X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Senija |
Stāsta 6.nodaļa
  
Komentāri (39)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

- Kur tu mani vedīsi?! – viņa jautāja pārlaimīgi smaidīdama un lūkodamās zem kājām, lai neiekāptu kādā bedre, vai zāles velēnā.
- Es tev kaut ko parādīšu! – viņš atsauca, aiztverdams aiz meitenes rokas un raudams viņu uz priekšu.
Renaldo veda Seniju pa mazu, šauru meža malas taciņu, caur brikšņiem, dziļām ūdens lāmām un lielām paparžu lapām, kas tiecās izaugt vēl lielākas un vēl starojošākas. Bija skaista pilnmēness nakts, vasaras vakars, kad zeme ietērpusies melnā nakts seģenē, zvaigznēs un spoži mirgojošiem maziem dzīpariņiem, kas tinās no viena krūmāja pudura uz citu.
Meitene uztraukta sekoja savam vedējam, patiesībā, viņa nezināja, kur nonāks un, kas tur notiks, bet viņa gribēja tam sekot, neskatoties ne uz problēmām, ne grūtībām, kas stāsies tiem ceļā.
- Esam klāt! – viņš beidzot atteica un, apskaudams meiteni aiz vidukļa, noskūpstīja tās kaklu.
Viņi patiešām bija klāt. Pasakaina ezera nomale, nakts vakarā zaigojošs ezera vāks un pasakaina kņudoša krūtīs. Viņi stāvēja ezera krastā un liecās, lai satiktos ar lūpām un pārmītu dažus klusus un nesadzirdamus, bet skaidri saprotamus vārdus – Es tevi mīlu!
Viņi skūpstījās...

- Senija, mazā slinkā dvēseles! – kāds skaļi auroja paralēli viņu elpām, kas vēl arvien kļuva arvien skaļākas un pārvērtās elsās.
- Es tevi mīlu! – Senija klusi, bet kvēli noteica, nespēdama aptvert, kur sākas realitāte un, kur gaist vēl sapņa tēli un skūpsti.
Sapnis pagaisa un uz mirkli meitene pat bija aizmirsusi par ko sapņojusi. Viņa pamodās īgna un neapmierināta, bet, kad atcerējās par ko sapņojusi un ar ko ezera krastā skūpstījusies, kļuva vēl neciešamāka. Kā es spēju mīlēt un skūpstīt nemīlamu zēnu?! viņš taču ir zirgu puisis! Es bagātnieku meitiņa! Man jāmīl bagātnieki viņam zirgi!... Ak, Dievs, ko es runāju! Attopies, Senija, tas bija tikai nekam nederīgs sapnis, nekam nederīgas fantāzijas, nekam nederīgas paliekas...
- Celies, sliņķe! – atkal kāds pavēlēja pie pašas meitenes auss. Tas bija Renaldo tēvs.
- Ko vajag?! – viņa beidzot neapmierināti izgrūda, acis atstādama cieši slēgtas.
- Jānāk, mācīties! – viņš laimīgi atteica.
- Mam, vēl nav uz skolu! – viņa pa pusei pa sapņiem, pa pusei pa īstenību atteica.
- Ne jau uz skolu! – viņš atteica. – Es tev beidzot mācīšu jāt, jo visiem kas dzīvo šeit – manā mājā un zem mana jumta ir jāmācās jāt!
- Nu, tad es mainīšu mājas! Uz elli!
- Ko tu runā!? – viņš aizsvilies ierunājās. – Ātri augšā! Un beidz te vienreiz gulšņāt!
Senija atvēra acis. Saule tikko kā ausa. Varēja būt kādi četri, pieci, ne vairāk.
- Apmierināts?! – Senija nikni ievaicājas un nožāvājās. Viņai nāca miegs un bija jaušams, ka visu atlikušo dienu viņa būs ne tikai sliktā omā, bet ar viņu vispār nevarēs runāt, jo vai nu viņa kaut ko rupji atries pretī, vai vispār neatbildēs.
Vīrietis likās nedzirdam Senijas draudīgo jautājumu. Viņš tikai palūkojās uz meiteni, un tad tikpat strauji kā bija atnācis arī aizgāja, pie sevis klusi nomurminādams kaut ko par brokastīm un veiklu došanos laukā.

Neskatoties uz to, ka diena tikai tagad bija sākusies, pēc rosības, kas valdīja lejā pie brokastu galda un runas par kaut kādu pasākumu, kam ļoti liela nozīme pie zirgaudzētāju budžeta, varēja nojaust, ka šajā mājā tāda lieta, kā miegs neeksistē. Visu laiku tikai darbs, skriešana, laiks un nauda... Bet naudas jau šeit nebija daudz...
