|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Sastingums | Autors - Kristīne Čeirāne
| | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
1999. gada 31. decembris. Pulkstenis rādīja desmit vakarā. Es sēdēju masīvā ādas krēslā pretī kamīnam. No ārpuses mana māja izskatījās tukša un drūma. Apkārt valdīja pilnīgs klusums. Aiz loga biezās pārslās krita sniegs.
Kādreiz, kad sēdēju kamīna priekšā, tajā sprakšķēja uguns un man rokā bija konjaka glāze. Tagad man vairs nebija nepieciešamības ne pēc viena, ne otra.
Es atcerējos vecgada vakaru pirms daudziem gadiem. To es sagaidīju pavisam savādāk nekā visus iepriekšējos. Biju ieguvis to, ko vēlējos vairāk par visu. Nemirstību.
Bija 1769. gads. Es atrados savas dzimtas mājā. Uguns kamīnā bija vienīgais gaismas avots milzīgajā kabinetā. Līdz Jaunajam gadam bija atlikušas pāris stundas. Es stāvēju pie kamīna, juzdamies ļoti neparasti.
Sajūta bija sirreāla. Es paskatījos laukā pa logu. Sniga sniegs. Ainava bija tāda pati kā vienmēr: milzīgo pagalmu klāja bieza sniega sega. Kailie koki izskatījās nedaudz spokaini. Es aplaidu skatienu apkārt kabinetam. Arī tas izskatījās tāpat kā parasti: vienu no sienām visā tās garumā un platumā aizņēma grāmatplaukts, blakus logam atradās galds. Kokgriezumiem rotātais ādas krēsls bija gandrīz tikpat masīvs kā riekstkoka galds.
Viss, kas atradās šajā telpā, simbolizēja varenību un spēku. Uz atsevišķiem cilvēkiem tas atstāja nomācošu iespaidu. Ienākot telpā, viņi sāka justies tā, it kā kāds viņus no visām pusēm apņemtu un saspiestu. Šī sajūta cilvēkus sasaistīja un atņēma pašpārliecinātību. Es to ļoti labi zināju un tieši tādēļ visus, kuri man nepatika, pieņēmu tur. Es pats kabineta iekārtošanā nebiju pielicis roku. To pirms daudziem gadiem bija darījis kāds no maniem senčiem. Acīmredzot, ar nodomu.
Manas sajūtas vēl vairāk pastiprināja tas, ka pasaule un lietas man apkārt joprojām bija tādas pašas, taču es pats biju mainījies.
Daudzas lietas mani vairs neskāra. Es iedomājos par visiem tiem ļautiņiem, kurus pazinu – viņus visus gaidīja novecošana, testamenta rakstīšana, sarūgtinājums, ieraugot savu apvītušo miesu spogulī, pārdomas par to, cik dzīve ir īsa, bailes no nāves un beigās – pati nāve. Iedomājos par visiem šiem nabadziņiem, ciniski pasmaidīju un sapratu, ka man viņu nemaz nav žēl. Cilvēku, kuri man jebkad būtu kaut ko nozīmējuši, nebija daudz. Un neviena no viņiem vairs nebija man līdzās.
Es pats biju iemantojis nemirstību un jutos ļoti pacilāts. Nomāktība, kura mani bija pavadījusi pēdējos gadus, bija pazudusi. Protams, tā nenāca tāpat vien. Bija lietas, no kurām man nācās atteikties uz visiem laikiem, taču tas viss likās nenozīmīgs, salīdzinot ar to, ko biju ieguvis. Nemirstība bija vairāk vērta nekā tas, ko tās dēļ biju zaudējis.
Biju atradis to, ko meklēju, pavadot meklējumos tikai četrus gadus. Tobrīd biju 32 gadus vecs un tas bija viens no pēdējiem brīžiem, lai iemantotu mūžīgo jaunību. Protams, uzdzīve daudzu gadu garumā bija atstājusi pēdas manā sejā, taču es joprojām biju ļoti izskatīgs. Iedomājos, kā būtu, ja es būtu kļuvis nemirstīgs 50 gadu vecumā – vecis ar pašķidriem matiem, retiem zobiem un ķermeni, kas tik tikko turas kopā. Noskurinājos. Domas par novecošanu un nāvi, kuras vienmēr manī bija izraisījušas nepatiku, bija kļuvušas biedējošas pēdējos gados. Biju gandarīts par to, ka man bija izdevies izvairīties no šāda likteņa.
Mani dēvēja par izvirtušu aristokrātu. Es nekad neiebildu, jo tieši tāds es arī biju. Atšķirībā no daudziem citiem, es to vismaz neslēpu. Tā ka man piemita arī kāda laba īpašība – godīgums.
Es dzīvoju viens pats dzimtas mājā. Mani vecāki gāja bojā, kad es vēl biju pavisam mazs un man nebija citu tuvu radinieku. Mana ikdiena pamatā sastāvēja no izklaidēm, nekā nedarīšanas un naudas tērēšanas. Lai gan pie izklaidēm es pieskaitīju arī šaušanas, paukošanās un lokšaušanas treniņus. Manā mājā bija apjomīga bibliotēka un es daudz lasīju. Pamatoti uzskatīju sevi par vienu no veiklākajiem un izglītotākajiem cilvēkiem valstī. Man patika parādīt savu pārākumu pār citiem un redzēt apjukumu to cilvēku sejās, kuri bija mēģinājuši iedzīt mani stūrī, taču nu attapās tur paši.
Kādu rītu, kad nebiju vēl īsti pamodies, mani apciemoja Redžinalds. Viņš bija mans labākais draugs un vienīgais, kurš drīkstēja mani apciemot jebkurā laikā. Sulaiņi to zināja, tādēļ nebija nekāds brīnums, ka pamostieties ieraudzīju Redžinaldu stāvam istabas vidū un šķirstām kādu no manām grāmatām. Ieraugot mani paceļam galvu no spilvena, Redžinalda seja atplauka smaidā.
- Labrīt, Juri. Izskatās, ka vakar esi labi pavadījis laiku.
Arī es pasmaidīju.
- Tā varētu būt. Lai gan, taisnību sakot, neko daudz neatceros. Cik ir pulkstenis?
Redžinalds paskatījās savā kabatas pulkstenī.
- Vienpadsmit.
Es jau biju pieņēmis savu parasto – vienaldzīgo – sejas izteiksmi un bezrūpīgi noteicu:
- Brīnišķīgi. Tad jau man būs laiks sagatavoties duelim pulksten četros.
Kad biju to pateicis, vienaldzīgi aplūkoju savas rokas. No malas izskatījās, ka es vienkārši pārbaudu, vai mani nagi joprojām ir gana kopti. Patiesībā es gribēju pārliecināties, vai rokas netrīc. Par laimi, ar tām viss bija kārtībā. Pretējā gadījumā es gaidītu dueli ar bažām.
