|
|
|
|
|
|
|
| | No toreiz līdz šim | | Ievietojis: Lana | Komentāri (3) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Tas aizsākās toreiz,
kad es vēl nemācēju staigāt,
kad tu mani pacēli savās stiprajās rokās
un iemācīji lasīt.
Sākumā no acīm, tad no sirds,
tā es iemācījos lasīt no tevis,
tad apguvu grāmatasun iemācījos lasīt citus.
Tu man to iemācīji,
turot savās stiprajās rokās,
kaut arī pats dažreiz juties tik vājš.
Tu mani turēji,
kad spēru savus pirmos soļus,
neļāvi pakrist,
bet, kad iemācījos staigāt,
tad biji pirmais,
kurš devās ar mani skrieties.
Tu biji mans balsts toreiz
un esi bijis līdz šim,
bet šobrīd man gribas tevi balstīt,
neļaut pakrist uz dzīves celmiem,
iemācīt nolasīt dzīvi
no pareizās rindkopas,
iemācīt no jauna staigāt
nekrītot..
Jo es redzu, ka tu kļūdies..
Vai ļausi man tevi pieturēt,
lai nepakrīti,
sperot savus pirmos pareizos soļus?
neapvainojies,
es tikai vēlos,
lai mēs abi atkal varam skrieties,
kopā un nepaklūpot.. (02.12.2007) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...
Ko man darīt? ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1337
Kopā:6145147
|
|
|
|