|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kritiķis | | Ievietojis: liu |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
– Vai te kāds ir? Dīvaini. – Kritiķis (šāda iesauka viņam tika dāvāta pēc lugā spēlētā tēla nodarbošanās, kas viņam itin labi piestāvēja), pavēris durvis, noteica. Istabu pildīja biezi dūmi, kurus radīja nenodzisis izsmēķis, droši vien tika smēķēts arī iepriekš, jo, lai piepildītu milzīgo telpu ar divām divguļamām gultām, diviem pamatīgiem veclaiku koka skapjiem un apaļo ēdamgaldu, bija nepieciešams lielāks skaits cigarešu.
Kritiķis noraizējies nodomāja: „Mazā muļķīte! Es tak viņai jau sen teicu, lai met pie malas to netikumu! Viņai tas ir pārāk ievilcies, pat man kā pieredzējušam smēķētājam atmešana nesagādāja tik lielas grūtības kā Felicitai. Tiksim ar šo problēmu galā kopā. To es apsolu! Citādāk kādu dienu nosmaks dūmos.”
Apsvērdams šādu nāves iespējamību, viņš pasmējās par tās absurdo idiotismu un atvainojās pie sevis par tik muļķīgu iedomu. Varbūt viņš joprojām ticēja Dievam un kaunējās par savu grēcīgo dzīvesveidu, tomēr mākslinieka daba vienmēr bija ņēmusi virsroku, kopš viņš saprata, ka nekas dzīvē nenotiek, kā plānots, kā pieņemts. Katram sava taisnība, un katrs vien zina, kā viņam būs labāk.
Kritiķis ir cilvēks, kuru, Raiņa vārdiem sakot, varētu droši saukt par Lielu cilvēku, jo „Cilvēks ir liels, ja ir radošs”. Viņš necieš ierobežojumus un vispārējus standartus, skatās pāri stereotipiem, stāv pāri likumiem un izsmej mazāk spēcīgos. Viņam ir plāns izveidot savu uzņēmumu kādā noslēpumainā nozarē, par kuru nedrīkst stāstīt, lai kāds nenozagtu ideju. Tas, protams, būtu tikai sākumā, kamēr viņš kļūtu līdzvērtīgs prezidentam, ja ne par pašu prezidentu. Vai ir pamats būt tik augstās domās par sevi? Patiesībā, ņemot vērā nelaimīgo bērnību, atstumtību skolā un neveiksmīgo mīlas vēsturi, jāsaka, ka paša spēkiem viņš ir panācis krietnu progresu savā garīgajā attīstībā. Cits jau sen būtu sabrucis zem problēmu nastas. Kritiķis ir sava vārda cienīgs vistiešākajā nozīmē, jo darbojas teātrī jau no četru gadu vecuma. Viņš ir visbargākais teātra sporta un improvizācijas teātra tiesnesis, dzejnieks brīvajos brīžos, mūziķis, kad uznāk iedvesma, ekonomikas students, pagaidām, un kaislīgs mīlnieks. Bet šobrīd viņš ir ieskatījies jauniņajā un kļuvis pārmērīgi jūtīgs.
– Mīļais Dievs, kas noticis?! – Viņš pārsteigts nobļāvās, kad ieraudzīja sarkanīgas nokrāsas peļķē guļošo bērnu. Tas nu ir par traku, tik daudz viņam bija jāpārcieš šī nenobriedušā skuķa dēļ, un tomēr viņš viņai piedeva visu, cerot, ka viņa kādreiz viņu iemīlēs. – Celies, mīļumiņ! – Pēc pāris straujām kustībām viņš jau atradās pie nekustīgā ķermeņa. Maigām rokām, satraukumu valdot, viņš pacēla meitenes galvu un ieklausījās viņas seklajā elpā. Pēc brīža, apsvēris visus iespējamos rīcības variantus un nobažījies, ka ātros nav vērts saukt, jo pilsēta ir pārāk tālu, viņš burtiski pielēca pie loga un atrāva to vaļā, un vēl pēc mirkļa jau turēja meitenes galvu savās skavās, mierinoši glāstot tās miklo pieri. Viņš kārtējo reizi apbrīnoja tās skaistumu.
