām, kuras jau stipri atšķīrās no Latvijas pierastiem dabas skatiem. Ar interesi vērojām Baltkrievu zili izkrāsotās mājas un zālē ieaugušās kapsētas. Bieži braucām garām sarkaniem magoņu laukiem, kuras daudzās vietās auga savā vaļā. Tuvojoties mūsu galamērķim, satraukums kļuva arvien lielāks, jo no mūsu stacijas līdz Ternopolei jābrauc vēl bija nepilna pusstunda ar autobusu. Beidzot izkāpām Ternopolē, un meklējām taksometru, ar kuru aizbraukt līdz mums atstātajai adresei, no kurienes jau visi kopā ar mammas draudzeni un Oksanu dosimies uz kāzu ceremoniju. Vērojot pa taksometra logu Ternopoles pilsētu, pārsteidza daudzās lielās celtnes un kalnainā vide, kādā atradās šī pilsēta. Vienmēr klusībā sapņoju, ka vēlētos dzīvot liela kalna pakājē skaistā pilsētā vai ciematiņā, un tagat ar prieku baudiju skaistos kalnus un nedaudz savādāko dabu. Veiksmīgi atradām mums vajadzīgo namu, kurā dzīvoja mammas draudzene, un devāmies augšā un piekto stāvu. Mūs jau gaidija, jo par mūsu atbraukšanu ziņojām telegrammā, cik cilvēki mēs braucam. Dzīvoklī valdīja liela kņada, jo visiem darba bija pilnas rokas, un mammas draudzenei vēl nācās pabeigt daudzus iesāktus darbus. Ieradās arī pats līgavainis ar saviem draugiem, kurš spēlēja kādā ansamblī, un vakarā mums tika sniegts neliels muzikāls uzvedums. Uzzināju, ka līgavaini sauc Ruslans, bet līgavu Marija, un man šāds vārdu salikums lika atcerēties krievu pasakas, kurās tika pieminēti varoņi ar šādiem vārdiem.Nākošajā rītā viens no līgavaiņa draugiem piedāvājās parādīt man pilsētu, un pēc nelielas pastaigas pa tuvējām ielām, mums vajadzēja braukt uz kāzu rīkošanas vietu. Gāju pa Ternopoles ielām, un nevarēju nepamanīt lielās drazu un atkritumu kaudzes, vējš dzenāja pa ielām papīrus un plastmasa maisiņus, bet miskastes kā tādas vispār nekur nemanija, un pie mums Latvijā tik pierastos sētniekus arī nemanija, tikai pie valsts iestādēm varēja manīt kādu darbojamies ar slotu. Nolēmām ieiet kādā kafejnīcā, jo no rīta nepaguvu lielajā burzmā un mājinieku satraukumā padzert kafiju, ko bijām atveduši līdzi vairākas buņdžiņas. Kafejnīca izskatijās omulīga, un puisis pasūtīja man kafiju, bet es apmulsusi meklēju cukuru, ko piebērt kafijai, līdz beidzot pamaniju milzīgu gabalu cukurveidīgas masas, kas bija uzlikts uz liela šķīvja. Neizpratnē vēros uz lielo, kāpostgalvai līdzīgo cukura gabalu, un nevarēju saprast, kā lai no tā visa gabala dabū nost vienu mazu gabaliņu, ko pielikt kafijai.
-Cukuru kafijai pieliki? - izdzirdu sev domātu jautājumu, un pavērusies savā pavadonī, nedroši noteicu:
-Paldies, es šoreiz padzeršu kafiju bez cukura.
Netālu atradās autobusu pietura, un jau pēc pāris nobrauktām pieturām bijām pie skaista ezera. Krastā atradās noīrētā kafejnīca, kur noritēs kāzas, un kur jau pulcejās visi kāzu viesi, lai brauktu uz dzimtsarakstu nodaļu vērot ceremonijas norisi.
-Meita, mēs esam šeit, - izdzirdu manu mammu skaļi saucam, un beidzot ieraudziju viņu jau sēžam autobusā, kur lēnām skaļi sarunājoties kāpa iekšā kāzinieki. Apsēdusies blakus mammai, viņa ņēmās mani tincināt, kur biju un ko redzēju.
-Kur tad tas puisis tevi aizveda? - ziņkārīgi jautāja mamma.
-Pastaigājām pa ielām, baigā miskaste visapkārt, laikam ielas te vispār neviens nevāc, un kafejnīcā pasēdējām, - īsi atstāstīju savu mazo ceļojumu, vēl pastāstot par piedzīvojumu kafejnīcā ar lielo cukura gabalu.
-Nu re, būs tev arī Ukrainā kavalieris, būs pie kā ciemos braukāt, - notieca mamma, bet es sašutusi paskatijos uz viņu, un kādu laiku nezināju, ko viņai atbildēt.
-Nebūs man te nekādu kavalieru, un nemaz neceri, - asi atcirtu, un sāku vērot kāziniekus, kuri iekārtojās autobusa sēdekļos un kārtoja savus greznos tērpus un puķu pušķus.
Drīz jau autobuss sakustējās, un sākām braukt uz dzimtsarakstu nodaļu. Ceremonija notika kā jau kāzās, līgava ar ziedu kalnu rokās, laimīgi smaidija, bet līgavainis jautri pieņēma apsveicējus, kuri nepārtraukti nāca apsveikt jauno pāri. Pēc šīs ceremonijas devāmies turpat uz foto ateljē fotografēties, un mēs ar mammu pasūtījām arī sev kopbildi, kuru draugi solijās atsūtīt vēlāk pa pastu. Atkal devāmeis atpakaļ uz kafejnīcu, kur mūs jau gaidija grezni saklāti galdi, un līgavaiņa draugi visus viesus sagaidija, spēlējot mūziku. Vēroju daudzos viesus, un nekad vēl netiku redzējusi vienkopus tik saliedētus un jaukus cilvēkus, kuri neatstāja nepamanītu neveinu svešinieku, ar visiem nāca iepazīties, un paši veda viens otru sapazīstināties. Valdija jautra un brīva noskaņa, kamēr vedēji sāka mudināt ieņemt vietas pie galdiem, uz kuriem jau kūpēja gardas dažādas maltītes.
