|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 7.nodaļa | | Komentāri (15)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Senija pamodās vēlu no rīta. Vakar vakarā un pat naktī ilgi bija ievilcies jāšanas treniņš un tagad no neērtajiem sedliem sāpēja kājas. Visas maliņas sāpēja, pat mugura, bet tas bija no neērtā gultas matrača uz kura viņa bija aizmigusi, ne jau no zirga. Lai nu kā brokastis jau sen bija tikušas paēstas, drīz tuvojās pusdienlaiks, bet nekas neliecināja par laimīgas dienas sākumu. Debesis bija pārklātas ar baltiem, saules necaurredzamiem slāņu mākoņiem, viss bija balts un agri vai vēlu, bet tas solījās līt. Meitene nebija izgulējusies, nebūt nē, miegs kā neprātīgs tikai nāca, ik pa mirklim paraudams sev līdzi arī kādu milzīgu žāvu.
Viesistabā jautri čaloja vairākas nepazīstamas balsis, daži kliedzieni un jautri smiekli, pēc visa spriežot, varēja likties, ka ir svētdiena, jo tikai svētdienās parasti neviens no mājiniekiem nesteidzās darīt darbus, kas nebija visai nepieciešami, bet gan ilgi un dikti, apdarīdami nepieciešamākos darbus, sēdēja viesistabā runāja un smējās par visu piedzīvoto. Bet nebija svētdiena, bija piektdiena.
Meitene veikli ziņkārības dzīta, izleca no gultas, pār galvu pārstīvēja savas slavenās un visiem aprunātās kovboja drēbes un steidzās uz leju, lai noskaidrotu, kas gan par sanāksmēm. Ik pa mirklim šķita, ka balsis kaut kur dzirdētas, likās, ka pat tēvs vai vecaistēvs ar savu stingro un raupjo balsi atbraucis, lai ņemtu Seniju līdzi uz mājām. citreiz turpretim paspīdēja naiva un spalga meitenes balss. Vai tā varētu būt Renaldo draudzene?!
Meitene gandrīz valodu zaudēja, kad nokāpa lejā un viesistabā palūkojās, kas atbraucis – pilna istaba ar viņas vecuma jauniešiem un jaunietēm, pie tam ne tikai tur bija viņas draudzenes – Elija un Linda, kas bez šaubām viņu izbrīnīja tik ļoti, ka uz mirkli patiešām Senijas mute palika atvērta kā laidara vārti, tikai nekas no tās nenāca laikā. Bet, protams, bija arī kas tāds, kas viņu izbrīnīja vēl vairāk – Niks – zubrīts no viņas skolas, uz kuru tika slēgtas derības. Bez šaubām bija arī pats Renaldo un tam blakus stāvēja kāds garš, stalts skaistulis, kas varēja būt nekas cits kā modelis, kas tikko izkāpis no „Face” žurnāla vāka. Viņš bija pasakains un viņa tumšbrūnā āda bija ar šokolādīgu nokrāsu. Teju vai apēst gribējās! Bet ne Senijai vienai! Viņas draudzenes uz to lūkojās tik pat cieši un tik pat iekārojami kā pati izdaudzinātā un izlepusī Senija.
Meitene jau grasījās paslēpties aiz plašās servīzes, lai pēc tam muktu ko kājas nes, bet tieši tajā mirklī Linda viņu pamanīja un ar skaļu kliedzienu lika, lai arī pārējie pamana. Viņa negribēja, lai draudzenes viņu redz šādā izskatā, lai redz to, cik viņa ir izmainījusies.
Senija jutās nožēlojami – viņa draudzeņu klātbūtnē kovboja apģērbā, pēc zirgu smakas un vasaras vakara tējas smaržas matos, nosauļojusies un apdegusi reizē... Tas bija traģiski un kļuva ar katru mirkli sliktāk. Viņa sarka un bālēja, sarka un bālēja no kauna, kas tika piedzīvots.
- Sveika, lauksaimniecīt! – paņirgājās Linda, bet tas nebija nopietni, tas bija tā – starp draudzenēm.