Redžinalds uzmeta man izbrīnītu skatienu.
- Duelis? Jau atkal? Kas tad šoreiz?
Ar tikpat bezrūpīgu sejas izteiksmi es izbraucu ar roku cauri matiem un noteicu:
- Ak, nekas sevišķs. Kāds lords izrādīja zināmu neapmierinātību par to, ka man bija
sakars ar viņa sievu. - Es nopūtos. - Tas nebija grūti. Deviņpadsmit gadu, nesen apprecējusies. Elementāri.
- Mmm... Esmu ieinteresēts. Kā šo lēdiju sauc?
- Vai tas ir būtiski? Vispār nav ne jausmas. Nepajautāju.
Telpu piepildīja Redžinalda sirsnīgie smiekli.
- Ak, Juri, cik raksturīgi tev. Iekļūt nepatikšanās dēļ sievietes, kuras vārdu tu nemaz nezini.
- Kāda starpība. Tā ir tikai kārtējā trofeja. Reizēm es jūtos tik garlaikots. Es iegūstu visas sievietes, kuras vēlos. Ja kaut viena man atteiktu... Tas piešķirtu dzīvei kādu asumu.
Redžinalds uzkavējās pie manis vēl kādu laiku, līdz devās prom. Es savukārt sāku gatavoties duelim. Man nebija bail. Biju viens no labākajiem šāvējiem valstī. Mana reakcija bija nevainojama. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka atgriezīšos. Pirms došanās prom uzmetu sev skatienu spogulī. Redzētais man patika. Pastāvīgā uzdzīve nebija man kaitējusi. Man bija skaista seja un es izskatījos jaunāks par saviem 28 gadiem. Mana vīzdegunīgā sejas izteiksme turēja no manis pa gabalu visus, kuri būtu gribējuši mani izmantot. Pietika ar vienu skatienu un viņi bija prom.
Garie, melnie mati vēl vairāk uzsvēra manu norobežošanos no citiem, no sabiedrības. Manu apzināti atsvešināto tēlu pastiprināja apģērbs. Es vienmēr tērpos melnā, vienīgais izņēmums bija baltie, mežģīņu žabo rotātie krekli. Es uzvilku apmetni un cimdus. Uzmetis vēl pēdējo skatienu savam atspulgam, es devos ceļā uz kādu pļavu, kurā bija jānorisinās duelim.
Nebiju daudz pārspīlējis, teikdams Redžinaldam, ka nezinu tās sievietes vārdu, kuras dēļ notiks duelis. Viņas vārds patiešām bija pagaisis no atmiņas, taču uzvārdu es, protams, zināju.
Kariete virzījās arvien tuvāk norunātajai vietai, taču es joprojām biju mierīgs.
Mans pretinieks mani jau gaidīja. Neslēpjot savu garlaikotību, devos pie viņa, vēloties, kaut tas ātrāk beigtos. Vakarā bija paredzēta kārtējā balle un manas domas jau bija tur.
Viss notika kā parasti – paņēmuši ieročus, nogājuši desmit soļus un sagaidījuši komandu, mēs vienlaicīgi izšāvām. Šoreiz notika kas neiedomājams – lode nospindza man gar pašu ausi, nedaudz to aizķerot. Manas šāvēja prasmes nebija pievīlušas un no dueļa atgriezos es, taču šoreiz nekas nebija kā parasti. Brīdī, kad lode mani aizķēra, es pārsteigumā satrūkos. Rokas sāka trīcēt un elpa paātrinājās. Pār muguru pārskrēja šermuļi. Es jutu dīvainu satraukumu. Vēlāk sapratu, ka tās ir bailes.
Pametis dueļa vietu, es nekavējoties devos mājās. Nevienu negribēju redzēt. Ieslēdzos savā kabinetā un tukšoju vienu konjaka pudeli pēc otras.
Šis ne tuvu nebija pirmais duelis manā mūžā, taču tas bija izrādījies vienīgais, kurā mans pretinieks bija izšāvis tik precīzi. Daudz netrūka un es būtu miris. Nekad iepriekš nebiju bijis tik tuvu nāvei. Tas mani satrieca.
Pēkšņi iedomājos par saviem vecākiem. Man nebija nekādu atmiņu par viņiem. Viņi gāja bojā, kad man bija divi gadi. Līdz ar to, nevaru spriest, kādi viņi bija, jo zinu par viņiem tikai to, kas man tika stāstīts.
Viņi bija saskanīgs pāris. Spriežot pēc portretiem, abi bija izskatīgi un pašpārliecināti. Viņi apzinājās naudas spēku un savu ietekmi. Mans tēvs bija lielisks paukotājs un šāvējs. Katru rītu viņš vismaz divas stundas veltīja treniņiem.
Mani vecāki gāja bojā laupīšanas laikā. Viņu karietei uzbruka, kamēr viņi bija ceļā uz kaut kurieni. Kāds no tēva draugiem, kurš pavadīja viņus ceļā un jāja aizmugurē, teica, ka viss noticis pārsteidzoši ātri. Viņš nedaudz atpalicis no karietes, kad pēkšņi atskanējuši šāvieni un karietei uzbrukuši. Mani vecāki uzreiz tikuši nošauti, savukārt viņš, steidzoties stāties pretī laupītājiem, ievainots. Laupītāji paņēmuši dārglietas un naudu un nozuduši tikpat ātri kā uzradušies.
Iepriekš par to nebiju aizdomājies, taču tagad to darīju. Mani vecāki bija bagāti un ietekmīgi, taču tas viņus nepasargāja. Viņus nošāva kā tādus suņus. Naudai, stāvoklim sabiedrībā – nekam no tā nebija nozīmes. Mans tēvs tērēja neskaitāmas stundas, lai iemācītos pārvaldīt špagu, zobenu un šaujamieročus, taču tad, kad patiešām radās nepieciešamība šīs prasmes pielietot, viņam nemaz nebija tādas iespējas.
Pēc vecāku nāves es paliku radinieku apgādībā. Mani nodeva guvernanšu uzraudzībā, kuras ik pa laikam mainījās. Draudzīgu attiecību ne ar vienu no viņām man nebija.
Radinieki par mani neizrādīja īpašu interesei. Par manu naudu gan. Cik no vecāku atstātā mantojuma viņi paņēma sev, es nezinu. Taču viņi vismaz nemēģināja mani nogalināt, lai pievāktu visu manu naudu.
Neveiksmīgajam duelim sekoja vēl divi. Pārdomājot tos vēlreiz un vēlreiz, sapratu, ka netiku pieļāvis nekādas kļūdas, vienkārši pretinieki bija izrādījušies gana spēcīgi. Tomēr kaut kā viņiem pietrūka un tas bija iemesls, kādēļ no dueļa atkal atgriezos es.
