|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Vai vērts steigties? | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kad es sāku strādāt savā iestādē, pirmais pusgads bija ļoti grūts, jo nācās apgūt daudz jaunu iemaņu. Ne bez tā – tas bija mans pirmais nopietnais darbs, tādēļ centos arī strādāt ļoti ātri un operatīvi. Pēc gada, kad biju apguvis darba specifiku, šķietami kļuva vieglāk. Tomēr – vienmēr pēc darba es pārnācu mājās nežēlīgi pārguris, knapi kājas velkot. Kādēļ? Jo es ik katru darbu, ko darīju, centos padarīt steidzoties.
Kas tad notiek, kad mēs visu cenšamies padarīt steigā? Es nodalu steigšanos un darba ātru, operatīvu padarīšanu. Tās ir absolūti dažādas lietas. Piemēram – ir jāinstalē kāda programmatūra (esmu datorists). Esmu nonācis pie slēdziena, ka varu to darīt un arī daru maksimāli ātri. Tai pašā laikā, darot to ātri, varu steigties un varu nesteigties. Zem steigas es domāju nervozu dricelēšanos, kaut tas darba process ātrāk notiktu, kaut varētu ātrāk sākt nākamo. Tomēr, ja tā labi padomā, mana iekšējā steigšanās šo procesu nepaātrinās, bet tikai rada man nevajadzīgu nervu spriedzi. Tātad – es varu padarīt savu darbu operatīvi, bet nesteidzoties, tādejādi sevi lieki nepārspriegojot, vai arī padarīt steidzoties, sevi nogurdinot. Gala rezultātā iznākums būs puslīdz vienāds. Ja pat tas atšķirsies, tad ļoti nenozīmīgi.
Senāk ar izbrīnu un zināmu skaudību skatījos uz apkārtējiem, dzīves bagāžas bagātākajiem kolēģiem, kā viņi savu darbu spēj padarīt mierīgi, nesteidzoties, bet padara labi. Man bija vajadzīgi divi gadi, lai es saprastu, ka steiga kā tāda neatrisina neko. Es sapratu, ka ar šādu nevajadzīgu steigu es daru sev pāri. Steidzoties tiek pieļautas kļūdas darbā, jo cilvēks visu laiku ir pārguris un nespēj dot ārā kvalitāti un kvantitāti, ko, protams, grib saņemt katrs darba devējs. Ko gribu es kā darbinieks? Sevis nepārslogošanu, bet arī labi padarīt darbu, lai vakarā būtu spējīgs veltīties privātajai dzīvei. Un – ko es esmu pamanījis – tas sāk sanākt. Ir vieglāk! Darbu esmu spējīgs padarīt tik pat daudz kā agrāk, bet es vairs nesteidzos!
Visamizantākais ir tas, kā es mācos nesteigties arī ikdienā. Agrāk mani darbā varēja redzēt tikai lidojot pa gaiteņiem ātrā solī. Uz ielas mani vienmēr varēja redzēt nesoties, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Es vienmēr kaut kur steidzos. Tāds mazliet nožēlojams “biznesa tipa” cilvēks, kam nekad nav laika pārmīt vārdu ar citiem, jo vienmēr ir darīšanas. Pēc darba es steidzos uz mājām, lai ātrāk tiktu pie saviem privātajiem darbiem. Ar savu steigu es tiku mājās ātrāk par piecām minūtēm. Tad jautājums – cik daudz tās piecas minūtes izmainīs manos darbos? Neko! Ko izmaina tās piecas minūtes, ja es tagad dodos pēc darba mājās lēnā solītī, baudot apkārtējo un ļaujot sev atpūsties? Tieši tā! Es relaksējos! Tātad – es sevi saudzēju un par sevi rūpējos.
Tieši tā arī cenšos darīt pēdējā laikā un tas sagādā baudu. Lai kur es dotos, tagad cenšos laiku izvēlēties tā, lai es varētu tur nokļūt nesteidzoties. It kā jā – laiks ir dārgs, šodien ir moderni katru minūti izmantot produktīvi. Tomēr – kas ir dārgāks – laiks vai mana pašsajūta? Es cenšos, mācos iet pa zelta vidusceļu, lai justos gan fiziski, gan garīgi labi. Esmu apmierināts ar savu izvēli noziedot mazliet laika tam, lai nesteigtos ikdienā. Jo kāda ir jēga steigties? Kas ir mana dzīves jēga? Justies labi maksimāli biežāk. Tieši šāda iemesla dēļ pēdējā laikā ikdienas cenšos darīt vairāk to, kas man sagādā patīkamas izjūtas, rada apmierinājuma sajūtu. Un viennozīmīgi tā nav steiga!
Tieši tāpat cilvēki iegrimst darbā ar visu savu būtību piemirstot, ka ir dzimuši lai pēc iespējas vairāk atpūstos :). Cilvēks rauš naudu, bet viņam nav laika baudīt tās augļus. Mājās ir skaists tepiķis un mēbeles, bet cilvēkam nav laika uzmest skatienu un izjust baudu par to, cik tas ir feini. Noraujas visu dienu pie darbiem, lai atnāktu savā dārgajā dzīvoklī pārgulēt nakti. Tad – pie velna, kam tas ir vajadzīgs???
Tāpat ar steigšanos uz ielām. Tik daudz avāriju notiek pēdējā laikā. Visi kaut kur steidzas. Tā dēļ, lai nokļūtu mājās ātrāk par piecpadsmit minūtēm, cilvēks ir gatavs riskēt sadauzīt auto, spraucoties starp visiem pēc kārtas. Dēļ piecām minūtēm, piemetot 20 km/h, šoferis nokļūst avārijā un aiziet bojā ģimene. Vai tās piecas minūtes ir to vērtas, lai riskētu ar to? Vai vērta ir ikdienas steigšanās, lai sevi nomocītu ar mūžīgiem stresiem. Katram ir sava izvēle un savs laiks to saprast.
Šobrīd ar vieglu līdzjūtību un smaidu noskatos uz tiem, kas ir iespringuši uz ik brīdi steigā un pie sevis nodomāju – pienāks arī tev laiks, kad sapratīsi, ka steiga tevi nepadara laimīgāku. Arī man ir brīži, kad tāpat sanāk nomocīties, jo apstākļi sanāk pārāk traki, bet es uzreiz meklēju iespējas, kā to visu padarīt vieglāku. Pēdējā laikā sanāk.
Secinājums – jebko var padarīt ātri. Bet vienādi ātri to var padarīt gan steidzoties, gan nesteidzoties.
29.08.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2883
Kopā:6436311
|
| |
| |
|
Autori
