|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pirmā tuvība ar majoru | | Ievietojis: liu |
Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Asinis no notirpušajiem kāju pirkstiem atsākušas riņķot un piepilda tukšās telpas līdz pat sirds kambariem. Liekas it kā to daudzums būtu pieaudzis vai arī to spēks nav ticis pamanīts, uztraucoties par karjeras izaugsmes iespējām. „Liecies mierā ar to anatomiju!” nokaitinātie draugi Felicitai bija atgādinājuši, ka pati atteikusies no medicīnas. Draud sprādziens. Ilgas gājušas tālu ceļu un nu atgriezušās mājās, atdzīvinot sastingušo miesu. Tā atkal ir viņa ar savu naivo, bērnišķīgo mīlestību draugos.
Pēdējais ieraksts sapņu grāmatā ”Maigi, izjusti, uzmanīgi skūpsti” tiek aizvietots ar asarām, kas slīd gar Majora slaido, vīrišķīgo, nevainojamo vaigu, bet mierināt nespēj. Tas ir kādas citas pienākums. Viņš raud tikai Felicitas sapņos. „Varbūt pastāv kāda mistiska saikne, kas ļauj man tevi redzēt, kad esi tālu prom?” viņa domās atceras ezotēriskās literatūras teorijas. „Pat nezinu, vai ceru vairāk, ka tev viss kārtībā vai ka tu pārdzīvo manis dēļ. Jel saki, ka esi mani ievērojis un tik pat ļoti vēlies mani vēlreiz turēt savās skavās, kaut tikai rotaļājoties vai pieklājības pēc! Tu esi pašapmierināts donžuāns, ja domā, ka, izdancinot visas pēc kārtas un ar savu flirtējošo skatienu samulsinot un salaužot sirdis, esi džentlmenis!” Pretrunu pārņemta, viņa paķer saņurcītu papīra lapu, kas pagadījusies pa rokai, un saglabā savas dusmas uz tās nobružātās virsmas, ietērpjot vārdus mākslinieciskās noskaņās un krāsās, kā to sen jau bija vēlējusies. Fantāzija ir vienīgais veids, kā Majoram atklāties, nepazemojot sevi.
Mēģinājumus radīt sirreālistisku noskaņu stāstā nomāc emocionāls saspringums. Purva zābaki, miglas taures, lupīnu tukšie, indi slēpjošie stublāji un paparžu sažuvušās galotnes jaucas pa galvu, izrautas no vispārējā domu un emociju mākoņa, un rada vēl lielāku haosu. Katrs vārds izraisa asociāciju lavīnu. Felicita vairs nesaprot, vai guļ vai joprojām atrodas nomodā. Varbūt viņas vājo sirdi ķērusi trieka un viņa patiesībā ir mirusi - pavisam jauna un skaista. Ledusskapja rūkoņa, motoram slāpstot, atgriež īstenībā kā izmisīga nopūta, kas liecina par samierināšanos.
Nelīdz miegazāles. Pamostoties nakts vidū un bezbailīgi strauji pieceļoties sēdus nakts tumsā pēc vienas no retajām ballēm, uz kurām bija bijusi un ar kaunu atzinusi Majoram, ka neprot dejot, viņu satrauc vienīgi vientulība, kas kairina jau tā sasarkušās acis. Šķietams tukšums, atsakoties no mīlestības. Ne jau neprasme dejot majoru attur no attiecību veidošanas, tas pat muļķim ir skaidrs! Bet kā viņš dejoja ar citām! Ja radās iespēja parunāties divatā, tad bija redzams, ka viņam ir viedoklis par visdažādākajām tēmām – par atomkaru un čekistiem, par muižas virtuves iekārtojumu, par izrādes trūkumiem un greizsirdības postošo ietekmi uz attiecībām – , bet nevienas sarunas laikā nebija manāmas ne mazākās izmaiņas viņa sejas izteiksmē, kas liecinātu par jebkādām emocijām – tā palika tikpat ledaini auksta, it kā viņš lasītu lekciju par vecmāmiņas veco aubi, kas noputējusi izvilkta no aizkrāsnes.