Felicita ir tikai bērns. Tikai gadu jaunāka, bet viņai pastāvīgi ir nepieciešama uzmanība un rūpes. Viņa ir atkarīga no attiecībām un šausmīgi nepastāvīga. Pastāvīgi murgo par kaut kādiem cēliem mērķiem, laiku pa laikam iekarst diskusijās par naudas nenozīmīgumu, krīt histērijā dēļ mazākā pārmetuma, kas draud ar apkārt esošo trauslo priekšmetu ātru bojāeju un ļaunākajā gadījumā kāda savainošanu vai pat nobeigšanu, bet līdz šim tik tālu vēl nebija nonācis. Viņa ir pilnīgs pretstats Kritiķim ar viņa neapšaubāmo loģiku, optimistisko garu un labo humora izjūtu. Gudra, bet ārkārtīgi drūma, vismaz pēdējā gada laikā. Viņa ar savām straujajām garastāvokļa maiņām atgādina dēmonu apsēstu nelaimes putnu – vienu brīdi pļāpā vienā pļāpāšanā, par mākslu, par karjeru, par attiecībām, par ikdienišķiem sīkumiem, bet citu brīdi sēž kā ūdeni mutē ieņēmusi un nevienu nelaiž sev klāt. Pārāk atklāta, ar savu atklātību bīstama, jo neprot to savaldīt. Dažiem cilvēkiem nav nekādas mēra izjūtas.
Pēc šīm garajām pārdomām bērna acis plati iepletās un neizpratnē raudzījās citās tikpat lielās un izbiedētās acīs.
– Cik labi, ka tu esi šeit! – Felicita miegaini nomurmināja. – Es necerēju, ka tu atbrauksi.
– Pēc tavām satrauktajām īsziņām un telefona zvaniem nobijos, ka padarīsi sev galu! Un tālu arī nav no patiesības. Kas notika? Nāc! Es tev palīdzēšu sakopties un, ak vai, būs jāapstrādā arī rokas! – Ieraudzījis stikla šķembas mīļotās baltajās, lielajās un nostrādātajās rokās, kas bija viņu apskāvušas un valdzinājušas, spīdzinot ar neskaitāmiem glāstiem, Kritiķis sašutis nobēra: – Kā tev vienmēr izdodas iekulties tādās nepatikšanās?
– Esmu neveikla un tizla. – Izteikt pašpārmetumus pazemīgajai Felicitai likās daudz drosmīgāk nekā sev glaimot, jo nevienam nepatīk zema pašapziņa, bet viņa nebaidījās to atklāt.
– Tev steidzami nepieciešama psihologa palīdzība. Varbūt pat psihiatra... Es vienu pazīstu, viņš ir pats labākais savā jomā...
– Bet tādēļ jau man esi tu! – Lai neatsāktu veco strīdu, viņa bezkaunīgi pārtrauca Kritiķa labo nodomu izteikšanu. – Esmu to dzirdējusi tūkstošiem reižu, tu atkārtojies.
– Tu tiešām vēlies kļūt man par apgrūtinājumu? Nepārproti, bet man ir arī citas nodarbošanās bez tevis uzraudzīšanas. Es, protams, pamestu visu, ja runa nebūtu par mūsu izdzīvošanu krīzes laikos. Arī tev būtu jāatrod darbs. Bet par to labāk tagad nerunāsim.
Kamēr Kritiķis draudēja uzsākt kārtējo lekciju un prātojumus par pašreizējo politisko un ekonomisko situāciju Latvijā, Felicita bez jebkādām sāpju pazīmēm vēroja viņa precīzās kustības, apsaitējot viņas rokas ar marles saiti. Viņš rīkojās profesionāli, jo vienmēr visu veica ar maksimālu atdevi, aizrautīgi, centīgi, nekļūdīgi. Viņš ir cilvēks, kurš, atšķirībā no viņas, vienmēr pabeidz iesākto. „Mēs viens otru lieliski papildinām”, viņa nodomāja. „Bet nav dzirkstelītes, nav, nebija un nebūs.” Felicitai ir perfekta intuīcija, gandrīz vai gaišredzības spējas, tāpēc viņa to var tik pārliecinoši apgalvot. Viņa ir jūtu cilvēks. Pakļautais. Intravertais. Reizēm mēģina apmānīt sevi, piemēram, aizejot uz teātra pulciņu.
