|
|
|
|
|
|
|
| | Monologs pirms sāpīgām paģirām | | Ievietojis: bez smecera | Komentāri (2) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Mans pulkstenis apjuka salnā,
Un stingušie zobrati stāja,
Kad bērnības zaļajā kalnā
Ar līķautu nāve to klāja.
Pa atkusnim reizēm jau gadās -
Pa malkam no miestiņa varas,
Jo tumsā vislabāk sirds vadās,
Ik smaidu tā dzīvāku dara… (27.08.2010) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|