- Sveika, pilsētniecīt! – stalti izsliedamās visā savā spožumā, košumā un bālumā, noteica Senija.
- Kā ir, lauki nav apdullinājuši smadzenes?! – izsaucās Elija un pasmējās. – Atceries mūsu derības?! Tu zaudēji un lūk, kur stāv tava balva!
Senijas sirds aizrāvās! Šausmas, viņas bija atbraukušas pie manis, lai tikai paņirgātos, ak, Dievs, ko, lai es daru, kā, lai vēršu kaut ko par labu! Nekā nebija es ar to zubrilu nesatusēsu! Lai iet di...
- Saulīt, rīts jau pienāca! Celies! – Seniju no pārdomām iztraucēja Linda. – Tu nepriecājies mūs redzot?! Un Niku?
Ko, lai daru?
- Vai jūs būtu pazīstamas?! – pēkšņi blakus nostādamies, ierunājās Renaldo tēvs.
Senijas prātā dauzījās tik daudz domu un ideju, bet visām tām nebija ne satura, ne nobeiguma. Bija tikai viena skaidra lieta par ko Senija apjauta – tā nedrīkstēja palikt! Šeit, kaut viņa arī ir zirgu audzētāju fermā kopā ar draudzenēm, zirgiem, Renaldo un skaisto modes skaistuli – šokolādes konfektīti... Kaut kas bija jādara! nevarēja ļaut meitenēm uzvarēt un smiet par Senijas sodu kopā ar Niku.
- Mēs esam Senijas draudzenes! – godprātīgi izsaucās Linda.
- Tad jau jums būs interesanti šajā piedzīvojumā! – noteica Renaldo tēvs un aizsteidzās pie nākamajiem jauniešiem, lai apsveicinātos.
Par kādu piedzīvojumu iet runa?! Senijai gribējās izkliegties. Ko, lai daru, lai mans kauns nebūtu vēl lielāks un vēl neciešamāks?!
- Nik, panāc šurpu! – paaicināja Linda un viņas acīs rotājās smaids par Senijas mokām un zaudējumu. Tas bija draudzeņu uzvaras prieks, bet Senijai tas derdzas.
Ko, lai dara?! Senija bija panikā un ar katru mirkli sirds kļuva arvien neieciešamāka. Vajadzēja notēlot! Tikai ko?! Ko, lai tēlo, lai viņas beidzot atšujas no manis un man nav ar to kretīnu jāsatusē?!
Un tapa ideja! Meitene veikli piesteidzās pie staltā modelīša un grasījās jau to uzrunāt, kad pamanīja, ka viņa acis pievērstas kādai formīgai, nedaudz vecākai, blondīnei. Viņš ar to flirtēja.
- Renaldo! – viņa skaļi izkliedzās un, paraudama Renaldo, kas stāvēja attālāk no modelīša vilka to uz draudzeņu pusi.
Zēna sejā zaigoja nesaprašana un vienīgais jautājums, kas mulsināja viņa saprātu un pelēkās šūniņas bija – Ko gan tas ellišķīgais skuķis no manis grib tagad, kad daudzreiz mani pasūtījusi?
Un atnāca atbilde.
- Iepazīstieties, draudzenes, šis ir mans puisis Renaldo! Viņš ir tik pasakains! – Senija noteica, raudama viņu tuvāk draudzenēm.
- Kas es esmu?! – viņš nesapratnē klusi nočukstēja.
Kā atbildi Senija tam iedunkāja sānā, lai daudz nerunā un tikai smaida un atbild ar „jā”. Senija saprata, ka draudzība starp zēnu un meiteni draudzenēm nozīmē patiešām daudz un, ja viņas tagad nodomā, ka Senijai ir draugs, viņas nejauksies meitenes dzīvē un, lai arī cik smieklīgi tas neliktos, neliks vairāk salaist ar Niku. Kaut arī no sākumu viņas būs patiešām nedaudz niknas, Senija cerēja, ka viss tomēr noskaidrosies un, kad viņas aizbrauks prom, viss varēs būt tāpat kā agrāk – Senija Renaldo ienīst un reizē klusībā mīlēt, bet viņš – darīt ko grib.