Renaldo lūkojās ar milzīgu tukšumu uz visiem. Likās, tas ienīda visu pasauli ar reizi un tieši tāpat visu pasauli tas gribēja mīlēt, bet nespēja. Viņa acīs nezaigoja prieks un tās dzirkstelītes, kas bija tur kvēlojušas, kad Senija to stalta zirga mugurā ieraudzīja jājam pretī. Nebija nekā, viņš bija tukšs un ar tukšu skatienu raudzījās arī nākotnē. Patiesībā, jau Senijai bija gluži vienalga, kas zēnam kaiš, kas to nomoka vai skumdina, bet meitene jutās savādi lūkojoties viņa skumjā, viņa gribēja to ienīst par visu, ko tas izdarījis, bet nespēja. To nedrīkstēja, to neļāva viņas sirds un domas, kas reizē arī klusi un nesadzirdami lika apjaust, ka viņai viņš patīk...
Nē, man viņš nepatīk! Senija raudzīdamās zēna skatienā, kas nolaists lūkojās uz pārtiku, domāja. Viņa centās melot sev, bet nespēja! Ja citiem viņa jau no bērna kājas bija melojusi acīs skatīdamās, tad sev viņa to nespēja, lai arī ko nepatiesu sev censtos iegalvot, sirds saprata – tā nebija kā saprāts un domas, kas notic visam, ko saka un, ko iegalvo! Sirds bija kaut kas liels un plašs un tomēr arī pietiekoši dziļa, lai aiz tās melnās melu kārtas saklausītu un spētu saprast patiesību. Viņš ir zirgu puisis! Melns nabags! Viņam nav nekā! man tāds nav vajadzīgs! Stulbenis, un ko gan viņš iedomājas?! Ka es uz tādu ubagu skatīšos! Nē, paldies, lēti grausti ir pēdējais, kas man vajadzīgs! Samierinies, Renaldo!... Ak, Dievs, es jau saucu viņu vārdā!... Kas ar mani, pie velna notiek?! Sirds trako, ķermenis trīc un nu jau es to zirgu pabiru vārdā saucu! Stulbenis, lupatlasis, tārpu barība! Senija bija iegrimusi patiesi dziļās pārdomās, kad, meiteni iztraucēdams, no galda beidzot piecēlās ģimenes galva un ar skaļu aicinājumu visiem doties līdzi, lika to darīt arī Senijai. Mazā jaunkundze negribīgi piecēlās stāvus un devās nopakaļ atstādama virtuvē vienīgi Renaldo māti, kas pūlējās ar galdu novākšanu.
Laukā zaļo, lekno zāli klāja pamatīga, aukstas rasas kārta – kājas ātri samirka un sāka salt. Kaut arī saule spoži lēca, iekrāsodama debesis te violetas, te oranža, te sarkanīgi dzeltenas, rīts bija pavēss. Aukstums stiepās caur vairākām apģērbu kārām un kā ledainas plaukstas aizskāra Senijas augumu. Pakalnu gravās, pie dīķa un no meža laukā nāca balta migla. Pilsētā Senija nekad nebija redzējusi neko tik skaistu, bet visskaistākais tomēr bija un palika saullēkts, kas lika zaigoties Senijas lūpās priekam.
Koku zaros tikko pamodušies vīteroja sīkie dziedoņi, pārlidodami no zara uz zariņu, no pazares uz pazari. Staļļos zviedza zirgi, nespēdami sagaidīt, kad ļaus tiem skriet plašajās ganībās, no kūts puses bija saklausāma klusa sivēnu kviekšana, bet vēl kaut kur tālāk kaimiņos rēja suņi un skaļi, rītu iesvētīdami, dziedāja gaiļi. Visapkārt kūsāja dzīvībā un gribot negribot, miegs, kas vēl nepazūdoši bija rotājis Senijas acu kaktiņus, lēnām pazuda. Žāvas vairs nenāca un tagad vienīgais, kas nomocīja Senijas prātu bija „Kādēļ gan nekad agrāk es neko tādu netiku redzējusi?” Protams, atbilde jau tāpat sen bija skaidra – meitene bija miegamice un pie tiem putniņiem, kas mēdza agri celties un uzsākt darba dienu, viņa nepiederēja. Tam bija daudz iemeslu, bet kā pats lielākais bija tas – Senija nebija čakla, viņa mīlēja ilgi pagulēt! Un, kam gan vajadzīgs tāds kluss saullēkts? Tā ir tikai atblāzma no saules un mākoņu krāsainas malas! Tas ir tukšs acu apmāns – bija šķitis!
