|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Ardievu | | Ievietojis: Titanija |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Zilais ezers drūmi mirkšķināja man ar savu stiklaino aci. Paraudzījos tā gludajā virsmā... pēdējo reizi. Tas satvēra manu dvēseli un ieslēdza savā spoguļa virsmā, neļāva tai aiziet. Ezera tumšais ūdens draudīgi apņēma manas potītes un neļāva kāpt ārā, vilka dziļāk, dziļāk un dziļāk saldajā aizmirstībā, solot visu, lūdzot palikt. Tā gribējās padoties, tā gribējās nebēgt un izbaudīt. Tā gribējās vēl pēdējo reizi mesties mīļā spulgača apskāvienos un ļauties, tā gribējās atkal kļūt brīvai... Izlecu no ūdens un metos prom! Ardievu...
Zaļā meža dzīvinošais gaiss atgrieza manī dzīvību, atgrieza to, ko ezers aizturētās dusmās tik nesaudzīgi bija atņēmis. Varēja jau paturēt! Solījusi biju tik daudz, bet nespēju turēt doto vārdu. Tas bija mazākais, ko spēju sniegt aizejot. Taču mežs... mežs bija citāds. Tas nekad nesāpināja, nekad nedusmojās. Tam varēju piekļauties vienmēr, tam vienmēr varēja izsūdzēt bēdu, dalīties priekos. Mežs vienmēr bija pacietīgs, nosvērts un kluss, tikai skumju brīžos tas nolieca savu pinkaino galvu man uz pleca un smagi nopūtās. Noripoja viena asara mīkstajās sūnās, mežs uzņēma to savā klēpī un saudzēja kā nenovērtējamu dārgumu. Tā gribējās atlaisties meža gādīgajās plaukstās, tā gribējās palikt... Izrāvos no miera, no klusuma! Ardievu...
Bērais skaistulis maigi iebakstīja man ar purnu sānā. Tā tumši violetajās acīs atspoguļojās vesela pasaule. Šī pasaule nelūdza mani palikt, tā saprata. Maigi noglaudu gludo, mirdzošo spalvu. Likās, ka iekšā kaut kas uzsprāgst, likās, ka kāda pasaule manī ir sadalījusies mazos gabaliņos. Šī šķiršanās bija visgrūtākā, vissāpīgākā. Asaras pazuda zīdainajā spalvā, un rokas drudžaini glāstīja spēcīgo dzīvnieka kaklu... lai atcerētos, lai nekad neaizmirstu, ieslēgtu dziļi sirdī. Pametu visskaistāko! Ardievu...
Atvadas. Cik sekli un pelēki izskanēja šis vārds, taču spēja sagraut. Tas sagrāva mani. Atlika doties tālāk, tikai neatskatīties. Tikai neatskatīties! Prom!
Ceļš par mani smējās. Tas atņirdza savu betona muti un smējās pilnā kaklā. Baltā, raustītā līnija bailēs trīcēja tā dobjo smieklu pavadībā. Jutu, kā tas trīc zem manām kājām. Dusmas par bezspēcību grauza kā termīts... no iekšpuses. Es nespēju pakustēties. Nezinu, kas turēja mani uz vietas. Vai tā bija apziņa, ka nekas vairs nemainīsies, ka nekas vairs nekļūs labāks, bet varbūt tās bija zaudējuma sāpes, ne tik ļoti par to, kas bija noticis, bet... par to kas vēl varēja notikt.
Un tad tā nāca. Robeža. Jau spēru soli, lai pārkāptu, lai aizmirstu, bet kaut kas mani apturēja. Balss... šī balss lika sastingt uz vietas un nokaunēties. Kāds, no kura es tik ļoti biju vairījusies atvadīties, bija man tieši aiz muguras. Pagriezos, lai uzmestu pēdējo skatienu Vidzemei, kas vienmēr stiepās augšup un cēla mani līdz, Zemgalei, kas iemācīja man priecāties par gluži ikdienišķām lietām, Kurzemei, kas vienmēr likās tik tāla un sveša, taču tik un tā vilināja mani mesties tās skavās un... Latgalei, kas audzināja mani kā māte, kas priecēja mani ar visskaistāko –ar cilvēku smaidiem, dabas krāšņumu un... mājām?