Pirmajā no tiem lode aizskāra manu roku, otrajā aizķēra plecu. Parasti mans pretinieks pat nepaspēja izšaut, kad jau bija miris. Agrāk dueļos piedalījos diezgan bieži, taču, redzot, ka es no tiem visiem atgriežos un izplatoties valodām par manām šāvēja prasmēm, mani izaicināja arvien retāk – tikai tādos gadījumos, kad ignorance nozīmētu krišanu kaunā. Visos pārējos gadījumos cilvēki pievēra acis uz manu rīcību. Protams, mana nekaunība auga augumā. Es varēju atļauties daudz ko un zināju, ka neviens neuzdrīkstēsies nolikt mani pie vietas. Izstumšana no sabiedrības man nedraudēja - biju pārāk bagāts un titulēts.
Šie dueļi man atkal lika aizdomāties par nāvi. Apziņa, ka esmu mirstīgs, nomāca. Mana nauda un ietekme padarīja mani gandrīz vai par pārcilvēku, taču, tiklīdz iedomājos par savu mirstīgumu, tās zaudēja savu vērtību un pievilcību. Nekas no tā, kas man piederēja, nevarēja mani pasargāt no nāves.
Drīz pēc tam manā dzīvē iestājās nemiera periods. Prāts atsacījās pieņemt šo it kā neapgāžamo patiesību un tam cauri urbās viena doma – jābūt taču kādam veidam, kā izvairīties no nāves vai vismaz pagarināt dzīvi. Un es apņēmos to atrast.
Nomāktība, neziņa un kaut kā nezināma meklējumi. Tā es pavadīju turpmākos gadus. No sākuma es vienkārši ņēmu un lasīju visas grāmatas, kuras atradās manā bibliotēkā, cerot, ka tajās kaut ko atradīšu. Pirmie mēneši nevainagojās rezultātiem. Ar laiku es atradu sāgas un stāstus par dažādām mistiskām būtnēm. Neviena no tām neraisīja manu interesi, lai gan stāsti par, piemēram, vilkačiem, bija gana interesanti.
Pagāja gandrīz gads, līdz es atradu to, kas mainīja visu manu dzīvi. Vampīri. Mūžīgā jaunība, mūžīgā dzīve. Tieši tas, pēc kā es biju tiecies. Taču grāmatā nekas daudz nebija minēts un es turpināju caurskatīt savu bibliotēku. Pēc pāris mēnešiem, kad biju beidzis, secināju, ka te darbojas kāds nelietīgs likums – grāmatu, kurās būtu minēta mani interesējošā tēma, bija pavisam maz. Tagad es zināju, ko meklēt. Nezināju tikai, kur. Es sāku ar sev zināmajām grāmatnīcām. Iesākums bija diezgan tukšs, taču ar laiku tirgotāji man kā noslēpumu pavēstīja adreses, kurās man derētu iegriezties. Tā es nokļuvu vietās, par kuru pastāvēšanu līdz šim nebiju pat nojautis. Graustu rajoni, kuri atstāja biedējošu iespaidu un tirgotavas netīros, sasmakušos pagrabos. Pieradušam pie greznības un tīrības, man nācās sevi pierunāt spert tur kāju. Taču tas bija tā vērts. Rezultātā es tiku pie vērtīgiem manuskriptiem, retām grāmatām un pierakstiem.
Es uzzināju daudz jauna, taču nekur nebija minēts pats galvenais – kā viņus atrast, tādēļ es turpināju savus meklējumus. Laiks gāja.
Bija vakars un es devos uz kādām viesībām. Grasījos kāpt savā karietē, kad man aiz muguras atskanēja kāda balss:
- Jauks vakars, vai ne?
Pagriezos pret runātāju. Tas bija ap 60 gadu vecs, neliela auguma vīrs. Viņa skatiens bija neparasti dzirkstošs un seja bija savilkta platā smaidā. Viņš dīvaini kontrastēja ar cilvēkiem, kurus satiku ikdienā, un mani pašu.
- Jā, jauks gan, - es atteicu, atgāzdams galvu un palūkodamies debesīs. Bija nedaudz apmācies un cauri mākoņiem spīdēja zvaigznes, taču laiks bija patīkami silts.
Mans sarunu biedrs pa to laiku kaut ko krāmēja ārā no karietes. Paskatījos un ieraudzīju grāmatas un pierakstus.
- Neesmu jūs agrāk šeit redzējis. Vai jūs šeit jau dzīvojāt?
- Jā un nē. Nopirku šo īpašumu pirms gada, taču tā īsti te vēl neesmu dzīvojis. Pēdējo pusgadu esmu pavadījis prom no mājām.
Ņemot vērā manu vienaldzību pret apkārt notiekošo, nebija nekāds brīnums, ka man nebija ne jausmas, kas mīt blakus mājā. Zināju, ka tur kāds dzīvo, taču ne reizi nebiju redzējis, kas tieši.
- Ar ko jūs nodarbojaties?
- Esmu zinātnieks. Pētu dabu un dažādas dzīvās radības. Tādēļ daudz laika pavadu brīvā dabā. Kad uzturos savās mājās, reti kad izeju uz ielas. Ja esi vairākus mēnešus nodzīvojis viens pats, bez neviena cilvēka apkārt un juties pilnīgi brīvs, atgriešanās tā dēvētajā civilizētajā pasaulē mēdz būt traumējoša.
Es pasmaidīju. Nezinu kādēļ, bet man šis cilvēks patika.
- Taču savu darbu es nevaru darīt gluži viens. Tādēļ man ir nepieciešami palīgi. Kamēr esmu projām, viņi uztur kārtībā māju, savukārt atgriežoties palīdz man tikt galā ar pierakstiem un citām lietām.
- Izklausās interesanti, - es pieklājīgi noteicu, lai parādītu, ka klausos viņa teiktajā.
- Ja jūs interesē veca vīra piedzīvojumi, stāsti un atklājumi bioloģijā, esat laipni aicināts uz kādu glāzīti. Jums nav iepriekš jāpiesaka vizīte. Kad vien vakarā logos deg gaisma, varat mani apciemot.
- Jā, kādēļ gan ne, - teicu un piekrītoši pamāju ar galvu.
- Ak, - viņš noteica, pasmaidīdams vēl plašāk, - es neiepazīstināju ar sevi. Profesors Terenss Kleinvels.
- Grāfs Juri Rokosovskis.
- Priecājos iepazīties. Lai jums jauks vakars!
- Jums tāpat, - es atteicu un iekāpu karietē. Šī bija viena no retajām reizēm, kad es nebiju pieklājīgs tikai pieklājības pēc.