Senija stāvēja staļļa galvenajā ejā un raudzījās uz steliņģiem, kur iekšā nepacietīgi mīņādamies, zviegdami un dažu mirkli trakodami, rosījās zirgi. Gaiši, bēši, sirmi, tumši, melni, dūkanie un brūnie. Tur bija visādu krāsu, visādu augumu, visādu raksturu un dažādu vārdu zirgi, bet gan Senijas sirdi, gan acis piesaistīja tikai viens no tiem – Elles zirgs. Tas, kas viņu bija nometis, kas to bija pacietīgi gaidījis, nīdis un mīlējis. Zirgs, kam svešas nebija bailes no nāves, kas neskuma, kas nepriecājās un, kam varbūt pat nebija sirds...
- Ko stāvi kā pārakmeņojusies klints?! – ievaicājās Renaldo tēvs paņemdams no sienas piestiprinātas dažas zirgu lietas un sedlus. – Ņem sedlus, iesim sagatavot zirgus, lai varētu trenēties!
- Tēvs, varbūt nevajag! Viņa vēl ir maza un... – Renaldo ierunājās pretī tēvam, kaut arī nekad mūžā to vēl nebija darījis.
Senija klausījās notiekošajā. Renaldo viņu aizstāvēja, centās pasargāt – meitene izsecināja.
- Tu runāsi pretī?! – viņš nikni palūkojās uz dēlu. – Viņa nav maza meitene! Vai ne, Senija?!
- Es esmu liela un varu izdarīt visu! – Senija spītēdama Renaldo, noteica un paņēma sedlus.
- Nu, ja tev tā liekas! – viņš atmeta un paņemdams, smago nesamo no Senijas rokām, tuvojās zirgiem.
- Ļauj, lai viņa nes pati! – tēvs pavēlēja. – Viņa ir liela! Nejaucies, Renaldo!
Zēns negribīgi pasniedza meitenei atpakaļ sedlus un viņu plaukstas saskārās. viņa lielās, darba nostrādātās, bet maigās un spēcīgās plaukstas, aizkāra Senijas pirkstus, kas darba nepieraduši tik pat daudz kā viņas sirds miesa. Bet nu, laika gaitā dzīvojot fermā pār Senijas maigajām rokām bija pārklājušies daži ievainojumi, nelielas rētas un tulznas, kas pirms vakariem mēdza sāpēt.

Nepagāja ilgs laiks, kad Senija attapās stipri ierobežotā pozā sēžot sedlos Elles zirgam un trakojot metās apkārt treniņiem ierobežotā laukumiņa. To, kā viņa tam bija tikusi mugurā, meitene nespēja atminēties, viņa tikai zināja, ka tas bija patiešām grūti, jo zirga kājas bija garas un, ka viena Senija nespēja aizsniegt sedlus. Viņa bija cieši iekrampējusies pavadā un skaļi kliegdama metās tik uz riņķi. Ar katru mirklīti, zirgs skrēja arvien straujāk, arvien ātrāk un ātrāk ap meiteni viss griezās, viss viļņojās un saplūda bezvērtīgā putrā. Viss griezās līdz meitene, nezinādama ne kur atrodas, nekad tiks prom, izkrita no sedliem. Kritiens bija īss, bet pietiekami stiprs, lai viņa gulētu uz muguras smiltīs un ap to būtu apskrējuši visi ģimenes vīrieši Renaldo ieskaitot.
- Vai ar tevi viss kārtībā?! – vaicāja Renaldo nobažījies par Seniju un viņas kritienu.
- Es visu nofilmēju! – caur troksni izkliedza Vasarraibums. – Tie tik ir kadri! Kliedzieni! Atomisks molekulu ātrums! Šausmīgs iznākums, spiedzieni un kritiens! Kad es kļūšu par režisoru, šo kadru iekļaušu kādā no kases grāvējiem!
- Ko tu tur murgo, Linard?! Galvu ta’ sasita Senija, bet kādēļ sekas parādās tevī?! – ievaicājās vīrietis sliedams Seniju kājās.
Mugura stīva nedaudz sasista sāpēja, Senijas pašcieņa bija nedaudz iedragāta, gods mazliet skarts un viss pārējais savā ziņā sāpēja... Un tomēr bēdas un nepatikšanas nebūt nebija tik lielas, lai par spīti Renaldo bažām, bailēm un izbīlim Senija atkal nesēstos trakojošā zirga mugurā un to nesavaldītu un nu, lai to savaldītu viņa neizmantos vien tikai kliegšanu.
- Es taču teicu, ka tā nav laba doma! – pamācošā tonī ierunājās Ranaldo.