Klusums tēva mājās ir patīkama pārmaiņa pēc zemi un ķermeni caururbjošajiem mūzikas basiem, kuru grūdieni gāza vai no kājām nost, kad viņa gāja gar draudīgajām tumbām, meklējot vietu, kur viņas vājums netiktu pamanīts. Tagad spiediens pakrūtē jau sen ir norimis, veselība atkal ļauj uzņemt kārtējo nikotīna devu un alkohols mērenās devās nav atstājis citas manāmas negatīvas sekas. Smagos plakstus ar grūtībām atvērusi, viņa redz vienīgi miglainas dūmakas pārņemtu telpu ar dažiem gaišākiem plankumiem, kas neskaidri iezīmē senlaicīgo mēbeļu kontūras. Īpaši izceļas sudrabotā, apaļā krāsns. „Kā es ilgojos pēc siltuma, pēc viņa kaulaino, bet ārkārtīgi maigo roku pieskāriena, pēc viņa spēcīgajām, pašpārliecinātajām kustībām, pievelkot dejā mani sev cieši klāt!”
Ilgas un skaudību pret viņa meiteni, kā arī savu nesen jauniegūto labāko draudzeni no pamestās augstskolas, kura nekaunīgi izmantoja katru brīdi izcelties viņa un citu vīriešu dzimtas teātra biedru sabiedrībā, nomaina saprāta balss. Tā apgalvo, ka jādāvā mīlestība, lai kādas ciešanas tas sagādātu. „Vairs nekādas izvairīšanās! Kas nenogalina, tas padara stiprāku, vai ne tā?”
Ar rokām taustoties tukšajā gaisā, viņa tiek līdz ledusskapim un paķer trīslitrīgo piena burku, lai remdētu slāpes. Pat vārda „slāpes” divdomība viņai iedur dunci mugurā. Viņa, zāļu iespaidā apdullusi, sagrīļojas un krīt. Stikli šķīst uz visām pusēm, ledainais lauku piens, vēl neskāris viņas izžuvušās lūpas, noklāj grīdu kā balts apmetnis. Mitrās drēbes pielīp karstajai ādai, rokās ietriecas stikla šķembas. Viņa noslauka asaras, bet tās sajaucas ar asinīm, radot šķebinošu dvaku.
Smaržām piemīt īpaša vara atsaukt atmiņā pagātnes piedzīvojumus, cilvēkus un vietas. Piemēram, mazā koka lādīte ar salmu auseklīšiem uz vāka atgādina siltos vasaras novakarus tepat, blakustelpā ar strīpainajām sienām, sēžot vectēvam klēpī un skatoties Panorāmu. Dīvānam šī mīlīgā vietiņa jau sen ir izsēdēta. Blakus stāv žurnālu galdiņš, čerkstošs radio un vectēvam uz rokas kā sienāžu dziesma nakts mulsumā tikšķ Japona pulkstenis. Saturs – mērlente, aproču pogas, ķemmīte ar izbirušiem sariem, matusprādzes un spuldzītes, tā teikt – lai top gaišāk ap sirdi! Tā iztēlotos romantiķis. Praktiķim lādītes aromāts nepatīkami kostu nāsīs, vēstot par vecumu.
Visvairāk viņa mīl vilinošo majora ķermeņa aromātu. Vējam spēlējoties viņa matos, viņa kāri tver katru elpas vilcienu. Atrodoties viņa tuvumā, ir iespējams apmierināt savu ziņkāri par viņa nesenajām darbībām – vai viņš no dejošanas nosvīdis, vai satraucies (varbūt raudājis?), vai peldējies, mazgājies, mīlējies? Kosmiska dzirksts velk paralēles starp Majoru un to, kuram būtu jālepojas ar viņu, ja vien būtu par ko lepoties...
Bet šajā brīdī viņa apjukusi guļ uz aukstās, lipīgās grīdas, gaidot, kad nelabumu nomainīs bezsamaņa, kas beidzot sniegs kāroto atpūtu no ciešanām.
(20.06.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