Nepagāja pāris dienas un es nolēmu izmantot uzaicinājumu. Pieklauvēju pie profesora mājas durvīm. Pēc īsa brīža tās atvērās. Biju gaidījis durvju otrā pusē parādāmies sulaini, taču durvis atvēra jauna sieviete. Bez šaubām, viņa bija kalpone, lai gan parasti kalpones nevalkāja tik dārgus un izaicinošus tērpus. Melnā, sarkaniem ornamentiem rotātā kleita tik labi izcēla viņas augumu un saderēja ar izlaistajiem, melnajiem matiem un sarkanajām lūpām, ka es uz brīdi aizmirsos.
- Priecājamies jūs redzēt, grāf Rokosovski. Nāciet iekšā, es aizvedīšu jūs pie profesora Kleinvela.
Iedams viņai aiz muguras, es nodomāju – kā gan es varēju neievērot, ka man kaimiņos mīt kas tāds? Nospriedu, ka apciemojums jau tagad nav bijis veltīgs.
Mani ieveda kabinētā. Profesors sēdēja pie galda un kaut ko lasīja. Ieraudzījis mani, viņš atplauka smaidā un tūlīt pat piecēlās.
- Ā, grāfs Rokosovskis! Kāds prieks jūs redzēt! Sēdieties! – viņš norādīja uz krēslu pretī savējam. – Paldies Andžela, tu vari iet.
Viņa izslīdēja no istabas, aizverot aiz sevis durvis. Pamanījis manu skatienu, profesors pasmaidīja.
- Ak, es nepabrīdināju. Visi mani palīgi ir sievietes. Kā rāda pieredze, viņas ir krietni labāki darbinieki nekā vīrieši.
Arī es pasmaidīju.
- Vai viņas visas izskatās šādi? Tad man būs vēl viens iemesls šurp atgriezties.
- Brīdinu – viņas nav parastas sievietes. Vismaz ne tādas, ar kādām esat saskāries līdz šim.
- Tas visu padara vēl interesantāku. Esmu noguris no sievietēm, kuras esmu saticis līdz šim.
Atbildes vietā profesors noplātīja rokas, it kā teikdams – kā zini. Pēc tam viņš devās pie dzērienu skapja un piedāvāja man konjaku.
- Protams. No labas konjaka glāzes es nekad neatsakos.
Mans pirmais apciemojums profesora mājā nebija pārāk ilgs un arī sarunas nebija īpašas. Taču man tur patika un es apņēmos drīz atkal tur iegriezties.
- Zini, par tevi sākuši runāt, ka tu esot palicis slims.
- Tiešām? Un kādēļ gan? – es pajautāju.
- Tu sen neesi redzēts nevienā ballē. Es jau sāku domāt, ka ar tevi kaut kas nav lāga, tāpēc ierados apciemot, - Redžinalds noteica un skaļi iesmējās.
Es pasmaidīju. Redžinaldam es piedevu visu to, par ko citi saņēma uzaicinājumu uz dueli vai dabūja izbaudīt manas dūres pieskārienu savam žoklim. Turpretī uz Redžinaldu nebija iespējams dusmoties.
- Nē, man nekas nekaiš. Esmu vēl diezgan dzīvs, kā redzi. Vienkārši esmu atradis jaunu laika pavadīšanas veidu. Tomēr patīkami uzzināt, ka cilvēki par mani uzraucas tikai tādēļ, ka veselas divas nedēļas neesmu manīts sabiedrībā.
Bija svētdienas rīts un mēs sēdējām manā āra terasē pie brokastu galda. Es biju labā noskaņojumā, jo iepriekšējos vakarus biju pavadījis pie profesora Kleinvela. Viņa mājai piemita patīkama aura. Es centos, taču nevarēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju vietā, kur jutos tik labi. Un, protams, profesora palīdzes arī bija iemesls, kas šo vietu vērta vēl pievilcīgāku manās acīs. Biju redzējis viņas visas, taču neviena nebija atstājusi tādu iespaidu uz mani kā Andžela. Viņa vienmēr atvēra durvis un pavadīja mani uz profesora kabinetu, taču izlikās neredzam manus uzmanības apliecinājumus. Tas manu interesi tikai pastiprināja.
- Kur tad tu ej un ko dari?
- Tu neticēsi – eju ciemos pie kāda profesora, kurš dzīvo man kaimiņos.
Redžinalds iesvilpās.
- Neticami! Juri ir pamanījis, ka viņam ir arī kaimiņi! Un viņš pat sarunājas ar tiem!
- Pavisam vienkārši – biju pieradis, ka man apkārt pārsvarā ir vieni nejēgas, bet tad satiku cilvēku, kurš tāds nav. Turklāt, kas arī ir svarīgs iemesls, viņam ir daudz glītu mājkalpotāju. Sevišķi viena.
Redžinalds nopūtās:
- Kā nu bez tā. Tad jau es tūlīt dzirdēšu detaļas?
- Nē. Viņa pagaidām man nepievērš uzmanību.
- Oho. Kur viņa ir? Man jāredz sieviete, kura atraidījusi Juri Rokosovski!
Viņš pielēca kājās un izlikās, ka tūlīt metīsies kaimiņu mājas virzienā. Es pasmīnēju.
- Zini, man tas pat patīk. Dzīve pēdējā laikā kļuvusi interesantāka.
Tā gluži nebija, ka būtu pazudis no sabiedrības. Es joprojām apmeklēju balles, taču darīju to krietni retāk. Jutos garlaikots. Es ilgi nevēlējos sev to atzīt, taču laiks, ko pavadīju profesora mājā, man gāja pie sirds daudz vairāk.
Dzīvi joprojām uztvēru ar dalītām emocijām. No vienas puses, pēdējā laikā sāka pazust nomāktība, kura mani bija pavadījusi gadiem un es sāku just neparastu vieglumu, no otras puses – es joprojām biju meklējumos un nebiju nonācis tuvāk savam mērķim. Kā man šķita, es zināju visu par vampīriem, taču nezināju, kā un kur viņus atrast.
Pats sev par brīnumu, atklāju, ka sen neesmu iekūlies nekādās nepatikšanās. Ne dueļu, ne skandālu, ne vienkārši skaļu vārdu apmaiņu. Šobrīd man bija 31 gads. Nebija nekā tāda, ar ko es savā dzīvē īpaši lepotos. Tomēr es to biju nodzīvojis tā, kā uzskatīju par vajadzīgu. Un vēlējos turpināt tieši tāpat.
Es pamodos no tā, ka kāds iebrāzās manā istabā. Durvis aizcirtās un manā priekšā stāvēja viens no Redžinalda kalpotājiem. Viņš bija bāls un aizelsies un izskatījās izskatījās pavisam satraukts.
- Kas noticis?
- Grāf Rokosovski... Lords Kensingtons gājis bojā duelī.