- Tu uzdrošinies apšaubīt manus nodomus?! – tēvs nikni ieaurojās.
- Nē, - viņš atmeta. – Bet arī man ir smadzenes un galva uz pleciem! Un es nedomāju, ka tai pilsētniecītei nāktu par labu tāda mežonīgo rietumu izprieca...
- Mazā pilsētniecīte jau pierada pie mežonīgajiem rietumiem! – Senija atbildēja – Un pie sūdiem ari! – viņa zīmīgi piemetināja un sekoja vīrelim, kas aicināja zirgu sev klāt ar plaukstā sabērtām auzām.
Renaldo rimās. Tā meitene ir spītīga, pat pārāk spītīga! Viņš nodomāja un aizdevās uz stalli pakaļ savam Partizānam. Ja jau neviens viņā neklausījās, tad brūnajam auļotājam tas būs jādara.
Tikko kā Elles zirgs atkal tika notverts, viņš nemuka, šķiet, tās piespēlētās izjūtas, ka šis zirgs ir briesmīgs, trakojošs, nežēlīgs savā skaistumā un visā savā godībā. Patiesībā, tā bija tikai zirga melnā maska – viņš nebija ļauns, kaut nebija arī pieradināts. Tā bija viņa drošības ķīla, ja pret visiem viņš ieturēsies slikti, tad visi no tā baidīsies, nenāks klāt un neaiztiks.
Senija jau atkal bija ieriktējusies zirga sedlos, kad tas atkal mežonīgā ātrumā sāka skriet. Senijai bija bail par nākamo kritienu, bet tā auļojot, kopā ar vēju, bailes aizmirsās, ķermenī un smadzenēs ielija viegla pacilātība un lūpās rotājās smaids. Senija bija uzvarējusi Elles zirgu, nu tas bija padevīgs, kad Senija lika, tas skrēja, kad lika, tas stāvēja. Viņš bija kā paklausīgs, mājas saimnieka pieradināts krancis un nu palēnām arī cieņa, kas pret to bija bijusi Senijai, izdzisa. Viņai labāk bija paticis tas nepakļaujamais, neiejūdzamais un nepaklausīgais Elles radījums nekā šis zirgs.
- Viņš klausa! – Senija vīlusies izkliedza Renaldo tēvam, kas gāja nopakaļ.
- Ļoti, labi! Ļoti labi! Viņš tev uzticas! – viņš izdvesa nespēdams slēpt lepnumu ne par zirgu, ne meiteni.
- Nav labi! – Senija izsaucās. – Viņš ir kā... ir kā suns!
- Un, ko tad tu gribēji?! – vīrelis nedaudz aizsvilies iejautājās.
- Elles zirgu! Nepakļāvīgu! Nepaklausīgu! Neuzvaramu!
- Tici man, šis paklausīgais zirgs ir daudz labāks par to, kas sen atpakaļ jau dažus cilvēkus bija pazudinājis.
- Un tagad viņš pazudināja arī pats sevi! – Senija skumji novilka.
- Tu esi nesaprotama! – vīrelis klusi apklusa un pagāja sāņus, lai Senija atkal jātu tos daudzos apļus un pārskrietu šķēršļus.
Senija nebija nesaprotama, viņa bija tāda kā bija – ar saviem knifiņiem un daudzajām rozīnītēm, tik atšķirīga no pārējiem cilvēkiem un reizē arī visai līdzīga ar tiem, tikai šī jaunā personība, kas lāgā nesaprata, kas interesē, pēc kā sniedzas sirds un, ko grib sasniegt, bija īpaša – kaut nedaudz, pavisam maz, bet tomēr. Bet viņa arī bija mainījusies, pa pus mēnesi mežonīgā fermā, pie mežonīgi nešpetniem zirgiem un tik pat nesaprotamiem cilvēkiem. Viss bija iemainījis kā Senijas ārieni tā arī viņas dziļākos sirds nostūrus. Viņa vairs nebija nepakļāvīga, netiecās sasniegt to, ko nedrīkstēja viņa gluži tāpat kā Elles zirgs bija sagūstīts. Un tas nedaudz skumdināja... pavisam nedaudz derdzās tas tukšums un trulums, kas postīja meitenes iekšieni un kam viņa nespēja nekādi pretoties un neko padarīt.