Senijas draudzenes apstulbušas skatījās te uz Renaldo, te uz Seniju, bet pats trakākais bija tas, ka visiem no jauniešiem nebija, ko teikt. Iespējams Senija gari un skaidri vajadzēja izskaidrot kas un kā, bet viņai trūka zināmas drosmes, lai melotu un pie tam liktu, lai arī Renaldo notic, ka starp viņiem ir kaut kas. Vispār jau situācija bija kutelīga un ar katru mirkli kļuva arvien un arvien kutelīgāka – Renaldo sejas izteiksme kļuva vēl neizprotamāka, bet draudzenes jutās nedaudz aizkaitinātas.
- Tās ir manas draudzenes – Linda un Elija! – Senija beidzot izteica un bikli pasmaidīja.
- Priecājos iepazīties! – viņš klusi atteica, kaut priecīgs nemaz nebija.
- Viņš patiešām ir tavs draugs?! – Elija neticīgi pārvaicāja, raudzīdamās uz viņa tukšo skatienu.
- Un vai tad neredzi?! Paskaties – tumši mati spēcīgs augums! – viņa lielīja. – Tieši mans tips!
- Nebiju cerējusi, ka Alfiju jau būsi aizmirsusi! – Linda pavīpsnāja, bet gluži pretēji, sašutusi nejutās. Alfijs Lindai jau no laika gala nebija visai simpatizējis un tagad, kad draudzene ar to vairs nesatiekas, viņa varēja to „nolikt” kā vien vēlējās.
- Nu, ko tad mēs te par Alfiju?! – izsaucās Elija. – Atceries vēl mūsu mazo noruniņu?! Niku? Cik zinu, tu zaudēji!
Renaldo acīs šaudījās tukšums. Viss par ko meitenes savā starpā runāja, viņam likās tukšs. Viņš nesaprata ne par kādu Alfiju, ne kādu Niku, ne arī par kādām derībām un zaudēšanu iet runa.
- Aizej, atnes, lūdzu, mums ar draudzenēm limonādi! – viņa laipni pasūtīja Renaldo, kamēr viņā iekšā vārījās nežēlīgas dusmas un nesaprašana. Viņš negribēja paklausīt, tomēr mierīgā solī aizstaigāja līdz virtuvei, lemdams, ko gan Senija perina tagad.
- Ko tu gribi, lai es daru?! – Senija, dusmas slēpdama, izgrūda Lindai un Ellijai, kas atkal kārtējo reizi piesējās par derībām un Niku.
- Tu zaudēji! – Linda asi atcirta. – Tev ar viņu jāsalaiž!
- Bet vai nebija noruna, ka skolā to izdarīšu?!
- Mums apnika gaidīt! Vai ne, Linda?! Un pie tam kādēļ gan jāgaida skola, ja jau tepat mēs varam papriecāties par savām uzvarām?
- Tagad?! – viņa izsaucās. – Tagad, nevar! Man ir džeks un tikai padomā, kāda viņam pret mani būs attieksme? Un, vispār kāds velns jūs dīdīja braukt te, uz zirgu fermu pie manis?!
- Tu! – nicīgi izsaucās Linda. – Tu pakāsi derībās...
- Pie tam kādēļ lai mēs neatbrauktu! Avīzē pat bija reklāma par šo pasākumu...
- Par kādu vēl pasākumu iet runa?! – Senija nesapratnē izsaucās, pievērsdama sev draudzeņu un citu jauniešu acu skatus.
- Kas, tu mucā augusi un caur spundi barota?! Labrīt, skaistulīt! – pavīpsnāja Elija. – Pasākums vairāku dienu izjāde ar zirgiem, dzīvošana brīvā dabā, sauļošanās un atpūšanās un, protams, paņirgāšanās par šiem zirgu saimniekiem! Tik padomā tādi stulbeņi, ka nav izauguši no saviem zirgiem... Būtu uz pilsētu pārvākušies...
Ak, Dievs! Būs šausmas, kad viņas uzzinās, ka Renaldo ir šo zirgu mantinieks! Ko, lai es daru?! Nē, viņa to neuzzinās! Renaldo tēlos manu sirds āķīti – bagātu un izlutinātu... viņš tēlos, nekur nespruks! Senija lēma un galvā jau bija dzimis pamatīgs plāns.