Nekavējoties devos uz Redžinalda māju. Mans draugs gulēja savā gultā. Viņa seja bija pavisam mierīga. Izskatījās, it kā viņš būtu tikai aizmidzis. Faktiski tā arī bija. Tikai šis bija mūžīgais miegs. Es neatceros, cik ilgi tur nostāvēju. Pār manu vaigu noritēja asara. Priekš cilvēka, kurš nekad neraud, tas bija līdzvērtīgi asaru plūdiem.
Mans draugs bija gājis bojā duelī tīrā sīkuma dēļ. Būdams jauns un bezbailīgs, viņš bija pieņēmis izaicinājumu.
Redžinalds bija tik tikko apglabāts, kad es devos meklēt cilvēku, kurš bija vainojams viņa nāvē un izaicināju viņu uz dueli tikpat muļķīga iemesla dēļ. Kā vēlāk dzirdēju, baidīdamies no manis, viņš bija grasījies uz laiku bēgt projām no pilsētas. Viņš, protams, varēja atteikties un iemantot gļēvuļa slavu, taču es tāpat neliktos mierā un turpinātu viņu izaicināt atkal un atkal. Arī viņš to saprata.
Kad tikāmies duelī, viņš bija uztraucies un sagatavojies nāvei. Nezinu, kādas bija viņa parastās šāvēja prasmes, taču uztraukums darīja savu un viņam nebija nekādu cerību. Uzvarējis viņu, es atgriezos mājās. Biju atriebis drauga nāvi, taču nejutu nekādu gandarījumu. Nomāktība atgriezās ar pilnu spēku.
Un atkal man bija jādomā par dzīvību un nāvi. Šī iemesla dēļ man nepatika būt vienam. Es piedalījos viesībās un ballēs, bet tās īsti nepalīdzēja. Lai gan biju cilvēku ieskauts, tik un tā es bieži vien jutos tā, it kā man apkārt neviena nebūtu. Es gulēju līdz dienas vidum, taču uzmācīgās domas reizēm neatkāpās arī miegā. Vienīgi viesošanās pie profesora Kleinvela patiešām spēja uzlabot manu garstāvokli. Drīz jau pavadīju tur gandrīz katru vakaru.
- Ja jau tu esi veltījis pētījumiem daudzus gadus, tad droši vien esi redzējis dažādas neparastas radības.
Jau labu laiku uzrunājām viens otru vārdā un uz „tu”.
- Jā, protams, taču tas gadās reti. Redzi, dabas likumi ir ļoti skarbi – parasti izdzīvo stiprākie un tie, kuri pārāk neatšķiras no citiem. Taču es esmu redzējis dažādus neparastus dzīvniekus, piemēram, lapsu ar divām galvām un stirnu ar piecām kājām. Taču parasti šādi dzīvnieki ilgi neizdzīvo...
Viņš iemalkoja konjaku un tad turpināja:
- Ja godīgi, šādas lietas mani vairs īpaši neinteresē. Jaunībā, tad gan. Mani krietni vairāk interesē būtnes, kuras citi uzskata par bīstamām, mītiskām un maģiskām. Tādas, kuras ieraugot, vairums cilvēku panikā mestos bēgt. Piemēram, vienradži. Vai pūķi.
Lai gan pats nebiju redzējis dzīvē ne vienu, ne otru, pēc visa, ko biju uzzinājis pēdējo gadu laikā, man nebija iemeslu neticēt viņu pastāvēšanai. Pēkšņi man kaut kas ienāca prātā.
- Un vilkači?
Terenss pamāja.
- Esmu redzējis arī viņus.
Negaidītais sarunas pavērsiens man bija tieši laikā.
- Vampīri?
Viņš vēlreiz pamāja.
- Jā. Esmu redzējis un pētījis daudzas mītiskas būtnes. Tu nevari pat iedomāties, cik viņu ir daudz. Diemžēl cilvēka mūžs ir īss un nākas izvēlēties – vai nu pētīt visus pa drusciņai vai pētīt nedaudzus, bet pamatīgi. Tādēļ no šiem tūkstošiem esmu atlasījis dažus.
- Un kā ar visiem šiem pētījumiem, par kuriem tu stāstīji iepriekš? Tātad tu nemaz nenodarbojies ar puķīšu un zvēriņu pētīšanu?
- Tā gluži nav. Es joprojām pētu augus, taču pārsvarā maģiskos. Ja tu domā tādus dzīvniekus kā brieži vai vilki, tad uzdrīkstos teikt, ka par viņiem es zinu visu. Ar tradicionālo augu un dzīvnieku pētīšanu es nodarbojos jaunībā. Pēdējos trīsdesmit gadus esmu veltījis pavisam kam citam.
- Tad jau visi piedzīvojumi, kurus tu man stāstīji, nav patiesi?
Sajutos nedaudz dīvaini. No vienas puses, biju uzzinājis ko negaidītu un noderīgu. No otras puses – Terenss būtībā bija vazājis mani aiz deguna.
Viņš papurināja galvu.
- Nē, tā nav. Visi mani stāsti bija patiesi. Es vienīgi nepateicu, kurā gadā tas notika.
- Pastāsti man par viņiem.
- Kas tieši tevi interesē?
Mēģināju uzlikties vienaldzīgs.
- Nezinu. Vilkači, - es teicu un paraustīju plecus.
Terenss paraudzījās uz mani un pēc īsas klusuma pauzes bilda:
- Manuprāt, tu zini gan, kas tevi interesē, taču vilcinies jautāt.
Es nodūru skatienu un pasmīnēju. Ja tā padomā, kāda jēga iet aplinkus ceļu?
- Tev taisnība. Mani interesē vampīri. Esmu pavadījis pēdējos trīs gadus, meklējot visu iespējamo informāciju par viņiem.
- Trīs gadus? Tad pastāsti, ko tu jau zini, lai es zinātu, ko vēl tev pastāstīt.
Uzklausījis manu stāstījumu, Terenss ierunājās.
- Visu svarīgāko tu jau zini. Es neredzu, ko vēl varētu tev darīt zināmu.
- Ir viena būtiska lieta, kuru es nezinu. Kā viņus atrast?
- Neparasts jautājums jaunam grāfam.
Viņš uzmeta man pētošu skatienu.
- Ja tu būtu man prasījis arī par ko citu vai stāstījis, kādas grāmatas atrodas tavā bibliotēkā, es nodomātu, ka tevi vienkārši interesē šādas lietas. Taču tu man jautāji tikai par vampīriem, turklāt prasījis, kā viņus atrast. Kādēļ?
Viņš vēlreiz mani nopētīja.
- Tavi vecāki jau sen ir miruši un tev nav citu radinieku.Tu neesi precējies un tev nav mīļākās. Tavs vienīgais draugs gāja bojā duelī pirms pusgada. Nav neviena, kurš būtu nedziedināmi slims un kuram mūžīgā dzīve būtu pēdējais glābiņš. Tātad mūžīgā dzīve ir vajadzīga tev. Vai ne, Juri?