- Tu, nožēlojamais zirgs! – viņa iekliedzās. – Tev nav dvēseles! Tu esi tikpat un pat vēl tukšāks par manu nobružāto iekšieni! Tu esi melns un tukšs! Kur palika tava kaisle pēc brīvības? Tavs valdonīgums!? Tava brīvība?! – viņa runāja un ar katru vārdu viņas balss pieklusa arvien klusāka un klusāka. – Atgriezies! Man vajag tavu spēku un varu! Man vajag tavu drosmi un ātrumu! – viņa beidzot iekliedzās un iesita pa zirga sāniem ar kājām tik stipri, ka tas bez domāšanas salēcās pakaļkājas un aizmetās gar aploka malu tikai uz priekšu tādā ātrumā, ka šķita – sirds pairs aiz bailēm un prieka reizē.
Zem zirga pakaviem un kāju iedangātās zāles un zemes, tālu aiz viņiem palika dziļas zemes rievas. Ātrums bija nežēlīgs, zirgs skrēja ik pa mirklim te palekdamies, te aplaizdams kādu loku ap savu asi un žoga stūriem. Viņš bija neprātīgs, tomēr aiz viņa maskas, kas slēpa tukšumu no viņa dvēseles, bija tā brīvības dzirkstelīte. Viņš – Elles zirgs – nekur nebija pazudis! Viņš bija tāds pats, tik pat neprātīgs un pat vēl neprātīgāks.
Kad likās, zirga elsas un elpa jau kļuva nedaudz par gurdenu, priekšā parādījās augstais aploka žogs. Pārlēks? Nepārlēks? Dauzījās jautājums viņas sirdspukstos. Ar katru mirkli, katru sekundi zirgs tuvojās aploka malai arvien tuvāk un tuvāk... un tuvāk... Smalks, graciozs lēciens un spēka pietrūkums... zirgs ar ceļiem un pakaviem iedragāja žogu – pamatīgs robs izpuvušu dēļu izkrita un salūza aiz viņiem. Bet ne meitene, ne trakojošais lops neatskatījās. Meitenes sirdī dauzījās bailes par nokrišanu un nosišanos un tad tik pat ātri kā tās bija radušās, tās arī pazuda. Zirga solis kļuva lēns un mierīgs. Viņš bija prom no mājām, uzmācīgiem saimniekiem un prom no problēmām – visapkārt kūsāja saulaina vasaras rīta dzīvība, koku zaros dzirkstīja lēna vēja paliekas un putnu neapnīkošās balsis.
- Labs, zirgs! – Senija beidzot uzlielīja. – Tu neesi nekur pazudis! Tā trakojošā, nežēlīgā un nenovīdīgā dvēsele ir kopā ar tevi un mani! Labs, puika! – viņa atteica un noglāstīja zirga nedaudz miklo, karstu sviedru apklāto kaklu.
- Es jau domāju, ka tu pazudīsi! – beidzot ierunājās kāda, tikko klāt pienākusi balss. Tas bija Renaldo – stalts savā spožumā un mirdzumā uz sava brūnā Partizāna, kas tik pat aizelsies un noskrējies kā Elles zirgs tagad tvēra pēc spēka un elpas.
- Zini, tu vari arī nedomāt! – viņa asi atteica. – Nekur es nepazudīšu! Ja jau mani jūs neesiet pazudinājuši, tad šis no tiesas nebūs tas, kas mani pazudinās!
- Kādēļ tu esi tik asa?! – noklausījies Senijas rupjībā un asumā, Renaldo beidzot ievaicājās.
- Parādi kaut vienu, kas šeit nebūtu ass?! – Senija uzdeva pretjautājumu.
- Es! – viņš beidzot pēc neliela klusuma mirkļa atteica un slēpa biklo smaidu.
- Nu tad tev būs jāradinās pie raupjuma, jo maiga es nekļūšu, pret tevi it īpaši! – viņa atteica un augstprātīgi pavadīdama zirgu prom, iesita tam ar kājām sānos.
- Nu un ar ko tad es atšķiros no tiem pārējiem?! Pret kuriem tu varbūt esi mīļa un maiga? Ar ko?! – viņš vēl nokliedza, bet šķiet bija par vēlu, viņa neatskatījās, vēl mazāk – tas, ko runāja Renaldo, viņai nedrīkstēja interesēt.
- Atbildi! – viņš ieaurojās, nogriezdams meitenes ceļu tālāk uz priekšu, tik pat raupji kā pret to bija runājusi Senija.