- Senija, u-ū! – pēkšņi no uzmācīgajām domām, Seniju pamodināja aukstas sulas glāze taisni acu priekšā.
- Mīļumiņ, kādēļ tu neteici par šo saviesīgo pasākumu?! – Senija Renaldo maigi ievaicājās. (Tomēr viņa spēja būt arī maiga! – kaut arī tikai tēlojot.)
- Par kādu pasākumu?! Par šo garo izjādi!? Tas nav tik ļoti nozīmīgs, saulīt! – viņš tik pat melīgi atbildēja.
- Nu, bet varēji jau pateikt! – viņa noteica un atkal ieāķējās Renaldo elkonī.
- Tad atnāc, es tev pateikšu, tēvs grib ar mums parunāt! – Viņš atteica, lēnīgi atirdams no viņas tvēriena.
- Tu, te esi atbraucis ar visu tēvu?! – uzmācīgi ierunājās Linda un tad nobēra tik ātri it kā pakaļ dzītos vesels bars teroristu. – Mani atveda mamma! Zini, viņa ir šķirtene! Tavs tēvs ir...? ...viņam ir sieva?!
- Es te ar tēvu...- viņš iesāka, bet nepaturpināja, Senija to pamatīgi, nevienam neredzot, iedunkāja.
- Renaldo, viņš jau aizbrauca mājās! – Senija atkal pietēloti laipni atteica un pasmaidīja.
- Ko tu ar to domā?! – viņš izsaucās. Renaldo bija aizkaitināts. Ko Senija centās panākt? Sadusmot viņu vēl vairāk?! Tas nebija irspējams.
Senija pēkšņi zaudēja pamatu zem kājām un tik pat neīsti un samāksloti kā ik mirkli bija melojusi – „noģība”. Viņai vajadzēja panākt, lai Renaldo neuzdod vairāk liekus jautājumus un tieši tas viņai izdevās – viņš šokēts nolūkojās Senijas noģībšanā un tad gluži kā uzticīgais draugs steidzās palīdzēt.
Viņa nekustējās, acis cieši aizvērusi viņa lepni gulēja uz zemes, jo nojauta, ka visu acu skati un uzmanība ir pievērti tikai viņai vien.
- Kas viņai notika?! Viņa noģība! Ak, Dievs, ko lai dara? – atskanēja pa malu malām.
- Vai viņa ir slima?!
- Palīdziet taču kāds?! – iekliedzās kāda uzmācīgi spiedzoša sievietes balss.
- Es aiznesīšu! – nomurmināja kāda cita, nedaudz sveša balss un drīz vien Senija juta kā viņu aiz pleciem un vidukļa aizķer lielas plaukstas.
- Ak, Dievs, kā viņai paveicies, atrasties tā skaistuļa skavās! – nomurmināja Elija ar tādu balss toni, ka varētu noprast, viņa pati būtu gatava „noģībt”, lai tikai justu lielo ķermeni sev pie krūtīm. Saliekot visus faktus kopā un nedaudz padomājot, Senija saprata, ka ne Renaldo viņu nes, bet gan staltais un smukiņais džeks. Viņa augums izdvesmoja patīkamu siltumu un gādību, negribējās pamosties, lai tas to noliek un atstāj. Viņš bija pasakains un vēl jo vairāk Seniju viņš valdzināja, jo tā to neredzēja....
Pēc mirkļa zēns viņu saudzīgi ielika gultā un atkabināja rokas. Tās tik pat nejūtīgi kā viss pārējais ķermenis atkrita gultā un viegli notrīsējās. Senijas galvā dzima neprātīga fantāzija, bet tai atšķirībā no pārējam viņas domām, bija lemts piedzimt... Pēkšņi meitene to satvēra aiz kakla un, neatvērdama acis, dziļi un ar milzīgu kaisli noskūpstīja. Viņš atļāvās un bija jaušams, ka ne tikai meitenei viņš patīk, bet arī zēns pret to nav vienaldzīgs. Ak, kādēļ gan Senijai vajadzēja satikt Renaldo un tēlot, ka viņi ir pāris?! – lai nenoniecinātu sevi draudzeņu acīs! To visu viņa darīja par spīti un ne jau aiz gribēšanas vai dziļas vēlēšanās.