– Vai tu nevēlies pavakariņot? Es pagatavoju omleti tieši tā, kā tev garšo, nav jau labākais ēdiens vakariņām, bet ledusskapī bija palikušas tikai dažas olas, man pašai galīgi nav apetītes. – Viņa atcerējās savus mēģinājumus nomierināt nervus ar ēst gatavošanu.
– Kā tu tagad spēj domāt par ēdienu! Man te viss ir jāsatīra, bet tev jāliekas gulēt, tā būs drošāk mums abiem! Tas ir apbrīnojams talants – paklupt uz līdzenas vietas!
– Man nemaz nenāk miegs, es jau izgulējos.
– Tu negulēji, tu biji bezsamaņā.
– Tas pats vien ir. Varbūt vēlies šovakar pamīlēties?
– Sieviete! Tu mani padarīsi traku! Nepietiek ar to, ka darbā mani nostrādina, un tad vēl mani sagaida nepatīkams pārsteigums, redzot tevi gandrīz mirušu. Esmu pārguris! – Saprāta balss nobļāvās.
– Es tikai mēģinu tev izpatikt. Laikam mana atklātība tev ir apnikusi... Es esmu tev apnikusi.
– Nemuļķojies. Tu man nekad neapniksi. Tu esi pārsteigumu pilna. Es tevi mīlu. Esmu iemīlējis arī tavus sievišķīgos trūkumus. – Viņš savaldījās un, pieklusinājis balsi, saldi nomurrāja.
Vārdiem sekoja darbi. Apskāviens bija neticami ciešs, it kā divas dvēseles saplūstu vienā no abpusējas sapratnes. Viņi jau sen bija pieraduši viens pie otra negācijām, tomēr ikreiz tās Felicitai atsauca atmiņā aizvainojumu par ilgo ignorēšanas laiku nedēļu pirms un pēc balles, kad viņa baidījās, ka ir bijusi tikai rotaļlieta viltīga kaķēna ķetnās, un pamatīgo izskaidrošanos pēc tam. Mazā pelīte nespēj kritizēt lielo runci. Šīs attiecības viņu nomāc. Tās nedod iespēju vadīt. Tās atņem pēdējos spēkus, un jo ilgāks laiks tiek pavadīts šķirti, jo vairāk viņa savā samaitātajā prātiņā izfantazē. Bet viņi nespēj dzīvot kopā un nespēj būt šķirti. Kritiķis nemaz nenojauš, ka īstais cēlonis Felicitas pārdzīvojumiem ir viņa labais draugs Majors, par kuru reiz viņa teica: „Lūdzu, palīdzi man neiemīlēties!” Kritiķis to dzirdēja, bet viņa prāts noslēdzās un nepieņēma šo nepatīkamo informāciju.
„Majors ir mans tips, mans ideāls, es viņu mīlētu, kā pienākas, tā būtu beznosacījumu mīlestība, es nekad nespētu viņu sāpināt, kā to daru šobrīd attiecībā uz Kritiķi,” viņa bieži domāja. „Es nekad viņu neesmu uztvērusi kā seksuālas iekāres objektu, drīzāk gan saukusi par „sīku”, jo auguma ziņā viņš neizceļas, un sejas vaibsti viņam ir ļoti īpatnēji – izteiksmīga apakšlūpa, slaida, pat kaulaina sejas forma, izteiktas vaigu bedrītes, puspievērtas acis, bet viņa skatiens spēj apstādināt laiku, pieskāriens – radīt ekstāzi.”
Nav vērts sīkāk iztirzāt šo attiecību trijstūri, cik nu tas vispār ir reāls, cik iedomāts, jo Felicita ir cieši apņēmusies aizmirst balli, izdzēšot šīs divas nodaļas ne tikai no savas atmiņas, bet arī no iesāktās grāmatas, kuras rakstīšana kā mākslas terapija palīdz atgūties tās autorei. Grāmatu par jūtām pilnīgi pietiek. Turpinājums? Protams, ka viņa nepaliks kopā ne ar vienu no zvaigznēm, tās paliks savos augstumos, žēli raugoties lejup uz sagrauto bērnu. Šī kauja jāizcīna vienatnē.
(21.06.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1167
Kopā:6412932
|
| |
| |
|
Autori