Nebija nozīmes teikt kaut ko citu, izņemot patiesību.
- Jā.
Pats to vēl nenojaušot, es spēru milzīgu soli tuvāk savam mērķim.
Kopš tā vakara mūsu sarunas kļuva krietni vien interesantākas. Tereness man stāstīja par to, kā pētījis vienradžus, izsekojis vilkačus un vācis dažādus maģiskus augus. Tas bija interesanti, taču es vienmēr centos novirzīt sarunas tādā gultnē, lai tās skartu vampīrus. Terenss neiebilda, taču ne reizi nedeva pat mazāko norādi, kā viņus atrast.
- Un atkal – Juri, kāpēc tu to gribi?
- Drīzāk – kāpēc man to vajag?
Terenss papurināja galvu.
- Nē, Juri, nē. Mūžīgā dzīve nav vajadzība. To var tikai gribēt, nevis pēc tas rodas vajadzība.
- Lai jau būtu...- Es atmetu ar roku. – Mani nomāc doma, ka esmu mirstīgs. Man patīk dzīve, man patīk to baudīt un mani nomāc doma, ka mans ķermenis novecos un es nomiršu. Tādēļ, ja ir iespēja iemantot mūžīgo dzīvi, es to izmantošu.
- Cik sen tu to nolēmi?
- Pirmoreiz es par to sāku domāt, kad man bija tikko pāri divdesmit. Taču arvien neatlaidīgāka šī doma kļuva pirms trim gadiem.
- Ir jābūt kādiem notikumiem, kas tevi ir dziļi ietekmējuši.
- Jā, vairāki. Vispirms, manu vecāku nāve. – Es ieturēju pauzi. – Viņi bija vieni no bagātākajiem cilvēkiem valstī, taču gāja bojā no bandītu rokas meža vidū. Viņiem bija vara un nauda, taču nāves priekšā tas viss izrādījās bezspēcīgs. Tad bija pāris neveiksmīgu dueļu, kuros gandrīz gāju bojā. Nekad neesmu baidījies duelēties, uzskatu sevi par vienu no labākajiem šāvējiem valstī, taču trīs reizes gandrīz nošāva mani pašu. Tas bija biedējoši. Apziņa, ka esi bijis tik tuvu nāvei un palicis dzīvs, kā arī tas, ka reiz pienāks diena, kad tas vairs neizdosies. Un... Pats pēdējais notikums. Redžinalda nāve. Viņš bija vienīgais cilvēks, kuru es saucu par savu draugu.
Kas līdzīgs atkārtojās vēl vairākus vakarus pēc kārtas. Manas un Terensa sarunas bija pārvērtušās par sava veida dueli – es pastāvēju uz savu, kamēr viņš centās ieskaidrot, kāpēc man tas nav vajadzīgs. Ar katru nākamo vakaru, uzklausot manus argumentus, viņa seja pauda arvien lielāku bezcerību.
- Tev nāksies no daudz kā atteikties. Piemēram, tev nekad nevarēs būt bērni.
- Bērni? Man šķiet, ka man jau tādi ir. Kaut kur... – Es noteicu un ciniski pasmīnēju.
Terenss nopūtās.
- Tu esi bezcerīgs.
Visbeidzot, pēc pāris nedēļām, Terenss paraustīja plecus un noteica:
- Kā redzu, savas domas tu nemainīsi.
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
Terensa acis iemirdzējās un seja atplauka smaidā. Viņš pielēca kājās no galda malas, uz kuras tobrīd sēdēja un sāka lēnām soļot pa kabinetu.
- Visas šīs nedēļas es tevi pārbaudīju, lai pārliecinātos, cik nopietna ir tava apņemšanās. Tu turējies kā klints un reizēm izskatījās, ka esi gatavs man uzbrukt, lai tikai uzzinātu kāroto.
- Taisnība, es tiešām apsvēru tādu domu.
- Redzi, mēs šeit runājam par ļoti nopietnām lietām un lēmumu, kas mainīs visu tavu dzīvi. Es taču nevaru to apspriest ar cilvēku, kuram tā ir tikai mirkļa iegriba vai kurš nesaprot, ko pats grib. Esmu iepazinis tevi pietiekami, lai saprastu, ka tu tiešām saproti, ko esi nolēmis darīt. Tādēļ, - viņš ieturēja pauzi, - es pateikšu tev to, ko tu tik ļoti kāro uzzināt.
Cauri galvai izskrēja viena doma. Beidzot! Pēc gandrīz četru gadu pūliņiem es biju vairs tikai dažu soļu attālumā no sava mērķa.
- Kur?
- Došu tev pavedienu. Tu esi gudrs cilvēks, gan sapratīsi pats.
Tad viņš pacēla gaisā roku, it kā dodams norādi. Taču viņš nenorādīja ne uz ko konkrētu.
Sapratu, ka Terenss tā vienkārši man neko neteiks. Nācās vien spēlēt pēc viņa noteikumiem. Tātad, viņš norādīja visapkārt. Grāmatas? Nē, tur tas nevarēja būt. Pieraksti? Jā, taču jutu, ka ne jau to viņš domāja. Aplaidu skatienu apkārt. Atbildei bija jābūt kaut kur mājā. Par vampīru var kļūt tikai ar otra vampīra palīdzību. Dzīva vampīra. Un šajā mājā bez Terensa uzturējās vēl tikai...
- Tavas kalpones! Andžela...
Viņš atzinīgi pamāja ar galvu.
- Tieši tā.
Meklētais visu laiku bija bijis tik tuvu.
- Kā tas nākas, ka tu jau tik daudzus gadus strādā ar visu šo, bet joprojām esi dzīvs, neesi vilkaču sakosts vai burvju noburts?
- Piesardzība, ārkārtīga piesardzība. Es sapratu, ka man jābūt ļoti uzmanīgam, nedrīkst zaudēt modrību ne uz brīdi. Pagaidām man tas ir izdevies.
Uz brīdi viņš nodūra skatienu, tad turpināja:
- Esmu jau vecs un man būtu laiks to visu beigt. Esmu nodzīvojis bagātu mūžu un jāsāk domāt, kā to pienācīgi noslēgt.
- Vai tiešām tu nekad neesat domājis par to, lai kļūtu nemirstīgs?
- Esmu. Jaunībā. Un arī pirmajos gados, kad sāku šo visu pētīt. Taču tas ir ļoti nopietns lēmums, tādēļ es vilcinājos to pieņemt. Tagad esmu laimīgs, ka to neizdarīju. Esmu sapratis, ka nāve nav ļaunums. Cilvēkiem vajadzētu būt laimīgiem, ka viņi ir mirstīgi, bet viņi to nenovērtē.