Viņa klusēja. Meitene apmulsusi nezināja, ko, lai dara. Viss bija ievilcies pārāk tālu, pārāk dziļi. Tā nedrīkstēja notikt – viņa nedrīkstēja uz Renaldo raudzīties kā uz zēnu, viņa nedrīkstēja uz to skatīties, runāt ar to un uzsmaidīt tam! Viņš bija nabags, zirgu puisis, sasodīts mēslu vācējs un vai bagāta, izlepusi un sasodīti izlaista skuķe ar tādu var draudzēties?! Nevar! Pretrunīgi atbalsojās Senijas galvā vēl un vēl. Viņa nespēja neko darīt, neko, lai labotu ievārīto ķezu un neko, lai būtu priecīga. Viņa bija pārāk iedomīga, lai sev un citiem atklātu, ka Renaldo ir tas, par ko viņa sapņo, ko alkst satikt un, ko vēlas, lai tas to pieskata, tas, kas spētu viņu savaldīt kā tādu nepaklausīgu ķēvi!
- Un, ko tu gribi, lai es saku?! – viņa ciniski ievaicājās.
- To, ko es gribu dzirdēt un to, ko tu pret mani jūti! – viņš drosmīgi atteica.
- Aha! Un, kas tas būs? Tu gribi, lai atkal un atkal bāžu degunā, ka esi nabadzīgs zirgu puisis! Ka tu man riebies un, ka neko vairāk kā šķērsli es tevī neredzu?!
- Tā nav patiesība! – viņš sāpināts klusi izteica.
- Un kā tad tu to tik skaidri zini?! Kādēļ tad tā domā?
- Neprasi neko! Tikai pasaki, ko pret mani jūti?! – viņš klusu, gandrīz nesadzirami, ierunājās.
- Patiešām gribi dzirdēt?! – viņa pārvaicāja un tad zilbi pa zilbei noskaitīja. – Es tevi ienīstu!
Viņš palika sēžam zirga mugurā gluži apstulbis un bez valodas palicis. Viņam nebija vairāk spēka, lai runātu ar meiteni, kas viņa acīm priekšā lej sarkanu mīlas, laimes tinti. Nebija spēka kasīties ar viņu un nebija spēka uzklausīt viņas lāstus un ļaunumu, viņas neciešamo izturēšanos un asumu. Nebija spēka nekam, gribējās atmest visam ar roku, pamest novārtā viņas tumšās zibinošās un mazas dzirkstelītes mostošās acis, viņas kaislās lūpas un rokas, kas gluži tāpat liegus un skaistus pieskārienus nebija jutušas.
Senija aizjāja prom. Renaldo vēl ilgi caur dziļām asaru plēksnēm, kas klāja acis un grasījās izspiesties uz āru, raudzījās uz viņas augumu un plīvojošajiem matiem. Viņa valdīja pār viņa sirdi un jūtām, Senija bija paralizējusi Renaldo domas un kustības, viss bija tukšs un melns, bez gala un sākuma, jo tādu bezjēdzīgu mīlestību bez pretmīlas ar šķēršļiem un tik milzīgu naidu spēja just tikai tādi kā viņi – cēlsirdīgais, maigais un reizē asais Renaldo un neko nejūtošā, asā Senija. Tikai šie cilvēki tādi spēja būt un tikai gar šiem cilvēkiem tinās jūtu un uzplūdu mākoņi, kas grasījās liet lielas negaisa asaras – citi raudāja aiz skumjām un sāpēm, bet vēl kādi aiz jūtām, ko nedrīkstēja just.
Jā, viņi abi raudāja – Senija, jo nespēja ļaut vaļu jūtām, bet Renaldo, jo Senija to sāpināja tik nežēlīgi, ka neraudāt drīkstēja tikai bezsirdīti neradījumi.
- Nolādētā mīlestība! Nolādētā sirds! Kālab gan tu puksti tur krūtīs?! Pārstāj pukstēt, jo ja nē, ar kailām rokām tevi izraušu nometīšu un saplacināšu zem zirga pakaviem! Pārstāj pukstēt! Pie velna, es varētu mirt! Kālab, viņa ir tāda?! Viņas ļaunais asums mani saista, fantāzijas mani sapin paša liktos tīklos un nekā nav – tukša elpa, kura jau drīz vien nebūs nekas vairāk par pēdējo elpu! – viņš klusi kliedza un lēni norausās nost no zirga. Kājas ļengani ļodzījās, sperot nedrošus soļus uz svešas zemes. Acis apmiglotas raudzījās pēc Senijas melnās ēnas vai arī nāves, jo tikai šīs divas personas Renaldo gaidīja. – Nāc! Kur kavējies?! – viņš skaļi iekliedzās. – Es tevi gaidu!? Tu mani nē?! Nāc! Tu, nolādētā, bezveidīgā tumsa, ēna, nāve! Senija, es tevi gaidu! Es tevi gribu! Tu šaustīji manu sirdi, dvēseli un domas ar nātres, rožu stumbru pazarēm! Jebšu, tu, Senija, tā pati nāve esi? – viņš nokliedza un, apkrizdams biezajā zāle, klusi raudāja.
