|
|
|
|
|
|
|
| | Kad liekot soļus raiti ceļā eju | | Ievietojis: bez smecera | Komentāri Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Kad liekot soļus raiti ceļā eju,
Ap mani savairojas simtiem seju.
Mēs visi sevi personificējam
Un savas pretenzijas zemē sējam.
Ka nav tai nekā dzīva, iegalvojam –
Ar katastrofām sevi apbalvojam.
Nes mūsu sejas zeme padevīgi –
Mēs paši dzīves vedam nodevīgi.
Ka jāraksta par to man ir šīs dzejas,
Man Visums saka balsī vien, bez sejas.
Vai vispār kaut ko paliekošu zinu,
Ja izplēn ceļš, ko jūsu pēdās minu?
Nav murgi tie, bet skaidrība, kas viesta –
Es nevaru tikt projām no šī sviesta.
Lai zemes dzīvībā sirds raud un smejas –
Birs zārkam virsū ne jau smilts, bet sejas.
Vai mākonī, vai koka mizā taustāms
Šis mijkrēslis, kur ēnu spēles austas.
Ja garam nebūtu kā jūrai bangu,
Tas kalpotu pats sev par bumerangu.
Ja nerastos tev acis, deguns, ausis,
Man paliktu vien mēness skumjais rausis.
Es lūkotos pēc ūdenskrāsām somā –
Man sejas būtu vēlreiz jāizdomā. (16.09.2022) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1450
Kopā:6121619
|
|
|
|