Priekš manis tās izklausījās pēc lielākajām muļķībām, kādas jebkad biju dzirdējis, taču es neko neteicu. Viņš to pamanīja, tādēļ pateica:
- Tev ir grūti to saprast, vai ne? Neuztraucies, vienošanās paliek spēkā. Es jau no paša sākuma sapratu, ka tu esi no tiem cilvēkiem, kuri varēs sadzīvot ar nemirstību. Tev tā nekad nekļūs par slogu, varbūt tikai reizēm tev nepatiks vide, kurā dzīvosi, taču tu mācēsi no tās attālināties.
Taču ir arī pretējais tips – cilvēki, kuriem nemirstība ar laiku kļūs par nastu. Parasti viņi kļūst par vampīriem pārsteidzīga lēmuma iespaidā vai pret savu gribu. Pirmos gadus viss ir kārtībā, bet vēlāk... kāda notikuma vai notikumu virknes rezultātā viņi saprot, cik nopietna lieta ir mūžīgā dzīve un kļūst nelaimīgi. Viņi attālinās no visiem, viņu dzīve zaudē krāsas un viņi klīst pa pasauli, vientuļi un nelaimīgi. Viņi ir tepat blakus, taču viņus nevar pamanīt, tikai sajust.
Pāris vakarus vēlāk, cilājot konjaka glāzi, es pajautāju Terensam:
- Tu mani pazīsti nepilnu gadu. Kā tu zini, ka mana apņemšanās tiešām ir negrozāma?
- Tev taisnība, personiski es tevi pazīstu nepilnu gadu. Taču patiesībā es sāku sekot līdzi tavai dzīvei jau neilgi pēc ievākšanās šeit. Man darīja zināmu, ka tu interesējies par specifisku literatūru, sevišķi to, kas saistīta ar vampīriem. Kamēr biju projām, manas palīdzes tevi neuzkrītoši vēroja. Vēlāk man atlika tikai izvēlēties brīdi, kurā tevi uzrunāt.
Nebūšu melojis, ja teikšu, ka tobrīd piedzīvoju lielāko pārsteigumu savā mūžā. Visu laiku biju domājis, ka šo spēli vadu es, taču patiesībā to darīja viņš. Lai gan iznākums tik un tā bija man par labu, jutos kā ievilināts smalkā slazdā. Mani bija pārspējuši viltībā.
Manai pārtapšanai bija jānotiek decembrī. Neesmu sentimentāls, bet man likās, ka tas būs labākais laiks. Tieši pirms Jaunā gada, kad ļautiņi parasti vēlas uzsākt jaunu dzīvi vai cer uz kaut kā jauna un laba sākumu. Patiesībā viņi visi būs par vienu soli tuvāk kapam, bet es... Vai nav lielisks joks? Es uzsmaidīju savam spoguļattēlam, uzmetu sev pēdējo skatienu un devos prom. Kaut kur atkal notika kārtējā balle.
Par savu palīdzību Terenss pretī neprasīja neko.
- Man nevajag naudu, - viņš teica.
Mēs vienojāmies, ka viņš drīkstēs aprakstīt manu pārtapšanu savos pētījumos, protams, neminot manu vārdu.
- Tu vari izvēlēties jebkuru no manām palīdzēm.
- Andžela.
- Tā jau es domāju. Redzu, ka viņa atstājusi uz tevi iespaidu.
- Kāpēc tu izplānoji šo visu, lai man palīdzētu?
- Ļoti vienkārši. Ja kādam ir mērķis, ir liela iespēja, ka viņš to sasniegs. Un te nu ir divas iespējas: vai nu viss norisināsies gludi vai arī... Ja nu tu saproti, ka esi pieļāvis kļūdu? Ja nu tavas zināšanas nav pietiekamas? Ja nu tu nevarēsi piemēroties jaunajam dzīvesveidam? Kā tu rīkosies?
Dažas dienas pirms Jaunā gada es devos uz Terensa māju. Šovakar durvis atvēra cita kalpone. Andžela mani jau gaidīja kabinetā kopā ar Terensu. Terenss viņai pamāja, Andžela piecēlās un pienāca man klāt. Tā bija vienīgā reize, kad viņa man pieskārās. Tovakar, 32 gadu vecumā, laiks apstājās.
Pēc pāris mēnešiem Terenss un viņa svīta sakravāja mantas un devās ceļā. Šoreiz uz neatgriešanos. Viņs vēlējās veikt vēl pāris pēdējos pētījumus kaut kur Skotijā un tad pielikt punktu savam pētnieka darbam.
- Gana skraidīt pa mežiem un pastāvīgi saskarties ar dažādām briesmām. Esmu jau vecs un ne izveicība, ne spēks vairs nav tie. Gribu sakārtot savus pierakstus un izdomāt, kā tos vislabāk atstāt nākamajām paaudzēm.
Mēs atvadījāmies un es noskatījos, kā viņa kariete nozūd tālumā kopā ar pārējām. Tā bija pēdējā reize, kad viņu satiku.
Zināju, ka drīz nāksies doties prom arī man. Kādus pāris gadus neviens neievēros to, ka es nenovecoju, taču ar laiku tas vairs nebūs noslēpjams. Tas nozīmēja došanos prom no Anglijas.
Kādu vakaru es sēdēju bārā un ik pa brīdim pieliku pie lūpām glāzi ar nenosakāmu alkoholu, izliekoties, ka to dzeru. Patiesībā gaidīju piemērotu brīdi, kad doties savās nakts medībās.
Pēkšņi atvērās durvis un bārā ienāca kāda sieviete. Tāpat vien viņu nopētīju, taču, kad ieraudzīju viņas seju, salecos. Meja! Arī viņa mani ieraudzīja un satrūkās. Viņa bija kļuvusi krietni vecāka, kopš es viņu pēdējo reizi redzēju. Pēc izskata viņai varēja dot apmēram 40 gadus. Tas nebūtu nekas īpašs, ja vien Meja nebūtu astoņus gadus jaunāka par mani. Viņa brīdi domāja un tad pienāca pie mana galdiņa.
- Juri... Lai nu ko, bet tevi es negaidīju vēl kādreiz ieraudzīt.
- Es par tevi varu teikt to pašu.
Meja pameta skatienu apkārt un tad teica:
- Domāju, mums nav vienam otram jāskaidro, kā tas ir iespējams.
- Nav gan.
- Cik tev ir gadu?
- Trīsdesmit divi. Un tev?
- Nav pieklājīgi uzdot dāmai tādus jautājumus. Ap četrdesmit.
- Pastāsti, kā tev klājās visus šos gadus.
Man bija romāns ar Meju, kad man bija 26, bet viņai - 18 gadi. Meja palika stāvoklī. Es to zināju, taču neko nedarīju.
- Nu, pēc tam, kad tu vairs nelikies par mani ne zinis, man nācās atbrīvoties no bērna. Ciemā par mani sākās runas, taču man izdevās tās apklusināt, dabūjot savā pusē ciema mēru.
