|
|
|
|
|
|
|
| | Bez krasta | | Ievietojis: Skeichs | Komentāri (10) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Man jūras krasts nu ir kā svešums.
Es tukši veros tālē zilā.
Tik bezgalīgs šis jūras klājums,
Kā mana vientulība dziļā.
Man nenovelt no sevis nastu
Un neaizmirsties sapnī saldā.
Šai dzīvei nebūs jaunu krastu.
Vējš noplēš buru, brāzmā bargā.
Reiz pieskāros es taviem sapņiem
Un mirklis šis man nebij' zelta.
Kā smiltis slīd caur maniem pirkstiem,
Tā pasaule, kas diviem celta.
Viens otram droši pretī steidzām,
Ik brīdi gaitu paātrinot,
Līdz cauri izgājām un beidzām,
Tā īsti nemaz neiesākot.
Es domāju, laiks sajauks pēdas.
Vairs nemeklēšu pūlī viņu.
Zem akmens liku savas bēdas
Un apskāvienos svešos grimu.
Darbs manu dzīvi putās sakuls,
Bet nenāks saldais mierinājums.
Jo redzēju, cik tukšs un vientuļš
Ir manā priekšā jūras klājums.
Nu esmu šeit, kur beidzas zeme,
Kur sastingst pasaule un visums.
Man tavu vārdu atdos dzelme.
Tas patīkami dzīslās izkūst.
Balss tava, vibrācijām vājām,
No gadu mūžības steidz lidot,
Lai nokristu pie manām kājām,
No debesīm, kā kristāls mirdzošs. (14.01.2011) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|