... Un Senija atvēra acis... un iekliedzās....
- Tu, kretīn, ko tu iedomājies?! – viņa iekliedzās tik skaļi, ka varēja pat sadzirdēt logu rūtis notrīcam.
Tas gluži nebija sen gaidītais, lielais, skaistais, blondais, pasakaini spēcīgais un satriecoši skaistais jauneklis. Tas bija Renaldo – tas pats, kas lika Senijai ciest un, kuram viņa lika ciest. Tie bija tie paši tumšie mati, tās pašas lūpas, tās pašas acis un augums. Viss bija Renaldo, tikai nežēlīgās dusmas par vilšanos piederēja Senijai. Kā gan viņa tos spēja sajaukt?
- Ko tu iedomājies?! – viņa ieaurojās un iesita ar kulaku tam pa krūtīm.
- Ko tu pati iedomājies?! Ka tevi atnesīs sapņu princis uz gultu, noguldīs un noskūpstīs?! Pamosties, meitēn! Princese tu neesi... – viņš tik pat aizkaitināts iesaka.
- Un tu neesi mans sapņu princis! – viņa ieaurojās, bet tikai pēc mirkļa saprata, ka gudrāk būtu balsi noklusināt, jo visas izteiksmīgi ziņkārīgās ausis varbūt tieši tagad noklausījās meitenē.
- Kāpēc tad tu mani skūpsti?!
- Un kādēļ gan tu uzdrošinājies man pieskarieties? Mani atnest?
- Varbūt tādēļ, ka tu neesi neviena tāda, kas man spētu kaut ko aizliekt!
- Es un nespēju tev neko aizliekt?! Tu smejies par mani? Es gribēšu – tevi cietumā iebāzīs!
- Ja es tev kaut ko izdarīšu! – viņš tik pat nikni atteica. – Samierinies, tu neesi ne mans tips, ne...
- Un kādēļ gan tu mani skūpstīji?! Kādēļ tu man katru mirkli gribi pieskarties, uzlūko?!
- Neaizmirsti pieminēt, ka es tevi arī ar acīm izģērbju un lēnām eju tālāk! – viņš kaitināja, bet Seniju tas klusībā priecēja.
- Es tev parādīšu izģērbšanu! – viņa iekliedzās, pietēlotās dusmās un iesita viņam pamatīgu pļauku. – Ej pie tās savas meitenes un liec mani mierā!
Viņš uzgūlās meitenei virsū, viegli piespiezdams to pie gultas un pie sava ķermeņa. – Un varbūt es jau esmu pie viņas?! Vai arī tu vēlies, lai es eju viņā iekšā?
- Liec mani mierā! – viņa drosmīgi izkliedzās, kaut arī tas, ko Renaldo darīja viņu kaitināja tikai nedaudz, tas vairāk priecēja un viņa priecājās, ka Renaldo tomēr nav pret viņu vienaldzīgs... Kaut arī kaut kas lika viņai domāt, ka zēns par viņu tikai, iespējams, ņirgājas. Bet Senija jau nebija ar pliku roku ņemama! – viņa arī mācēja ņirgāties! Un kā vēl mācēja.
- Un, kurš tad teica „Saldumiņ”? Kurš lika, lai meitenes notic, ka esam pāris? Par, ko tu domāji, kad uzspiedi man savas debīli slimīgās idejas?! Tu gaidi, kad es tās pildīšu?! – viņš neatlaizdamies turpināja. – Tu domā, ka, ja es tēlošu, ka esam pāris, es negribēšu kaut ko vairāk?!
- Var jau gribēt! – Senija atrēja. – Es nedošu, nemaz negaidi!
- Nu tad jau laikam draudzenītes uzzinās, ka esi viena vientuļa! – viņš padraudēja, kaut tas nešķita visai nopietni.