Es ar Oksanu un viņu ģimenes tuvākiem draugiem apsēdos pavisam citā zāles galā prom no mammas, un beidzot varēju sajusties brīvāk un atraisītāk. Man blakus vienā pusē apsēdās Oksana, man otrā pusē viņas māsa, un sajutu nelielu nemieru, sēžot pavisam tuvu jaunajam pārim, jo viņus tik tikko pazinu, bet Oksana mani mierināja, ka tā esot pat ļoti jauki. Mani izbrīnīja tas, ka šajās kāzās nebija viens vedēju pāris, bet līgavai bija savs tā saucamo vedēju pāris, bet līgavainim savs, kuri tad nu arī apmācīja vakara gaitā savus aizbilstamos visām gudrībām. Pie galda neviens mierīgi nosēdēt nevarēja, un visu laiku kāds organizēja kādu jautru un atraktīvu nodarbi, kas pievērsa visu viesu uzmanību.
Vēlāk man blakus piesēdās līgavas brālis, un mēs visu vakaru pavadijām, pļāpājot par tik daudzām dažādām lietām, kuras esam pieredzējuši, un ar kādām katram nākas sastapties. Kad jau bijām nobaudijuši visus iespējamos ēdienus, sākās dejas, un es ar savu blakus sēdošo kaimiņu uzkāpām lodžijā, no kurienes varēja ļoti labi parredzēt visu zāli, un es pārkārusies pār margām, centos saskatīt savus pazudušos vecākus. Brīdi pavērojusi ļaužu masu, kuras lielākā daļa jautri leca polku, kuru es nemācēju, kāpām atkal lejā no lodžijas, un uzmeklējām Oksanu, kura slepus no vecākiem tualetē ar draudzenēm bez jebkādiem aizspriedumiem klāja uz sejas kosmētikas kārtas. Es atkal saņēmu dūšu uzkrāsoties, bet ļoti minimāli, jo vēl nebiju pieradusi pie dekoratīvās kosmētikas, un baidijos to vakara gaitā nejauši izsmērēt, tā padarot labi domāto darbu par briesmīgu izgāšanos. Viesības turpinajās vel līdz vēlai naktij, kad jau sāku uztraukties par saviem pazudušajiem vecākiem, kad līgavas brālis paziņoja, ka viņi ar dažiem mājiniekiem aizbraukuši mājās gulēt, jo māsas sākušas nīkuļot, un jutušās pagalam sagurušas. Apjukusi nezināju, ko tagat lai daru, kad Oksanas brālis pateica, ka manai mammai apsolījis izmitināt mani viņu jaunajā dzīvoklī, un jau jutos mierīgāk, zinot, ka nepazudīšu. Pavisam vēlu naktī braucām mājās, un bija jau pēdējais laiks, jo vairs nevarēju noturēties kājās no saguruma, un momentāli aizmigu man ierādītajā istabā, novelkot tikai blūzi un svārkus.
No rīta pamodusies, žigli saģērbos, un gaidiju, kad modīsies pārējie mājinieki, lai dotos uz viņu dzimto ciematu, kur bija paredzēta laulāšanās baznīcā. Pēc neilga laika jau sadzirdēju nelielu rosību, un kāds lēni pavēra durvis uz manu istabu.
-Tu jau pamodusies?Tulīt atnesīšu brokastis, - noteica līgavas brālis, kurš arī bija atbraucis uz savas māsas dzīvokli pārnakšņot. Vēl pēc mirkļa viņš ienāca, turot rokās divus šķīvjus, uz kuriem gulēja milzīgi tortes gabali, kurus viesību laikā tā arī man neizdevās pagaršot. Izrādijās, ka esmu iekārtojusies viņa istabā, bet pats viņš gulējis tēva istabā uz matrača, jo līgavaiņa dzīvoklis esot bijis jau aizņemts ar citiem viesiem, tajā skaitā arī maniem vecākiem. Drīz izdzirdējām smieklus un līgavas saucienu, ka nekur nebraukšot, jo kleita esot pagalam. Izgājām no istabas, un ieraudzijām Mariju apakšsvārkos, kura cilāja savu kleitu, pētot kautkur uzplēsto caurumu.
-To jau var salabot, un tik kuplai kleitai neko nevarēs pamanīt, - noteicu, mierinot Mariju, kura tikai smaidija, abas ķērāmies pie uzplēstās vietas remontēšanas, pa laikam padzerot kafiju un uzēdot torti, un runājāmies par dzīvi pie mums Latvijā, un Marija stāstīja par to, kā iepazinusies ar Ruslanu, lai gan viņu ģimenes draudzējoties jau sen, bet jaunieši savā starpā neesot bijuši pazīstami. Kleitu mums izdevās salabot, un jau pēc brīža ieradās vedēji, steidzinot mūs posties doties uz baznīcu.
Nekad vēl netiku bijusi baznīcā kāzu ceremonijā, bet Ukrainā mani pārsteidza lielā greznība un košums, un tagat baznīca bija izrotāta kāzu ceremonijai, un es elpu aizturējusi, vēroju viesu un jaunā pāra uzvedību.
11.10.2004
(16.11.2004) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2349
Kopā:6420606
|
| |
| |
|
Autori