Atmiņās dauzījās izdzīvotās spēles un krāsu sajaukumi, pa reizītei pazibēja Senijas augums un fantāzijas iztēlotas sarunas ar viņu, meitenes skūpsti un viņas glāsti. Gar Renaldo acīm zibēja sen izdzīvotais, viss labais un skaistais, kaut arī maz, bet, kas tomēr ir bijis. Viņa ar varu uzspiesties skūpsti pirmajā tikšanās reizē. Varbūt nevajadzēja?!

Senija sēdēja meža malā uz liela laukakmeņa un blūzītes piedurknē slaucīja asaras. - Par, ko ar mani vienmēr ir tādas neveiksmes, trulas sagadīšanās, debīli likteņa pavērsieni un visbeidzot nelaimīga mīlestība, kas liek vairāk ciest nekā priecē?! – viņa ievaicājās te it kā runādama ar zirgu, te it kā ar kādu augstāku spēku. – No sākuma bija Edgars! – viņa niciski izmeta un nu bija skaidri zināms, ka sarunājas viņa ar Elles zirgu. – Mēs ar viņu sapazināmies pirms dažiem gadiem, neatceros, man laikam toreiz bija kādi divpadsmit! Man viņš nežēlīgi patika, bet vienmēr, kad mēs bijām kopā, viņš pret mani izturējās kā pret personīgu lietu – kā lelli vai kaut ko tamlīdzīgu! No sākuma jau tas bija interesanti, bet, kad viņš gribēja vairāk un es negribēju dot, viņš paņēma pats ar varu – viņš mani noskūpstīja tāpat kā šis te tavs saimnieks Renaldo! – Senija runāja, domādama, ka zirgs spēs palīdzēt viņas milzīgajās problēmās. – Es nesaku, ka man tas skūpsts nepatika! Gluži pretēji, tas pat šķita interesanti, bet bija kāda problēma, pēc tā skūpsta es pret viņu kaut ko sāku just, bet viņa mīlestība vai arī patikšana, vai arī sauc to kā gribi, lēnām izzuda... – viņa klusi skaidroja caur elsām un asarām, kas pār vaigiem sniedzās uz lūpām. – Pēc tam bija Alfijs! Šogad! Tāds kretīns, bet arī ar savu rozīnīti! Varētu teikt, viņš bija sliktais puisis, iesaistīts savās bandās un nepatikšanās! Es viņam maz nozīmēju, turpretim viņš man... pārāk daudz, pārāk ciešas jūtas man bija pret viņu un pārāk ātri un neparedzami viss beidzās! – Es viņu redzēju skūpstāmies ar vienu, nedaudz vecāku blondīni! Tāds kretīns! – meitene ierunājās un pati pasmējās. Tas tomēr šķita muļķīgi, runāt ar zirgu... bet kļuva vieglāk, nedaudz, bet tomēr... – Es tēloju, ka viņš man vēl ir mīļš! Noteikti domā arī tagad, ka es pret to kaut ko jūtu! Ha, bet viņš kļūdās! Pamatīgi kļūdās... kaut gan neuzskatu, ka viņš šausmīgi skumst – noteikti kādu citu jau nogrābis! Ha! - Iestājās neveikls klusuma mirklis, it kā Senija domātu, vai zirgam vajadzētu uzzināt arī viņas jūtas un sāpes sakarā ar Renaldo. Un viņa iesāka atkal, lai savu bēdu un piedzīvojumu stāstu paturpinātu un nobeigtu. Vienīgais labums te šādi runājot ar zirgu, bija tāds, ka viņš nekā nejautāja, samierinājās ar norautām atbildēm un nepabeigtām domām... Varbūt tas pat neklausījās, tikai stāvēja un izlikās, ka dzird... – Un tagad ir viņš! – Senija drosmīgi iesāka. – Tavs saimnieks, Renaldo! Es nezinu, ko lai domāju! Nekad mūžā es uz tādu nabagu nebūtu skatījusies, nekad man tāds cilvēks neko nenozīmētu, bet raugi tikai, liktens, Dievs vai velns mūsu ceļiem lika krustoties! Es nezinu, ko, lai domāju! Man viņš no sirds patīk, dažreiz viņš mēdz būt jauks, bet es nespēju, nespēju samierināties ar domu, ka viņš ir tāds bomzis, tāds parasts sūdu vācējs.... Nespēju, tu saproti?! Nespēju samierināties un nezinu, ko lai daru tālāk. Nespēju, tu saproti! Nē, tu nesaproti! Tu esi tikai muļķa zirgs, kas skrien un lec, kad cilvēks to grib! Un tu nesaproti, nē, nesaproti!