- Un, tu domā viņas tev ticēs?! – Senija tik pat draudīgā tonī ievaicājās.
- Kālab, gan, lai viņas man neticētu?!
- Varbūt tāpēc, ka esi no cita sabiedrības slāņa!
- Tas netraucē veidot attiecības! – viņš nomurmināja. – Kad tu to reiz apjēgsi! – viņš noteica un grasījās jau slieties kājas un atlaist Senija no sava auguma un gultas skavām.
- Varbūt es to jau sapratu! – Senija izmurmināja un veikli apvija plaukstas ap viņa kaklu. Viņa atkal dabūja skūpstu. Viņa to izmantoja – lika, lai istabā tikko ienākusī draudzene mana, kas darās starp viņiem un, kas tās par jūtām. Senija dzirdēja meitenes soļus un, kad uzmeta acu kaktiņu uz durvju pusi pamanīja tur stāvam draudzenes. Viss bija izdevies, nu nekas vairāk nebija jāperina – viņas redzēja viņu kaislīgos skūpstus, un nu, lai arī cik ļoti Renaldo censtos pārliecināt, ka starp viņiem nekas nav, meitenes neticēs. Viņas taču redzēja. Redzēja skūpstu, redzēja pietēlotu kaisli, kas palēnām pārvērtās patiesās jūtās, bet neredzēja, un viņš arī redzēja kā Senija to izmanto...
- Rūgts! Mazie maiguļi! – izsaucās Linda.
Pēc visām pieklājīgajām etiķetēm un nolikumiem, visām redzētajām filmām uz izlasītajām grāmatām šajā mirklī, kad viņi tika iztraucēti, tiem vajadzēja izbīties, bet nekas tāds nenotika. Senijas skūpsti palēnam izdzisa, bet Renaldo – pieņēmās dzīvnieciskā kaislē. Kurš kuru izmantoja tagad?! Senija bija domājusi izmantot Renaldo, viņa to arī bija izdarījusi, bet nu, kas notika tagad, kad tas bija pielipis pie viņas lūpām un nesaprotamu iemeslu dēļ skūpstīja viņu ar tādu kaisli, ar tādu dzīvniecisku kaisli...
Uz īsu mirkli, tur iespiesta starp gultu, segām un Renaldo ķermeni, Senija aizmirsa, ka skūpstās ar tieši to zirgu puisi, kura nodarbošanos viņa tā nicināja. Dziļi sirdī viņa centās iztēloties, ka tagad bauda skaistā modelīša skūpstus, bet to nespēja, jo arī Renaldo skūpstus viņa vēlējās... pat vēl vairāk par tā zēna lūpām...
- Varbūt iedot prezervatīvu?! – draudzene nedaudz aizkaitināta par sevis ignorēšanu, ciniski ievaicājās.
Viņi pārstāja. Renaldo nopietni lūkojās meitenē. Sirdī viņš smaidīja, acīs zaigoja prieks par savu uzvaru, bet ne jau tikai viņš bija uzvarējis – Senija jutās pārāka par viņu un, protams, gluži tāpat kā viņš – arī uzvarējusi.
Senija viegli trīcēja. Šie skūpsti bija nepārspējami - tik kaislīgi, tik dzīvnieciski, tik asi un raupji, kur nekas neslēpās no maiguma un mīļuma, kur bija tikai kaisle. Tas bija kā savādāk, daudz citādāk kā skūpstījās Alfijs, daudz patīkamāk, jo šeit bija kaisle, nevis tukšs mīļums
Varētu atkārtot!
Renaldo izgāja laikā pa durvīm, atskatījās uz viņu, un Senija vēl ilgi tajā nolūkojās, viņa gaitā, soļu čaboņā un centās saprast, ko gan viņš domā tagad, ko jūt un, ko domā darīt. Visapkārt viss griezās, Senijas vēderā kņudēja un pār muguru skrēja mazas, bet patīkamas trīsas. Kaut kas bija noticis – šis viens dzīvnieciski skaistais un kaislīgais skūpsts bija mainījis visu – Senija attieksmi, jūtas un domas par viņu. visu izmainīja... visu...