Ak, cik sveša es sev biju, cik sveša es biju Latvijai, mājām. Latvija man bija devusi visu, bet es nebiju spējusi to novērtēt! Biju tiekusies pēc naudas, pēc varas, pēc pārticības, bet... tas viss bija tepat! Tepat līdzās, piemājas upītē, mežā aiz tās, ābelē, kuras zari vienmēr bija patvērums no brāļa negantībām. Tas viss bija tepat, manā acu priekšā, iznira no atmiņām. Kā maza, nerātna meitene no krūmu biežņas izskrēja meitene, netīru muti, sēņu pilnu groziņu un nopietnu izteiksmi. Viņa mani vairs nepazina! Un es vairs nepzinu sevi. Un līdzās viņai ar nosodošu skatienu manī vērās Latvija. Maigi sakļaudama rokas ap meitenītes pleciem un noglāstīdama viņas galvu, tā paraudzījās manī.
Ak, Latvija! Nekad tavās acīs nebiju redzējusi tik daudz skumju. No kurienes tās radušās? Vai mana aiziešana tavā pierē iegrauzusi tik daudz rievu, vai tās bija tikai upju izgrauztās gultnes? Vai manas asaras bija piepildījušas ezerus, vai varbūt tās bija debesu asaras, kas tagad plūda pār maniem un taviem vaigiem? Varbūt tās bija tikai vēja šalkas, bet... varbūt tava klusā nopūta, kas liecināja par to, ka nekas vairs nebūs kā agrāk. Nekad vairs es neraustīšu tavas zeltainās bizes un nešūpošos ābeles zaros, kāri plūkdama gardos ābolus. Nekad vairs es nepāršķelšu spoguļgludo virsmu, ienirdama tavos dzīvības ūdeņos, nekad vairs nedziedāšu mežam un neuzklausīšu tā sāpi. Nekad nejutīšu zirga kņudinošo, satraukto elpu uz sava kakla. Nekad vairs... bet varbūt?
Tik grūti aiziet. Ak, Latvija, ļauj nodziedāt tev atvadu dziesmu! Dziesmu bez vārdiem, bez melodijas –sirds dziesmu, dvēseles dziesmu. Ļauj vēl pēdējo reizi ar skatienu skaut vilinošās tāles, tāles, ko vairs nebūs lemts iepazīt. Ļauj noglāstīt spēcinošo, auglīgo zemi, kas mierīgi pacieta mana svara spiedienu, ļauj pēdējo reizi apgulties zaļajā, smaržīgajā zālē un atkal atgūt savu bērnību... pārdzīvot to vēlreiz un smieties par taureņa spārnu vieglo, tikko sajūtamo pieskārienu. Paņem mani vēl pēdējo reizi rokās, ieaijā un nodziedi to smeldzīgi aizkustinošo melodiju: „Nekur nav tik labi kā mājās”, noglāsti manu degungalu un palaid. Nedod man neko, viss, kas man vajadzīgs, mūžam saglabāsies manās atmiņās, manā sirdī. Viss, kas man vajadzīgs, ir tavs mātišķais smaids, maigais glāsts un cerība, ka reiz atgriezīšos.
Ardievu, Latvija! Kaut mana miesa vairs nepiederēs tev, mana dvēsele vienmēr sēdēs tajā pašā vecajā ābeles zarā un, šūpojot savas mazās kajiņas, smaidīs un dziedās tev par prieku. Ardievu...
(18.03.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1890
Kopā:6424786
|
| |
| |
|
Autori