- Un kā tev tas izdevās?
- Teiksim tā – viņš pats personīgi pārliecinājās par manu nevainību. – Viņa sarkastiski noteica. – Vēlāk es apprecējos un laidu pasaulē divus bērnus. Vīrs nomira, kad man bija trīsdesmit pieci gadi un es sapratu, ka dzīve var būt arī citādāka. Bērni pieauga un devās savā dzīvē un es paliku viena. Sāku biežāk iziet sabiedrībā un meklēt jaunas nodarbošanās, bet ar to man bija par maz.
- Un tālāk?
- Man radās negaidīta izdevība un es to izmantoju. Ja tu gribi zināt, vai es to nožēloju, tad – nē. Kas attiecas uz tevi, tad varu pat nejautāt.
Mēs abi jutāmies nedaudz dīvaini viens otra sabiedrībā. Galu galā, kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes bija pagājuši gandrīz 50 gadi. Mēs atvadījāmies un es steidzīgi devos prom.
Ar laiku es satiku citus tādus pašus kā es un mēs sākām turēties kopā. Vienā brīdī radās doma apmesties uz dzīvi kopīgā mājā. Šādi esmu dzīvojis dažādās pilsētās Anglijā, Vācijā, Francijā... Pats labākais laiks bija no 19. gadsimta sākuma līdz 40.-jiem gadiem. Pēc tam visi pamazām sāka doties katrs uz savu pusi un mūsu kompānija izjuka.
Sabiedrībai mēs sevi pasniedzām kā jaunus aristokrātus, kuri ceļo apkārt pa pasauli un tamdēļ izmanto savu ārzemju paziņu laipno piedāvājumu pie viņiem apmesties. Vienmēr bija kāds, kurš skaitījās mājas īpašnieks. Parasti tas biju es. No sākuma cilvēkiem tas likās dīvaini, taču drīz vien viņi pierada. Tam par iemeslu bija arī mūsu nauda un tituli. Mēs visi bijām turīgi: tie, kuri nebija jau piedzimuši bagāti, pie naudas tika dažādu atļautu un ne tik atļautu darījumu rezultātā. Kā jau bagātniekiem pienākas, mēs bieži rīkojām balles. Taču mūsējās atšķīrās ar to, ka ne visi, kuri uz tām ieradās, tās arī pameta. Tā mēs patīrījām sabiedrības krējuma aprindas no to ieskābušākajiem locekļiem.
Daudziem 20. gadsimts ir progresa un nepieredzētas attīstības laiks. Man tas savukārt nozīmēja tās pasaules, kurai es piederēju, izzušanu. Vīrieši uzvalkos un sievietes kleitās un cepurēs ir retums. Labas manieres vairs nav modē. Cilvēku dzīves pārņēmusi steiga. Jebkurš smērējums var tikt nosaukts par mākslu. Tādi sporta veidi kā paukošanās, lokšaušana un jāšana kļuvuši vecmodīgi. Aristokrātija kļuvuši gandrīz par lamu vārdu. Vairs nepastāv robežas starp kārtām.
Pasaules, kurai es piederēju, vairs nav un es mācos dzīvot jaunajā pasaulē. Man regulāri jāiegādājas jauna viltota pase un jādzīvo tā, lai nepaliktu bez naudas, daļa no kuras glabājas bankās. Reiz daļu jau pazaudēju. Pārāk ilgi neko nebiju iesācis ar to un beigās uzzināju, ka tā man vairs nepieder. Padzīvojis dažādās zemēs, es atgriezos Anglijā. Ik pa laikam ievācos atpakaļ kādā no saviem vecajiem lauku īpašumiem. Laika zobs tos ir pamatīgi skāris, taču mani tas neuztrauc. Tādējādi es izjūtu saikni ar savu laiku.
Arī šobrīd es atrados vienā no savām vecajām mājām. Vieta bija diezgan nomaļa, lai neviens nemanītu manu klātbūtni un netraucētu. Pārdomājot pēdējos divsimt trīsdesmit savas dzīves gadus, sapratu, ka nekad neesmu nožēlojis savu lēmumu. Mūžīgā dzīve nebija zaudējusi savu pievilcību. Man tikai pietrūka tās pasaules, kurā kādreiz dzīvoju, un reizēm - neraugoties uz to, ka lielāko sava mūža daļu biju pavadījis vientulībā un ļoti labi jutos viens - kāda sarunu biedra. Atcerējos tos, kuri reiz bijuši man līdzās. Redžinalds... Viņa dzīvesprieks, ironiskā pieeja dzīvei un mūžīgais smaids kontrastēja ar manu cinismu un sevis pacelšanu pāri citiem. Rezultātā mūsu draudzība kļuva tik cieša, ka par to brīnījās ne tikai apkārtējie, bet arī mēs paši. Profesors Kleinvels... Interesanti, kā noslēdzās viņa mūžs un kur palika viņa pieraksti? Arifejs... Arī viņš bija vampīrs. Ar Arifeju es iepazinos kaut kad 19. gadsimta sākumā. Savā ziņā viņš man atgādināja Redžinaldu. Arifejs no visām situācijām mācēja iziet ar smaidu uz lūpām un par visu viņam bija savs viedoklis. Neesmu viņu saticis jau sen. Vinsents... Nekad neesmu saticis vēl kādu ar tādu dzīves stāstu. Vienkāršs Londonas strādnieks, kurš bija vairāk miris nekā dzīvs, neiedomājamā kārtā kļuva tāds pats, kā mēs un tikpat neticamā veidā nokļuva mūsu mājā. No sākuma es par viņa parādīšanos nebiju priecīgs, taču arī sūtīt prom es viņu nevarēju. Tā nu es viņam devu divus gadus laika, lai apgūtu manieres un iegūtu tiesības arī turpmāk palikt mājā.
Rezultāts pārsteidza visus. Neizglītots Londonas strādnieks kļuva par inteliģentu jaunu vīrieti un patīkamu sarunu biedru. Pēdējo reizi viņu redzēju ap 1829. gadu. Kaut gan, man likās, ka reiz satiku viņu uz ielas kaut kur Amerikā 1930.-jos gados... Vinsents attālinājās no visiem pēc tam, kad nomira viņa bērns un sieva. Precības ar mirstīgo bija viņa liktenīgā kļūda.
Pavisam drīz bija jāiestājas jaunajai tūkstošgadei un man nebija ne jausmas, kādas pārmaiņas tā viesīs. Manā dzīvē bija iestājies sastingums, no kura es vēlējos izkļūt. Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja bez piecām minūtēm pusnakti.
Kristīne Čeirāne (c) 2009
Citēšanas vai pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz mani obligāta
(24.08.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1774
Kopā:6110795
|
| |
| |
|
Autori