- Ak, Dievs, cik viņš ir mežonīgs! Pilnīgs pretstats tiem abiem pārējiem! – viņa atteica un pasmaidīja. – Tev vajadzēja redzēt, kā izskatās no malas, likās, ka kuru katru mirkli viņš pārraus tās pēdējās robežas, kas jūs sasita un ies tālāk... Paņems tevi priekšā...
- Ko tu runā?! – Senija izsaucās, tieši šādus kadrus nespēdama iedomāties. Sekss?! Starp viņu un Renaldo?! Draudzene smejas? Skūpsti un sekss bija divas nesavienojamas lietas! Ja skūpsti starp viņiem vēl varēja eksistēts, tad sekss NEKAD neeksistēs! Tas nu bija skaidrs.
- Nekad nesaki „nekad”! – pēkšņi atbalsojās Senijas mātes visbiežāk lietotais sakāmvārds. Bet, tik cik ātri tas bija radies, tik ātri arī pazuda.
- Labi, ja tu nevēlies runāt par savu spēcīgo draudziņu, tad man tev kaut kas cits jāpasaka! - Linda izsaucās, - Mēs tevi nespīdzināsim, prasām, tikai to, lai ceļojumā tu Niku noskūpsti! Mēs jau ar Eliju vienojāmies, viņa piekrita! Tev tikai būs viņš jānoskūpsta mums redzot, ar vārdu sakot, jāizmanto viņa ticība tavai mīlestībai! - Nu, tad tu piekrīti?! – viņa pārjautāja.
- Labi! – Senija nomurmināja. – Bet par kādu ceļojumu iet runa? Vai par to izjādi?! Es viņā piedalos? Un tu un Niks arī? Visi piedalās?!
- Jā! Visi piedalās! – atskanēja Senijas nāves spriedums un, likās, ka Senija krīt bezdibenī. Kas jautāja, vai Senija vēlas piedalīties? Kas teica, ka viņa piedalīsies? Nu, Senija bija iekūlusies pamatīgā ķezā, pat pārāk lielā – priekšā bija veselas divas nedēļas ar tādu kompāniju, ka bail bija iedomāties – draudzenes, kas mūžīgi viņu kaitinās, Renaldo, ar kuru būs jātēlo laimīgs mīlas pāris, Niks, kas ik mirkli bojās viņu prieku, jo cer, ka Senijai viņš kaut ko nozīmē, un, protams, skaistais spēcīgais jauneklis ar savām problēmām, kas kārdināja Senijas lūpas un ķermeni.... tāda kompānija un piedevām noteikti vēl vesela kaudze nepatikšanu ar zirgiem, ceļu, sarunām, pārtiku un strīdiem. Tikai padomā – drīz sāksies problēmas!
- Ei, kopš kura laika, tu ar Renaldo jau satusē?! – Linda negaidot pēkšņi ievaicājās.
- Nesen!
- Kopš šodienas?!
- Nē, protams! – Senija vīlusies draudzenē izsaucās.
- Kad tad?! Pēc visa spriežot viņš te gluži tāpat kā es esmu te atbraukusi tikai šodien!
- Nē, tā nemaz nav! – Senija pieķerta izsaucās. – Viņš atbrauca īsi pēc manas ierašanās! Kā teikt liktens līdzīgs manējam – sadarīja nepatikšanas vecāki atsūtīja rūpēties par zirgiem.
- Par jums īstu drāmu var uzrakstīt, stāsti, kā tad tev te gāja! – Linda nepacietīgi ierunājās un ieriktējās vieglāk krēslā.
- Atbraucu un tas sākās visas nepatikšanas... – Senija stāstīja kaut lielākā daļa no viņas piedzīvojumiem bija meli. Tukši sacerējumi, lai tikai parādītu draudzenei, ka dzīvot laukos nav nemaz tik nožēlojami kā būtu šķitis, bira no Senija kā no pārpilnības raga, bet tas bija tā vērts, jo jau pēc dažām minūtēm Linda bija atslēgusies no visas ārpasaules un spēja dzirdēt tikai Senijas vārdus.
(19.03.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1709
Kopā:6116165
|
| |
| |
|
Autori