Kad Senija beidzot ievilkās mājās, pēcpusdiena jau gāja pilnā sparā, saules pavadīta un lielu gubu mākoņu, zilu debesu un skaistām putnu dziesmām nomākta, diena lēnām gāja uz priekšu. Vispār jau laiks vilkās lēni, lēni ik mirkli domājot gan par Renaldo, gan arī to, ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt tālāk. Senija lēma un domāja, bet ne pie kāda kopsaucēja netika. Viņa bija iekūlusies pārāk dziļi šajā ķezā, lai tik vienkārši tiktu laukā no tās, pie tam viņas gods un drosme bija pārāk plaši, lai tagad to visu atmestu un kristu ap kaklu kaut kādam te zirgu puisim. Kā tas izskatīsies? Senijas prātu neatmeta domas un ciniski jautājumi – kā gan tāda bagāta meitiņa var saieties ar ubagu?! Pārāk nozīmīgs Senijai bija apkārtnes viedoklis, pārāk daudz tas viņai nozīmēja un līdz ar to maz arī atļāva, visas palaidnības un nepatikšanas viņa tikai taisīja par spīti citiem un, lai tiktu pamanīta.
Atlikušajā dienas laikā līdz pat pašam vakaram ar Renaldo viņa nesatikās. Viņš izvairījās no viņas un tur, kur gāja viņa, viņš negāja. Tā bija kā padošanās un vēlreiz apstiprinājās, ka Renaldo nav domāts Senijai. Viņai patika, ja džeki kā paklausīgi suņi skrēja viņai pakaļ, izpildīja jebkuru iegribu, alka kaut paskatīties uz viņu, bet šis skaistais un nepakļāvīgais zēns, kas spēja pretoties gan savām jūtām pret meiteni, gan visam pārējam, nebija tāds. Un tas viņu kaitināja no sirds un dvēseles Seniju tas tracināja. Tikai viņa gan nesaprata, kas būtu pelnījis pārmetumus tagad – viņa pati par savu asumu un neciešamo izturēšanos, vai Renaldo, kas baidīdamies vēl lielāka asuma no meitenes, nu bija kļuvis ļoti izvairīgs.
Uz vakarpusi, kad Elles zirgs bija atpūties un gatavs jauniem pārbaudījumiem un Senija tāpat, Renaldo tēvs izsauca viņu laukā un tā gluži vienkārši pateica „Še, ņem un trenējies! Tev ir dažas dienas laika, lai tu iemācītos pareizi sacensību stafeti un kārtīgi izzinātu kā lēkt, kā vadīt, kā nenokrist un kā izdzīvot tad ja ap tevi sastājušies pūļi, kas kliedz un spiedz, lai tu zaudētu...”
Par ko bija runa, Senija apjauta tikai minimāli – runa bija par sacensībām, kurām viņa bija tikusi pieteikta, par tām, kur Renaldo bija izrādījis bailes un bažas. Ha! bet viņa taču nemaz nebija piekritusi! Kas lika domāt, ka viņa piedalīsies?!
Meitenei ātri pieleca lēciena shematika un likumi, kas jāievēro liekot, lai zirgs lec. Un zirgs gluži kā meitene pakļāvās savdabīgajai „dresūrai”. Tas pildīja visu, ko lika meitene, kurai savukārt pavēlēja Renaldo tēvs. Lēcieni bija viegli apgūstami un jau pēc mirkļa Senija skaidri zināja, kas jādara tādā situācijā un, kas savādākā. Varētu pat teikt, viņa jautājumos ar jāšanu bija tik ļoti izglītota, ka jebkurš parastais meitenes draugs spēja padomāt, ka viņa ir gluži tāda pati zirgu meitene kā Renaldo – zirgu puisis.
Katrs zirga muskulītis strādāja precīzi, viņa soļi bija vingri un slaidi un nekas nelika domāt, ka tas ir tas pats Elles zirgs. Viņš bija iemācīts uzvesties paklausīgi un viņa goda pienākums bija rūpēties, lai ar Seniju nekas ļauns nenotiktu. Viņš skrēja kājām viegli un atsperīgi atsitoties pret zemi, katrs šķērslis, lai arī tapa arvien augstāks un platāks un garāks, viņš to pārvarēja tik pat viegli kā bija pārvarējis tos mazos un nelielos.
(12.03.2006)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
Interesantas bildes


Trīskājis
 
 
Zīmējumi

Akts.
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 1529 Kopā:6059359

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec