|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Zemapziņas šantāža? | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Ko varam sastrādāt pusapziņā. Tomēr vienmēr nesanāk skaidri apzināties, ko darām, lai arī – patiesībā varbūt kaut kas galvā tomēr groza visu pa savam. Un – kad sanāk neparedzētas, nepatīkamas situācijas, tad vainīgs šķiet tas, kurš šo situāciju ir pacēlis gaisā. Tad kā tur īsti ir…Viens piemērs iz dzīves!
Biju nonācis līdz sapratnei, ka nespēju pārvarēt savas emocijas, kuras šķietami tendētas nepārvarami un “nelaimīgi”. Nespēju sakaut emocijas un būt līdzvērtīgs meitenei, kurā esmu iemīlējies, jo – brīdī, kad esi iemīlējies – cilvēks šķiet tāds kā vērtāks un grūtāk pieejams. Vismaz man tā šoreiz sanāca :) Ne bez tā, arī apstākļi un visa situācija ne tik vienkārša…
Brīdī, kad aptvēru, ka vairs tā nevar, nolēmu visu mest pie malas – pazust no vietas, kur viņa ikdienā sastopama. Bet! Manu kroņa gājienu izspēlēja mana nespēja nosekot visiem apstākļiem un izdarīju kādu “kļūdu”. Vai par kļūdu to var saukt? Mēs taču nekad nekļūdāmies, jo rīkojamies tā, kā saprotam attiecīgajā periodā. Nē, bet tas visu mazliet pagriež pa savam! Bet – tādēļ jau ir dzīve, lai to baudītu neplānotu un brīnītos par sekām :)
Pirms pazust no smaržīgi čurkstošās cepešpannas, atklāju savus nodomus pazust un šo to no savām attieksmēm kādai citai meitenei šais aprindās. Kādēļ to darīju? Toreiz man likās, ka es to daru, lai parādītu uzskatāmu piemēru, ka arī man viss dzīvē nemaz tik gludi neiet, kā gribētos. Papildus – demonstrēju patiesu atklātību, tādejādi cerot sagaidīt abpusēju sapratni un palīdzēt otram risināties. Arī! Tomēr, paanalizējot, bija arī kāds cits motīvs. Bet cik to negribas atzīt! Mēs visi reizēm gribam būt tie nevainojamie un neatzīt savas nepilnības, tomēr – tikai tas ir ceļš uz laimīgu pašsajūtu. Tikai atzīstot sevi mēs spējam ko mainīt savā dzīvē.
Tad kāds bija šis neapzinātais apakšmotīvs? No vienas puses es ļoti strikti piekodināju cilvēkam, kam uzticos, ka tas paliek tikai starp mums. Tomēr, ko nākas atzīt, zemapziņā bija maza cerībiņa, ka kaut kādā veidā ar šo atklāsmi tomēr kas mainīsies. Kas? Tas bija gļēvi un nevīrišķīgi, par ko rodas mazi pašpārmetumi, bet – laikam cerēju, ka kaut kādā veidā tomēr meitene, kas man iekritusi prātā par to varētu uzzināt un mainīt savu attieksmi, kļūt pielaidīgāka. Vienīgais mierinājums – mīlestībā esot visi līdzekļi labi, tomēr labi nejutos, kad aptvēru, kādas ir sekas manai nepadomāšanai. Tādi nu bija mani ne gluži apzinātie motīvi…Mācos sevi cienīt arī darījis tādas aplamības :)
Tālāk ejošas sekas izrādījās tādas, ka cilvēks, kam uzticējos, tomēr nevēlas glabāt mūsu sarunas pie sevis. Bet! Es tomēr saprotu, ka viens no iemesliem, kādēļ viņš palaida “baumas” tālāk, ir tas, ka viņš gribēja “kā labāk”. Mēs taču visi to gribam! Tikai - vai vienmēr zinām, kā labāk būs pašiem, nerunājot par to, kā labāk tad īsti būs citiem? Otrs šā cilvēka motīvs cik noprotu, bija vēlme pēc uzmanības ar satriecošiem jaunumiem. Mēs tā reizēm vēlamies uzmanību, jo īpaši, kad jūtamies nenovērtēti. Visiem tā gadās… Mana reakcija? Pirmais mirklis - nesapratne! Tad - dusmas! Es taču biju teicis, ka viss paliek starp mums! Dusmas tādēļ, ka – pirmkārt – mana uzticība nebija novērtēta. Redzot, ka cilvēks tā dara, saprotu, kādēļ viņš baidās uzticēties citiem. Jo citi taču var tāpat rīkoties… Otrkārt – tādēļ, ka vienā mirklī tiku apgaismots, kādas sekas tas var nest. Apkārtējie, kas nespēj saprast situāciju, var iedomāties vainot kādā ziņā meiteni, kurā esmu samīlējies par to, ka es aizeju. Bet – vai katrs nav atbildīgs pie savām reakcijām? Ja tā ir mana izvēle, tad tā ir mana. Kādā sakarā par manu dzīvi būtu jāatbild kādam citam? Un brīdī, kad apzinājos iespējamās sekas, apjuku.
Pēdējā laikā esmu nonācis līdz tam, ka ir jābūt atklātam pret cilvēkiem. Mācos dzīvot tā, lai nebūtu ne par ko jākaunas, lai spētu visu atzīt. Tad kādēļ radās tāda dusma uz meiteni, kas manu uzticību nespēja saglabāt? Kādēļ es pats sarāvos no tik jocīga pagrieziena? Un tad es sapratu! Ir jādara, nevis jārunā! Ar šo mazo dzīves piemēriņu esmu dabūjis skaistu mācību par to, ka ir jādara, nevis jārunā! Ja es biju izlēmis iet prom no šīm aprindām – darīt, nevis stāstīt par to kādam. Lai gan – stāstot es cerēju saņemt kādu atbalstu, kādu padomu. Visi esam cilvēki un reizēm tas vajadzīgs! Un – lūk – es saņēmu likumsakarīgu, bet pagaidām vēl pieklājīgu belzienu pa degunu!
Kādēļ tad es sajutos nelāgi brīdī, kad uzzināju par to, kā viss notiek? Sākumā nespēju to apzināties! Es taču esmu tik tīrs, bet cilvēks, kam uzticējos, mani nenovērtē. Bet – ja jau es būtu tik tīrs, tad mani nesatrauktu sekas, jo rīkojos saskaņā ar sevi un apkārtējiem. Un tad – es sapratu, ka tomēr mazs apakšmotīvs bija šī mazā šantāža zemapziņā. Tas bija tas, kas man lika sajusties tik jocīgi! Tātad – tā bija vēlme neapzināti nomanipulēt ar meiteni, kurā esmu iemīlējies! Johaidī! Pavērsiens tik jocīgs! Vienīgais attaisnojums – nevaram visu reizē zināt, un mīlestībā esot visi līdzekļi labi. Katrā ziņa – laicīgi to apzinājos. Citādi es biju atradis vienīgo vainīgo – meiteni, kas mīl runāt. Tagad pats sevi apzinājos par cēloni šim jokam. Viņa tikai manis iesākto paturpināja, kā prata. Tur arī radās mana atziņa “Tas, ka kāds manu kļūdu ir paturpinājis tālāk, nebūt vēl nenozīmē, ka pie tā vainojams viņš”. Un atkal sanāk, ka nekad nav vainojams viens. Pagale nedeg viena!
Un tagad ar lielu karoti pie zupas katla ar jaunām piedevām. :) Attiecības esot process! Atliek tikai brīnīties par sevi un citiem, strebt ārā paša radītos brīnumus. Vai to protu? Šādas garšvielas nav mēģinātas! Interesanti, ka viss nav tik vienkārši, esmu sācis pie tā pierast, ka tik citiem pie tā mazāk ciest. Bet nevaru jau atbildēt par citu reakcijām. Tomēr – viens ir, kad pats baudi savu rīcību-nerīcību augļus, bet cits – kad citi, maliņā stāvoši tos spiesti pieņemt. Negribu nevienam nasta būt! Grūtāk nāksies, ja kāds sajutīsies šantažēts vai apgrūtināts. Pats vien es vainīgs un pašam arī jārisina šī situācija. Tas ir kaut kas jauns! Starp citu - otrā doma pēc pirmās bija - padoties. Viss taču ir grīstē :) Bet kas notiks, ja vienmēr padosimies pie pirmajām grūtībām? Tik gribēt un spēt!
22.07.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2870
Kopā:6436298
|
| |
| |
|
Autori
