|
|
|
|
|
|
|
| | Tās asaras | | Ievietojis: basite | Komentāri (2) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Tās asaras kā rasas lāsītes,
kas acu kaktiņos riešas,
tās piedzimst lai uz mūžu
pamestu savas mājas,
Bet es palieku, es palieku es,
lai kāptu kalnā, zinot,
ka iespējams nāksies krist,
celties un kāpt no citas puses.
Jo es neesmu bijusi,
neesmu dzīvojusi,
ja neesmu jutusi
pieskārienu savai dvēselei,
tāpēc eju, simtkārt eju
pretī plašajai pasaulei
un tāpēc rakstu šo dzeju,
lai pieskartos Tavai dvēselei.
Tās asaras kā rasas lāsītes,
lai līst no aizkustinātas dvēseles,
to īsais, skaistais mūžs
dubultā attaisnots būs! (30.04.2017) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1655
Kopā:6119727
|
|
|
|